Kad pienācis laiks īstenot labas ieceres

Kalvis Vītoliņš, Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās muitas pārvaldes direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “LV” 30.04.2002., Nr.65

— Stājoties amatā, jūs minējāt, ka ar laiku daļa muitas procedūru būtu jāpārceļ no robežas uz iekšzemi. Kā sokas šīs ieceres īstenošanā?

Ir izstrādāta muitas stratēģija, kurā paredzēts veidot piecus reģionus. Latvija veidos daļu no ES ārējās robežas, tāpēc Austrumu robežas prioritāte ir vissvarīgākā. Kas attiecas uz iekšējām robežām, ir jādomā, vai ir vērts ieguldīt lielas investīcijas Grenctāles un Bauskas virzienā, ja, iespējams, ļoti drīz šīs robežas starp Latviju un Lietuvu nemaz nebūs. Paliks lidostas, paliks iekšzemes muitas punkti. ES attālumi starp muitas punktiem ir daudz lielāki. Viņi var atļauties tos izvietot retāk tāpēc, ka dokumenti tiek iesniegti elektroniski. Uz muitu ir jābrauc tikai tad, ja ir sarežģījumi.

Latvijā šobrīd muita jeb valsts maksā par to, ka noliktavās atrodas viņu darbinieks, kurš seko katrai kravai. Teorētiski tā ir gandrīz simtprocentīga, bet neefektīva dokumentu kontrole. Šis cilvēks norāda uz visām kļūdām, labo tās. Ja muitnieka tur nebūs, uzņēmējam būs jāpieņem darbā augsti kvalificēti speciālisti, kas veiks attiecīgās funkcijas. Muitai tas samazinās izmaksas, uzņēmumam turpretī palielinās.

Izmaksām palielinoties, muitu noliktavu skaits samazināsies. Tā ir ES prasība — samazināt muitu noliktavu skaitu, un to es vēlētos realizēt nevis piespiedu kārtā, slēdzot ciet noliktavas, bet balstoties uz ekonomiskajiem principiem: vājākais neizdzīvo. ES pārstāvji vairākkārt ir izteikušies, ka ES varētu piedāvāt palīdzību šādu muitas noliktavu koncentrācijai, veidojot kontroles centrus.

Ja šāda iespēja radīsies, noliktavas varēs veidot kopējus projektus, lai koncentrētu savu darbību vienā reģionā, un pretendēt uz ES finansējumu, kas ir nepieciešams, lai pārveidotu infrastruktūru. Tā ir vīzija par to, kas varētu notikt ar muitas noliktavām. Īsti skaidrs ir tikai tas, ka to skaits nākotnē samazināsies.

— Kādi prioritāri uzdevumi šobrīd vēl muitai veicami saistībā ar ES prasībām?

— Formāli mēs esam pabeiguši muitas likumdošanas harmonizēšanu, bet tas ir likumu un MK noteikumu līmenis. Mums vēl ir jārisina informācijas tehnoloģiju problēmas, prakses un muitas darba organizācijas jautājumi. Mums ir jākonkretizē sev princips: vai darīt drīkst tikai to, kas ir uzrakstīts, vai arī nedrīkst darīt tikai to, kas ir uzrakstīts kādā normatīvā dokumentā. Reizēm izskan viedoklis, ka GMP būtu jāapraksta viss, ko drīkst darīt. Ne vienmēr tas ir nepieciešams. Drīzāk būtu jāapraksta viss, ko nedrīkst darīt, pēc iespējas precīzi piemeklējot formulējumus, jo citādi, ja notiek pārkāpums un likuma formulējums ir neveiksmīgs, mums ir diezgan grūti pierādīt, ka darbinieks ir bijis negodīgs vai ka attiecīgā krava bijusi kontrabanda. Īpaši jau tādās tranzītvalstīs kā Latvija tas ir svarīgi.

Mēs vēl neesam nonākuši pie vienotas izpratnes arī par to, ko likumā nozīmē tiesību deleģēšana Valsts ieņēmumu dienestam. Ja mums nav pilnvarojuma likumā, ka mēs drīkstam organizēt darbu, reizēm mēs saskaramies ar situāciju, ka kāds jurists ar mazāku pieredzi nonāk līdz atziņai, ka šāds formulējums nozīmē to, ka GMP nedrīkst neko kontrolēt. Šajā gadījumā pietiek ar vienu pilnvarojumu, likumā nosakot, ka muita veic kontroli.

