Par sevi, par dzīvi

Mātestēvs Kristaps Cīrulis (pie viņa mācījies arī Kārlis Ulmanis) un tēvatēvs Kārlis Holcmanis

Esmu dzimis 1920. gada 18. jūlijā Rīgā, Irmas Holcmanes un advokāta Viļa (Vilhelma Frīdriha Johana) ģimenē. Tēvs Latvijas neatkarības laikā bija arī Saeimas deputāts un no 1923. līdz 1925. gadam tieslietu ministrs Z. Meierovica valdībā. 1941. gadā viņu izsūtīja, un tai pašā gadā viņš nometnē mira.

1934. gadā pabeidzu Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju. Jau skolas laikā mani interesēja senās celtnes un vēlāk, K.Ulmaņa laikā, plaši izvērstā celtniecība. 1939. gadā iestājos Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē un ar izcilību pabeidzu to jau pēc kara — 1945. gadā.

Diplomdarbs bija “Tautas nams Bērzē”. Pirmais darbs man bija — laborants Arhitektūras fakultātē, pēc tam kļuvu par LZA Arhitektūras un celtniecības institūta zinātnisko līdzstrādnieku. Kopš 1946. gada esmu Latvijas Arhitektu savienības biedrs.

1950. gadā mani kopā ar māti un brāli kā “nacionālista ģimenes locekļus” izsūtīja uz Sibīriju.

No 1950. līdz 1956. gadam strādāju Hakasijas Autonomās Republikas galvaspilsētā Abakanā. Biju būvdarbu vadītājs liela gaļas kombināta celtniecībā un citos objektos. Tur ieguvu praktiskas iemaņas. Pa starpām projektēju dažas dzīvojamās mājas un vasaras kinoteātri.

1956. gadā pēc reabilitācijas atgriezos Rīgā. Sāku strādāt Rīgas pilsētas Arhitektūras pārvaldē un ar diviem pārtraukumiem darbojos joprojām. Biju rajona arhitekts, galvenā arhitekta vietnieks. Laikā no 1959. līdz 1964. gadam biju iesaistījies darbā LZA Celtniecības un arhitektūras institūtā par sektora vadītāju. Pēc atgriešanās Arhitektūras pārvaldē biju Rīgas arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieks. Kopš 1989. gada līdz 2001. gada martam — Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas galvenais arhitekts.

Pēc aiziešanas pensijā turpinu darboties inspekcijā kā konsultants.

Interese par būvēšanu — jau agrā bērnībā. Kopā ar vecākiem 1922. gadā

Arī izsūtījuma laikā darbojos celtniecībā. Abakanā 1955. gadā

Būvējoties Dzelzceļa ielā 1985. gadā

Kopā ar arhitektiem Georgu Baumani un Edgaru Pučiņu 1988. gada 29. novembrī.

Pēterbaznīcas tornī kopā ar viesi no Vācijas

Šlēsvigā–Holšteinā kopā ar arhitektu Pēteri Blūmu un vācu kolēģiem

Pie ērģelēm Usmas baznīcā

Esmu piedalījies Vecrīgas reģenerācijas projekta izstrādāšanā. Esmu strādājis pie Pētera baznīcas un Melngalvju nama atjaunošanas.

Esmu sarakstījis vairākas grāmatas un brošūras par Rīgas un Vecrīgas arhitektūru. Galvenais veikums ir 1992. gadā sērijā “Latvijas arhitektūras un mākslas pieminekļi” izdotā grāmata “Vecrīga — pilsētbūvniecības ansamblis”. Tā kļuva arī par pamatu disertācijas aizstāvēšanai un arhitektūras doktora grāda iegūšanai.

Esmu sarakstījis daudz zinātnisku un populāru rakstu, nolasījis vairāk nekā tūkstoš lekciju un lekciju ciklu, vadījis vairākus simtus ekskursiju pa Rīgu un Latviju.

