Lai savu valsti nosargātu krustceļos

Vakar notika Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce, kas bija veltīta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas (4.maija) deklarācijai un Latvijas demokrātiskās kustības vadītāja Konstantīna Čakstes piemiņai

“Latvijas pamatā liktas demokrātiskas vērtības”

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, prof. Jānis Stradiņš

Ievadruna Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē 2002.gada 2. maijā

Šī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pilnsapulce ir veltīta būtiskām mūsu valsts vēstures, Latvijas vēstures zinātņu, arī tiesībzinātņu un politoloģijas problēmām — no vienas puses, 1990. gada Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijai (4. maija deklarācijai), no otras puses — pazīstamā, bet līdz šim vēl nepietiekami novērtētā latviešu jurista, nacionālās pretestības kustības vadītāja profesora Konstantīna Čakstes piemiņai un darbības izvērtējumam.

Ir pagājuši 12 gadi, kopš toreizējā demokrātiski ievēlētā Latvijas PSR Augstākā padome 1990. gada 4. maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Aizsākās Latvijas neatkarības reālās atgūšanas process, kuru tālāk iezīmēja 1991.gada 21. augusts — Konstitucionālais likums. Ar abiem šiem aktiem tika atjaunota 1918. gada 18. novembrī pasludinātā demokrātiskā Latvijas Republika, kuras attīstību 1940. gadā bija varmācīgi pārtraukusi okupācija un turpmākie pakļautības gadi totalitāro režīmu varā. Jebkuram objektīvam vēsturniekam ir jāatzīst, ka abi šie datumi — 18. novembris un 4. maijs — ir bijuši izšķirīgi Latvijas valstiskuma vēsturē. Tādēļ jāizteic gandarījums, ka pēc ilgām diskusijām sabiedrībā Saeima beidzot ir atzinusi 4. maija un tajā dienā pieņemtās deklarācijas vienreizīgumu un šogad Latvijā pirmoreiz atzīmējam 4. maiju kā oficiāli svinamu dienu.

Tieši šā apstākļa dēļ mēs pulcējamies šajā zālē uz Zinātņu akadēmijas pilnsapulci, ko var vispirms uzlūkot par simbolisku sasaukšanos pāri 12 gadiem. Atgādināšu, ka tieši šajās telpās, augstceltnes lielajā zālē, 1990. gada martā — maijā vairākkārt pulcējās jaunievēlētās Augstākās padomes deputāti, precīzāk runājot, Latvijas Tautas frontes (LTF) frakcija un tās atbalstītājdeputāti, lai vēl pirms parlamenta oficiālās atklāšanas te apspriestu neatkarības atjaunošanas deklarācijas saturu, tās juridiskās, vēsturiskās un politiskās pamatnostādnes. Šajās diskusijās un šajā namā (kur atrodas arī K. Barona leģendārais Dainu skapis) būtībā tapa tā deklarācija, kuru parlaments pieņēma 4. maijā (tiesa, vēl agrāk tās metus apsprieda gan nākamo deputātu dzīvokļos, gan Latvijas Universitātes partijas komitejas telpā pie Aivara Endziņa).

Jāatgādina, ka pēc šo notikumu aktīva līdzdalībnieka, tagadējā LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja, akadēmiķa Tālava Jundža ierosmes šajā zālē jau 1999.gada 3. maijā tika sarīkota zinātniska konference “4. maija deklarācija: juridiskie un vēsturiski politiskie aspekti”, pēc tam 2000.gadā iznāca fundamentāls rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par šo deklarāciju “4. Maijs”.

Šā gada 18. janvārī, barikāžu atceres dienās, ZA augstceltnes vestibilā atklāja vēsturiskajam notikumam veltītu piemiņas plāksni, pulcējoties lielā skaitā bijušajiem Augstākās padomes deputātiem un LTF vadītājiem. Šie notikumi sagatavoja augsni Saeimas likumam par 4. maiju kā svinamo dienu. Tad, janvārī, arī radās doma sarīkot šo ZA pilnsapulci, bet diviem juristiem — Dr. Romānam Apsītim un Dr. Egilam Levitam, kuru devums deklarācijas nostādņu un teksta tapšanā bijis ļoti nozīmīgs, piešķirt LZA goda doktora grādu un šajā sapulcē noklausīties viņu ziņojumus.

Darba grupā, kas veidoja 4. maija deklarāciju, darbojās juristi Romāns Apsītis (grupas vadītājs), Aivars Endziņš, Andrejs Krastiņš, tagadējie akadēmiķi Tālavs Jundzis un Rolands Rikards, deputāts Vilnis Eglājs, profesors Ilmārs Bišers, konsultācijas sniedza Egils Levits no Vācijas, apspriešanā piedalījās akadēmiķis Juris Bojārs, Mavriks Vulfsons, Ruta Šaca–Marjaša.