— Plašsaziņas līdzekļos daudz tiek runāts par to, ka kontrabandas apkarošana ir līdzeklis, kā panākt sakārtotu uzņēmējdarbības vidi. Tajā pašā laikā paralēli tam izskan viedoklis, ka dažādu kontrabandas apkarošanas struktūrvienību darbs nav pietiekami efektīvs. Laikrakstos izskanējis viedoklis, ka nepieciešama Kontrabandas apkarošanas centra pārveidošana, funkciju pārdale. Kontrabandas apkarošanas centra vadītājs ir arī jūsu vietnieks, un muitas redzeslokā ir arī muitas noteikumu pārkāpumu novēršanas. Kas, jūsuprāt, varētu līdzēt novērst kontrabandas preču plūsmu pāri Latvijas robežām? Vai tie ir grozījumi likumdošanā, struktūru izmaiņas vai varbūt kādi papildu resursi jau esošās sistēmas pilnveidošanā?

— Man vislabāk patīk kontrabandu ierobežot dabīgā ceļā. Ja nemaldos, 1992. gadā Latvija atcēla lielāko daļu no eksporta nodokļiem, un tūlīt pat beidzās lielākā daļa no eksporta kontrabandas, bet ne vienmēr to var darīt. Nesen parlaments pieņēma grozījumus likumā par pievienotās vērtības nodokli, ierobežojot pievienotās vērtības nodokļa novirzīšanu akcīzes nodokļa samaksai. Viens balsojums Saeimā izbeidza veselu rindu kontrabandas shēmu.

Ja mums šīs shēmas būtu jāizbeidz, fiziski strādājot, tas mums būtu aizņēmis ļoti ilgu laiku. Noziedznieki jau arī ir ļoti radoši cilvēki, viņi nemitīgi izdomā ko jaunu. Tāpēc viens no efektīvākajiem veidiem ir precīzs likuma formulējums.

Otra lieta ir tā, ka bez cīņas ar kontrabandu ir arī cīņa ar nodokļu nemaksāšanu, cīņa ar to, kas ar preci notiek iekšējā tirgū. Kaut arī tas netiek kvalificēts kā kontrabanda, tas nodara tieši tādu pašu kaitējumu. Prece, par kuru nav nomaksāti nodokļi, nonāk iekšējā tirgū un izkropļo konkurenci.

Jau minēju, ka muitā ir jāpalielina kontroles veicēju skaits. Mūsu rīcībā ir daudz labāki līdzekļi nekā pirms trim gadiem, gan elektronika ir labāk savienota, gan speciālisti labāk apmācīti. Īstenībā kaut ko ievest Latvijā ir kļuvis daudz, daudz grūtāk. Mēs atrodam pēdas kontrabandai. Vienīgais jautājums ir, vai mēs paspējam atrast uzreiz, vai arī ir pagājis mēnesis un kontrabanda jau pazudusi. Tad mēs atrodam tikai organizētājus, bet preci vairs ne, un zaudējums budžetam jau ir nodarīts.

— Šā gada februārī un martā uzņēmējiem aktuāls jautājums bija preču vērtības noteikšana un drošības naudas aprēķināšana. Sekojot līdzi informācijai, nevarēja nepamanīt, ka problēmas sagādāja muitnieku izglītība, jo, neraugoties uz vairākkārtīgiem muitas un VID skaidrojumiem, normatīvi tika piemēroti nepareizi. Kāpēc, jūsuprāt, izveidojusies tāda situācija, ka, runājot tieši par šo konkrēto gadījumu, tikai tagad tiek praksē ieviesti jau 1999.gadā pieņemti normatīvi akti un turklāt tas sagādā muitniekiem tik lielas problēmas?

— Grūti pateikt. Šajā gadījumā jautājums varētu būt: kādu speciālistu ir iespējams dabūt par 147 latiem. Domāju, ka Latvija spēj izveidot pietiekami labu izglītības sistēmu. Bet, tikko cilvēks iegūst šo labo izglītību, darba tirgus viņam piedāvā piecas līdz desmit reizes lielāku atalgojumu nekā muitā. Varbūt, lai viņš labāk aiziet nekā ar savu labo izglītību iesaistās kontrabandas darījumos, turpinot strādāt muitā.

Nākot uz šejieni, es zināju, ka būs ļoti daudz darba, bet tā ir ne tikai ļoti daudz, bet ir ļoti grūti dabūt līdzekļus, jo budžets ir bijis saplānots agrāk. Viegli strādāt ir tad, ja ir nauda problēmu risināšanai. Bet tās mums trūkst, tāpēc jādomā, kā ieinteresēt mums nepieciešamos speciālistus.

Skaidrs, ka muita drīz strādās uz ES ārējās robežas. Skaidrs, ka visiem muitas darbiniekiem, kuri šobrīd saņem salīdzinoši zemu algu, ja viņi izturēs vēl pāris gadu, reāli pavērsies iespēja strādāt ES muitā un atalgojums būs daudz lielāks. Perspektīva šim cilvēkiem ir. Protams, viņiem ir jārunā vismaz vienā no ES valstu valodām — angļu, franču vai vācu, kā arī krievu valodā. Galu galā šim muitniekam ir jāspēj doties komandējumā uz Itāliju vai Spāniju un strādāt tur identiski , kā strādā spānis vai itālis. Savukārt mūsu sistēmai ir jābūt sakārtotai tā, lai jebkuras ES valsts speciālists spētu strādāt pie mūsu datora ar mūsu deklarācijām. Sistēmai ir jābūt gandrīz identiskai. Šeit vēl ir daudz kas darāms, lai Latvijas muitu ievestu ES. Ir pienācis laiks, bet vēl ir daudz problēmu.

— Klausoties stāstījumā par salīdzinoši zemo atalgojumu, gribējās jautāt: cik reizes būtu jāpalielina finansējums no valsts budžeta, lai muita varētu piesaistīt speciālistus, kas izvēlas labāk atalgotus amatus?

— Tik vienkārši to nevar izvērtēt. Domāju, ka lauku rajonos darba samaksai būtu jābūt vismaz divreiz lielākai. Pilsētā jau šobrīd divreiz lielāks atalgojums neko nedos, ir vajadzīga vismaz trīsreiz lielāka darba samaksa. Audita un informācijas tehnoloģiju speciālistiem un juristiem būtu vajadzīgs atalgojums, sākot no tūkstoš latiem, kas ir trīsreiz vairāk, nekā šie speciālisti šobrīd pie mums saņem. Tās nav lielas summas, ja salīdzinām ar to, ko saņem šādas kategorijas ES speciālisti. Patiesībā mūsējie ir ļoti labi, diemžēl viņu darbs netiek pienācīgi atalgots.

Vēl ir viena lieta: valsts nepadomā par to, ka, investējot muitā, var būtiski palielināt budžeta ieņēmumus. Šogad mēs pirmo reizi saņēmām nedaudz vairāk kā 300 000 latu, lai varētu palielināt muitas kontroles un muitas pārkāpumu novēršanas un kontrabandas apkarošanas bloku par 57 cilvēkiem. Diemžēl algas tika ierēķinātas vidēji 180 latu, un tas varētu nozīmēt, ka nokomplektēt štatus pilnībā nebūs iespējams. Summa, ko piešķīra mums, bija daudzkārt mazāka par to, ko saņēma ārvalstu konsultanti. Ja tik liela summa nākamgad atrastos arī VID vajadzībām, tad ieņēmumus būtu iespējams palielināt jau gada vidū.

— Kā jūs skaidrotu to, ka masu medijos informācijai par muitu ir visai negatīva nokrāsa, lai gan nemitīgi tiek veikts liels darbs un ieviesti dažādi uzlabojumi? Vai investīcijas Valsts ieņēmumu dienesta tēla veidošanā sekmēs arī tā struktūrvienības — GMP — tēla spodrināšanu sabiedrības acīs?