2000. gadā tiku ievēlēts par LZA arhitektūras goda doktoru.

Domāju, ka esmu optimists

Varbūt arī tādēļ, ka mani vecvecāki (vectēvs Kristaps Cīrulis un vecāmāte Gotlība Holcmane) bija dziļi ticīgi cilvēki, esmu no viņiem iemantojis paļāvību uz visu labo.

Izaugu starp vienkāršiem ļaudīm — lauku zēniem un skolas puikām. Esmu vienmēr bijis pieticīgs.

Tas man ir palīdzējis tikt pāri dzīves sarežģījumiem, gan nokļūstot Sibīrijā, paciešot pazemojumus notikumos ar Pētera baznīcu un citur.

Nekad neesmu centies dzīvē izvirzīties priekšplānā, mans dzīves moto ir bijis būt derīgam sabiedrībā, tādēļ esmu uzņēmies darīt to, ko no manis varēja prasīt.

Tā paklausīju profesoram E.Štālbergam kļūt par viņa vadītā Arhitektūras institūta līdzstrādnieku, vēlāk neatteicos vadīt Rīgas arhitektūras inspekciju. Uzņēmos arī pienākumus lasīt lekcijas par Rīgas arhitektūru un vadīt ekskursijas, ja man to lūdza.

Savas zināšanas ziedoju tiem, kas to vēlējās.

Citādi esmu dzīvē visai atturīgs, vienpatis. Ar kritisku aci, varbūt arī skepsi noraugos notiekošā.

Man nepatīk pārāk pašapzinīgi, pašpārliecināti, arī pļāpīgi cilvēki, kas nav objektīvi, bet paši to nejūt.

Esmu uzaudzis Latvijas Republikas laikā, mani ietekmēja “Ulmaņa laiki”, kad skolā mums ieaudzināja patriotismu un mīlestību pret dzimtenes dabu (daudzie ceļojumi ar velosipēdu). Un tomēr — radikāls nacionālisms mani nepārliecina. Gan 30. gadu Latvijā, gan vēlāk Sibīrijā man bija kontakti ar citu tautību un citādu uzskatu cilvēkiem. Sapratu, ka ir jāciena dažādi uzskati (varbūt tādēļ padomju laiku pārcietu bez sevišķas pretestības). Jebkurā laikā ir bijis arī pozitīvais, tikai to jāprot novērtēt.

Redzu, ka pašreiz Latvijā nav īstas kārtības, ir pārāk daudz liekulības, alkatības, arī vadošajās aprindās. Un kur nu vēl savstarpēja apmelošana, cīņa par varu. Taču nevaru piekrist, ka viss ir tikai slikti. Katram cilvēkam vajadzētu izvērtēt savu darbošanos un tikai tad runāt par citiem. Ceru, ka laiks visu nostādīs savās vietās.

Esmu priecīgs, ka arī mana meita Velta kļuvusi par arhitekti. Viņa ir žurnāla “Latvijas Arhitektūra” redaktore. Par mani var diezgan daudz ko uzzināt, izlasot manas dzīvesbiedres Silvijas Holcmanes grāmatu “Nepaiet garām savam liktenim. Andreja Holcmaņa dzīvesstāsts”.

Andrejs Holcmanis

Tikšanās

Andrejs Holcmanis vairākām rīdzinieku paaudzēm palīdzējis vērīgāk ieskatīties savas pilsētas namu, ielu un laukumu vaibstos un ieklausīties to likteņstāstos. Viņu pazīstam kā aizrautīgu arhitektūras bagātību pētnieku un sargātāju, lektoru un sabiedrības informētāju. Savulaik sevišķi iecienīts bija viņa lekciju cikls par Vecrīgu. Kā ilgu gadu darba vainagojums 1992. gadā iznāca viņa grāmata “Vecrīga — pilsētbūvniecisks ansamblis”, kurā sistematizēta bagātīga informācija par Vecrīgas apbūves veidošanos un attīstību gadsimtu gaitā. Sevišķi interesanta ir grāmatas pēdējā nodaļa ar Vecrīgas telpisko analīzi. Autors it kā izstaigā ielas un laukumus un izsaka savas domas par to, kur ir kas vērtīgs saglabājies, kur mazāk vērtīgs, kur ir harmoniska apbūve un kur nav.

