Vakar labdarības akcijas ietvaros Latvijas invalīdu biedrība “Apeirons” saņēma ASV dāvinājumu

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Labdarības pasākumā: NATO spēku virspavēlnieks Eiropā Džozefs Ralstons, Imants Freiberga kungs, filantrops Kenets Berings, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (augšējos attēlos); ASV vēstnieks Braiens Karlsons, Vaira Vīķe–Freiberga (apakšējos attēlos) Foto: Juris Krūmiņš

Uzruna ratiņkrēslu labdarības dāvināšanas ceremonijā “Radisson SAS Daugava” 2002.gada 25.aprīlī

Augsti godātais ģenerāļa kungs, Ralstona kundze, vēstnieka kungs, Bēringa kungs, dāmas un kungi!

Es jūtos pagodināta būt klāt šajā dāvinājuma ceremonijā un vēlētos izteikt īpašu pateicību ģenerālim Ralstonam un Ralstona kundzei par viņu starpniecību šī notikuma veidošanā un par brīnišķīgo domu uzrunāt Bēringa kungu un viņa pazīstamo labdarības institūciju, aicinot viņus sniegt palīdzību arī Latvijai.

Gribētos sacīt dažus vārdus par Bēringa kungu kā filantropu, kura darbību ir grūti raksturot dažos vārdos. Viņš ir ilgu gadu garumā ievērojamus līdzekļus veltījis daudziem nozīmīgiem pasākumiem, piemēram, dabaszinātņu institūta atjaunošanai un paplašināšanai Vašingtonā. Tāpat viņš ir veidojis mākslas galerijas un piedalījies plašos labdarības pasākumos un filantropijā. Bet tieši saistībā ar šīs dienas notikumu ir atzīmējama viņa darbība ratiņu dāvināšanas programmā, kas aptver ļoti daudzas valstis visā pasaulē.

Es gribētu turpināt ar domu par to, ko nozīmē ratiņkrēsls cilvēkam, kas ir zaudējis kustības brīvību. Mūsu ģimenē ir tā atgadījies, ka ir divi cilvēki, kuriem nedziedināmas slimības un satiksmes negadījuma dēļ tikusi laupīta kustības brīvība. Un mēs esam dabūjuši redzēt, cik ļoti mainās dzīve gan pašam cietējam, gan viņa ģimenei, ja ir iespēja iegūt tādu pārvietošanās līdzekli, kas atļauj slimniekam pašam vispirms jau kustības brīvību savās telpās, kaut arī viņš neiziet ārpus savas mājas sienām. Un cik ļoti tas atvieglina pārējo ģimenes locekļu nastu šajā atbildībā, kas ir jāuzņemas par invalīdu ģimenē. Bet galvenokārt — cik ļoti tas atbrīvo pašu invalīdu no atkarības no citiem cilvēkiem, atļauj viņam vairāk atplaukt kā personībai, nejūtot šo nemitīgo atkarību no citiem. Bet vēl svarīgāka ir spēja ar ratiņiem iziet ārpus sava dzīvokļa sienām, apgrozīties sabiedrībā, piedalīties sabiedriskos pasākumos. Un te nu es ļoti vēlētos aicināt sabiedrību saprast un būt atvērtai, pieņemt to kā normālu parādību un nākt ar savu palīdzību. Mūsu ielas, ēkas un nami visi vēl nav iekārtoti ar tiem aprīkojumiem, kas invalīdiem ir nepieciešami.

Man bija izdevība pagājušajā gadā jubilejā tikties ar kādu pazīstamu Latvijas dzejnieci, kas man teica, ka viņa jau ilgu laiku nav parādījusies ārpus sava dzīvokļa sienām, protams, savu personīgo, varbūt emocionālo, iemeslu dēļ, bet daļēji arī tamdēļ, viņa teica: “Man nepatīk, ka ļaudis uz mani skatās ar nožēlu, ka viņi uz mani skatās kā uz invalīdi.” Es šeit gribētu aicināt gan invalīdus, gan visu sabiedrību atcerēties, ka nožēlai šeit nav vietas. Ne veselam cilvēkam ir jāizsaka nožēla pret invalīdu, jo tā ir likteņa liksta, kas var piemeklēt jebkuru no mums, bet galvenokārt es gribētu uzsvērt, ka pašiem invalīdiem nav jākaunas doties sabiedrībā.

Invalīds ir cilvēks, kam liktenis lēmis zināmas grūtības zināmās jomās. Viņš ir cilvēks, viņam ir tā pati vērtība, kas bija pirms slimības vai pirms nelaimes gadījuma. Viņam nav par to jākaunas. Viņam nav jājūtas neērti, un, ja viņam, protams, ir dota šī izdevība, pārvietošanās līdzeklis — ratiņi, tad es aicinu jūs visus un viņu ģimenes iet sabiedrībā, piedalīties. Jums ir pilnas tiesības, un neviens jūs neatstums, neviens par jums nesmiesies. Tāda lieta pieder pagātnei, tā mūsu sabiedrībā vairs nenotiks.

Es novēlu visiem, kas būs saņēmuši šo dāvanu, iet, kustēties, dzīvot, strādāt un rādīt piemēru, ka invalīdam ir tāda pati vieta sabiedrībā kā jebkuram citam. Lai mums nebūtu šī sadalījuma starp vienas kategorijas cilvēkiem un citiem. Mēs visi vispirms un vienmēr būsim cilvēki. Tas ir galvenais. Lai jums visiem labi klājas!