Par korupciju Latvijā

Sabiedrība par atklātību - DELNA.

Pētījums "Korupcijas seja Latvijā"

2000.gada aprīlis

Saturā

Turpinājums. Sākums -

"LV" nr.142/144, 20.04.2000.,; "LV" nr.151/153, 28.04.2000.;

"LV" nr.158/160, 4.05.2000.; "LV" nr.161/163, 5.05.2000.;

"LV" nr.169/170, 11.05.2000.

Aivita Putniņa

Iedzīvotāju personiskā pieredze un priekšstati par korupciju Latvijā:

Korupcijas tēla konstrukcija, prakse un tajā iesaistītie aģenti

4. Korupcijā iesaistītie aģenti

4.zīmējums

Korupcijas pastāvēšanas iemeslu nozīmība

(1 - nenozīmīgs, 5 - nozīmīgs)

Tie ir ierēdņi, kas uztver sevi kā sabiedrības grupu (aktīva perspektīva). Arī valsti šī grupa uztver nevis kā amorfu masu pretstatā amorfai iedzīvotāju masai, bet kā noteiktu interešu grupu pārstāvniecību. Ierēdņu grupa šo klientu pozīciju saistīja ar padomju laiku sistēmu, vainu par pasivitāti piedēvējot klientiem. Ierēdņu fokusa grupas diskusija ievērojami atšķīrās no citu iedzīvotāju diskusijas: atbildes bija daudz izvairīgākas. Arī pašu korupciju šie respondenti apsprieda biežāk no 'iekšpuses'. Vienīgi šī grupa skatījās uz zema līmeņa korupciju kā sabiedrības intereses aizskarošu (pārējie respondenti to definēja kā 'izdzīvošanu' un vāju augstākā līmeņa korupcijas atblāzmu). Ierēdņu atšķirīgā attieksme pret korupciju saistīta ar viņu stāvokli sabiedrībā. Tas saistīts daļēji ar zināšanām un tiesībām interpretēt likumu un rada situāciju, kurā savas zināšanas iespējams izmantot ambivalenti ("visu laiku palīst apakšā" (1. grupa)). Otrkārt, ierēdņi minēja arī sakaru pielietošanu un zināšanas par birokrātisko aparātu, kārtojot savas darīšanas ("un tad vienkārši caur to, ka pazīstami Rīgas Domē").

Atklāti par iesaistīšanos korupcijā nerunāja neviens no iestāžu darbiniekiem. Lai arī šī grupa ir vislabāk informēta par valstisko korupcijas definīciju, uz sevi tās dalībnieki minēto definīciju tieši neattiecināja. Tā, dienesta stāvokļa izmantošana, lai iejauktos CSDD eksāmenu rezultātos tika uzskatīta par 'godīgu' palīdzību, jo, pēc respondenta domām, CSDD nepamatoti neizdeva braukšanas tiesības. Citā gadījumā, kāda respondente pēc kolēģu ieteikuma izmantoja savu dienesta stāvokli saskarsmē ar ceļu policiju, taču kā tādu arī viņa to neuzskatīja:

- (..) Es arī tikai šogad esmu kļuvusi par šoferi, un no sākuma ļoti baidījos kā no nezināmas sfēras, ceļu policijas. Un tad man viens kolēģis teica - kāpēc tu pie savām tiesībām neturi savu dienesta apliecību? Un viņš man to pateica piektdienā, sestdienā es to ieliku, un jāsaka, ka tā darbojas deviņdesmit procentos [gadījumu], un es neesmu devusi kukuli. Bet jāsaka, ka tas laikam ir kukulis, ka es uzrādu dienesta apliecību.

Ierēdņi negatīvi konstruē savu klientu tēlu:

- Bet ja runa par cilvēkiem. Apmeklētājs, vai viņš ir gatavs dot. Ļoti daudz ir iedzīts pazemības sindroms no tiem pašiem padomju laikiem, kad viņš jau nāk ar šokolādīti, lai tikai ... tāda lūdzēja poza, viņš jūtas vainīgs, ka viņš tevi traucē. Ir tādi cilvēki, kas ir gatavi kaut ko, tā pati šokolādīte. Citi prasa, kaut arī tas jautajums ir nokārtojams tīri vienkārši, viņš jau prasa, vai vajadzēs kādam kaut ko tur. Es nesaku, ka tādi ir daudz, bet tādi ir.