Savas domas par 4. maija deklarāciju un tās lomu Latvijas vēsturē esmu izteicis priekšvārdā krājumam “4. Maijs” — neatkārtošos, jo vairāk tādēļ, ka par šo jautājumu pilnsapulcē dzirdēsim notikumu tiešo līdzdalībnieku trīs referātus. Gribu tikai Zinātņu akadēmijas vārdā no sirds sveikt še klātesošos Augstākās padomes deputātus, kas balsoja par deklarāciju, sveikt še klātesošos trešās atmodas aktīvistus, visus zinātniekus, atgādināt, cik gaišs un neatkārtojams šis laiks ir bijis mūsu paaudzes un visas Latvijas dzīvē, ka tāds mūsu paaudzei vairs neatkārtosies. Tālākie gadi aizritējuši itin kā nemanāmi — tie bijuši nelīdzeni, pretrunu iezīmēti gadi. Atbilde uz jautājumu, kādā Latvijā mēs dzīvojam pašreiz — 18. novembra vai 4. maija Latvijā, nevar būt ne viegla, ne viennozīmīga. Juridiski turpina pastāvēt 18. novembra Latvija, no kuras nevaram un negribam atsacīties, jo tā ir mūsu valstiskuma, starptautiskās atzīšanas un pēctecības garants. Taču diez vai reāli iespējams atgriezties 20.—30. gados, diez vai 50 okupācijas gadus var padarīt par nebijušiem, arī pēc sekām, ko tie atstāja uz Latvijas iedzīvotāju sastāvu un mūsu mentalitāti. Citāda kļuvusi pasaule, citādi esam kļuvuši mēs paši. Dzīve dod jaunus risinājumus, bieži vien ciniskus un nepievilcīgus. Mēs dzīvojam dīvainā superpozīcijā, vienlaikus 18. novembra un 4. maija republikās, ne viena, ne otra nav ideāla, bet abas tomēr mūsu. Tie cilvēki, kas 1990. gada 4. maijā gavilēja, šodien var izsvērt, kāda ir neatkarības, brīvības reālā cena, un, Dievs dod, izvērtēt noieto Latvijas ceļu objektīvi. Atzīt ne tik daudz zaudējumus, cik neapšaubāmos guvumus. Neatkarība, brīvība, mūsu valoda — tās ir pamatvērtības, milzu guvums, un lai nu pārējais (vismaz šodien) izpaliek. Arī Kārlis Skalbe 1928.gadā par toreizējo realitāti ir teicis visai skarbus vārdus, taču uzticams Latvijai un tās neatkarībai viņš palika līdz pēdējam.

Viens būtisks apstāklis ir jāakcentē: gan 18. novembra Latvijas, gan 4. maija Latvijas pamatā liktas demokrātiskas vērtības, Rietumeiropas vērtības. Šādā aspektā nav nejaušība, ka reizē ar 4. maija deklarāciju mūsu pilnsapulce šodien uzšķir arī itin kā pavisam citu Latvijas vēstures lappusi — nacionālās pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā pret abiem totalitārajiem režīmiem — Hitlera un Staļina režīmu. Mūsu pilnsapulce piemin šīs kustības vadītāju profesoru Konstantīnu Čaksti viņa 100. dzimšanas gadā, prezentējot K.Čakstes tuva līdzgaitnieka Leonīda Siliņa grāmatu “Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālās pretestības kustība 1943.–1945.”.

Taisnību sakot, Konstantīna Čakstes 100 gadu dzimšanas diena ir pagājusi jau 2001. gada 26. jūlijā, — laika ziņā tā sakrita ar Rīgas 800 gadu jubilejas kulminācijas dienām. Tad tika atklāta vienīgi piemiņas plāksne pie K. Čakstes vasarnīcas Lielupē, Rotas ielā 5, kur 1944.gada aprīlī viņu arestēja gestapo. Toreiz runājām, ka plašāka atcere būšot rudenī. Tā izpalika, un tikai šodien mēs pieminam izcilo juristu, cīnītāju, mocekli cīņā par Latviju.

