Pirmais dzīvesstāsts — grāmatā

Māra Zirnīte, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” valdes priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Andris Kļaviņš Grāmatas autors Hugo Legzdiņš sniedz autogrāfus: bijušajam Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektoram Ilmāram Vīksnem un aktrisei Verai Gribačai

— Asociācijas pūrā ir ļoti daudzi dzīvesstāsti. Kāpēc tieši Hugo Legzdiņš kļuva par pirmās grāmatas autoru un varoni?

— Hugo Legzdiņa personība sabiedrībā ir labi pazīstama. Intervijās noskaidrojās, ka viņam jau ir liels paša uzrakstīts atmiņu manuskripts. Mūs izbrīnīja tikai tas, ka vēl neviens nebija to izdevis. Tad arī dzima ideja izveidot grāmatu, pamatā liekot šo manuskriptu un pievienojot mūsu sarunās un intervijās iegūtos materiālus. Liela veiksme bija tā, ka pie šī darba ķērās žurnālists un skolotājs, Cicerona balvas laureāts Gaitis Grūtups. Viņš ir grāmatas sastādītājs un virsredaktors. Kāpēc mūs piesaistīja tieši Legzdiņa kunga manuskripts? Tāpēc, ka tas rakstīts ļoti nemāksloti un patiesi, tajā jūt dzīves klātbūtni. Notika arī neskaitāmas intervijas, kas ļāva tekstu bagātināt, izcelt dažas nianses. Mēs redzējām iespēju ar šo grāmatu parādīt, ko īsti nozīmē dzīvesstāsts. Tajā ir vēsture, konkrēti vēstures fakti kā stāsta stingrais mugurkauls un ar asu, gaišu un vērīgu prātu un skatu radīta dzīves izjūta. Grāmatas atvēršanas svētkos Vera Gribača atgādināja ļoti trāpīgo Māra Čaklā atziņu, ka tas labākais nebūt nav otra dzīvi ar savu olekti mērot, bet gan ļaut viņam pašam stāstīt. Un par Hugo Legzdiņa stāstījumu to var teikt jo sevišķi. Gan par saturu, gan veidu, kā viņš to pasniedz. Tas ir dzidrs latviešu valodas avots, kas plūst no viņa. Un vēl šī grāmata ir pavērusi iespēju parādīt sabiedrībai kādu daļiņu no viņa bagātā fotoarhīva un piemiņas lietu kolekcijas.

— Asociācijas šūpulis ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā izveidotā mutvārdu vēstures zinātniskā programma. Kā notika asociācijas veidošanās un ko tā paveikusi?

— Pati dzīve piespieda veidot kādu sabiedrisku organizāciju, jo pētījumā iesaistīto dalībnieku un talcinieku loks krietni pārsniedz institūta štatu sarakstu. Turklāt finansējums zinātnei ir ļoti skops. Kā sabiedriskai organizācijai mums pavērās iespēja vairāk piedalīties projektu konkursos, piesaistīt starptautisku organizāciju līdzekļus. Asociācija veidojās organiski. Jau 1996. gadā, kad sākām praktizēt apvienotās ekspedīcijas dzīvesstāstu vākšanai Latvijā, mēs darbojāmies kā sabiedriska organizācija. Asociācija sadarbojas ar latviešu dzīvesstāstu vācējiem Kanādā, Anglijā, Norvēģijā un ASV. Ar Amerikas Latviešu apvienības atbalstu ASV izveidota sabiedriska organizācija “Dzīvesstāsti trimdā”. Patlaban mūsu asociācijas kolekcijā ir ap 1600 dzīvesstāstu — rokrakstā, skaņu un video ierakstos. Tiek rīkoti mutvārdu vēstures pētnieku semināri un attīstīta starptautiskā sadarbība, kuras mērķis ir Latvijas cilvēku vēstures iekļaušana pasaules kontekstā.

— Pērn asociācija izdeva pirmo metodisko grāmatu ar dzīvesstāstu paraugiem. Tai visai trāpīgs nosaukums — “Spogulis”. To plaši izmanto sociālo zinātņu studenti un pasniedzēji. Kas vēl ir jūsu pūrā?

— Galvenokārt skolu jaunatnei ir adresēts režisores Marutas Jurjānes veidotais videoportretu cikls ar latviešu rakstnieku biogrāfijām. Sabiedrība atsaucīgi uzņēmusi Melānijas Vanagas, Astrīdes Ivaskas un Gunara Janovska videoportretus. Patlaban režisore montē no ASV pārvesto materiālu. Pirmā būs videofilma par Elzu Ķezberi. Top dzīvesstāstu izlase kompaktdiskos. Vasarā paredzēta nu jau septītā dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcija. Tā notiks Augškurzemē — Ventspilī un Ventspils rajonā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Grāmatas atvēršanas svētkos: Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” valdes priekšsēdētāja Māra Zirnīte, Hugo Legzdiņš, kapelāns Atis Vaickovskis un grāmatas sastādītājs un virsredaktors Gaitis Grūtups; sarunā: Latvijas Jūras akadēmijas rektors Jānis Bērziņš un Hugo Legzdiņš