Lai mēs spētu cits citu uzlūkot kā draugu

Pārdomās par tautu, kultūru, cilvēku savstarpēju bagātināšanos – kopā ar Veltu Kaltiņu un Roaldu Dobrovenski

Pārdomu pēcpusdiena notika Rakstniecības teātra un mūzikas muzejā, kur 23.aprīlī tika atklāta izstāde “Sakarīgi sakari 10 lappusēs” (autors Aldis Upmalis). Desmit lappuses, desmit stendi te stāsta par cilvēkiem, kas ar savu dzīvi, ar savu radošo personību metuši un met tiltus no tautas uz tautu, no kultūras uz kultūru. Izrādās, visvairāk liecību par kultūras sakariem visaugstākajā līmenī saglabājies Jāņa Akuratera (1876–1937) kolekcijā. Viņš, ko Jānis Ziemeļnieks trāpīgi nosaucis par Zemgales pēdējo bajāru, bija ne vien ražīgs literāts un spožs publicists, bet pielika arī roku pie Nacionālā teātra dibināšanas, bija Latvijas Radiofona direktors un pirmais Latvijas PEN kluba priekšsēdētājs. Vitrīnās un planšetēs pie sienas — dažādi Francijas, Lietuvas un Zviedrijas ordeņi un goda zīmes, ielūgumi uz pusdienām Zviedrijas karaļa pilī, tējas vakaru Igaunijas sūtniecībā u.tml. Darbu tulkojumi vācu, somu un igauņu valodā.

Selmas Lāgerlēvas vēstules un pašdarinātas vijoles grezno Kārļa Ieviņa (1888–1977) stendu. Saskatot latviešu namdara dēla, dzejnieka, vijoļmeistara un diplomāta līdzību ar savu varoni — pārgalvīgo Ekebijas Kavalieri, dailes pielūdzēju, asprāti un filozofu Gestu Berlingu, viņa Kārli Ieviņu apveltījusi ar latviešu Gestas titulu. Andrejs Kurcijs (1884—1959), kura dzejoļu krājums “Barbars Parīzē” kļuva par pirmo franciski izdoto latviešu dzejas grāmatu, Anšlavs Eglītis (1906–1993) Holivudas kinoamatieru sabiedrībā — kopā ar Džeinu Fondu, Džeku Nikolsonu, Laizu Minelli u.tml. (izstādīti 16 attēli).

Izteiksmīgi eksponāti stāsta par Mirdzas Ķempes (1907 – 1974) ciešo saistību ar Indiju. Te ir viena no tām daudzajām vēstulēm, ko vairāku gadu garumā viņai rakstījis Indijas Nacionālās literatūras akadēmijas prezidents S.K.Čaterdži, un arī šī izcilā valodnieka grāmata “Balti un ārieši”. Te ir slavenais Indijas lakats, ko latviešu dzejniece saņēmusi kā Visvabharatas universitātes literatūras doktore, un daudzie uzmanības apliecinājumi no Indiras Gandijas — ziloņkaula rokassprādze, uzaicinājums uz dēla Radživa Gandija kāzām un Jaungada apsveikums ar vārdiem no Jadžurvēdas: “Lai es spētu ikvienu uzlūkot kā draugu, lai mēs spētu cits citu uzlūkot kā draugu.”

Šis novēlējums kļuva arī par šīs pārdomu pēcpusdienas vadmotīvu. “Sakarīgo sakaru” desmito lappusi atšķīra latviešu dzejniece Velta Kaltiņa un krievu rakstnieks Roalds Dobrovenskis — saskanīgs pāris dzīvē un mākslā. Sarunas pavediens vērpās it kā pats no sevis — ar atskatu uz kopīgo gaitu sākumu, ar Veltas Kaltiņas dzeju un Roalda Dobrovenska romānu “Rainis un viņa brāļi”, ko viņš pats uzskata par daļu no savas autobiogrāfiskās triloģijas: “Borodins, Musorgskis un tagad Rainis man pēc Veltas liekas kā paši tuvākie cilvēki. Man ar viņiem ir labi. Manā izpratnē šīs trīs grāmatas veido triloģiju, un tā ir autobiogrāfiska triloģija. Ja es rakstītu grāmatu par Roaldu Dobrovenski, par savu gaitu no dzimšanas līdz šodienai, es nevarētu pateikt par sevi vairāk, kā te esmu pateicis. Tā ir vispārzināma likumība. Arī mākslinieks — viņš var gleznot manu vai jūsu portretu, bet patiesībā viņš zīmēs pirmām kārtām sevi.”

