Par nepieciešamību un vēlmi izglītoties

Foto: A.F.I.

Rīgas pilsētas Skolu valdes priekšsēdētājs Guntis Helmanis:

Būtiskākā problēma ne tikai Rīgā, bet valstī kopumā ir tā, ka ne visi bērni obligātajā izglītības vecumā apmeklē skolu. Rīgā dzīvo trešā daļa no visiem Latvijas bērniem, tāpēc šeit šī problēma ir īpaši aktuāla. Jā, varam jau atrunāties, ka ģimene vainīga, ka valsts nesniedz atbalstu, ka nedarbojas sociālie dienesti utt., bet no tā labāk nevienam nepaliek. Lai gan nevar teikt, ka nekas nebūtu darīts, taču rezultāts nav tāds, kādu gaidījām. Domājām, ka mācības iekavējušie bērni panāks savus vienaudžus un pamazām integrēsies pārējo skolēnu vidū, bet izrādījās, ka problēma ir pārāk ielaista, turklāt ne visi skolas vecuma bērni, kuri nemācās, specializētajās klasēs ir iesaistīti.

Arī pedagogu atalgojums un ar to saistītie kadru jautājumi ir svarīgi. Jā, algas vēl joprojām ir niecīgas, bet Rīgas dome tomēr atradusi iespēju skolotājiem piešķirt regulāras piemaksas, tāpēc Rīgas pedagogi nejūtas vismaz aizmirsti. Tāpat skolas mums ne tuvu vēl nav ideāli izremontētas un sakārtotas atbilstoši visiem normatīviem, taču priecājos, ka lietas tomēr virzās uz priekšu – remontu un celtniecības apjomi pēdējos gados bijuši pietiekami vērienīgi. Diemžēl atstātais mantojums ir visai bēdīgs, tāpēc darāmā vēl daudz.

Politika, kas izglītības jomā valstī tiek realizēta, nereti tiešām ir absurda. Pedagogu algu palielināšana, piemēram, tiek plānota, samazinot apmaksāto pulciņu vai fakultatīvo nodarbību skaitu. Var piekrist vai nepiekrist ministrijai, bet diemžēl šī tendence pastāv – kaut kam pieliekot pie algas, kaut kam citam tiek atņemts, jo valstij naudas pietrūkst. Manuprāt, tas tomēr ir attieksmes jautājums – kā vērta gan ir valsts, kas nerūpējas par saviem pilsoņiem? Neesam sapratuši, ka vēl nav īstais laiks, lai mācību iestādēs izglītību nošķirtu no sociālajām funkcijām un nodarbotos tikai ar “tīru” izglītošanu vien. Diez vai šodien bērnu var piesaistīt skolai ar “plikām” mācībām. Vajadzīga gan interešu izglītība, gan sociālie labumi, piemēram, brīvpusdienas, bezmaksas braukšana transportā utt. Attīstītās valstīs, piemēram, Skandināvijā, izglītības iestāžu audzēkņiem tāpat pastāv dažādi sociālie labumi.

Tai pašā laikā pedagoģiskajās augstskolās studēt gribētāju netrūkst. Uz skolām diemžēl atnāk tikai ceturtā daļa absolventu. Ceru, ka ar laiku situācija mainīsies. Izglītībā nekas nenotiek uzreiz. Tas attiecas arī uz kadru jautājumu.

Domāju, ka vecāku ieinteresētība bērnu izglītībā ir ievērojami augusi. Izglītība šobrīd ir topā, masu medijos par to daudz runā – nav slikti! Arī skolēni ir sapratuši labas izglītības nozīmi. Ja bērnam ir motivācija mācīties, tad jārada tādas iespējas. Žēl, ka atšķirības starp pilsētu un laukiem padziļinās, ka izglītības politikā daudzas aktuālas lietas ir aizkavējušās.

Bērni mainās līdzi laikam. Ir liela starpība starp bērniem, kuri tagad uzsāk mācības, un tiem, kuri šogad beidz skolu. Kopumā skolēni kļūst apzinīgāki, mērķtiecīgāki, viņos ir vairāk uzdrīkstēšanās, vēlmes vairāk izmantot izglītības iespējas. Arī prasības pret skolotājiem pieaug.

“RĪGAS BALSS”