- No otras puses raugoties, man ir vairāk tāda negatīva pieredze. Man šķiet, man arī ir tīri darbs ar klientiem, ka klienti pārsvarā lielākā daļa ir stipri neaudzināti. Vienkārši viņš atnāk, viņš zina, ka tu strādā valsts iestādē, tev ir vienkārši jādara tas darbs, uzmet tos papīrus uz galda, pat nepasveicinās. Man uzreiz pret viņu ir negatīva attieksme. Man vispār runāt negribas ar viņu. Šausmīgi neaudzināti.

- Tas pats, ja viņš uzsāk sarunu paceltā tonī, tad dabiski, ka es arī pacelšu toni. Un tas, ko viņš grib, viņš diez vai dabūs īsā laikā. Ja viņš atnāk un izturas pret ierēdni kā pret kaut kādu tur ... vienkārši viņam ir šis te stereotips, ka ierēdnis ir suns, kas obligāti ņem kukuļus. Jo es bravurīgāk uzvedīšos, jo man būs labāk. Mani tas ļoti kaitina.

Ierēdņi arī pieturas pie savām varas pozīcijām. Darbs ar klientiem tiek uzskatīts par grūtu, klienti par rupjiem un neizglītotiem; līdz ar to savaldības un laipnības saglabāšana dažkārt tiek uzskatīta par gandrīz neiespējamu. Klientu izturēšanās ar pārākumu tiek nosodīta: situācijas, kurās iesaistīti ārzemju klienti, kuri sevi redz kā aktīvus dalībniekus saskarsmē ar ierēdniecību un tādējādi pārkāpj izveidojušās varas attiecības, izsauc ierēdņu neapmierinātību. Ne tikai morālei, arī šīm asimetriskajām varas attiecībām ir svarīga nozīme, lai aģentūra tiktu deleģēta augstākajam slānim un birokrātiskajam aparātam. Praksē varas attiecību dēļ birokrātija bieži darbojas kā vienīgā aģentūra. 76.7 % respondentu uzskata, ka ierēdņiem ir dota pārāk liela vara. Vēl galējāk situācija vērtēta Kurzemē, kur 84.6 % respondentu piekrīt šim apgalvojumam. Ierēdņu varas apziņu pēc viņu klientu domām stimulē arī kontroles trūkums un tās radītā bezatbildība.

Citādāk aģentūra ir konceptualizēta jautājumā par korupcijas apkarošanu, kas uzskatāma par morāli pozitīvu darbību. Korupcijas apkarošanā iesaistīti divi potenciāli aģenti: valsts un iedzīvotāji. Valsts šajā jautājumā tiek skatīta kā pasīvs aģents. Tam, ka valsts ir ieinteresēta apkarot korupciju, piekrīt 31.3 %, nepiekrīt 55.5 % respondentu. Skeptiskāk noskaņoti ir labāk izglītotie iedzīvotāji. Šis jautājums nenoliedzami saistīts ar uzticību Latvijas valstij: tam, ka valsts ir neieinteresēta apkarot korupciju piekrīt 61.2 % nepilsoņu un 54.1 % pilsoņu. 72.7 % respondentu uzskata, ka valsts nodrošina veicinošus apstākļus korupcijai. Tautībai un pilsonībai nav izšķirošas nozīmes šā uzskata veidošanā. Šādi domāt vairāk sliecas respondenti ar augstāko izglītību - 79.9 % - un tikai 62.6 % ar pamata izglītību. Šī tendence liecina par problēmas dziļumu - to saskata cilvēki ar augstākām zināšanām un, iespējams, labākām analītiskām spējām.

Ne kukuļošanas, ne korupcijas apkarošanas jautājumā iedzīvotāji neuztver sevi kā organizētu grupu. 'Visi ņem' ir kolektīvas rīcības, ne grupas apzīmējums. Līdz ar to, iedzīvotāji arī neuztver sevi kā vienotu aģentūru. Nav arī spēcīgas nevalstiskas organizācijas, kas pildītu mobilizējošu funkciju sabiedrībā. Atšķirībā no padomju laikiem, patlaban presei korupcijas apkarošanā ir maza nozīme (0.7 % ziņotu par korupciju presē). 3.3 % respondentu to uzskata par aģentūru cīņā pret korupciju. Iemesls skepticismam ir preses pērkamība (skat. godīguma vērtējumu) un bezspēcība:

- Tur [presē] taču nepārtraukti kāds par kādu raksta.

- Nē, nu raksta, bet kur ir kaut viens rezultāts?