Konstantīns Čakste piedzima 1901.gadā Bulduros kā pastarītis vēlākā Latvijas pirmā valsts prezidenta Jāņa Čakstes ģimenē. Viņš piedalījās brīvības cīņās, izstudēja tiesībzinātnes Latvijas Universitātē (LU), līdzdarbojās Jāņa Čakstes dibinātās studentu akadēmiskās biedrības “Austrums” darbības atsākšanā Latvijā. Sekoja strauja zinātniska karjera kā ievērojamākā civiltiesību speciālista profesora Vasilija Sinaiska līdzgaitniekam, ceļš no jaunākā asistenta (1928) līdz LU docentam un ārkārtējam profesoram. Uz politiskās skatuves Konstantīns Čakste uznāca brīdī, kad pār Latviju bija izpletusies Hitlera okupācijas nakts, bet no austrumiem virzījās ne mazāk draudīga tumsa. Profesors K. Čakste un viņa domubiedri Pauls Kalniņš, Jāzeps Rancāns, Bruno Kalniņš, Ādolfs Klīve, Felikss Cielēns, Ludvigs Sēja un citi pārstāvēja vismaz pusi Latvijas pēdējās likumīgi ievēlētās 4. Saeimas vēlētāju. Viņi domāja par valsts neatkarības un Satversmes atjaunošanu, viņi nesadarbojās ar vācu iecelto pašpārvaldi — O. Dankeru, M. Prīmani, R. Bangerski. Viņi cerēja, ka situācija Latvijā 1944./1945.gadā varētu veidoties līdzīga tai, kāda bija bijusi neatkarības izcīnīšanas laikā 1918.—1919.gadā. Tāpat kā Jānis Čakste vadīja Tautas padomi, kas proklamēja neatkarīgo Latviju, Konstantīns Čakste 1944.gadā cerēja uzņemties atjaunotās neatkarīgās Latvijas valdību kā tās ministru prezidents. Viņiem bija samērā plašs atbalsts tieši akadēmiskajās aprindās — Latvijas Universitātē un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Liktenis tomēr nebija Latvijai labvēlīgs. K. Čakste gāja bojā nacistu ieslodzījumā Polijā 1945.gada 22. februārī Štuthofas nometnes evakuācijas laikā, daudzus viņa domubiedrus arestēja un nošāva.

K. Čakstes pretestības kustība, viņa vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) orientējās uz Rietumu lielvalstīm, savas cerības atgūt Latvijas neatkarību iluzori saistīja ar ASV un Lielbritānijas domājamo palīdzību kara beigās. Šī grupa iestājās tieši par neatkarīgas, parlamentāras, uz 1922. gada Satversmi balstītas Latvijas valsts atjaunošanu. Tā centās pa slepeniem ceļiem informēt Rietumu lielvalstis un Zviedriju par stāvokli Latvijā, uzsvēra, ka Latvijas (un pārējo Baltijas valstu) inkorporācija Padomju Savienībā 1940. gadā ir bijusi starptautiski nelikumīga, ka tikpat nelikumīga ir nacistu radītā Ostlandes pārvaldes sistēma, kas nav izveidota ne saskaņā ar starptautisko tiesību principiem, ne ar Hāgas konvencijām, ne ar Latvijas Republikas likumiem. Latvijas Centrālā padome kategoriski nostājās pret Latvijas iedzīvotāju nelikumīgu mobilizēšanu Hitlera vācu armijā, ko okupanti viltīgi nosauca par brīvprātīgo ieroču SS leģionu.

Tātad LCP darbības pamatmērķis bija demokrātiskas suverēnas valsts atjaunošana ar ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas atbalstu, kā arī Baltijas valstu konfederācijas vīzija nākotnē. Tika nodibināti kontakti ar līdzīgi orientētām organizācijām kaimiņvalstīs — Lietuvas Atbrīvošanas padomi un Igaunijas Pretošanās kustību. Pēdējo vadīja profesors Jiri Uluotss, par to raksta Jāns Kross savā jaunākajā, ar Baltijas asamblejas balvu apbalvotajā romānā “Lidojums uz vietas”.

Profesors K.Čakste un viņa domubiedri vispirms, 1943. gada augustā, izstrādāja LCP programmu un tās deklarāciju demokrātisko ārvalstu valdībām, pēc tam sagatavoja citu deklarāciju — par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kura guva 188 visai prominentu Latvijas politiķu un akadēmisko pārstāvju atbalsta parakstus (parakstītāju skaitā bija mūsu nākamie akadēmiķi J. Endzelīns, G. Vanags, A. Ieviņš, daudzi profesori). Programmas un deklarācijas nostādnes par demokrātisku Latviju bija tuvas tām, kas vēlāk iekļautas 4. maija deklarācijā, tur pirmoreiz pausta Baltijas valstu konfederācijas vīzija. LCP dokumenti tika nogādāti uz Zviedriju, vēlāk — uz Lielbritāniju, ASV. To veica mūsu šīsdienas pilnsapulces dalībnieks, tagadējais LZA goda doktors Leonīds Siliņš, tolaik jauns LU students, “Čakstes kurjers” sakariem ar demokrātiskajām rietumvalstīm, arī leģendāra personība. Deklarācijas tekstu uz rakstāmmašīnas pārdrukāja tagad Stokholmā mītošais K. Čakstes draugs un mūsu Zinātņu akadēmijas goda mecenāts Jānis Sadovskis. Abi viņi bija akadēmiskās vienības “Austrums” biedri, šai senajai latviešu studentu organizācijai vispār piekrita virzītāja loma demokrātiskās nacionālās pretestības kustības organizēšanā. Manuprāt, vēsturiskie fakti par demokrātisku, uz Rietumiem orientētu pretestības kustību Latvijā jāpopularizē daudz, daudz plašāk.

