Kad pienācis laiks īstenot labas ieceres

Kalvis Vītoliņš, Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās muitas pārvaldes direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Apmēram pirms pusgada, kad stājāties Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Galvenās muitas pārvaldes (GMP) direktora amatā, jūs teicāt, ka jums kā vienpadsmit gadu ar muitu saistītam cilvēkam ir skaidrs, kas jādara, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un nodokļu iekasēšanu mūsu valstī. Cik daudz no iecerētā jau ir izdevies īstenot? Kādas GMP iniciatīvas jūsu vadības laikā ir guvušas valdības atbalstu un ir apstiprinātas Saeimā?

— Uzņēmējdarbība ir ļoti dažāda, un daudzas no lietām, kuras palīdz sakārtot iekšējo tirgu, var kaitēt tiem, kas nodarbojas ar ārējo tirdzniecību. Pēdējā pusgada laikā ir veikti vairāki precizējumi normatīvajos aktos, kas regulē preču muitas vērtības noteikšanu. Tāpat ir veikti vairāki pasākumi, lai uzlabotu pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanu. Daļu no grozījumiem likumdošanā gan ir ierosinājusi nevis GMP, bet deputāti. Tanī pašā laikā tika veikti likumu grozījumi, kas vērsti uz tirdzniecības liberalizāciju, — to Latvijā pēdējos desmit gados pieņemts ļoti daudz, un jāatzīst, ka daļa no tiem ir padarījusi ieņēmumu iekasēšanu grūtāku.

Panākot ārējās tirdzniecības dalībnieku legālu darbību, mēs veicinām godīgo konkurenci iekšējā tirgū. Tas ir jāpanāk, jo nevar balstīt savu biznesu uz negodīguma principiem.

— Vai likumdošanas aktu caurskatīšanas procesā ir izdevies atrast un novērst kādas nepilnības, kas līdz šim bijušas?

— Muita vienmēr ir bijusi institūcija, kuras darbības ir prasījušās pēc juridiska novērtējuma: vai tas un tas ir pareizi, vai to drīkst darīt tā. Galvenokārt tiek pievērsta uzmanība tam, vai iespējams uzlabot esošo procedūru. Piemēram, nereti izrādās, ka situācijās, kad muitniekam ir jāspiež vai desmit zīmogi, īstenībā tas nemaz nebūtu jādara viņam vai arī zīmogi tur nemaz nav vajadzīgi.

Tad procedūra tiek pārveidota, muitai to vienkāršojot, bet uzņēmumiem palielinot gan tiesības, gan atbildību.

Muitas darbā viss ir savstarpēji saistīts. Pārveidojot kaut ko maksājumu sistēmā, mēs mēģinām radīt procesu, kura rezultātā maksājumu uzskaite kļūst vienkāršāka un skaidrāka. Mainot nosacījumus muitas vērtības noteikšanā, mēs radām situāciju, ka pēcimporta auditā ir vieglāk strādāt. Tas ir svarīgi, jo pēc būtības pēcimporta audits ir ilgstošāks un smagāks darbs nekā kontrole uz robežas vai kontrole, izlaižot preci no muitas noliktavas.

Ik dienu tiek parakstīta kaudze papīru un rīkotas sanāksmes mūsu speciālistiem, kurās tiek iztirzāti un analizēti vērtīgākie priekšlikumi. Uzskatu, ka svarīgi ir izmantot ne tikai muitas speciālistu redzējumu, bet arī uzņēmēju viedokli, jo, strādājot konkrētā biznesā, ir skaidra pozīcija, kā vajadzētu būt. Tiesa gan, varbūt reizēm uzņēmējs nezina, kāpēc muita kaut ko nevar darīt. Piemēram, nesen mums tika uzdots jautājums, kāpēc muita nepublicē tās rīcībā esošo informāciju par vienādām precēm. Tāpēc, ka tā ir konfidenciāla. Uzņēmēji to būtu gribējuši, bet mēs to nedrīkstam. Tas ir objektīvs iemesls. Tad uzņēmēji rosināja, lai vismaz ekspertiem dotu pieeju šai informācijai. Un tas ir iespējams, jo eksperti, kas nodarbojas ar muitas vērtības noteikšanu, ir muitnieki. Viņi var lietot informāciju par identiskām precēm, lai varētu piemērot otro muitas vērtības noteikšanas metodi — “identisku jeb vienādu preču vērtība”.

Runājot par preču muitas vērtību, vēl jāpasaka tāda lieta: Latvija visu laiku ir orientējusies uz to, ka bizness ir godīgs. Mūsu valsts ir harmonizējusi likumdošanu gan ar Eiropas Savienības Muitas kodeksa ieviešanas noteikumiem, gan arī ņēmusi vērā Pasaules tirdzniecības organizācijas ieteikumus. Bet vēl jau pastāv gadījumi, kad šīs liberālās normas nedarbojas, un tas notiek tad, ja ir pārkāpumi. Nekādā gadījumā liberālās normas nedarbosies jeb netiks pieļautas tajos gadījumos, kad tās tiek izmantotas krāpnieciskos nolūkos. Tas ir viens no jautājumiem, kuriem mēs līdz šim tā īsti nebijām pievērsuši uzmanību. Mēs domājām, ka mums nav tiesību neatzīt klienta uzrādīto preces muitas vērtību, ja viņš deklarē, ka tā maksā vienu santīmu, kaut arī mēs zinām, ka tai vajadzētu maksāt vismaz sešdesmit santīmus kilogramā. Šajā situācijā mums galvenais bija gan muitas darbu regulējošā likumdošanā, gan Ministru kabineta (MK) noteikumos atrast pamatojumu tam, ka te nav runa vairs par ticamu vērtību, bet gan par reālu krāpšanos. Un krāpšanās gadījumos darbojas pilnīgi citas — Krimināllikuma vai Administratīvo pārkāpumu likuma — normas, kas paredz sodus. Tad ir jautājums: vai muitai ir jāiesaistās procesā, kad jāsāk pierādīt klienta vaina, vai arī jāmēģina radīt sistēmu, kas uzņēmēju piespiež saprast, ka viņa spēles noteikumi nav bijuši godīgi un ka nebūs iespējams strādāt, apejot noteikumus, kuriem liberālās normas bija radītas.

— Kā jūs uzskatāt: vai muitai ir jārada striktāki mehānismi vai arī uzņēmējiem ir jāuzņemas lielāka atbildība?

— Tas ir savstarpēji saistīts: jo uzņēmums vēlas lielāku liberalizāciju, jo lielāka atbildība tam ir jāuzņemas. Muitai ir ierobežoti resursi, mums nemitīgi nepietiek cilvēku. Piemēram, Galvenajai muitas pārvaldei trūkst apmēram 130 cilvēku, pa visu Latviju šis skaits ir daudz lielāks. Bet, pareizi izmantojot liberalizācijas normas, darbinieku trūkumu mēs nejustu. Piemēram, ir jāpanāk, lai muitnieks nevis fiziski sēž uz vietas, pie uzņēmēja, bet deklarācijas pieņem elektroniski. Šajā gadījumā nebūs vajadzīgs elektroniskais paraksts, bet būs vajadzīga uzņēmēja apņemšanās atzīt jebkuru elektroniskajā deklarācijā pieļauto kļūdu par savu, kā tas ir vairākās ES valstīs.

Jo lielākas tiesības tiek dotas uzņēmējiem, jo lielākai ir jābūt atbildībai un gatavībai sadarboties ar muitu. Piemēram, ja transporta sabiedrībai, pārvadājot klientu preces, ir aizdomas par nelikumībām, tai jau laikus būtu jāinformē muita, jo tikai tā pārvadātāja varēs noņemt jebkuras aizdomas no sevis.