- Rezultāta nav nekāda. (2. grupa)

Prese uzņemas zināmu lomu informēšanā par korupcijas transakcijām. Pirmkārt, tā rada kontekstu priekšstatam par plašo korupcijas izplatību un varas bezdarbību tās apkarošanā. Otrkārt, prese informē lasītājus par sfērām, kur korupcija ir neizbēgama. Tā, 1. grupas respondente kārtojot darīšanas kapu pārvaldē informāciju par tur pieprasīto kukuļa veidu bija guvusi no preses. Masu mēdiji zināmā mērā reproducē korupcijas praksē esošās varas attiecības: iedzīvotāju bezspēcību un pasivitāti kā bezspēcības tiešas sekas.

Neformālajām organizācijām Latvijas sabiedrībā pagaidām ir salīdzinoši maza nozīme - 1.8% ziņotu "Delnai". Neformālās organizācijas varētu potenciāli sniegt lielu ieguldījumu šajā procesā (3.4 % respondentu uzskata, ka NVO būtu jācīnās pret korupciju), taču tās ir jauna parādība un pilnībā varēs darboties tikai pilsoniskas sabiedrības apstākļos. Krievvalodīgās grupas dalībnieki izteica zināmu nostaļģiju par konkurējošu autoritatīvu valsts organizāciju trūkumu Latvijā:

- (..) nav tādu valsts struktūru, kas varētu nolikt pie vietas šos klerkus, jo augstāk stāvošais priekšnieks to nedara, bet citu nav kā agrāk bija - arodbiedrība, partijas komiteja, vēl kas. Bija vismaz kur aiziet, bet tagad nav kur iet. Nav kam ziņot par šo neizpildīšanu.

- Tur viss ir (respondente ar žestiem rāda, ka viss saistīts viena ritenī).

(2. grupa)

Iedzīvotāji vēl neuzskata sevi par potenciālu spēku cīņā pret korupciju. Tikai 12 % respondentu uzskata, ka iedzīvotājiem būtu jāuzņemas loma cīņā pret korupciju. Situācija nav optimistiska, jo tieši iedzīvotāji ar augstāku izglītības līmeni ir pasīvāki. 19.9 % respondentu uzskata, ka pret korupciju jācīnas iedzīvotājiem, no respondentiem ar augstāko izglītību tādu ir uz pusi mazāk - 9.9 %. Sociāli aktīvāki cīņā pret korupciju sevi (vismaz uzskatos) ir respondenti, kuri uzskata, ka viņu dzīves līmenis ir ievērojami uzlabojies - 17.3 %. Ar daudz sliktāku dzīves līmeni tādu ir 9.1 %. Uzņēmīgāki ir latgalieši - 18.2 % uzskata, ka ar korupciju jācīnās iedzīvotājiem, vismazāk aktīvi ir rīdzinieki - 9 % uzņemtos cīņu pret korupciju.

Fokusa grupās pārliecinoši izskanēja doma, ka iedzīvotāji pret korupciju (pēc iedzīvotāju definīcijas) neprotestē personiska izdevīguma dēļ. Kopumā latviešu grupa sevi uzskata par bezspēcīgākiem cīņā pret korupciju: "viņi (parlaments un valdība) nekad nebūs paēduši".

Traucēklis aktivitātēm ir:

1) laika trūkums;

2) procedūras sarežģītība ("var jau ziņot, bet tad tur tāds čakars. Tad tev jāraksta iesniegums,un tad vēl jābrauc");

3) intereses trūkums ("tur jau jābūt fanātiķim").

Par spīti uztvertajai pasivitātei, galveno lomu korupcijas apkarošanā uzņemas valsts. Ap pusi respondentu par korupciju ziņotu policijai (51.6 % respondentu), 18 % ziņotu prokuratūrai, 10.3 % - VID vai Ekonomiskai policijai. Ja palūkojas uz uzticības reitingu šīm iestādēm, saprotams, kādēļ salīdzinoši maz iedzīvotāju ziņo par korupcijas gadījumiem.

Pēc respondentu domām galvenā loma cīņā pret korupciju būtu jāuzņemas valdībai (73.8 %). Šis risinājums varētu attiekties ne tik daudz uz iedzīvotāju aktivitāti, kā līdzekļu arsenālu, kas iedzīvotājiem pieejams. Viena no problēmām ir tā, ka iedzīvotāji nav informēti par rīcības iespējām (mazāk par trešdaļu zin, kur griezties korupcijas gadījumā). Otkārt, iedzīvotāju aktivitāti bremzē neticība valstij un tās tiesu sistēmai.