Viņi iepazinās Augstākajos literatūras kursos Maskavā. (“Mūsu istabas bija tālu, tad tuvāk un beigās — blakus.”) Velta tolaik varēja lepoties ar pirmajiem dzejoļu krājumiem “Paraksts”, “Zilo ziloņu taures” un “Sarkanmāla vāpe”, Roalds bija atzīts prozaiķis. (“Rakstīju pasakas, bērnu grāmatas, garstāstus. Gandrīz katru gadu pa grāmatai. kopējais metiens pārsniedza miljonu.”) 1975. gada vasarā viņi nolika eksāmenus un nākamajā dienā kopā ar saviem studiju biedriem no Dienvidslāvijas, Mongolijas, Sibīrijas un citām malām svinēja kāzas. Ierašanās Latvijā notikusi pavisam neikdienišķi. Roalds to atceras tā: “Mēs braucām ar vilcienu. Kad tuvojāmies Rīgai, pēkšņi ieraudzījām savā priekšā dubultvaravīksni. Divi pilni loki, visas krāsas! Un mēs pa vidu. Nekad neko līdzīgu ne pirms, ne pēc tam neesmu redzējis.”

Grāmata par Borodinu tapusi līdztekus dzintarapstrādes meistara darbam “Daiļradē”, kur viņi abi ar Veltu nostrādājuši sešus septiņus gadus. (“Apstrādājām dzintaru un mājās Velta rakstīja dzejoļus, es vācu materiālus un rakstīju par Borodinu.”) Šajā laikā pārsteigumu sagādājuši vācieši: Berlīnes “Komiskā opera”, kas bija vienīgais toreizējās VDR teātris ar pasaules vārdu un kur rādīja tikai klasiku, savam pirmajam mūsdienu uzvedumam kā literāro pamatu izraudzījās Roalda pasaku. Grāmatai par Musorgski bijuši milzu metieni gan krievu, gan latviešu un lietuviešu izdevumiem. Bet vislielāko pārsteigumu Roalds piedzīvojis Musorgska festivālā toreizējā Ļeņingradā: “Tas bija tiešām grandiozs festivāls. Skanēja viss, ko Musorgskis uzrakstījis, līdz pēdējai notij. Bet pēc tam mazajā zālē, kur bija pulcējusies visa muzikālā sabiedrība, Marijas teātra galvenais diriģents pēkšņi teica — te ir Dobrovenskis, kurš organizējis šo festivālu!” Jā, ierosmi grandiozā festivāla rīkošanai bija devusi Roalda grāmata. Viņš atceras arī Musorgska medaļas pasniegšanas ceremoniju Maskavas Lielajā teātrī: “Bērnībā es dziedāju zēnu korī un vairākkārt iznāca uzstāties arī Lielajā teātrī. Dažreiz koncertos bija arī Jozefs Visarionovičs Staļins. Viņš sēdēja centrālajā ložā, un viņam pa labi un pa kreisi bija zelta eņģeļi. Uz to ceremoniju mums ar Veltu ierādīja vietu augstāk par to ložu. Es no augšas skatījos uz tukšo vietu un pie sevis teicu — re, kurš beigās uzvarēja!”

Velta Kaltiņa nolasa dažus no saviem jaunākajiem dzejoļiem. Arī šo — par viņiem abiem:

man vajadzētu pierast

būtu jāprotas pāri pārēm

tu nevari citādi

modinātājs uz galda kantes

krūze pārsmelta pāri malām

ja kreisā kāja uz kraujas

labā virs bezdibeņa kulsies

tu nevari citādi

man vajadzētu pierast

man vajadzētu zināt

tāda sūtība tava

manējā ar

Veltas ziņā ir arī daudzās atsauksmes, kas par Roalda grāmatu pienāk no visām Latvijas un pasaules malām. Viņa līdzi paņēmusi dažas vēstules, kas mērojušas vistālāko ceļu.