— Savulaik jūs teicāt, ka viena no muitas darba aktualitātēm ir tikko minētā elektronisko dokumentu un elektroniskā paraksta ieviešana. Cik tālu ir izdevies pavirzīt šo jautājumu sakārtošanu?

— Iepazīstot Eiropas Savienības (ES) pieredzi, redzams, ka ES valstis ļoti veiksmīgi izmanto elektronisko deklarēšanu bez elektroniskā paraksta. Domāju, ka pagaidām ieviest elektronisko parakstu Latvijā būtu sarežģītāk nekā piemērot ārzemju praksi, kur pamatā ir nosacījums, ka uzņēmums apņemas atzīt iesniegtajā deklarācijā ieviesušās kļūdas bez šī paraksta. Tādējādi muitai nebūtu kaut ko jāsāk pierādīt tiesvedības uzsākšanas gadījumā. Vienkārši ir jānosaka kārtība, kā uzņēmums kārto savus dokumentus, lai tie būtu pārskatāmi, lai par tiem saglabātos ieraksti, lai jebkuru kļūdu būtu iespējams pārbaudīt. Tas ir pats galvenais. Protams, ar laiku Latvijā tiks ieviesti elektroniskie paraksti, bet saistībā ar muitu tam nevajadzētu satraukt uzņēmējus.

Lai ieviestu elektroniskās deklarēšanas sistēmu, ir vajadzīgs ne tikai likuma normu un muitas ieteikums “jā, jūs varētu tā darīt”, bet arī uzņēmums, kurš to vēlētos. Aprīļa beigās ir plānotas pārrunas ar dažiem uzņēmumiem, kuri vēlētos izmēģināt šo procesu.

Patlaban GMP īsteno pilotprojektu, kas paredz, ka uzticamiem uzņēmējiem muitnieks fiziski nesēž blakus. Viņi organizē procesu tā, ka muita var kontrolēt gan ražotāju, gan noliktavu. Pilotprojekts tiek īstenots sadarbībā ar SIA “Schenker” Rīgā. Tas paredz gan vienkāršotā veidā formēt deklarācijas, gan iespēju iesniegt tās elektroniski, gan darboties bez muitas klātbūtnes.

Līdzīga sadarbība mums ir plānota ar zviedriem. Ir iecerēts izveidot “zaļo koridoru” uz Zviedriju: atsevišķi Latvijas un Zviedrijas uzņēmumi, kas atbilst noteiktiem kritērijiem — tie ir pietiekami uzticami, tajos ir izveidota iekšējā kontroles sistēma, viņi spēj nodrošināt tādu kvalitāti, it kā muita viņiem fiziski būtu blakus, — varēs strādāt bez muitnieku klātbūtnes. Tā ir liela uzticēšanās uzņēmējam, bet esmu pārliecināts, ka tā attaisnojas, jo viņš uzņemas pilnu atbildību un pats riskē: gadījumā, ja tiek konstatēti kādi pārkāpumi, viņš maksā soda naudu un, kas ir vēl svarīgāk, zaudē labvēlības statusu. Attīstītākajās valstīs tas ir pārbaudīts veids. Uzskatu, ka Latvijā tas ir jāievieš pēc iespējas drīz.

— Kā juridiski tiks noformēta uzņēmumu apņemšanās sadarboties ar muitu?

— Tiks parakstīts līgums, kurā būs noteikts, ko kura puse apņemas. Sadarbības forma var būt atkarīga no uzņēmuma darbības virziena.

Latvijā patlaban ir aptuveni divdesmit uzņēmumu, kuri izmanto atsevišķas formas no vienkāršotās preču deklarēšanas. Tas nozīmē, ka viņi deklarāciju iesniedz reizi desmit dienās vai reizi mēnesī. Tas būtiski atvieglo preču noformēšanu. Reizēm jau liekas, ka deklarāciju noformēt ir tīrais nieks, bet, ja nāk dienā četri pieci vilciena sastāvi un par katru vagonu ir jāsagatavo deklarācija, ir sarežģīti. Tāpēc dzelzceļa kravu pārvadājumiem jau pirms vairākiem gadiem esam sākuši piemērot vienkāršo deklarēšanu. Viņi negatavo deklarācijas, muitas kontrolē maksimāli tiek izmantotas dzelzceļa pavadzīmes.