Strādājot dažādos amatos Rīgas Arhitektūras pārvaldē, Andrejam Holcmanim ne vienu reizi vien nācies pastrīdēties ar pilsētas tēviem. Kā vienu no tādiem gadījumiem viņš atceras domstarpības Lielās ģildes nama atjaunošanas darbos pēc ugunsgrēka:

— Toreiz foajē gribēja atjaunot ar 19. gadsimtā tapušiem krāsojumiem. Bet šī telpa bija no viduslaikiem. Arhitekts Gunārs Jansons bija konstatējis, ka krāsots ticis virsū oriģinālam. Tātad atjaunot šo vēlāk radušos krāsojumu nebija lietderīgi. Mēs ar profesoru Aleksandru Birznieku “Literatūrā un Mākslā” publicējām rakstu, kurā izskaidrojām, ka tā būtu falsifikācija. Tautas kontroles komitejas uzmanību mēs pievērsām tam, ka ar šo soli rastos arī lieki izdevumi, un tā tālāk. Panācām, ka šos jaunākos krāsojumus neatjaunoja, bet tika atjaunots viens posms pirmatnējā veidā: tur nokala apmetumu, un skatienam tika atklāts tā sākotnējais izskats.

Ar Andreja Holcmaņa vārdu saistās cīniņš par Sv. Pētera baznīcas atjaunošanu pagājušā gadsimta 60.–70. gados. Viņš pats šo laiku atceras tā:

— Pēterbaznīca ilgi stāvēja kā tāda drupu kaudze. Bija mūri un kaut kādi jumtiņi, bet tālāk negāja. Līdz mēs kādā Arhitektu savienības sēdē nolēmām rīkoties — ja valsts nekā nedarīs un turpināsies jau gadus piecpadsmit ilgusī stagnācija, mēs izsludināsim ziedojumu vākšanu un ķersimies pie tās lietas paši. Tad nu Ministru padome pēc kāda mēneša vai diviem pieņēma lēmumu, ka valdība uzņemas finansēšanu. Gan projekta, gan būvdarbu pasūtītāja bija Rīgas Arhitektūras pārvalde. Galvenais arhitekts Gunārs Asaris izlēma, ka man jāuzņemas dokumentu kārtošana. Tā bija liela ķēpa, kas sākās 1968. gadā un ilga līdz pat atjaunošanas darbu pabeigšanai.

Atjaunotā Pēterbaznīcas torņa nodošanu nolikām uz Pēterdienu — 1973. gada 29. jūniju. Mēs ar restauratoriem šo datumu izvēlējāmies tāpēc, ka 1666. gadā tieši 29. jūnijā tika ielikti jaunā baznīcas torņa pamati, bet 1941. gada 29. jūnijā tornis nodega. Taču septiņdesmitajos gados mūsu doma par atjaunotā torņa atklāšanu šajā datumā izrādījās pavisam nepieņemama un nosodāma. Par piedalīšanos “nesankcionētā pasākumā” vairākus arhitektus atcēla no amata vai pazemināja darbā, arī mani.

Astoņdesmitajos gados Andrejs Holcmanis piedalījās Vecrīgas reģenerācijas projekta izstrādāšanā un kā Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas galvenais arhitekts diendienā ir rūpējies par Vecrīgas seju šodien un nākotnē. Viņu sarūgtina tas, ka Vecrīgas attīstībai svarīgi lēmumi tiek pieņemti, nepieaicinot to apspriešanā Tehniskās universitātes profesorus un Arhitektu savienības vadītājus. Lēmumus pieņem bez pienācīgas apspriešanas un viedokļu saskaņošanas, tāpēc Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai bieži vien nākas sadurties ar dažādām nebūšanām. Kādas ir arhitekta domas par Vecrīgas nākotni?