“Ziemeļkalifornijas Apskata” (Northern California Review) galvenais redaktors Gvīdo Augusts laikraksta 1999.gada 9.numurā raksta gan ar humoru, gan nopietni. Daži fragmenti:

“Roalda Dobrovenska sacerējums ir unikāls darbs, un grūti tam rast līdzeniekus. Uzbūvē, valodas precizitātē un iztēles sarežģītajā kosmoloģijā Dobrovenska darbam stiliska tuvība, piemēram, ar Džeimsa Džoisa “Ulisu” un Umberto Eko “Fuko svārstu”. Pats autors šo savu daudzplākšņaino darbu pieticīgi dēvē par kolāžu.

Dobrovenska bezatelpas skrējiens cauri Rainim ir vērtīga un rosinoša, bet ne viegla lasāmviela. Autors burtiski lido, rauj Raini un lasītāju sev līdzi; žilbina ar saviem domu lēcieniem un faktu žonglēšanas māku, kas lasītāju intriģē un pacilā.

Fantastisks, nozīmīgs darbs!

Feļetonisks epilogs recenzijai par Dobrovenska opusu:

Aizsaulē pulcējas latviešu literāti, lai spriestu tiesu par Dobrovenska grāmatu.

Kas par skatu; pie tiesnešu galda sēž Jānis Akuraters, Klāra Kalniņa, Jānis Kārkliņš, Miķelis Valters, Fēlikss Cielēns, Kārlis Dziļleja un Kārlis Skalbe. Referenti: Zenta Mauriņa, Kārlis Dziļleja, un Jānis Rudzītis.

Kā pirmais tiek aicināts svētulis bīskaps Meinards, jo viņš minēts grāmatas sākumā. Savu liecību viņs sāk latīniski, bet, kad viņu klātesošie nesaprot (atskaitot Raini un vēl dažus), viņš turpina lejasvācu, visbeidzot daugavgrīvas lībiešu mēlē, bet viss velti...

... Kā beidzamā, Zenta Mauriņa, piesaucot Dostojevski, Turgeņevu un Tolstoju, slavē Dobrovenska vērienīgo un sarežģīti veidoto biogrāfiju, ieskaitot to pasaules augstākās literatūras līmenī. (..) Tikai svešinieks, dvēselisks, muzikāli apdāvināts Dobrovenska kalibra rakstnieks spēj apcerēt Raiņa ģeniālo personību, nenogrimstot aizspriedumu un skaudības dūksnājā... Pār vaigu viņai norit liela asara.”

No Eduarda Silkalna raksta avīzē “Austrālijas Latvietis” tiek citēts sākums un nobeigums: “”Rainis un viņa brāļi” ir ģeniāli izraudzīts romāna virsraksts. Tā pirmais panākums ir varēšana lasītāju pārsteigt... Lai gan Dobrovenskis ir krievu tautības autors, viņa darbs uzskatāms par vienu no visievērojamākajiem devumiem Latvijas kultūras dzīvei... Kaut arī mums netrūkst akadēmisku Raiņa pētnieku, domāju, ka neviens vēl nav iespējis Rainī ieurbties tik dziļi ne vien ar intelektu, bet arī emocionāli, kā to ir paveicis Roalds Dobrovenskis. Raini viņš nepavisam neidealizē, atzīst un parāda arī Raiņa vājības un kļūdas, tomēr Raiņa lielumu viņš ne grib, nedz var noliegt. Ikvienam nopietnam lasītājam grāmata ieteicama bez jebkādiem “bet”.”

Kā zināms, grāmata par Raini vispirms iznāca latviešu valodā. Un daudzi to uztvēra kā oriģinālu. Tas ir vārda mākslas meistares Valentīnas Eisules pēdējais darbs šai saulē, darīts ar visiem dvēseles spēkiem starp divām smagām operācijām. Kā atzina Roalds Dobrovenskis, grūtāks un sarežģītāks darbs tulkotājam nav iespējams. Un viņa to uzņēmās, pilnīgi rēķinoties ar to, ka varbūt nekādas atlīdzības par darbu nebūs. Ar klusuma brīdi viņas piemiņa tika godināta šajā vakarā, un viņas vārds ar šo grāmatu paliek nemirstīgs.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore