“4.maija deklarācijas tapšanas vēsturiskie aspekti”

Asoc. prof. Dr. iur., Dr.h.c. Romāns Apsītis

Akadēmiskais ziņojums LZA pilnsapulcē 2002. gada 2. maijā

1990.gada sākums līdz pat 18.martam aizritēja aktīvā politiskā darbā, gatavojoties Latvijas PSR Augstākās Padomes (turpmāk — AP) vēlēšanām. Priekšvēlēšanu kampaņa paņēma visus mūsu spēkus, bet neviens, liekas, tā īsti nebija padomājis, kas būtu darāms pēc 18.marta, ja LTF kandidāti tiešām būs uzvarējuši. Un tomēr vismaz daži bija domājuši. Droši vien tā bija LTF vadība. Bet ne tikai! Izrādās, ka konkrēti rīcības plāni bija dzimuši arī mūsu piekritējos aiz Latvijas robežām.1 Viens no viņiem bija Vācijā dzīvojošais jurists un politologs Egils Levits. Domāju, ka viņam, kurš tieši nebija ierauts mūsu priekšvēlēšanu trakumā, bija gan laiks, gan vēlēšanās ieskicēt vismaz pašu neatliekamāko pasākumu plānu tūlīt pēc 18.marta. Savās atmiņās par to trauksmaino laiku viņš raksta: “Jau (..) marta sākumā bija skaidrs, ka LTF acīmredzot uzvarēs LPSR AP vēlēšanās, un loģisks bija jautājums – ko darīt pēc tam? Tā kā vēlētāji īstenībā toreiz balsoja par Latvijas neatkarību un LTF deputātu kandidāti bija deklarējuši, ka arī viņi ir par to, tad Frontes vadība nonāca pie secinājuma, ka vajadzētu sastādīt Neatkarības deklarācijas projektu.”2

Plašajā rakstā “1990.gada 4.maija deklarācija par neatkarības atjaunošanu” Egils Levits izsakās vēl precīzāk: “Neraugoties uz šo pēdējo mēnešu viennozīmīgo virzību, par valsts atjaunošanas tiesisko noformēšanu domāts vēl nebija. Dažas dienas pirms 18.marta vēlēšanām šo rindiņu autors apsolīja LTF priekšsēdētājam Dainim Īvānam un LTF Politiskās komitejas priekšsēdētājam Ivaram Godmanim formulēt attiecīgu priekšlikumu.”3

Tātad reizē ar LTF uzvaru AP vēlēšanās bija nobriedis arī jautājums par Neatkarības deklarācijas izstrādāšanu. Jaunā dokumenta pamatkontūras tika iezīmētas jau 22.martā, kad deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī uz nelielu sanāksmi pie dzīvokļa saimnieka bija ieradušies Egils Levits, Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. Kopīgā sarunā dzima vairākas idejas. Balstoties uz tām, dienu vēlāk Egils Levits jau bija izstrādājis dokumenta uzmetumu4, kas vēlāk kļuva par deklarācijas mugurkaulu.

Vienlaikus LTF valde izveidoja valststiesisko jautājumu darba grupu, kurā ietilpa septiņas personas: Romāns Apsītis, Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš un Rolands Rikards, Latvijas PSR tautas deputāti, un Ilmārs Bišers, PSRS tautas deputāts.

Vairums no viņiem bija zinātnes darbinieki, kas strādāja vai nu Zinātņu akadēmijā, vai arī bija docētāji toreizējā Latvijas Valsts universitātē vai Rīgas Politehniskajā institūtā, savukārt Andrejs Krastiņš bija advokāts. Par darba grupas vadītāju apstiprināja mani. Izvēlējos 12 konsultantus, galvenokārt pazīstamus Latvijas juristus – teorētiķus un praktiķus.5 No viņiem vislielāko ieguldījumu deklarācijas tapšanā deva Egils Levits. Visai aktīvi bija arī prof. Edgars Meļķisis un Gunārs Kusiņš. Deklarācijas nosaukuma galīgais formulējums tika pieņemts Edgara Meļķiša ieteiktajā redakcijā. Pārējie konsultanti lielās aizņemtības dēļ — galvenokārt savā maizes darbā — deklarācijas tapšanā piedalījās tikai epizodiski. Tādējādi par deklarācijas projekta galvenajiem līdzautoriem uzskatāmas iepriekš minētās 10 personas, kas aktīvi piedalījās darba grupas sēdēs līdz pat 4.maijam. Bez tam darba grupā iesaistījām arī deputāti Rutu Marjašu, kura sagatavoja deklarācijas teksta tulkojumu krievu valodā. Tas nebija viegli, jo dokumenta projekta teksts gandrīz pēc katras apspriešanas tika labots un papildināts. Vairākās darba grupas sēdēs, liekas, piedalījās arī deputāts Vladlens Dozorcevs.

Darba grupā blakus juristiem sekmīgi darbojās arī eksakto zinātņu pārstāvji deputāti prof. Rolands Rikards un doc. Vilnis Eglājs. Abiem viņiem bija apskaužami noturīga nacionālā stāja un dzelžaini loģiska domāšana. Tas viss lieti noderēja, risinot ne tikai juridiskus, bet arī politiskus jautājumus. Katrs no juristiem tāpat deva savu pienesumu. Sevišķi jau Andrejs Krastiņš, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš. Pēdējais no viņiem tolaik bija ievēlēts par Latvijas Universitātes partijas organizācijas sekretāru un tāpēc sākotnēji vairāk bija aizņemts ar partijas lietām. Bet arī tad viņš mums ļoti palīdzēja, ierādot darba telpas universitātes partijas komitejā. Tā bija visai kurioza situācija, bet šo piedāvājumu izmantojām. Pirmā darba grupas sēde tur notika jau 31.martā.

Deklarācijas teksts tika izstrādāts, apspriests, labots un papildināts demokrātiski. Vispirms tas tika darīts darba grupā, pēc tam – LTF frakcijas sēdēs, kuras parasti notika Zinātņu akadēmijas augstceltnes lielajā zālē. Pie vārda tika jebkurš, kuram vien bija kas sakāms. Vairākas vērtīgas domas izteica daudzi, piemēram, Anna Seile, Arnolds Bērzs, Jānis Lagzdiņš. To visu vajadzēja izvērtēt un balsošanas ceļā izlemt. Tādējādi Neatkarības deklarācija faktiski tapa visas LTF frakcijas kopīgā darba procesā, sadarbojoties dažādu zinātņu un profesiju pārstāvjiem. Tā mēs strādājām apmēram sešas nedēļas. Sākumā bija izstrādāti divi deklarācijas projekta varianti – “maksimālais variants” un “minimālais variants”. “Maksimālā varianta” pamatā bija minētais Egila Levita 23.marta dokumenta uzmetums, bet “minimālais variants” ar viņa līdzdalību radās, ja nemaldos, 24.martā Vecrīgā, Jaunielā 24, kur mūsu darba grupa apsprieda Neatkarības deklarācijas projektu pēc pulksten 10 sasauktās Latvijas Juristu biedrības kolēģijas sēdes.

Abus dokumenta variantus šķīra politisko prasību daudzums un radikālisma pakāpe. Viena vai otra varianta tālākvirzība lielā mērā bija atkarīga no politiskās situācijas, it sevišķi no Maskavas attieksmes pret Lietuvu, kura jau 11.martā bija pieņēmusi visai radikālo Aktu par Lietuvas valsts atjaunošanu.6 Tomēr LTF deputātu frakcija jau pirmajā abu dokumentu apspriešanas reizē 28.martā noraidīja “minimālo variantu” un nolēma par pamatu Neatkarības deklarācijai ņemt projekta “maksimālo variantu”. Tūlīt gan jāatzīmē, ka šādam lēmumam bija arī oponenti. Karstu diskusiju un atsevišķu balsojumu rezultātā, kā arī apspriežot vienu otru alternatīvu priekšlikumu, “maksimālais variants” vietām tika “mīkstināts”. Piemēram, projekta 9.aprīļa redakcijā tika paredzēts pasludināt par spēkā neesošu ne vien 1940.gada 21.jūlijā pieņemto Latvijas Tautas saeimas deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā”, bet arī tajā pašā dienā pieņemto deklarāciju “Par valsts varu”, kura būtībā juridiski ievadīja Latvijas neatkarības zaudēšanas procesu. Turpretī vēlākajās redakcijās šīs otrās deklarācijas pieminēšana vispirms tika apšaubīta, bet pēc LTF frakcijas 28.aprīļa sēdes tā no dokumenta projekta teksta jau bija svītrota. Un svītrota galvenokārt tāpēc, ka šī deklarācija bija gan Latvijas PSR, gan tās AP pastāvēšanas juridiskais pamats. Ja nu šo pamatu neatzīstam, tad vienlaikus neatzīstam arī sevi kā tautas deputātus, kas ievēlēti joprojām vēl Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Tad jau tālākās konsekvences izsecināt nepavisam nav grūti...

Vai cits piemērs. Tajā pašā 9.aprīļa redakcijā nekāds “pārejas periods” Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai nebija noteikts. Tomēr LTF frakcijas 12.aprīļa sēdē tika nobalsots par to, ka deklarācijas projektā šāds periods būtu jāparedz. Līdz ar to visās turpmākajās dokumenta projekta redakcijās tādā vai citādā redakcijā “pārejas periods” tika saglabāts līdz pat Neatkarības deklarācijas pieņemšanai galīgajā redakcijā 1990.gada 4.maijā.

Liekas, ka pati doma par “pārejas perioda” vai “pārejas laika” nepieciešamību bija radusies galvenokārt Igaunijas piemēra ietekmē: 1990.gada 30.martā Igaunijas AP bija pieņēmusi Lēmumu par Igaunijas valsts statusu.7 Lēmums pasludināja Igaunijas valsts atjaunošanu, bet vienlaikus noteica “pārejas periodu” līdz neatkarīgas Igaunijas valsts konstitucionālo institūciju izveidošanai.

Šādi rīkojoties, varēja sagaidīt, ka Igauniju un Latviju neskars tā draudīgā ekonomiskā blokāde, ko Maskava bija uzsākusi pret Lietuvu pēc tam, kad tā 11.martā savā Aktā par Lietuvas valsts atjaunošanu nekādu pārejas periodu nebija paredzējusi.

Protams, mūsu Neatkarības deklarācijas galīgajā variantā ietvertais 5.punkts par “pārejas periodu” bija kompromisa norma, kuras uzdevums faktiski bija mīkstināt spriedzi attiecībās ar Maskavu. No vienas puses, šāds “pārejas periods” bija vajadzīgs arī tāpēc, lai sagatavotu brīvas un demokrātiskas Saeimas vēlēšanas. Taču, no otras puses, šo “pārejas periodu” daudzi saprata kā pakāpenisku atbrīvošanos no PSRS virsvaras, kā pāreju no “dozētas neatkarības” uz pilnīgu neatkarību. Tāda interpretācija nonāca pretrunā ar atjaunoto Satversmes 1.pantu, saskaņā ar kuru “Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika”.

Vēlāk, pēc deklarācijas pieņemšanas, vairāki radikālāk noskaņoti deputāti arvien noteiktāk pauda neapmierinātību par to, ka esam noteikuši šādu “pārejas periodu”. Jā, arvien skaidrāk kļuva redzams, ka deklarācijas 5. punkta saturs ir dokumenta svešķermenis, no kura pēc iespējas drīzāk būtu jāatbrīvojas. Paldies liktenim, ka šis brīdis pārāk ilgi nebija jāgaida: 1991.gada 21.augustā pulksten 13.06 AP pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, un šā likuma 2.pantā tika atzīts par spēku zaudējušu 4.maija deklarācijas 5.punkts.8

Deklarācijas projekta rezolutīvā daļa tika izstrādāta, balstoties galvenokārt uz Egila Levita izvirzītajām tēzēm, bet visai plašās vēsturiski juridiskās ievaddaļas (preambulas) pamatteksta “radības”, piepalīdzot daudziem kolēģiem, atradās manā pārziņā. Te galvenā uzmanība tika pievērsta neatkarīgās Latvijas valsts attīstībai kopš 1918.gada 18.novembra, pamatā liekot LR de iure pastāvēšanas nepārtrauktības un kontinuitātes (pēctecības) principu.

Jāuzsver, ka deklarācijas ievaddaļas teksts lielā mērā balstījās uz Latvijas PSR AP komisijas darba grupas 1989.gada 23.oktobra atzinumu par dokumentiem un citiem materiāliem, kas saistīti ar Latvijas Republikas un Padomju Savienības starptautiski tiesisko statusu, kā arī ar šo valstu savstarpējām tiesiskām attiecībām, Vācijas — PSRS 1939.gada 23.augusta neuzbrukšanas līgumu un tam pievienoto slepeno papildprotokolu, Vācijas — PSRS 1939.gada 28.septembra līgumu par draudzību un robežām un tam pievienotiem slepeniem papildprotokoliem un karti.9

Lai ideja par LR neatkarības atjaunošanu gūtu iespējami plašāku tautas atbalstu, 1990.gada 21.aprīlī Rīgā, “Daugavas” stadionā, tika sarīkota Vislatvijas tautas deputātu sapulce, kurā piedalījās gan jaunievēlētie AP deputāti, gan visu līmeņu vietējo padomju deputāti. Starp runātājiem biju arī es. Bijām nolēmuši, ka Neatkarības deklarācijas saturs pilnībā nebūtu jāatstāsta, tomēr dažas svarīgākās tēzes vajadzētu minēt un nedaudz komentēt. Tā arī izdarīju. Jutu pārliecinošu klātesošo atbalstu. Balsošanas rezultāti runāja paši par sevi: no 8086 sapulces dalībniekiem 8003 deputāti bija nobalsojuši par Aicinājumu atjaunot Latvijas neatkarību.10 Vēlāk šis fakts tika iestrādāts arī Neatkarības deklarācijas tekstā.

Aprīļa beigas un maija mēneša pirmās dienas pagāja, slīpējot projekta tekstu un meklējot dokumenta visoptimālāko nosaukumu. Vajadzēja rēķināties ar to, ka divas tematiski līdzīgas, bet pēc satura krietni vājākas deklarācijas jau bija pieņemtas: 1989.gada 28.jūlija “Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti” un 1990.gada 15.februāra “Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”. Vai tiešām pieņemsim vēl trešo? Daudziem likās, ka mūsu dokuments iezīmēs pagrieziena punktu Latvijas valsts vēsturē, tāpēc arī projekta nosaukumam būtu jāpersonificē kaut kas lielāks, diženāks, nozīmīgāks. Diskusijā pavīdēja tādi termini kā “konstitucionāls akts” un “manifests”. Citi atkal ieteica izlīdzēties ar parastākiem nosaukumiem, piemēram, “likums” vai “lēmums”. Gandrīz katrā nākamajā apspriešanā viens nosaukums nomainīja otru. Vēl 28. un 30.aprīlī mums bija “Lēmums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, 2.maijā – “Manifests par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, bet tikai dienu pirms pieņemšanas, 3.maijā, tomēr vienojāmies par tradicionālo nosaukumu “Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Galu galā bija uzvarējis loģiskais princips, ka nosaukumam jāatbilst dokumenta saturam.

29.aprīlī vienu Neatkarības deklarācijas projekta eksemplāru iedevu Paulam Raudsepam — latvietim, kurš bija dzimis un dzīvojis ASV, bet ieradies Rīgā strādāt Tautas frontē. Lūdzu viņu pielabot dokumenta tekstu angļu valodā. Ja nemaldos, projekts jau agrāk bija pārtulkots. Tagad to vajadzēja tikai precizēt. Savu uzdevumu viņš veica godam.

Tajā pašā dienā apciemoju arī pazīstamo latviešu valodas speciālisti LU profesori Martu Rudzīti (mirusi 1996.gada 19.jūlijā). Viņa pieņēma mani savā dzīvoklī, kas atradās namā Tērbatas un Lāčplēša ielas stūrī. Lūdzu viņu pārbaudīt dokumenta tekstu no latviešu valodas viedokļa. Profesore bija ļoti aizkustināta par iespēju pielikt arī savu roku tik vēsturiska dokumenta projektam. Viņa ieteica izdarīt dažus nelielus labojumus. Šo ieteikumu mēs respektējām.

Kā jau teikts, deputātes Rutas Marjašas virsvadībā paralēli tapa arī teksts krievu valodā. Izrādījās, ka viņa bija saņēmusi deklarācijas pēdējos labojumus tikai 3.maija vakarā...

