Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā, lai mana balstiņa skanēja tālu

Latvijas akadēmiskā saime 30.aprīlī sumināja skatuves karalieni Elzu Radziņu

Kopā ar Lielao Aktrisi gadu gadus — Oļģerts Šalkonis…

…Džemma Skulme, Lilija Dzene, Imants Kokars…

…Edgars Račevskis, Kārlis Zariņš ar kundzi... un neskaitāmie...

Mākslinieces 85. dzimšanas dienas atsvētes pēcpusdienā Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē skanēja dziesmas un mūzika, notika saruna ar un par klātneesošo jubilāri — gluži kā tās sarunas Šteinu namā par klātneesošo Gētes kungu. Tā nebija pirmā reize, kad slimība draudēja izjaukt Elzas Radziņas uznācienu. Šoreiz ārsti gan viņai tiešām nebija ļāvuši celties, bet klāt bija viņas radošais gars un starojums, kas atstājis nedzēšamas gaismas pēdas tik daudzās dvēselēs.

Akadēmiķis Viktors Hausmanis aicināja nosaukt kādu Elzas Radziņas skatuves tēlu, kas izraisījis visdziļāko, neaizmirstamāko pārdzīvojumu. Un tika minēta Stella Kembela “Mīļajā melī”, Muškātne “Liliomā”, Žorža Sanda “Vasarā Noānā”, Manne “Mežonīgajā kapteinī Kihnu Jenā”, karaliene Elinora Mazās zāles izrādē “Lauva ziemā” un vēl un vēl. Maestro Edgars Račevskis, akadēmiķe Aina Blinkena un režisors Andrejs Migla īpaši izcēla aktrises dzejas lasījumus (“Viņas tautasdziesmu vakari, kas tik mirdzošā gaismā parādīja mūsu tautas domu, bija vairāk nekā Dainu skapis, kas stāv aizslēgts un grūti pieejams.”) Akadēmiķis Jānis Krastiņš izteica daudzu domas: “Kādu vienu lomu pat nevar nosaukt. Elza Radziņa ir apbrīnojama kā notikums uz latviešu teātra skatuves.”

Teātra zinātniece un esejiste, akadēmijas goda locekle Lilija Dzene kā pašu augstāko noti Elzas Radziņas karalieņu gammā minēja Elinoru un šai sakarā atgādināja brīdi, kad no Dailes teātra pieaicinātais Harijs Liepiņš vairs nav varējis izrādēs piedalīties un aktrisei jautāts, vai viņa būtu ar mieru paralēli ar Lidiju Freimani spēlēt pārī ar Intu Burānu. Elza Radziņa tad teikusi: “Es tā mīlu to lomu un man šajā lomā ir tik daudz neizteikta un vēl ir tik daudz ko teikt cilvēkiem, ka es būtu ar mieru spēlēt pat ar malkas pagali. Es viņus visus pataisīšu par karaļiem!” Nemaz jau nerunājot par Intu Burānu, brīnišķīgu aktieri, kas bija arī viņas Šopēns izrādē “Vasara Noānā”. Lilija Dzene atgādināja arī par to spilgto Elzas Radziņas talanta šķautni, kas izpaužas raksturlomās, tādās kā Auguste Biezais Atmodas gados ļoti populārajā Paula Putniņa lugā “Paši pūta, paši dega”. Turpinot Viktora Hausmaņa domu par to, ka Elza Radziņa cildeno karalienes titulu nav vis saņēmusi mantojumā, bet gan pati izcīnījusi ar savu darbu un talantu, Lilija Dzene atgādināja, cik sarežģīta bijusi viņas ienākšana Nacionālajā teātrī, kur toreiz — 1954. gadā — priekšā jau bija divas spožas zvaigznes: Velta Līne un Lidija Freimane. Viņai, nākušai no provinces un turklāt ne tik augstu skolotai, vajadzēja daudz garīgā spēka, lai parādītu un apliecinātu savu spēju mirdzēt zvaigznes spožumā. Tikai ar laiku tapa izcilais trejlapis — par slavu visam Nacionālajam teātrim.

“Dullā, staltā, skaistā, krāšņākā no aktrisēm, Elziņ! Mīlot — Džemma.” Šādus vārdus uz kopējās laba vēlējumu lapas uzrakstīja Džemma Skulme. Patiesā cieņā, mīlestībā un apbrīnā uz tās parakstījās mūziķi un arhitekti, grāmatizdevēji un dakteri, visi vakara dalībnieki. “Karaliene, zemes meita, Žorža Sanda un daudz kas cits, bet vienmēr — diža latviete!” — tā rakstījusi gleznotāja Biruta Baumane.

Arī Elzas Radziņas dzīvesbiedrs Oļģerts Šalkonis, kas ne jau tikai šajā vakarā godam nesa Karalienes bruņinieka titulu, runāja par dziļi patriotisko stīgu mākslinieces skatuves mūžā, atgādinot viņas dzejas lasījumus un īpaši tautasdziesmu programmu “Senā daina, topi spīva!”: “Atmoda bija vēl aiz kalniem, kad Elza kopā ar saimniecību vadītāju un agronomu kori “Arājs” piecu gadu laikā ar šo kompozīciju uzstājās vairāk nekā trīsdesmit ciemos un mazpilsētās, vienmēr pulcinot pilnas zāles. “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā” — tas skanēja lepni un droši, un dažs labs toreiz sarosījās, iztaisnoja muguru.”

Oļģerts Šalkonis pateicās par vakara gaitā teiktajiem labajiem vārdiem un, nesot sveicienu no Elzas Radziņas, norunāja Andreja Eglīša dzejoli, atgādinot, kā māksliniece ar dzejnieku tikās “Latvijas Vēstneša” redakcijā un no savas kladītes lasīja viņa dzejoļus, kas bija izrakstīti arī no dažādiem trimdas izdevumiem. Par dažiem dzejnieks bija pārsteigts, teica, ka pats tos bijis aizmirsis.

Jaukas rindas Andrejs Eglītis atsūtīja tagad uz jubileju. Droši vien Elza arī šodien būtu izvēlējusies kaut ko no Andreja Eglīša. Un dzīvesbiedrs norunāja dzejoli, kas gan nav no Elzas repertuāra, bet ir viņai ļoti tuvs:

Daugav’ abas malas

Mūžam nesadalās

Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur. Tā nāk no senču zemes dzīlēm un debesīm, kas kopā tur. Kā apmulsis es noskatos, no malām krasti jūk, un nojaušu — no tautas malām, no malām mūsu tauta brūk.

Un kāda dziesma meklē nozudušos vārdus. Caur nakti saule iemigušā tempļa logos grūž ugunīgu staru, lai malas dalīdamies nesadalās, lai vēlreiz nekļūstam par vergu baru.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”