Varam izteikt gandarījumu, ka Leonīdam Siliņam pēc ilgiem gadiem ir izdevies īstenot K. Čakstes un viņa vadītās LCP darbības dokumentāciju grāmatā, piesaistot tās veidošanā ievērojamo vēsturnieku profesoru Edgaru Andersonu. Būtībā šodien redzēsim jau ceturto tās izdevumu (kopš 1994. gada). Nesen LZA vadības pārstāvji Stokholmā apmeklēja Jāni Sadovski un Leonīdu Siliņu — tie ir pēdējie vēl šajā pasaulē mītošie K. Čakstes līdzgaitnieki — iepazinās ar viņu darbības vietām un apstākļiem, kurus, starp citu, savulaik visai tendenciozi un melīgi apcerējis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Arvīds Grigulis savā bēdīgi slavenajā romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” (1964, kinofilma — 1968). Šodien mēs labojam vēstures netaisnību, noklusējumu, melus, un tā atkal ir laikmetu sasaukšanās.

Pagājušo nedēļu mums bija gods Zinātņu akadēmijā pieņemt Zviedrijas vēstnieku Tomasu Bertelmanu. Runājām arī par šo pilnsapulci, par 4. maija deklarāciju, un viesis ieminējās, ka viņam toreiz kā Zviedrijas diplomātam Padomju Savienībā Zviedrijas informācijas centrā Rīgā (Ļeņingradas ģenerālkonsulāta nodaļā) iznācis noraidīt pa faksu šīs deklarācijas angļu tekstu uz ārzemēm. Tad arī prātā nāca Konstantīns Čakste, Leonīds Siliņš, viņu saistība ar Zviedriju, viņu centieni panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu jau toreiz, centieni, kas palika lielās pasaules nesadzirdēti līdz brīdim, kad sākās Padomju Savienības sabrukums.

Tādējādi mēs šodien godināsim arī Leonīdu Siliņu viņa grāmatas iznākšanas gadījumā, godināsim bojāgājušos pretestības kustības dalībniekus. Lai pieminam austrumiešus, pieminam latviešu inteliģences glābšanas “laivu akciju” no Kurzemes uz Zviedriju, arī kureliešus, Kristapu Upelnieku. Īpaši lai atceramies profesoru Konstantīnu Čaksti, klusu, bet izcilu Latvijas patriotu un demokrātu, ko draugi dēvēja par Tuntānu, viņa simtgadei aizritot. Un vienlaikus mēs šodien esam kopā ar Latvijas Republikas atjaunotājiem 1990. gadā, Tautas fronti, Augstākās padomes deputātiem, cildinām viņu veikumu.

Mēs saistām vēstures lokus — 1944. gadu un 1990. gadu, saistām neveiksmei lemto mēģinājumu atjaunot Latvijas valsti Otrā pasaules kara beigās — “trešo fronti” ar trešo atmodu, lai apzinātos, cik liela vērtība, mantojums ir demokrātiskā, neatkarīgā Latvijas valsts un cik daudz mums visiem un katram no mums jādara, lai to nosargātu vēstures krustceļos.

Ceru, ka šodien prezentējamā L. Siliņa grāmata par LCP un tās jau sagatavotā versija zviedru valodā, tāpat kā mūsu prominento juristu un politologu referāti par Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maija deklarāciju, rosinās zinātnisko un sabiedrisko domu turpmākiem meklējumiem, bagātinās mūsu priekšstatus par Latvijas valsts sarežģīto pagātni, ļaus profesionāliem vēsturniekiem pilnvērtīgāk uzrakstīt “Latvijas 20. gadsimta vēstures” trešo sējumu.

Ar šīm domām atļaujiet pasludināt Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulci par atklātu un pasniegt LZA goda doktora diplomus to ieguvējiem.