Jaunievēlētā AP sanāca 3.maijā pulksten 11. Protams, tauta gaidīja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, taču visa diena pagāja, risinot neatliekamos organizatoriskos jautājumus. Neko darīt, vispirms tiešām bija jāievēlē balsu skaitītāji, Mandātu komisija un AP vadošās amatpersonas.

Saspringts un gaidu pilns atnāca 4.maija rīts, kad pulksten 10 deputāti pulcējās uz rīta sēdi. Visi saprata, ka izšķirošā kauja vairs nav atliekama. Bija redzams, ka nekāda vieglā pastaiga mūs negaida. Faktiski bez jebkādas “iesildīšanās” opozīcija sāka ar obstrukciju: diskusijas mijās ar garu garajām repliku un jautājumu tirādēm. Bija skaidri jaušama laika vilkšana. Tomēr mūsu vairākums pārņēma iniciatīvu un arvien noteiktāk tuvojāmies pašam galvenajam – balsojumam par Neatkarības deklarāciju. Jutu, ka drīz jādodas uz tribīni, lai nolasītu vēsturiskā dokumenta tekstu.

Manī klausījās visa tauta, tāpēc centos deklarāciju nolasīt iespējami izteiksmīgāk — tā, lai jebkurš klausītājs saprastu dokumenta jēgu un nozīmi. Pašsajūta bija vienreizēja: liekas, ka viegls satraukums sadzīvoja ar apziņu par mirkļa svarīgumu. Tagad saprotu, ka nekad vairs manā mūžā tādas zelta minūtes neatkārtosies...

Lai Neatkarības deklarācija iegūtu juridisku spēku, tā bija jāpieņem vismaz ar divām trešdaļām balsu no visu deputātu kopskaita (201). Tātad bija vajadzīgas ne mazāk kā 134 balsis. Vai savāksim? Šaubām bija nopietns pamats, jo LTF frakcijā oficiāli bija tikai 131 deputāts. Cerības likām uz dažiem neatkarīgajiem deputātiem... Pamatīgā, bet diezgan garā un nervozā balsu skaitīšana izraisīja asus pārdzīvojumus ne tikai AP namā, bet arī aiz tā sienām, kur bija sapulcējušies brīvās Latvijas patrioti. Viņi ar skaļām ovācijām uzņēma katru balsi, kas tika nodota par deklarāciju. Pulksten 19 bija nolikta tautas manifestācija Daugavmalā, bet laiks sēžu zālē vilkās mokoši lēni. Beidzot tomēr fināls: pulkstenis rāda 19.20, par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nobalsojuši 138 deputāti! Priekiem nav gala! Pielecam kājās un spiežam cits citam roku. Daži apkampjas. LTF deputāti tūdaļ dodas lejā pie tautas, kur triumfa vilnis sitas vēl augstāk: ļaužu jūrā ziedi, karogi, smaidošas sejas un prieka asaras. Viss, kas piecos gadu desmitos krājies cilvēku sirdīs, tagad neapvaldāmi nāk ārā...

Šo brīdi mūsu tauta tiešām jau sen bija pelnījusi!

1 Ritenis Jānis. Diplomātiskā cīņa par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu. R., Fonds “Latvijas Vēsture”, 1999, 77.–106. lpp.

2 Blūzma Valdis, Celle Ojārs, Jundzis Tālavs, Lēbers Dītrihs Andrejs, Levits Egils, Zīle Ļubova. Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993. R., 1998, 221. lpp.

3 Turpat, 234. lpp.

4 Egils Levits, Edgars Meļķisis, Andris Plotnieks, Valdis Cielava, Ints Upmacis, Egīls Radziņš, Aivars Fogels, Gunārs Kusiņš, Vija Jākobsone, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Dinēvičs un Andris Līgotnis

5 Ведомости Верховного Совета и Правительства Литовской Республики, 1990, Nr 9, 222; Cīņa, 1990, 14. marts

6 Ведомости Верховного Со-вета и Правительства Эстонской Республики, 1990, Nr12

7 Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 24. okt., nr. 42, 446, 2048. lpp.

8 Literatūra un Māksla, 1989, 9. decembris, nr. 49, 2.–3. lpp.

9 Jundzis Tālavs. Tiesību reformas un to loma neatkarības atjaunošanā. 1988. gads — 1990. gada 4. maijs // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1995, nr. 2, 147.–148. lpp.