Par ES un cieņu pret savu valsti

Foto: A.F.I.

Vēstnieks Portugālē Rolands Lappuķe:

Varbūt ir vieglāk sākt no tā, kas nav Eiropas Savienība. ES nav leiputrija! Ja kādam ir izveidojies priekšstats par ES kā par institūciju, kurā kādai valstij ir iespējams visu iegūt bez pūlēm, viņš ir apmaldījies kaut kādos aplamos komunistiskos solījumos par saulainu nākotni. Protams, paši esam savas laimes kalēji – mūsu valsts pūliņi un centieni paliks noteicošais progresa faktors. Eiropas Savienība toties piedāvā daudzus līdzekļus – ne tikai naudu, bet arī darbības principus, milzīgas sadarbības iespējas, plašu savietojamu ekonomisko telpu, kopējo tiesisko joslu –, lai katra tās locekle varētu atrast vispilnīgākās iespējas izvērst savu darbību, ja tā nākotni saista ar demokrātiju un labklājības pieaugumu.

Spilgts piemērs šajā ziņā ir Portugāle, kas ir piedzīvojusi tādu ekonomisko augšupeju, kādu tā noteikti nebūtu sasniegusi bez ES. Iestājoties Eiropas Kopienā 1986. gadā, Portugāles iekšzemes kopprodukts (IK) bija apmēram 50% no toreizējā dalībvalstu vidējā līmeņa, šodien tā ir sasniegusi apmēram 75% no tagadējā vidējā līmeņa.

Patiesi brīnos par to aso kritiku, lai neteiktu citādi, kāda izskanēja pēc Eiropas Komisijas 31. janvāra priekšlikumiem lauksaimniecības jomā. Vai tiešām nesaņemt neko ir labāk nekā mēģināt attīstīties gadu gaitā pārbaudītas sistēmas ietvaros? Galvenokārt tika izcelta EK priekšlikuma ierobežojošā attieksme pret tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem. Bet nekur netiek minēts, ka, kad pirms 15 gadiem Portugāle un Spānija iestājās Eiropas Kopienā, tām tika pieprasīti līdzīgi, vēl neizdevīgāki kritēriji. Par spīti šai “lielajai netaisnībai”, mēs šodien redzam Portugāles un īpaši Spānijas panākumus, starp citu, arī lauksaimniecībā.

Eiropas Savienība nav arī biedrība, kurā valda visatļautība. Tā ir brīvprātīga savienība, kas vieno valstis ar savietojamiem humānisma principiem, un kuru brīvība ir saistīta ar atbildības apziņu. Tādēļ tā tiek reglamentēta. Šo reglamentāciju nereti pamatoti kritizē, bet jāatgādina, ka reglamenti ir 15 (pagaidām) valstu kompromisi, līdz ar to tie tiek panākti gausi, jo tiek ņemtas vērā visu valstu intereses.

Ja nebūtu pārliecības, ka Eiropas Savienība, pamatojoties uz demokrātijas principiem, ļauj valstīm saglabāt savu suverenitāti un ekonomisko progresu, kā tad varētu izskaidrot, ka tik dažādas valstis kā Īrija un Zviedrija brīvprātīgi izvēlējušās iestāties tajā? Vai šīs valstis nebūtu atšifrējušas kādu nežēlīgu sazvērestību, ko nu atjautīgi latviešu eiroskeptiķi vienīgie būtu “atkoduši”?

Kopš 1989. gada redzam, ka Latvijas ekonomikas attīstībā notiek nemitīga sadursme starp liberālu attieksmi un sabiedrības sociālās nodrošināšanas tieksmi. Par spīti dažu cilvēku kārdinājumam nosvērties kā vienā, tā otrā pusē, ir notikusi diezgan latviska abu faktoru līdzsvarošana.

Redzot, cik bijušā ASV prezidenta Klintona sievai nācās grūti veikt sociālo reformu, ir gandrīz neapstrīdami, ka ES sociālās ekonomikas modelis labāk atbilst Latvijas vajadzībām un tās iedzīvotāju dzīves uztverei.

Tāpēc, ka cienu savu valsti, tās iedzīvotājus, savu ģimeni un sevi, man ir pārliecība, ka Latvijas vieta ir to ES valstu saimē, kas, tāpat kā Portugāle, ir spējusi pacelties pāri savām grūtībām.

“DIENA”