Valsts amatpersonu un valdības paustā vēlme apkarot korupciju ir vērtēta skeptiski. Respondenti vērtēja šo vēlmi pēc 10 punktu skalas; nullei pielīdzinot 'tikai runas par cīņu ar korupciju', bet 10 punktu atzīmei - 'patiesi neviltotus nodomus cīnīties ar korupciju'. Vidējais punktu skaits rāda nelabvēlīgu vērtējumu valsts pretkorupcijas aktivitātēm - 3.41. Skeptiskāk noskaņoti iedzīvotāji, kuru dzīves līmenis ievērojami pasliktinājies (2.6 %), bet labvēlīgāks tiem, kuru dzīves līmenis palicis tāds pats.

Ar aģentūras izpausmi saistīta arī iedzīvotāju rīcība korupcijas gadījumos. Iedzīvotāji uztver sevi kā aģentus (tiesa, pasīvus lielākajā daļā gadījumu) attiecībā pret valsti un privātās transakcijas: gan likumīgās, gan korupcijas; taču tie neredz sevi kā valsts pārstāvjus. Īpaši asi šī saikne iezīmējās fokusa grupu diskusijās: valsts, ierēdņi, domes, parlaments pārliecinoši tika dēvēti kā 'viņi' pretstatā 'mums', iedzīvotājiem. No 2001 respondenta 1124 ir bijuši neapmierināti ar valsts vai pašvaldību iestāžu sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tikai 11.6 % neapmierināto respondentu iesniedza sūdzību. Visaktīvāk sūdzējušies aptaujātie vecumā no 35-44 gadiem - 14.8 %, šī grupa arī visbiežāk ir bijusi neapmierināta ar pakalpojumu. Vismazāk aktīvi ir jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem - sūdzējušies tikai 6 % aptaujāto. Aktivitāte ir saistīta ar izglītības līmeni: sūdzējušies 13 % respondentu ar augstāko izglītību, bet 6 % ar pamata izglītību. Visaugstākais sūdzību procents pieder respondentiem, kuru ienākums uz ģimenes locekli pārsniedz 127 Ls, - 24.4 %, kamēr tie, kuru ienākumi ir zem 42 Ls, sūdzās tikai 8.7 % gadījumu. Tas izskaidrojams ar šo respondentu ekonomisko aktivitāti kopumā - ienākumi ir lielāki aktīvo cilvēku grupām.

Iemesli sūdzību neizteikšanai visbiežāk saistās ar augstākminēto neticību valstij: 34.2 % respondentu netic sūdzēšanās rezultātam. Nākošais cēlonis ir informācijas trūkums un neizpratne kam sūdzēties (18.2 %). Īpaši nozīmīgs šis cēlonis ir iedzīvotājiem ar zemāku izglītības līmeni. 49.7 % respondentu ar pamatizglītību trūkst šīs informācijas. Respondentu ar augstāko izglītību vidū šis skaitlis ir ievērojami mazāks - 26.2 %. 18.1 % respondentu uzskata, ka sūdzēšanās aizņemtu par daudz laika. Tas vairāk uztrauc labāk pārtikušos un labāk izglītotos iedzīvotājus. (51.4 % respondentu ar ienākumu virs 126 Ls uz ģimenes locekli un 29 % tādu, kuru ienākums ir zem 46 Ls uzskata laika trūkumu par būtisku faktoru). Nabadzīgākajiem iedzīvotājiem ir arī bailes par izdevumiem sūdzības sakarā. 14.9 % aptaujāto baidās, ka sūdzības rezultātā varētu ciest viņi paši. Īpaši beztiesīgi jūtas cilvēki Latgalē un Kurzemē. Rīgā šādas problēmas ir mazāk jūtamas lielā iedzīvotāju skaita un ar to saistītās klientu anonimitātes dēļ.

Izvairīšanās sūdzēties ir tikai daļēji pamatota praksē. Ja sūdzības iesniedz 11.5 % respondentu, tad ieniegtās sūdzības tiek atrisinātas apmierinoši 34.2 % gadījumu. Lielākā daļā - 35.9 % tiek skatītas, bet netiek pēc klienta domām atrisinātas apmierinoši. 14.5 % uz sūdzībām netiek reaģēts, savukārt 15.3 % nav informēti par atrisinājumu.

Turpinājums - sekos