Par dinamisku sabiedrību laukos

Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš:

Administratīvi teritoriālā reforma (ATR) Latvijā ir neizbēgama nepieciešamība, tāpat kā pie mums ir atnācis pavasaris un noteikti būs arī vasara – patīk tas kādam vai ne. Reformu nav izdomājusi valdība, tā nav ministra Jāņa Krūmiņa kaprīze. Tā ir dzīves dabiskās loģikas noteikta. Un man ir patīkami redzēt, ka daudzas pašvaldības sāk nopietni domāt par apvienošanās variantiem un scenārijiem. Reforma ir aktuāls diskusiju temats rajonu avīzēs, un jāsecina, ka iedzīvotāji šajos jautājumos kļūst arvien zinošāki.

Jā, Kandavas novada piemērs varbūt pagaidām ir tas spilgtākais. Ir labi, ka par to zina un ar to rēķinās. Bet kandavniekiem kopš brīvprātīgās apvienošanās rit jau sestais gads, un tikai tagad viņi pārliecinoši var parādīt ikvienam (gan cēlājam, gan pēlējam) tos patiesos ieguvumus, kas neskar vis pašas pilsētas iedzīvotājus, bet tālo nomaļu iemītniekus. Senajā muižas ēkā atjaunotā Zemītes pamatskola, izremontētās bibliotēkas Cērē un Zemītē, atgūtais tautas nams Matkulē, novada sociālās palīdzības centrs, uz kuru speciāls busiņš var aizvizināt ikvienu, un vēl, un vēl… Lai kā kādam gribētos domāt, ka Kandavas novads ir uzpūsts piemērs, šie gadi un darbi ir pierādījuši pretējo. Tikai nevajag gaidīt, ka labās pārmaiņas iestāsies uzreiz, tā ap pusdienlaiku jau nākamajā dienā pēc apvienošanās. Ir vajadzīgs laiks un griba. Pēdējais pat ir svarīgāks.

Mūsu izstrādāto un piedāvāto nosacīti 102 pašvaldību reformas modeli tā arī vajag uzlūkot – kā labo gribu darīt. Un tas nu nekādi nenoniecina vai neapgāž Kandavas novada pieredzi. Tieši otrādi – viņu padarītais ir kalpojis par sava veida katalizatoru, raugoties uz Latvijas pašvaldību raibraibo ainu kopumā. Ļoti daudz no kandavnieku pieredzes ir izmantots 102 pašvaldību reformas projektā, viņu padarītais ir lieliski papildinājis un veicinājis jauno pašvaldību modeļa izstrādāšanu.

Paradokss, bet diemžēl realitāte: itin turīgu pašvaldību var novest līdz bankrotam, taču ļoti reti kāds tās vadītājs tiek saukts pie atbildības. Nepamatotām prēmijām, dārgām automašīnām un džakuzi vannām masu informācijas līdzekļi uzmanību pievērš vispirms Rīgas domē un valdībā. Tas vienkārši ir tuvāk. Par nožēlu man ir pietiekami daudz faktu, ka līdzekļu izšķērdēšana, ģimenes uzņēmumi, nodokļu un parādsaistību nemaksāšana pašvaldības ir tikpat nopietna problēma. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka pašvaldība nav nekāda privātā bodīte. Tās maka saturu veido nodokļu maksātāju nauda.

Tomēr vislielākās bažas man rada pašvaldību attīstības iespējas to esošajā mērogā. Mazajās un nabadzīgajās pašvaldībās arī turpmāk nebūs daudz jaunu darba vietu, te nenāks spēcīgi investori, un kredītspējas te neaugs. Līdz ar to nepalielināsies arī nodokļu bāze. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šo apburto loku var pārraut tikai lielu novadu veidošanās, stipru pašvaldību izveide ar plašākām iespējām rūpēties par savas teritorijas attīstību. Zviedrijas vai Somijas piemēri te salīdzinājumam neder, jo tās ir attīstītas labklājības valstis ar daudz plašākiem finanšu resursiem, kuru Latvijai vēl tik drīz nebūs. Mums mēroga palielināšana ir racionālas saimniekošanas iespēju palielināšana.

Novērtējot ATR apspriešanas gaitu, esmu nonācis pie secinājuma, ka galvenais cēlonis kritikai un runām par apvienošanās neizdevīgumu slēpjas nevis reformu mākslīgumā, bet gan citur – domāšanas mērogā. Savas sētas savrupīguma sargāšana un sava pagalma filozofija skaidri atsedzas gan runās par to, ka “ar nabagiem jau mēs negribam apvienoties, viņiem nekā nav”, gan bailēs no tā, ka spēcīgais kaimiņš var mūs apmānīt, uzspiest savu gribu. Tās vienkārši ir neuzticēšanās un baiļu attiecības.

Mēs dzīvojam un dzīvosim dinamiskā sabiedrībā. Latvijas lauku atpalicība ir neizbēgama, ja vietējā vara nespēs mainīties līdzi. Administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā radīsies lielākas, iespēju un domāšanas mērogā stiprākas pašvaldības, palielinās mūsu reaģētspēju – par to es esmu pilnīgi pārliecināts.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”