Par konstruktīvām attiecībām

Foto: A.F.I.

Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā Normans Penke:

Mūsu valstu attiecībās dominējošie politiskie jautājumi nekļūst mazāk svarīgi tāpēc, ka lielāks akcents tiek likts uz ekonomiku. Taču prezidenta Putina uzrunā parlamentam paustās intereses veidot konstruktīvas attiecības ar visām valstīm attiecas arī uz Latviju.

Ekonomiskā daļa, kas pašlaik figurē prezidenta dienaskārtībā, izriet no Krievijas vēlmes reformēt sevi, kļūt par pilntiesīgu Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsti. Ar šo procesu saistītās ekonomiskās reformas samērā klusi, taču iet uz priekšu.

Līdz šim cilvēkus Krievijā neapmierināja, šķiet, tas, ka nebija skaidri formulēts, uz kurieni Krievija iet. Prezidenta uzruna bija viens no mēģinājumiem pateikt, kurp Krievija virzās. Dienaskārtība ir diezgan skaidri noteikta: PTO, reformu process Krievijas iekšienē. Kas attiecas uz Krieviju un Latviju, tad šeit ir gana plašs lauks mūsu attiecību tālākai veicināšanai, un zināmi solīši ir jau veikti, ja skatāmies uz nozaru ministrijām.

Manuprāt, Krievija sāk arvien vairāk izvērtēt, ka Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, tūlīt iestāsies Eiropas Savienībā. Ko tas nozīmē Krievijai? Tas ir jautājums, ko viņi mēģina sev uzdot. Rezultātā Krievija pašlaik meklē jaunus formulējumus, kā izmantot šo jauno statusu.

Domāju, ka ir divas tendences. Ir inerce, kas arvien ir valsts aparātā un lieto vecos šablonus, un ir gana pragmatiska sapratne, ka Latvija iet uz ES un NATO, atbilstoši reformē savu valsti, ka to apsveic starptautiskās organizācijas un arī Krievija nevar noliegt. Abas tendences reizēm nonāk pretrunā – šī vecā skola un jaunā.

Ļoti bieži tiek argumentēts ar to, ka vēl ne visi Krievijā saprot jauno situāciju, kurā pati Krievija atrodas, ļoti daudzi vēl domā vecajā stilā, bet tie cilvēki ir arī vēlētāji. Tāpēc iekšējam procesam esot nepieciešami izteikumi, kuri, skatoties loģiski un pragmatiski, nav, protams, ne adekvāti, ne apsveicami. Tie paši izteicieni par Maķedoniju rada liekas ilūzijas dažam labam spēkam šeit Latvijā.

NATO tematika nav asa, par to netiek lauzti šķēpi. Tiek novērtēta mūsu izvēle, un mēs no savas puses novērtējam Krievijas pozīciju. Un arī jautājumi par minoritātēm, par krievvalodīgajiem, par cilvēktiesībām – arī šī tematika ir mainījusi tonalitāti, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Daudz ko ir paveikusi Latvija, un daudzējādā ziņā arī Krievija saprot, kur pati atrodas, – pieminēsim kaut vai diskusijas par Krievijas pilsonības likumu, kas parāda, ka šādas problēmas Krievijā pašā ir ārkārtīgi samilzušas, vai Čečenijas tematiku, kas tik plaši Krievijā vairs nemaz neskan.

Kas attiecas uz tonalitāti Maskavā un Krievijā, tad akcents ir aizvirzījies uz Eiropas institūcijām – Eiropas Padomi, EDSO, ANO, Cilvēktiesību tiesu. Un diskusijas jau ir juridiskas, konkrētas, loģiskas. Manuprāt, tas ir pozitīvi, jo emocijas tiek noliktas malā, lietas vairs netiek tik ļoti politizētas, tiek runāts par praktiskām lietām. Un ar tām, pieļauju, ir, ko darīt, pieļauju, ka nav jau viss ideāli, it īpaši ierēdņu līmenī, kurā ir tieša saskarsme ar cilvēkiem.

Domāju, ka mūs vienmēr ir interesējušas labas un konstruktīvas attiecības. Līgumi no Latvijas puses tiek sagatavoti un izskatīti maksimāli ātri. Diemžēl spēlētājiem ir jābūt diviem. Vai Krievijas pusei ir līdzīga vēlme? Līdz šim, manuprāt, nebija. Domāju, ka pakāpeniski dzīve ieiet daudz pragmātiskākās sliedēs. Domāju – kad būsim ES, arī Krievijas pusei, pirmām kārtām Pēterburgai un Pleskavai, būs daudz lielāka interese, piemēram, pārrobežu sadarbībā, par ko ir tik daudz runāts, taču nekā reāla tur pašreiz nav.

Vēlu veiksmi Krievijai, jo tai padarāmā darba apjoms ir milzīgs. Mazajā Latvijā dzīvojot, mēs bieži vien pat nenojaušam, cik milzīgs. Tāpēc reizēm vajadzīga arī pacietība un iecietība, un reizēm ir jāprot novērtēt tas, ko veic Krievija. Ja tai reformu procesā veiksies, mēs Latvijā arī no tā iegūsim.

“DIENA”