— Jūs minējāt, ka apmēram divdesmit uzņēmumiem jau ir iestrādes sadarbībā ar muitu. Cik liela, pēc jūsu aplēsēm, varētu būt uzņēmumu ieinteresētība tuvākajā laikā veidot šādu sadarbību?

— Uzskatu, ka GMP būs ļoti veiksmīgi strādājusi, ja līdz šā gada beigām katrā rajonā būs viens vai divi uzņēmumi, kuriem būs piešķirtas tās vai citas privilēģijas, kas izriet no Muitas likuma.

Nākamajā gadā tad būtu jau ieviesta prakse katrā rajonā un šādu uzņēmumu skaits varētu pieaugt. Tādējādi muitniekiem vajadzētu mazāk laika, spiežot zīmogus, bet vairāk atliktu kontrolei. Starptautiskie eksperti ir norādījuši, ka Latvijā ir jāsamazina to muitnieku skaits, kas nodarbojas ar zīmogu spiešanu, bet jāpalielina to speciālistu skaits, kas veic kontroli gan izbraukumos, gan analizējot preču plūsmu un deklarācijas. Viss kontroles bloks mums ir pārāk mazs, un tas ir jāpalielina. Tā kā neceram uz budžeta grozījumiem šim mērķim, mēs to mēģināsim darīt ar esošajiem resursiem, samazinot fiziskas klātbūtnes īpatsvaru un palielinot kontroles efektivitāti.

— Stājoties amatā, jūs minējāt, ka ar laiku daļa muitas procedūru būtu jāpārceļ no robežas uz iekšzemi. Kā sokas šīs ieceres īstenošanā?

— Igaunija un Lietuva to jau ir izdarījušas. Zināmā mērā tas ir tāds standarts, ka precei nevajadzētu tikt formētai aiz robežas. Mēs bijām iecerējuši to aizsākt Grenctālē, bet konstatējām, ka tie muitnieki, kas formē deklarācijas iekšzemē, strādā pilsētas centrā, ļoti neizdevīgā vietā no tā viedokļa, ka tur ir grūti piebraukt ar smagajām mašīnām un grūti veikt fizisko kravas kontroli, ja tas ir nepieciešams, turpretī uz robežas atrodas svari un visa infrastruktūra ir sakārtota, turklāt tur strādā vismaz trīs reizes vairāk muitnieku nekā iekšzemē.

Vēl nav pieņemts galīgais lēmums šajā jautājumā par Silenes un Medumu muitas punktiem. Rucavas un Medumu muitas punktos nav videonovērošanas sistēmas, arī svari palaikam nestrādā. Atšķirībā no Grenctāles infrastruktūra tur ir sakārtota daudz vājāk, līdz ar to ir pamats domāt, ka šādos punktos preču noformēšanai būtu jānotiek iekšzemē, uz robežas noformējot tikai tranzītu. Tomēr situācija ir jānovērtē ne tikai “no augšas”, sēžot Rīgā, bet arī ņemot vērā konkrētā rajona iespējas. Ja šādu pārmaiņu rezultātā ir nepieciešams vairāk darbinieku vai jaunas telpas, tad ir jāpārdomā, kas šobrīd svarīgāk. Varbūt ar šo konkrēto jautājumu risināšanu nevajag steigties, bet tā vietā veikt aktuālākus uzdevumus.

Viens no tādiem ir austrumu robežas stiprināšana. Tur ir jāveic gan rotācija, gan citi pasākumi, kas pietiekami efektīvi varētu uzlabot muitas kontroli un samazināt negodīgu darbinieku iespējas nodarīt zaudējumus valsts budžetam.

Turpmāk — sarunas nobeigums