— Uzmanības centrā ir Rātslaukums. Kad aktualizējās Melngalvju nama atjaunošanas ideja, tika izveidota šī arhitektūras pieminekļa atjaunošanas kopa, tika izsludināts konkurss, lai izlemtu, kā namu labāk atjaunot — vai tādu, kāds tas bija viduslaikos, tādu, kāds tas izskatījās baroka laikmetā, tādu, kāds tas bija nopostīšanas brīdī, vai varbūt kaut ko modernizēt. Žūrija nolēma, ka nams jāatjauno tāds, kāds tas bija 1941. gadā, jo par to ir saglabājušies uzmērījumi, fotogrāfijas un citi materiāli. Bet, tikko nams sāka parādīties, radās opozīcija. Tā esot kopija, kur taču ticis gaidīts uz kaut ko modernāku. Vecrīgā esot jāienāk mūsdienu arhitektūrai. Tam tiešām varētu piekrist. Nelaime tikai tā, ka mūsdienās ļoti grūti pateikt, kas ir moderns vai laikmetīgs. Viens taisīs kastītes, otrs — kaut ko ļoti sarežģītu. Bez tam — reti domā, kā ēku iekļaut esošajā apbūvē. Jaunie arhitekti ir pašpārliecināti, domā, ka var labāk, bet neiznāk jau.

Viens piemērs ir tas Vincents pie Centra universālveikala, tā kastīte Audēju ielā. Mēs no inspekcijas devām norādījumus, ko tur vajag — kādā augstumā, ar kādiem jumtiem —, bet tas netika ņemts vērā.

Ir pārmetumi par to pašu Kamarina namu, bet neiedomājas, ka tas ir tikai pirmais objekts Rātslaukuma kulišu apbūvē. Tur jābūt tam, ko sauc par Kalpa namu, vēl vienai mājai jābūt, un jābūt kaut kam tanī pusē, kur ir Okupācijas muzejs. Nevar palikt tā sprauga vaļā.

Vecrīgas reģenerācijas projekts, kura izstrādāšanā arī es piedalījos 1983. gadā un kuru apstiprināja, vēl šo problēmu nerisināja, jo tad vēl bija respekts pret Tehnisko universitāti un Strēlnieku muzeju kā brīvi stāvošu ēku, kurai tuvumā nekā nebūs.

Bija konkursi 1997. un 1998. gadā, bet tur arī nebija apmierinoša risinājuma, kā veidot visu apbūvi ap Rātslaukumu.

Ar Eiropas Padomes pārstāvi Ginteru Veisu pie Jēkaba kazarmām		Pēc ilgiem gadiem kopā ar jaunības draudzeni Annu Pētersoni Brīvdabas muzejā Foto: no ģimenes albuma

Jautājums par Tehnisko universitāti atrisinājies ar jauno korpusu. Bet jautājums par Okupācijas muzeju vēl nav atrisināts. Es uzskatu — ja to saglabā, tad rūpīgi jāpiestrādā pie apkārtnes. Līdzšinējos projektos tas it kā nav izdevies. Ja no krastmalas skatās uz Rātslaukumu, tad Rātsnama gals ar pusapaļo, šķībo jumtu galīgi tur neiederas. Kaut kas ir jāliek priekšā, lai to nosegtu.

Par Okupācijas muzeja nojaukšanu tagad laikam nevar runāt. Tagad jāatrod arhitektonisks risinājums, ka tas tur paliek un kaut kā tiek apjozts.

