Par sapņiem būdiņās, kas aizveda pāri jūrām

Grāmatas atvēršanas svētkos: Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas "Dzīvesstāsts" valdes priekšēdētāja Māra Zirnīte, Hugo Legzdiņš, kapelāns Atis Vaickovskis un grāmatas sastādītājs un virsredaktors Gaitis Grūtups: sarunā: Latvijas Jūras akadēmijas rektors Jānis Bērziņš un Hugo Legzdiņš

Latvijas Jūras spēki šajās dienās svin savas atjaunošanas desmitgadi. Ar sirdsdegsmi, praktiskiem vērtējumiem, dažbrīd arī kritisku skatu flotes atjaunošanai sekojis vīrs, kuram jūras lietas sapņos rādījušās un dzīves viļņos izšūpotas gandrīz simt gadu garumā. Tas ir mūsu kara flotes patriarhs komandkapteinis, zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš. Rīgas Latviešu biedrībā bija tikšanās ar leģendāro Latvijas kara flotes, divu Triju Zvaigžņu ordeņu virsnieku, kurš talantīgi savu garo dzīves stāstu, savu mīlestību, savas dzīves paisumus un bēgumus iegrāmatojis vairāk nekā trīssimt lappušu skaistā atmiņu krātuvē “Ronis — mana būdiņa un pils”.

Varētu sacīt kā pasakās — sen senos laikos, kad vēl zemūdenes bija brīnumkuģi, mazais Igates muižas galdnieka dēls par tādiem brīnumkuģiem izlasīja “Jaunības Teku” lappusēs, tā iedegās vēlmē ar tādiem pabraukties, lai gan, kā pats saka, “bijis liels Igates bandīts”, tomēr pratis sevi disciplinēt gan darbā, dienestā un mācībās, lai savu sapni pārvērstu īstenībā.

Tā soli pa solim obligātā karadienesta radiotelegrāfists ar centību un atjautību panācis priekšniecības ievērību, un, lūk, kad 1927.gadā Latvijas kara jūrnieki ar lielu lepnumu sagaidīja Liepājas ostā zemūdenes “Spīdola” un “Ronis”, uz viena borta bija arī jaunais Jūras spēku kaprālis Hugo Legzdiņš. Pēc tam bija mācības jūrskolā, Francijas torpēdu virsnieku skolā Tulonā, tad Francijas Jūras kara akadēmijā. Bet 1939.gada rudenī H.Legzdiņš tika iecelts par zemūdenes “Ronis” komandieri.

H.Legzdiņš kā jūras lietu profesionālis, kā kapteinis, kam kuģi šķiet kā dzīvas būtnes, atklāj šo jūras vilku bezgalīgo pievilkšanas spēku, kas piemīt tādām stihijām un parādībām kā jūra un kalni. Saviļņo stāstījums, ka viņam neesot skaistākas mūzikas pasaulē par viļņu skalošanos gar “Roņa” sāniem, kas vēl nereti dzirdama pēdējo gadu sapņos. Arī H.Legzdiņa atzinums, kāpēc Dievs viņam vēlējis tik garu mūžu — pēc jūras likumiem pēdējais komandtiltiņu atstāj kapteinis. Bet Hugo Legzdiņš skaisti raksta arī par muižas laika notikumiem, par dabu, kā grāmatas ievadvārdos saka admirālis Gaidis Andrejs Zeibots, nu gluži kā Jānis Jaunsudrabiņš.

Par komandkapteiņa stingro raksturu, precizitāti, nekautrēšanos sacīt aizrādījumus, ja tie pelnīti, leģendas stāsta gan piederīgie, gan virsnieki, gan viņa bijušie audzēkņi Mangaļu jūrskolā. Nesen kāds no jaunajiem leitnantiem ieradās pie H.Legzdiņa saposies Jūras spēku uniformā, kas tiešām ciemiņam derējusi kā uzlieta. Komandkapteinis painteresējās, kādu jūrskolu viņš beidzis. Kad leitnants atbildēja — Nacionālo aizsardzības akadēmiju, H.Legzdiņš piebilda: “Man gan zināms, ka pagaidām tur sagatavo sauszemes spēku virsniekus.”

Cita epizode. Karoga pacelšana uz pirmā karakuģa Liepājā 1992.gadā. H.Legzdiņš pēc piecdesmit diviem gadiem atkal bija tajā pašā vietā, kur tika arestēts “Ronis”. Grāmatā par šo brīdi lasām:

“Himnas spēlēšanas laikā jutu, ka dziedāja līdzi tikai daži, nedziedāja arī ierindā nostādītie kara jūrnieki. Tad es aizgāju līdz ierindai un teicu: Vai tad jums nav himna jādzied?”

Var tikai apbrīnot šā vīra apskaužamo atmiņu, kas sniedzas mūsu valsts pirmo prezidentu Jāņa Čakstes un Gustava Zemgala laikos, no kuru rokām Hugo Legzdiņš saņēmis pirmos apbalvojumus un paaugstinājumus dienestā, viņa neizsīkstošo enerģiju vēl mūsu dienās. Noglāstot zeltītās uzšuves uz komandkapteiņa mundiera, Hugo Legzdiņš saka: “Tā ir tīra manta”. Pasmaida, un tad skan viņa iemīļotais teiciens — “Prieks, kur tu rodies!”

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”