Par multikultūru un nacionālo raksturu

Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Dr. habil. hist. Ilga Apine:

Ar laiku viss nostāsies savās vietās, vienkārši daudz kam vajadzēja iziet cauri… Krievi, piemēram, bija šokēti par latviešu nacionālās pašapziņas pacēlumu. Lai gan tas ir likumsakarīgi tādu revolucionāru pārmaiņu laikos.

Es integrāciju definētu kā “līdzdalības paplašināšanu” – ja kāda sabiedrības daļa to vai citu apstākļu dēļ nav tikusi pielaista vispārējai līdzdalībai sabiedrības dzīvē – vai kā apvienošanos ap kādām kopīgām vērtībām. Taču mums nav multikulturālas sabiedrības, pie mums vienkārši daudz kultūru pastāv līdzās.

Pie mums daudzi latvieši pat iestājas pret integrāciju. Viņu argumenti ir šādi: “Mēs, viens miljons 400 tūkstoši cilvēku nevaram integrēt savā latviešu kopībā vēl miljonu cilvēku”. Bet nevajag mums integrēt viņus savā kopībā! Ļaujiet viņiem būt krieviem, poļiem utt. Runa ir par apvienošanos ap POLITISKAS NĀCIJAS vērtībām. Tas ir valsts patriotisms, pieķeršanās teritorijai.

Es nepiekrītu, kad apgalvo, ka krievus, lūk, visur nostumjot pie malas. Jā, sākumā tas tā arī bija, taču šobrīd viss mainās. Pie mums pastāv nevis etnokrātija, bet gan ETNISKĀ DEMOKRĀTIJA – Igaunijā un Latvijā. Likumi darbojās iedzīvotāju latviešu daļas labā, kuri atbrīvojās no konkurences un ieņēma pozīcijas. Situācijas izmaiņa ir laika jautājums. Kad dzīvē ienāks jaunā nelatviešu paaudze, kuri pratīs latviešu valodu un būs konkurētspējīgi, viss būs citādi.

Padomju laikā no 13 latviešu valodas funkcijām bija palikušas vairs tikai piecas. Tā atradās uz degradācijas robežas, un to vajadzēja glābt. Ar to arī izskaidrojama Valsts valodas likuma bardzība.

Tā saucamie “entuziasti” apgalvo, ka pirms kara Daugavpilī dzīvojuši 35 procenti latviešu. Tā nav taisnība. Patiesībā vēsturiski latviešu tur bija pāris procentu, pēc tam desmit, bet pirms paša kara latviešu kopienu veidoja no Rīgas atsūtītie ierēdņi un militārpersonas ar ģimenēm. Tā arī radās šāds fenomens. Patiesībā tā bija pa pusei ebreju pilsēta, kas bija atšķaidīta ar baltkrieviem un krieviem. Un tas jāņem vērā.

Manuprāt, tagad, pēc desmit gadiem, par latviešu valodu vairs nav jāuztraucas. Un nevajag neko pastiprināt, jo tas izraisīs pretestību. Jābalstās uz esošajiem likumiem. Bet krievu valodas lietošanā nepieciešami atvieglojumi, kaut vai –, nevajadzētu atņemt iespēju vērsties pie oficiālām iestādēm krievu valodā.

Šodien pret multikultūras ideju – kā mūsu valsts dzīves stratēģiju – iebilst daudzi. Taču es pastāvu uz to. Mums ir visi priekšnoteikumi, lai to radītu – etniskais raibums, prasme pastāvēt līdzās, Latgale ar tās tradīcijām. Visu sabojāja tie 50 gadi, kuros ietilpinājies gan holokausts, gan antisemītisms un rusofobija.

Latviešu rakstura pamatā ir zemniecisks pragmatisms, sava ietekme bijusi arī protestantismam. Protestantisms padara cilvēku sociāli atbildīgu, ekstremālos apstākļos cilvēks kļūst stoicisks – spējīgs izturēt. Bet par krieviem daudzi pētnieki ir vienisprātis, ka viņu raksturs ir polārs. Tam piemīt gan brīvības mīlestība, gan tajā pat laikā pakļaušanās tiem, kam pieder vara.

Ar ko latvieši būtiski atšķiras no krieviem, taču tas neliedz viņiem pastāvēt līdzās: latvieši pieder individuālajai kultūrai, bet krievi – kolektīvajai. Pēdējā, iespējams, rada lielāku psiholoģisko komfortu, jo individuālā kultūra liek uzņemties visu atbildību un nav kolektīva, kopienas atbalsta. Kolektīvajā kultūrā pastāv daudz emocionālākas attiecības. Par krieviem saka, ka viņi izšķiras aizstāvēt nevis patiesību, bet taisnīgumu – tas nozīmē, ka viņi nepakļaujas likumiem, var melot un taisnīguma vārdā pārkāpt likumus.

Taču šīs īpatnības netraucē kontaktēties. Latvieši nemaz nav tik noslēgti, un arī kontakti ar krieviem palīdz viņiem “atkust”.

“ČAS”