Par īstu dāsnumu un līdzjūtīgu sirdi

Foto: A.F.I.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris SIA “Lukoil Baltija R” valdes priekšsēdētājs Haims Kogans:

Palīdzēt cilvēkiem, kam klājas grūti, man liek sirdsapziņa. Visiem nevar palīdzēt, es jau to saprotu. Bet tos, par kuru nelaimi zinu, es cenšos atbalstīt.

Redziet (Kogana kungs rāda ierāmētos goda rakstus pie sava biroja sienām), te ir Latvijas Bērnu fonda, “Saules fonda”, Latvijas Bāreņu biedrības par materiālo atbalstu izsniegtie goda un pateicības raksti firmai “Lukoil Baltija R” un personīgi man. Ar šiem fondiem sadarbojamies visai regulāri. Esmu devis naudu Latvijas Nieru fondam medicīnas aparatūras pirkšanai. Nesen kopā ar izglītības ministru pasniedzām Cieceres un Iecavas internātskolu audzēkņiem volejbola tīklus un bumbas.

“Lukoil Baltija R” palīdzēja izdot Imanta Ziedoņa Kopoto rakstu 6. sējumu.

Šahistam Mihailam Tālam, pasaules čempionam šahā, mēs kopā ar Krasovicka kungu no Pareksa bankas Vērmanes dārzā uzstādījām pieminekli.

Brīvības pieminekļa atjaunošanai devu ap 4000 latu.

Kad televīzijā izdzirdu aicinājumu zvanīt, lai vāktu līdzekļus kādai akcijai vai cilvēka ārstēšanai, vienmēr uzreiz ķeros pie telefona klausules.

Rīgas 800 gadu pasākumā ievēroju kādu dzīvespriecīgu diriģentu, kurš dziedāja līdzi koriem. Man ļoti patika, kā viņš strādā, cik meistarīgi rada prieku korim un klausītājiem. Kad viņš pēc Rīgas svētkiem man lūdza naudu kādam citam pasākumam, es, daudz nedomājot, ar prieku viņam to arī iedevu.

Nesen atbalstīju krievu pianista Igora Žukova koncertbraucienu uz Rīgu. Bet, goda vārds, es nekad nedomāju, ka, kādam palīdzot, daru kādu varoņdarbu!

Pēdējā laikā no palīdzēšanas sportistiem esmu atteicies, jo uzskatu: viņi ir veseli un pieauguši cilvēki, kuri spēj par sevi pastāvēt paši. Ir cilvēki, kuriem palīdzība vajadzīga daudz vairāk nekā sportistiem. Ko tādā gadījumā lai saka pensionārs, kurš nevar atlicināt zālēm, vai bērns, kuru trūkuma dēļ vecāki nevar laist skolā?

Man no sirds žēl bērnu, kuriem dzīvē nav veicies. Redziet, es ar bērniem esmu strādājis kopš jaunības, man liekas, es viņus saprotu.

Kad beidzu Fizkultūras institūtu, sāku trenēt bērnus cīņas sportā. Man tuvāki bija ne jau tie paipuisīši, ko māmiņas visur vadāja aiz rociņas, bet gan puikas ar savu pašcieņu, varbūt bravūru, tādi mazi huligāni. Tieši no viņiem izdevās izveidot ļoti labus sportistus, Eiropas un PSRS čempionus.

Dažkārt domāju: kas pēc desmit piecpadsmit gadiem izaugs no mūsu ielu bērniem? Nekas labs, bandīti.

Nevar visus tēriņus uzvelt firmai. Man ir iespēja palīdzēt, un es to varu atļauties.

Es katru mēnesi simt latus ziedoju sinagogai. Uzreiz pasaku: neesmu ticīgais. Ziedoju, jo zinu, ka arī par manu naudu sestdienās ēdina trūcīgos.

Ja rēķina privātpersonas, kopumā varbūt tikai trīs vai četri man ir atrakstījuši. Cilvēks jau tāds ir: viņam iedod un viņš par to mēdz laimīgi aizmirst. Cits varbūt pat nezina, ka pieņemts pateikties. Man nav lielāka prieka kā saņemt pateicības vēstuli no cilvēka, kuram esmu palīdzējis. Mani aizkustina viņu paldies.

Vienos Ziemassvētkos mūsu birojā ieradās audzinātāja un bērni no bērnunama, kuru biju atbalstījis. Tādi mazi, priecīgi, saposti bērni, nu, varbūt piecus sešus gadus veci, skaitīja dzejoļus, dejoja un dziedāja. Prieks skatīties! Es jums atzīšos: visas dzīves laikā man asaras acīs bija tikai vienreiz, kad mamma nomira. Bet, kad redzēju šo bērnu uzstāšanos, asaras man acīs sakāpa otrreiz mūžā.

“LAUKU AVĪZE”