Ir izsludināts it kā moratorijs būvniecībai Vecrīgā, kamēr nav attīstības plāna, bet tā ir zināmā mērā pārapdrošināšanās. Dažus nedabiskā ceļā radušos tukšumus vajadzētu apbūvēt, piemēram, pie Pēterbaznīcas. Līvu laukumā iepretim Lielajai ģildei, kur tie mūri. Kādreiz no Pēterbaznīcas līdz Doma baznīcai bija visblīvākā apbūve ar mazām, šaurām ieliņām. To vajadzētu atveidot, kā ir bijis. Arī Doma laukuma tukšais gals pie Tirgoņu ielas jāapbūvē. Toties to daļu no Alberta laukuma uz dzelzceļa pusi mēs ar Edgaru Pučiņu reģenerācijas projektā iedrošinājāmies atstāt neapbūvētu. Lai būtu skats uz Rīgas visvecāko daļu. Agrāk jau arī tur nekā nebija.

Vecrīgā ļoti sarežģīts ir transporta jautājums. Visur, kur atjauno vecpilsētas, tās cenšas padarīt par gājēju teritorijām. Tāpat bija iecerēts Rīgā. Ir dažas gājēju ielas — Vaļņu un Kaļķu, bet mēs redzam, kas tur notiek. Mašīnas braukā, kā ienāk prātā. Tā nedrīkst būt.

Tomēr vecpilsēta vairs nav dzīvojamais rajons ar dažām sabiedriskām ēkām. Ir kultūras un administratīvo iestāžu komplekss, ir bankas, kantori un tā tālāk. Tur vajadzīgs transports. Bez autostāvvietām mēs netiksim galā. Tās var uzbūvēt Daugavas pusē un varbūt arī pie dzelzceļa uzbēruma.

Nelaime ir tā, ka nav attīstības plāna. Toreiz, 1995. gadā, tika izstrādāts ģenerālplāns 10 gadiem. Bet tas nav detalizēts tik sīki, lai varētu katru ēku iesēdināt tur, kur vajag. Jāizstrādā arī jauns reģenerācijas projekts. Divus gadus šie jautājumi netika risināti. Tikai tagad manāma sarosīšanās.

Andrejs Holcmanis ar sirdi un dvēseli dzīvo ne vien arhitektūrā, ko dažkārt saucam par sastingušu mūziku, bet arī dzīvajā mūzikas pasaulē. Daudzi būs dzirdējuši viņa ērģeļu spēli mazajā Usmas baznīciņā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Pamati mūzikas izpratnei likti jau bērnībā:

Kā jau inteliģenti cilvēki, vecāki gribēja, lai bērni būtu muzikāli, un lika mums spēlēt klavieres. Bijām trīs bērni, bet izturēju tikai es. Īpaši sajūsmināts arī es nebiju, bet vecākiem par prieku spēlēju. Toties, kad paredzētā mācību programma bija galā, man pašam radās interese par mūziku. Sameklēju notis un spēlēju visu ko. Izsūtījumā nekāda muzicēšana neiznāca, bet pēc atgriešanās no Sibīrijas biju kā izslāpis pēc mūzikas. Iesaistījos pašdarbības ansambļos — Mazajā ģildē, Skolotāju namā un vēl citur. Ļoti gribējās ērģeles spēlēt. Tā nokļuvu Brīvdabas muzejā. Esmu spēlējis arī Kuldīgas, Dubultu un Straupes baznīcās. Ērģeļu spēle prasa regulāru treniņu, toties sagādā lielu gandarījumu. Vasaras mēnešos bieži muzicēju Usmas baznīcā. Dažkārt sestdien vai svētdien aizbraucu viens pats un pāris stundas paspēlēju. Vienalga — ir klausītāji vai nav, šīs mazās ērģelītes mani vienmēr emocionāli uzlādē. Priecīgā sajūta mani ilgi pavada.

Jānis Rozenieks — “Latvijas Vēstnesim”