ATSAUCĒ IETVERT:
Par skaistākajām altārsegām Carnikavā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.05.2002., Nr. 66 https://www.vestnesis.lv/ta/id/61766
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Par skaistākajām altārsegām Carnikavā
Meistare audusi un pēc tam izšuvusi altāra priekšpuses un kanceles pārklājus, arī stolas – garās lentas, ko mācītājs valkā pie baltā tērpa, ko dēvē par albu. Tekstīlijas auž piecas, katru savā liturģiskā krāsā – zaļu, violetu, sarkanu, baltu, zilu –, un tās maina svētdienās saskaņā ar baznīcas kalendārā noteikto. Kad Ārijai Cekulei bijusi altāra paramentu izstāde Latgalē, ļaudis prasījuši, kur tad melnā sega. Tā Ārija uzzinājusi, ka ir arī šādas krāsas altārsega, kuru klāj reizi gadā – Lielajā piektdienā. Uzaudusi arī to.
Ārijas Cekules retās prasmes vaininieks ir vietējās draudzes enerģiskais mācītājs Gundars Bērziņš.
Reiz pēc dievkalpojuma mācītājs vaicājis, vai kāds māk izšūt. Viņam bija radusies iecere draudzi iepriecināt ar skaistām altārsegām. Ārija pieteikusies, kā nekā pieredzējusi rokdarbniece. Mācītājs sagādājis grāmatas, un Ārija sākusi pētīt, kādiem jābūt altāra paramentiem. Uzzinājusi daudz par liturģisko krāsu nozīmi, par ornamentiem ar kristīgajiem simboliem – krustu, vainagu, liliju, upurjēru, balodi, ērkšķukroni… “Neko nedrīkst pats izgudrot, viss noteikts ļoti stingri.”
Carnikavas draudzes ļaudis ekskursijās izbraukājuši Kurzemes un Rīgas rajona baznīcas un nevienā nav redzējuši īsto krāsu paramentus. “Parasti uzklāj tumši bordo vai tumši, tumši zaļu segu ar krustiņu. Iztiek ar to, kas ir.” Meistare prāto, ka tagad draudzēm nav ne naudas, ne intereses, bet gan jau šis laiks pienāks, un tad viņas prasme būs nepieciešama.
“Mācītājs teica, ka mūsu draudzei gan nav baznīcas, toties vienīgajiem valstī ir pareizi izgatavotas altārsegas.”
“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”