— Jāsāk ar to, ka ir ļoti nekorekti, ja tiek veiktas sabiedriskās aptaujas un atsevišķi tiek nodalīts VID un muitas dienests. Muitas struktūrās tiek iekasēti citi nodokļi, bet to daudzums noteikti ir ļoti ievērojams salīdzinājumā ar tiem nodokļiem, ko iekasē nodokļu inspektori. Tajā pašā laikā, ja skatām kontrabandas vai nodokļu atmaksāšanas shēmu, tad te varam saskatīt gan muitas, gan nodokļu inspektoru problēmas. Tās visas ir VID problēmas. Tāpēc aptaujām, kurās atsevišķi tiek izdalīta muita, nav nekāda pamata. Vienīgā struktūra, kuru tiešām varētu saukt par atsevišķu muitu, ir Rīgas muita. Tā ir saglabājusies kā juridiska persona, kas nodarbojas tikai ar muitas jautājumiem. Visas pārējās VID teritoriālās struktūras sastāv gan no muitniekiem, gan no finansu inspektoriem. Korekts aptaujas rezultāts būtu tikai tad, ja tiktu jautāts: kāda ir jūsu attieksme pret VID?

Muita radās 1990. gadā, vēl pirms robežsargiem. Šogad varēs svinēt divpadsmit gadus. 1993. gada beigās muita apvienojās ar finansu inspekciju un no tā laika vienmēr ir bijusi kopā ar VID. Svarīgi ir nenostatīt pretī šīs divas struktūras, bet gan ļaut tām savstarpēji integrēties, jo ir daudzas lietas, kuras finansu inspektors kopā ar muitas ekspertu var izdarīt daudz veiksmīgāk nekā viens pats.

Tātad muitas tēls sācis veidoties nedaudz agrāk par VID tēlu, un visu šo laiku tas ir veidots negatīvs. Turklāt, domāju, tam ir liels pamats. No muitas nevarētu būt īsti labu ziņu, jo labās ziņas apliecina to, ka muita strādā — kontrolē un iekasē nodokļus. Nezin vai cilvēks, uz kuru tieši attiecas šīs kontroles un nodokļu iekasēšana, ir sajūsmā par muitas darbu. Kopumā — jā, piemēram, ja gada beigās kādā preču pozīcijā nav kontrabandas, vietējie ražotāji var būt gandarīti. Labās ziņas būs no valdības, no muitas būs ziņas par to, ka jāmaksā nodokļi vai ka tiks veiktas pārbaudes, tāpēc īsti labs šis tēls objektīvi nekad nebūs.

Par GMP cilvēkiem es nekad neesmu dzirdējis, ka viņi būtu bijuši nelaipni vai ka viņiem piemistu kas no tā, ar ko parasti saistīja muitniekus deviņdesmito gadu sākumā. Arī rajonos muitas darbinieku rīcība vairumā gadījumu atbilst Muitas ētikas kodeksam. Diemžēl neesmu pārliecināts, ka Viļņas autobusu vai dzelzceļa pasažieru kontrolē viss ir kārtībā un ka tur nevajadzētu veikt būtiskus uzlabojumus. Tas ir paaugstināts risks, kad viens pats vai neliela grupa muitnieku atrodas slēgtās telpās. Šie kontroles veidi pasliktina muitas tēlu. Noteikti muitas tēlu nepasliktina kontrole, kāda ir organizēta personām lidostā “Rīga”. Tur ir “zaļais” un “sarkanais koridors”, kontrole notiek pārskatāmi. Pastiprinātu uzmanību muitnieki pievērš tam, vai netiek ievestas narkotikas. Narkotiku meklēšanā piedalās arī īpaši apmācīti suņi.

— Jūs teicāt, ka darbs ir ļoti smags un darāmā ir vairāk, nekā izskatījās sākumā. Kas sniedz šajā darbā gandarījumu?

— Pa divpadsmit gadiem, kopš esmu saistīts ar muitas darbu, ir redzami būtiski uzlabojumi. Jūtu, ka ir pienācis laiks daudzām lietām sakārtoties nevis tāpēc, ka es šeit sēžu, bet tāpēc, ka ir pienācis laiks. Man gribētos daudzas lietas izdarīt ātrāk, bet tās attīstās lēnām — bieži vien tāpēc, ka trūkst finansējuma. Tomēr prieks ir par to, ka labas ieceres, kaut lēni, tomēr ir iespējams īstenot. Atrasties procesā — tas dod gandarījumu.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore