Ministru kabineta noteikumi Nr.175

Rīgā 2002.gada 30.aprīlī (prot. Nr.18, 15.§)

Kārtība, kādā veic to infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki

Izdoti saskaņā ar Veterinārmedicīnas likuma 25.panta 4.punktu

 

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka kārtību, kādā veic to infekcijas slimību (baktēriju, vīrusu, sēnīšu vai parazītu izraisītas infekcijas vai invāzijas slimības, kas tiešā vai netiešā ceļā no dzīvnieka var tikt pārnestas uz cilvēku (turpmāk — zoonozes)) profilaksi un apkarošanu, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki (1.pielikums).

2. Noteikumi neattiecas uz:

2.1. pārtikas produktiem, kas ražoti piedāvāšanai mazumtirdzniecībā vai sabiedriskajā ēdināšanā no šajos noteikumos minētajiem dzīvniekiem, kuru veselības kontrole tiek veikta saskaņā ar šo noteikumu prasībām;

2.2. dzīvniekiem un pārtikas produktiem, kurus dzīvnieku īpašnieks vai mednieks iegūst savām vajadzībām.

3. Ja uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) īpašnieks, dzīvnieku īpašnieks, mednieks vai laboratorijas vadītājs konstatē zoonozi vai viņam rodas aizdomas par dzīvnieku saslimšanu, viņš nekavējoties par to ziņo pilnvarotajam veterinārārstam (turpmāk — veterinārārsts) vai Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālajai struktūrvienībai.

4. Pārtikas un veterinārais dienests iegūst un apkopo informāciju par:

4.1. zoonožu uzliesmojumu un diagnosticēšanu dzīvnieku vidū;

4.2. jebkuru zoonozi, kuras klātbūtne valstī apstiprināta dzīvnieku laboratoriskajā diagnostikā;

4.3. dzīvnieku klīnisko saslimšanu ar zoonozēm.

5. Zoonožu profilaksi un apkarošanu saskaņā ar šo noteikumu prasībām veic:

5.1. mājputniem, nosakot salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis, S.tiphymurium, S.pullorum, S.gallinarum un S.arizone) klātbūtni;

5.2. meža pīlēm un zosīm, nosakot salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) klātbūtni;

5.3. putnu kautproduktos, nosakot salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) klātbūtni;

5.4. govīm, nosakot tuberkulozes ierosinātāja (M.bovis) klātbūtni;

5.5. govīm, nosakot kampilobakteriozes (C.fetus) ierosinātāja klātbūtni;

5.6. govīm, aitām, kazām, nosakot brucelozes ierosinātāja (B.abortus un B.melitensis) klātbūtni;

5.7. aitām, nosakot listeriozes (L.monocytogenes) ierosinātāja klātbūtni;

5.8. cūkām, nosakot brucelozes ierosinātāja (B.suis) klātbūtni;

5.9. cūku un viennadžu kautproduktos, nosakot trihinelozes (T.spiralis) ierosinātāja klātbūtni;

5.10. cūku kautproduktos, nosakot ehinokokozes ierosinātāja (E.granulosus) klātbūtni;

5.11. meža cūku kautproduktos, nosakot trihinelozes ierosinātāja (T.spiralis) un ehinokokozes ierosinātāja (E.granulosus) klātbūtni;

5.12. mājdzīvniekiem, mājas apstākļos audzētiem savvaļas dzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem, nosakot trakumsērgas ierosinātāja klātbūtni;

5.13. mājdzīvniekiem un mājas apstākļos audzētiem savvaļas dzīvniekiem, nosakot liesas sērgas ierosinātāja (B.anthracis) klātbūtni.

6. Ja ir konstatēta dzīvnieku vai cilvēku saslimšana ar zoonozēm vai pārtikas produktos tiek atklāts kāds zoonožu ierosinātājs, Sabiedrības veselības aģentūras filiāle un Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālā struktūrvienība ne vēlāk kā divu dienu laikā savstarpēji sniedz rakstisku informāciju par:

6.1. zoonozes konstatēšanas vietu;

6.2. veiktajiem pasākumiem zoonozes ierobežošanai.

7. Lai nodrošinātu salmonelozes, ehinokokozes un trihinelozes profilaktisko kontroli, ņemt paraugus un nosūtīt tos uz akreditētu vai Pārtikas un veterinārā dienesta pilnvarotu laboratoriju var dzīvnieku īpašnieks, mednieks vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) īpašnieks, bet, lai nodrošinātu pārējo zoonožu profilaktisko kontroli, paraugus ņem Pārtikas un veterinārā dienesta inspektors (turpmāk — inspektors) vai veterinārārsts.

8. Uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) īpašnieks, dzīvnieku īpašnieks un mednieks zoonožu laboratorisko izmeklējumu vai veterinārās ekspertīzes rezultātus glabā ne mazāk kā trīs gadus.

9. Dzīvnieku profilaktiskā vakcinācija un hiperimūno serumu lietošana pret brucelozi un liesas sērgu, izņemot šajos noteikumos minētos gadījumus, kā arī pret salmonelozi un tuberkulozi ir aizliegta. Tuberkulozes vai brucelozes terapeitiskā ārstēšana nav atļauta.

10. Dzīvnieku līķu, dzīvnieku izcelsmes atkritumu, dzīvnieku barības, inficētu produktu vai materiālu iznīcināšanu organizē inspektors, un tos iznīcina saskaņā ar normatīvajiem aktiem par dzīvnieku izcelsmes atkritumproduktu pārstrādes un iznīcināšanas kārtību.

11. Noteikumu uzraudzību un kontroli saskaņā ar dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības valsts programmu veic Pārtikas un veterinārais dienests. 

II. Salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) profilakses pasākumi mājputniem, cāļiem, putnu kautproduktiem, nomedītajām pīlēm un zosīm

12. Paraugus salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) profilaktiskai kontrolei vaislas putnu ganāmpulkā ņem šādos gadījumos:

12.1. cāļi ir diennakti veci;

12.2. putni ir četras nedēļas veci;

12.3. līdz dēšanas sezonai ir atlikušas divas nedēļas;

12.4. putni ir pieauguši, un ir sākusies dēšanas sezona. Dēšanas sezonā paraugus ņem reizi divās nedēļās;

12.5. divas nedēļas pirms pieaugušo putnu nosūtīšanas uz kautuvi.

13. Lai pārliecinātos par salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) klātbūtni novietnē, kur vaislas putnus audzē vienā ēkā, paraugus profilaktiskai pārbaudei ņem šādā kārtībā:

13.1. ņem kopējo fekāliju paraugu no to 10 būru iekšējām virsmām, kuros diennakti veci cāļi atvesti uz audzēšanas novietni, vai izgriež kloāku 10 cāļu līķiem, kuri nobeigušies pārvadāšanas laikā, un izveido kopējo paraugu;

13.2. kopējo fekāliju paraugu ņem divas reizes — no četras nedēļas veciem putniem, kā arī divas nedēļas pirms dēšanas sezonas sākuma. Fekāliju paraugs nedrīkst būt mazāks par vienu gramu, un to ņem dažādās novietnes telpas vietās.

14. Lai pārliecinātos par salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) klātbūtni novietnē, kurā vaislas putnus audzē ar brīvu pieeju vairākām ēkām, profilaktisko pārbaudi veic, ņemot kopējo fekāliju paraugu divas reizes — no četras nedēļas veciem putniem, kā arī divas nedēļas pirms dēšanas sezonas sākuma. Fekāliju paraugs nedrīkst būt mazāks par vienu gramu, un to ņem katrā ēkas telpā, kur uzturas putni.

15. Šo noteikumu 12.5. un 13.2.apakšpunktā un 14.punktā minētos paraugus ņem saskaņā ar šo noteikumu 2.pielikumu.

16. Lai pārliecinātos par salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) klātbūtni dēšanas sezonas laikā vaislas putnu novietnē (ja to olas tiek nosūtītas uz inkubatoru, kura ietilpība ir līdz 1000 olām), profilaktiskai pārbaudei ņem kopējo fekāliju paraugu, kura svars nav mazāks par vienu gramu. Paraugu ņem no katras ēkas telpas, kur uzturas putni.

17. Lai pārliecinātos par salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) klātbūtni dēšanas sezonas laikā vaislas putnu novietnē (ja to olas tiek nosūtītas uz inkubatoru, kura ietilpība ir lielāka par 1000 olām), paraugus profilaktiskai pārbaudei ņem no inkubatora, ievērojot vienu no šādiem nosacījumiem:

17.1. ņem kopējo mekonija paraugu, kas izveidots no 250 viena ganāmpulka cāļu izkārnījumiem;

17.2. ņem kopējo uztriepi no 50 olās nobeigušos cāļu līķu virsmas (kas iegūti no viena putnu ganāmpulka).

18. Salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) valsts uzraudzību un kontroli vaislas putnu ganāmpulkos inspektors veic katru astoto nedēļu, ņemot paraugu. Paraugu izmeklē Pārtikas un veterinārā dienesta pilnvarotā laboratorijā.

19. Salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) profilakses kontroli pārtikā izmantojamo mājputnu olu iegūšanas novietnēs veic:

19.1. divas nedēļas pirms dēšanas sezonas sākuma;

19.2. dēšanas sezonas laikā.

20. Šo noteikumu 19.1.apakšpunktā minētajā laikposmā ņem kopējo fekāliju paraugu, kuru iegūst no 30 putnu kloākas nokasījumiem vai no 30 dažādās novietnes vietās ņemtiem fekāliju paraugiem.

21. Šo noteikumu 19.2.apakšpunktā minētajā laikposmā kopējo fekāliju paraugu ņem trīs reizes — no 30 nedēļas veciem putniem, 50 nedēļas veciem putniem, kā arī četras nedēļas pirms to nosūtīšanas uz kautuvi. Fekāliju paraugu iegūst no 30 putnu kloākas nokasījumiem vai no 30 dažādās novietnes vietās ņemtiem fekāliju paraugiem.

22. Salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) profilakses kontroli novietnēs, kur putnus audzē gaļas iegūšanai, veic nedēļu pirms putnu nosūtīšanas uz kautuvi, ievērojot vienu no šādiem nosacījumiem:

22.1. ņem kopējo paraugu, izgriežot kloāku 10 putnu līķiem;

22.2. ņem kopējo fekāliju paraugu no 30 dažādām novietnes vietām.

23. Salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) profilaktisko kontroli putnu kautuvē veic šādi:

23.1. no katriem 1000 nokautajiem putniem izlases veidā ņem kopējo fekāliju paraugu, kuru izveido no 10 nokauto putnu fekāliju masas;

23.2. ne retāk kā reizi nedēļā ņem noskalojumu paraugu no tehnoloģiskajām līnijām.

24. Salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) valsts uzraudzību un kontroli pārtikā izmantojamo olu iegūšanas uzņēmumos, gaļas putnu audzēšanas novietnēs, inkubatoros un putnu kautuvēs inspektors veic ne retāk kā reizi gadā.

25. Salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium) profilaktisko kontroli nomedītajām pīlēm un zosīm veic šādi:

25.1. katram putnam ņem nokasījumus no kloākas apvidus;

25.2. nokasījumus apvieno kopējā paraugā. 

III. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizonae) profilakses pasākumi vaislas putniem un cāļiem

26. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum) profilaktisko kontroli veic visu veidu vaislas putnu ganāmpulkā, bet salmonelozes ierosinātāja (S.arizonae) — vaislas tītaru ganāmpulkā.

27. Salmonelozes ierosinātāju profilaktisko kontroli veic, ņemot šādus paraugus:

27.1. dūnu vai putekļu paraugus no inkubatora;

27.2. pakaišu vai ūdens paraugus no cāļu audzēšanas telpām;

27.3. vaislas putnu asins paraugus.

28. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizonae) profilaksei pirms katras dēšanas sezonas ņem asins paraugus ne mazāk kā 10 % no vaislas putnu ganāmpulka.

29. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizonae) profilaktisko kontroli inkubatorā veic pirms katras olu partijas ievietošanas inkubācijai, bet cāļu audzēšanas telpās — pirms cāļu ievietošanas audzēšanai.

30. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizonae) profilaktisko kontroli putnu gaļas iegūšanas uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) veic, izlases veidā ņemot kopējo fekāliju paraugu no katriem 1000 nokautajiem putniem. Kopējo paraugu izveido no 10 nokauto putnu fekāliju masas.

31. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizonae) valsts uzraudzību un kontroli putnu gaļas iegūšanas uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā), vaislas putnu ganāmpulkā, cāļu audzēšanas telpās un inkubatorā inspektors veic ne retāk kā reizi gadā. 

IV. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum, S.enteritidis, S.arizonae, S.tiphimurium) apkarošanas pasākumi

32. Konstatējot šajos noteikumos minētās salmonellas, inspektors ņem paraugu. Ja novietnē ir vairākas ēkas, paraugu ņem no katras ēkas, kurā uzturas putni.

33. Ja inspektora ņemtajā paraugā konstatē salmonellas, slimības skartajā novietnē vai inkubatorā:

33.1. aizliedz ienākt personām, kas nav tieši saistītas ar inficēto putnu barošanu un kopšanu;

33.2. putnus pārvadā un kauj atsevišķi no veselajiem putniem;

33.3. pēc inficēto putnu pārvadāšanas transportlīdzekļus, būrus, materiālus un priekšmetus tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas garantē salmonelozes ierosinātāja iznīcināšanu;

33.4. mēslus, vircu un izmantotos pakaišus novieto biotermiskai apstrādei (dezinficējamā produkta pašsakaršana mikroorganismu ietekmē, kuras laikā temperatūra sasniedz 60 °C. Šādu temperatūru nodrošina ne mazāk kā divas nedēļas) vietās, kur netiek piesārņota vide un nav infekcijas izplatīšanās draudu cilvēkiem vai dzīvniekiem;

33.5. mirušos un nogalinātos putnus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

33.6. pie slimības skartās novietnes ieejas un izejas novieto ar dezinfekcijas šķīdumu piesūcinātus paklājus, kas iznīcina salmonelozes ierosinātāju;

33.7. putnus, kas paredzēti gaļas iegūšanai, ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi. No šiem putniem iegūto gaļu var izplatīt pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina salmonelozes ierosinātāju;

33.8. vaislas putnus ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi. Kā alternatīvo metodi vaislas putnu nosūtīšanai uz kautuvi vai iznīcināšanai var izmantot ārstēšanu ar antibiotikām, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības par ierobežojumiem veterināro zāļu lietošanā putniem;

33.9. patēriņam cilvēku uzturā paredzētās nemarķētās olas iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu, bet marķētās olas ar inspektora vai veterinārārsta atļauju nosūta uz olu produktu ražošanas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību). Olu produktu ražošanas uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) olas termiski apstrādā, izmantojot metodes, kas garantē salmonelozes ierosinātāja iznīcināšanu;

33.10. putnus, kas paredzēti gaļas iegūšanai, vaislas putnus, inkubējamās olas un diennakti vecus cāļus var iznīcināt saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

33.11. pēc visu putnu, olu vai inkubējamo olu izvešanas novietni vai inkubatoru veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina salmonelozes ierosinātāju.

34. Ja novietnē konstatē salmonellas, inspektors laboratoriskai izmeklēšanai ņem paraugu arī no putnu barības.

35. Ja putnu barībā tiek atrastas salmonellas, inspektors:

35.1. veic izmeklēšanu un paņem paraugus dažādos putnu barības ražošanas posmos;

35.2. ārkārtas situācijā inspicē dzīvnieku izcelsmes atkritumu pārstrādes uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) darbību.

36. Ja salmonelozes ierosinātāji (S.enteritidis un S.tiphymurium) konstatēti meža pīlēm vai zosīm, to gaļu pārtikā var izmantot pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina salmonelozes ierosinātāju.

37. Pēc šo noteikumu 33.punktā minēto pasākumu veikšanas putnus vai inkubējamās olas var ievietot novietnē vai inkubatorā, ja:

37.1. ir veikta dezinfekcijas laboratoriskā kontrole un ir iegūts labvēlīgs iznākums. Šādā gadījumā inspektors drīkst atcelt noteiktos ierobežojumus;

37.2. ievedamie vaislas putni vienas diennakts vecumā un četru nedēļu vecumā, kā arī divas nedēļas pirms dēšanas sezonas saskaņā ar šo noteikumu prasībām ir izmeklēti un rezultāti ir negatīvi (salmonelozes ierosinātāji (S.tiphymurium un S.enteritidis) nav konstatēti);

37.3. pirms dēšanas sezonas 10 % no ievedamajiem šķirnes ganāmpulka putniem ir paņemti asins paraugi un rezultāti ir negatīvi (salmonelozes ierosinātāji (S.arizonae, S.pullorum un S.gallinarum) nav konstatēti).

38. Ja putnu gaļas iegūšanas uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) ir konstatēti salmonelozes ierosinātāji:

38.1. kautproduktus izmantot pārtikā drīkst tikai pēc termiskas apstrādes, kas garantē salmonelozes ierosinātāja iznīcināšanu, vai iznīcināt saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

38.2. pēc inficētās putnu gaļas partijas nosūtīšanas tehnoloģiskās līnijas un inventāru, kas nonācis saskarē ar inficētajiem kautproduktiem, veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina salmonelozes ierosinātāju;

38.3. pēc šo noteikumu 38.1. un 38.2.apakšpunktā minēto pasākumu veikšanas no tehnoloģiskajām līnijām, inventāra, sienām un grīdām paņem paraugus laboratoriskajai kontrolei. Ja iegūti labvēlīgi minētās kontroles rezultāti, putnus var nokaut. 

V. Tuberkulozes ierosinātāja (M.bovis) profilakses pasākumi govīm

39. Pamatojoties uz iepriekšējā gadā veiktajiem govju tuberkulinizācijas testiem, Pārtikas un veterinārais dienests piešķir ganāmpulkiem šādu statusu:

39.1. T1 tipa ganāmpulks — ganāmpulks, kurā līdz novietnes statusa noteikšanai dzīvnieku veselības stāvoklis un alerģisko izmeklējumu rezultāti nav zināmi;

39.2. T2 tipa ganāmpulks — ganāmpulks, kurā dzīvnieku veselības stāvoklis un alerģisko izmeklējumu rezultāti ir zināmi, dzīvniekiem tiek veikti alerģiskie izmeklējumi, un ganāmpulks pretendē uz T3 tipa ganāmpulka statusu;

39.3. T3 tipa ganāmpulks — ganāmpulks, kas ir brīvs no tuberkulozes.

40. T1 un T2 tipa ganāmpulkos tuberkulinizāciju veic visiem dzīvniekiem, kas sasnieguši sešu mēnešu vecumu, bet ne retāk kā reizi sešos mēnešos līdz laikam, kad šis ganāmpulks iegūst T3 tipa ganāmpulka statusu.

41. Dzīvniekus pārvieto no viena ganāmpulka uz citu ganāmpulku šādā kārtībā:

41.1. no T1 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz citu T1 tipa ganāmpulku;

41.2. no T1 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz T2 tipa ganāmpulku, ja ir ievēroti šo noteikumu 42.punkta nosacījumi;

41.3. no T2 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz T1 tipa ganāmpulku;

41.4. no T2 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz citu T2 tipa ganāmpulku, ja ir ievēroti šo noteikumu 43.punkta nosacījumi;

41.5. no T3 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz T1 un T2 tipa ganāmpulku;

41.6. no T3 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz T3 tipa ganāmpulku, ja ir ievēroti šo noteikumu 44.punkta nosacījumi.

42. Pārvietojot dzīvniekus no T1 tipa ganāmpulka uz T2 tipa ganāmpulku, ievēro šādus nosacījumus:

42.1. ne mazāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas dzīvniekus tuberkulinizē. Tuberkulinizācijas rezultātiem jābūt negatīviem;

42.2. ne mazāk kā 60 dienas pēc pārvietošanas dzīvniekus izolē. Šajā laikā veic atkārtotu tuberkulinizāciju, un tās rezultātiem jābūt negatīviem.

43. Pārvietojot dzīvniekus no viena T2 tipa ganāmpulka uz citu T2 tipa ganāmpulku, ievēro šādus nosacījumus:

43.1. ne mazāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas dzīvniekus tuberkulinizē. Tuberkulinizācijas rezultātiem jābūt negatīviem;

43.2. šajā laikā dzīvnieki nedrīkst kontaktēties ar citiem dzīvniekiem, kam ir sliktāks veselības stāvoklis.

44. Pārvietojot no viena T3 tipa ganāmpulka uz citu T3 tipa ganāmpulku dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz sešas nedēļas, ievēro vienu no šādiem nosacījumiem:

44.1. ne mazāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas dzīvniekus tuberkulinizē. Tuberkulinizācijas rezultātiem jābūt negatīviem;

44.2. ne mazāk kā 30 dienas pēc pārvietošanas dzīvniekus izolē. Šajā laikā veic tuberkulinizāciju, un tās rezultātiem jābūt negatīviem.

45. Govju ganāmpulkam var piešķirt T3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

45.1. dzīvniekiem nenovēro tuberkulozes klīniskās pazīmes;

45.2. dzīvniekiem, kuri sasnieguši sešu nedēļu vecumu, vismaz divas reizes ar sešu mēnešu intervālu ir veikti tuberkulozes alerģiskie izmeklējumi un iegūtie rezultāti ir negatīvi. Ja dzīvnieki ir pārvietoti no T3 tipa ganāmpulkiem, tos 60 dienu laikā pēc pārvietošanas alerģiski izmeklē;

45.3. dzīvniekiem, kurus ieved novietnē pēc ganāmpulka pirmās tuberkulinizācijas un kuru vecums pārsniedz sešas nedēļas, veic alerģiskos izmeklējumus. Izmeklējumus veic 30 dienas pirms vai 30 dienas pēc pārvietošanas. Ja dzīvniekus tuberkulinizē pēc pārvietošanas, pirms pievienošanas ganāmpulkam tos izolē ne mazāk kā uz 30 dienām.

46. Govju ganāmpulkam saglabājas T3 tipa ganāmpulka statuss, ja:

46.1. tiek ievēroti šo noteikumu 45.1. un 45.3.apakšpunktā minētie nosacījumi;

46.2. dzīvnieki pārvietoti no T3 tipa ganāmpulkiem;

46.3. dzīvniekiem, kuru vecums pārsniedz sešas nedēļas (izņemot novietnē dzimušos teļus), ik pēc 12 mēnešiem veic tuberkulozes izmeklējumus.

47. Ja kādā Latvijas administratīvajā teritorijā visi ganāmpulki ir T3 tipa ganāmpulki un pēdējo divu gadu laikā veiktajos izmeklējumos ir konstatēts, ka alerģiski pozitīvo dzīvnieku skaits nepārsniedz 1 %, attiecīgajā teritorijā:

47.1. dzīvnieku tuberkulinizāciju var veikt reizi divos gados;

47.2. vīriešu kārtas nobarojamiem dzīvniekiem, kuri kopš atšķiršanas no mātes nav bijuši kontaktā ar citiem dzīvniekiem vai atvesti no cita T3 tipa ganāmpulka, var neveikt tuberkulozes izmeklējumus, ja nodrošina, ka minētos dzīvniekus neizmanto lecināšanai un pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi.

48. Ja kādā Latvijas administratīvajā teritorijā visi ganāmpulki ir T3 tipa ganāmpulki un pēdējo divu gadu laikā veiktajos izmeklējumos ir konstatēts, ka alerģiski pozitīvo dzīvnieku skaits nepārsniedz 0,2 %, attiecīgajā teritorijā:

48.1. tuberkulozes izmeklējumus dzīvniekiem var veikt reizi trijos gados;

48.2. tuberkulinizāciju var veikt dzīvniekiem, kuri sasnieguši 24 mēnešu vecumu.

49. Ja kādā Latvijas administratīvajā teritorijā visi ganāmpulki ir T3 tipa ganāmpulki un pēdējo divu gadu laikā veiktajos izmeklējumos ir konstatēts, ka alerģiski pozitīvo dzīvnieku skaits nepārsniedz 0,1 %, attiecīgajā teritorijā veic vienu no šādiem pasākumiem:

49.1. tuberkulozes izmeklējumus dzīvniekiem var veikt reizi četros gados;

49.2. ievestos dzīvniekus pirms pievienošanas ganāmpulkam alerģiski izmeklē. Izmeklējumu rezultātiem jābūt negatīviem;

49.3. visus nokautos dzīvniekus pārbauda veterinārajā ekspertīzē. Tuberkulozei raksturīgos audu bojājumus izmeklē histoloģiski un bakterioloģiski.

50. T3 tipa ganāmpulka statuss netiek saglabāts, ja:

50.1. netiek izpildītas šo noteikumu 46.punktā minētās prasības;

50.2. izmeklējumi ir alerģiski pozitīvi;

50.3. veterinārajā ekspertīzē ir konstatēti tuberkulozei raksturīgi audu bojājumi;

50.4. tuberkulozes ierosinātājs (M.bovis) tiek bakterioloģiski izolēts;

50.5. epizootoloģiskajos pētījumos tiek konstatēta iespējamība inficēties ar tuberkulozi. 

VI. Tuberkulozes ierosinātāja (M.bovis) apkarošanas pasākumi govīm

51. Ja slimības skartajā novietnē izmeklējumi ir alerģiski pozitīvi:

51.1. tiek aizliegts ievest dzīvniekus novietnē vai izvest no tās, izņemot gadījumus, ja ar inspektora vai veterinārārsta atļauju tos nosūta uz kautuvi tūlītējai nokaušanai. Pēc nokaušanas veterinārārsts paņem paraugus bioloģiskai, bakterioloģiskai un histoloģiskai izmeklēšanai;

51.2. alerģiski pozitīvos dzīvniekus vai dzīvniekus, kuri rada aizdomas par saslimšanu, izolē.

52. Izolētos dzīvniekus inspektors vai veterinārārsts atkārtoti tuberkulinizē.

53. Šo noteikumu 51.punktā minētos pasākumus atceļ, ja atkārtotajā tuberkulinizācijā iegūti negatīvi rezultāti.

54. Ja atkārtotajā tuberkulinizācijā gūst apstiprinājumu, ka dzīvnieki ir slimi, slimības skartajā ganāmpulkā:

54.1. turpina veikt šo noteikumu 51.punktā minētos pasākumus;

54.2. alerģiski pozitīvos dzīvniekus marķē saskaņā ar zemkopības ministra instrukciju;

54.3. pienu, kas iegūts no alerģiski pozitīvajiem dzīvniekiem, pēc termiskas apstrādes, kas garantē tuberkulozes ierosinātāja iznīcināšanu, var izbarot slimības skartajā novietnē esošajiem dzīvniekiem;

54.4. pienu, kas iegūts no alerģiski negatīvajiem dzīvniekiem, var nosūtīt uz piena pārstrādes vai apstrādes uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) termiskai apstrādei, kas garantē tuberkulozes ierosinātāja iznīcināšanu;

54.5. alerģiski pozitīvo dzīvnieku kautproduktus var izmantot termiski apstrādātas dzīvnieku barības ražošanai vai iznīcināt saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

54.6. pēc alerģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas novietnes telpas, to aprīkojumu, instrumentus, transportlīdzekļus, rampas un pārejas veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina tuberkulozes ierosinātāju;

54.7. mēslus, vircu un izlietotos pakaišus novieto dzīvniekiem nepieejamās vietās biotermiskai apstrādei, piesūcina ar dezinfekcijas līdzekļiem, kas iznīcina tuberkulozes ierosinātāju, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

54.8. notekūdeņus un vircu, ja to nesavāc un neglabā kā mēslus, dezinficē, pieberot krātuvēm dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina tuberkulozes ierosinātāju.

55. Alerģiski pozitīvos dzīvniekus nokauj 30 dienu laikā pēc diagnozes noteikšanas, izņemot:

55.1. sieviešu kārtas dzīvniekus, kuriem līdz atnešanās brīdim ir atlikuši trīs mēneši un ir iegūti rezultāti par aizdomām uz tuberkulozi, bet bez tuberkulozei raksturīgām klīniskām pazīmēm. Šādus sieviešu kārtas dzīvniekus trīs mēnešu laikā var nosūtīt uz kautuvi;

55.2. gadījumus, ja jānokauj viss ganāmpulks, kurā ir ne mazāk par 20 dzīvniekiem, un kaušanu tehnisku iemeslu dēļ nav iespējams veikt noteiktajā termiņā.

56. Pēc alerģiski pozitīvo dzīvnieku izvešanas:

56.1. veselos dzīvniekus ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi tūlītējai nokaušanai;

56.2. ganāmpulku var atjaunot, ja visus dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz sešas nedēļas, tuberkulinizē un divas reizes iegūst negatīvus rezultātus;

56.3. T3 tipa ganāmpulka statusu var atjaunot, ja dzīvniekiem, kuru vecums pārsniedz sešas nedēļas, divas reizes iegūti negatīvi tuberkulinizācijas rezultāti. Pirmo reizi tuberkulinizāciju veic 60 dienas pēc alerģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas, otro reizi — ne agrāk kā pēc četriem mēnešiem un ne vēlāk kā pēc 12 mēnešiem. 

VII. Brucelozes ierosinātāja (B.abortus) profilakses pasākumi govīm

57. Pamatojoties uz iepriekšējā gadā veiktajiem brucelozes laboratoriskajiem izmeklējumiem, Pārtikas un veterinārais dienests piešķir ganāmpulkiem šādu statusu:

57.1. B1 tipa ganāmpulks — ganāmpulks, kura dzīvnieku veselības stāvoklis, laboratorisko izmeklējumu rezultāti vai vakcinācijas pasākumi pret brucelozi uz statusa noteikšanas dienu nav zināmi;

57.2. B2 tipa ganāmpulks — ganāmpulks, kura dzīvnieku veselības stāvoklis, laboratorisko izmeklējumu rezultāti un vakcinācijas pasākumi pret brucelozi ir zināmi, dzīvniekiem tiek veikta seroloģiskā izmeklēšana un ganāmpulks pretendē uz B3 vai B4 ganāmpulka statusu;

57.3. B3 tipa ganāmpulks — ganāmpulks, kas ir nosacīti brīvs no brucelozes;

57.4. B4 tipa ganāmpulks — ganāmpulks, kas ir brīvs no brucelozes.

58. Dzīvnieku pārvietošana no viena ganāmpulka uz citu ganāmpulku notiek šādā kārtībā:

58.1. no B1 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz citu B1 tipa ganāmpulku;

58.2. no B1 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz B2 tipa ganāmpulku, ja ir ievērotas šo noteikumu 59.punktā minētās prasības;

58.3. no B2 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz B1 tipa ganāmpulku;

58.4. no B2 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz citu B2 tipa ganāmpulku, ja ir ievērotas šo noteikumu 60.punktā minētās prasības;

58.5. no B3 un B4 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz B1 un B2 tipa ganāmpulku;

58.6. no B3 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz B4 tipa ganāmpulku un otrādi.

59. Pārvietojot dzīvniekus no B1 tipa ganāmpulka uz B2 tipa ganāmpulku, ievēro šādu kārtību:

59.1. dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne vēlāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas izmeklē seroloģiski. Izmeklējuma rezultātiem jābūt negatīviem;

59.2. atvestos dzīvniekus izolē vismaz uz 60 dienām. Dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, atkārtoti seroloģiski izmeklē un pievieno ganāmpulkam, ja izmeklējuma rezultāti ir negatīvi.

60. Pārvietojot dzīvniekus no viena B2 tipa ganāmpulka uz citu B2 tipa ganāmpulku, ievēro šādu kārtību:

60.1. dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne vēlāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas seroloģiski izmeklē. Izmeklējuma rezultātiem jābūt negatīviem;

60.2. pirms pārvietošanas dzīvnieki nedrīkst būt bijuši kontaktā ar citiem dzīvniekiem, kuriem ir atšķirīgs veselības stāvoklis.

61. B3 un B4 tipa ganāmpulka statusa iegūšanai laboratoriskos izmeklējumus veic, ievērojot vienu no šādiem nosacījumiem:

61.1. divas reizes pēc kārtas ar intervālu, ne mazāku par trim mēnešiem un ne lielāku par 12 mēnešiem, ņem asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem;

61.2. trīs reizes pēc kārtas ar trīs mēnešu intervālu ņem piena paraugus antivielu noteikšanai un sešas nedēļas vēlāk — asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem.

62. Ganāmpulks var tikt atzīts par B4 tipa ganāmpulku, ja:

62.1. tajā nav pret brucelozi vakcinētu dzīvnieku, izņemot sieviešu kārtas dzīvniekus, kas vakcinēti ne vēlāk kā trīs gadus pirms statusa iegūšanas;

62.2. līdz statusa iegūšanai ne mazāk kā sešus mēnešus dzīvniekiem nav novērotas brucelozei raksturīgas klīniskas pazīmes;

62.3. visi dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ir laboratoriski izmeklēti saskaņā ar šo noteikumu 61.punktā noteikto kārtību;

62.4. dzīvnieki ir pārvietoti no citiem B4 tipa ganāmpulkiem;

62.5. atvestajiem dzīvniekiem, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne vēlāk kā 30 dienas pirms vai pēc to ievietošanas ganāmpulkā ir veikti izmeklējumi, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, kurā iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā;

62.6. atvestos dzīvniekus, kuriem nav veikti seroloģiskie izmeklējumi saskaņā ar šo noteikumu 62.5.apakšpunktā noteiktajām prasībām, izolē un pievieno ganāmpulkam pēc atbilstošu rezultātu iegūšanas.

63. B3 un B4 tipa ganāmpulka statusa saglabāšanai laboratoriskos izmeklējumus veic, izmantojot vienu no šādām metodēm:

63.1. trīs reizes ar triju mēnešu intervālu ņem piena paraugus un izmeklē ar gredzena raudzi;

63.2. trīs reizes ar triju mēnešu intervālu ņem piena paraugus un izmeklē ar komplementa saistīšanas reakciju;

63.3. divas reizes ar trīs mēnešu intervālu ņem piena paraugus, kurus izmeklē ar gredzena raudzi, un sešas nedēļas vēlāk — asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem;

63.4. divas reizes ar trīs mēnešu intervālu ņem piena paraugus, kurus izmeklē, izmantojot ELISA testu, un sešas nedēļas vēlāk — asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem;

63.5. divas reizes ar intervālu, ne mazāku par trim mēnešiem un ne lielāku par 12 mēnešiem, ņem asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem.

64. Ganāmpulkam saglabā B4 tipa ganāmpulka statusu, ja:

64.1. dzīvniekus izmeklē saskaņā ar šo noteikumu 63.punktā minētajām prasībām un tos ieved no citiem B4 tipa ganāmpulkiem;

64.2. atvestajiem dzīvniekiem, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne vēlāk kā 30 dienas pirms vai pēc to ievietošanas ganāmpulkā ir veikti izmeklējumi, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, kurā iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā;

64.3. atvestos dzīvniekus, kuriem nav veikti seroloģiskie izmeklējumi saskaņā ar šo noteikumu 66.2.apakšpunktā minētajām prasībām, izolē un pievieno ganāmpulkam pēc atbilstošu rezultātu iegūšanas.

65. Šo noteikumu 64.2.apakšpunktā minētos dzīvniekus var seroloģiski neizmeklēt, ja tie:

65.1. tiek atvesti no valsts vai tās administratīvās teritorijas, kurā pēdējo divu gadu laikā bruceloze nav konstatēta ne vairāk kā 0,2 % ganāmpulku;

65.2. tiek atvesti no B4 tipa ganāmpulka;

65.3. pārvadāšanas laikā nenonāk saskarē ar dzīvniekiem, kuriem ir sliktāks veselības stāvoklis.

66. Ganāmpulkam saglabā B4 tipa ganāmpulka statusu, ja dzīvnieki tiek atvesti no B3 tipa ganāmpulka un ir izpildīti šādi nosacījumi:

66.1. atvestie dzīvnieki nav jaunāki par 18 mēnešiem;

66.2. dzīvniekiem, kuri ir bijuši vakcinēti pret brucelozi, vakcinācija ir veikta ne agrāk kā 12 mēnešus pirms nosūtīšanas uz B4 tipa ganāmpulku, kā arī ne mazāk kā 30 dienas pirms ievietošanas B4 tipa ganāmpulkā ir veikti izmeklējumi, izmantojot komplementa saistīšanas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā.

67. B4 tipa ganāmpulka statuss tiek zaudēts, ja:

67.1. netiek izpildītas šo noteikumu 61., 62., 63., 64., 65. un 66.punktā minētās prasības;

67.2. laboratoriskajos izmeklējumos ir konstatēti seroloģiski pozitīvi dzīvnieki.

68. Ja seroloģiski pozitīvie dzīvnieki brucelozes apkarošanas laikā ir nokauti un nav iespējams atkārtoti paņemt paraugus laboratoriskai izmeklēšanai, ganāmpulkam drīkst atjaunot B4 tipa ganāmpulka statusu, ja visi dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, divas reizes izmeklēti, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā.

69. Šo noteikumu 68.punktā minēto laboratorisko izmeklēšanu pirmo reizi veic 30 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku iznīcināšanas un otro reizi — 60 dienas pēc pirmā testa veikšanas.

70. Ja brucelozes apkarošanas laikā seroloģiski pozitīvie dzīvnieki ir izolēti, tos var pievienot ganāmpulkam un atjaunot B4 tipa ganāmpulka statusu, ja:

70.1. ir paņemti paraugi atkārtotai laboratoriskai izmeklēšanai;

70.2. veikti izmeklējumi, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā;

70.3. veikti izmeklējumi, izmantojot komplementa saistīšanas reakciju, un iegūti negatīvi rezultāti.

71. Pēc brucelozes apkarošanas pasākumu izpildes B4 tipa ganāmpulkā tā iepriekšējo statusu var atjaunot, ja ir ievērots viens no šādiem nosacījumiem:

71.1. visi dzīvnieki ir iznīcināti;

71.2. pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas dzīvnieki, kuri ir sasnieguši 12 mēnešu vecumu, divas reizes ir seroloģiski izmeklēti, un izmeklējumu rezultāti ir negatīvi.

72. Šo noteikumu 71.punktā minēto laboratorisko izmeklēšanu pirmo reizi veic 30 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku iznīcināšanas un otro reizi — 60 dienas pēc pirmā testa veikšanas. Grūsnos dzīvniekus otro reizi seroloģiski izmeklē 21 dienu pēc pēdējā dzīvnieka atnešanās.

73. Govju ganāmpulkam var piešķirt B3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

73.1. pēdējo sešu mēnešu laikā dzīvniekiem nav novērotas brucelozei raksturīgas klīniskās pazīmes;

73.2. visi dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ir laboratoriski izmeklēti saskaņā ar šo noteikumu 63.punktu;

73.3. sieviešu kārtas dzīvnieku vakcināciju veic ar 19.celma dzīvo vakcīnu līdz sešu mēnešu vecumam vai ar nedzīvo 45/20 palīgvakcīnu — līdz 15 mēnešu vecumam.

74. Ganāmpulkam saglabā B3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

74.1. saskaņā ar šo noteikumu 63.punktu ir veikti laboratoriskie izmeklējumi;

74.2. saskaņā ar šo noteikumu 64.2. un 64.3.apakšpunktu un 65.punktu dzīvnieki ir pārvietoti no B4 tipa ganāmpulkiem;

74.3. dzīvnieki ir pārvietoti no B3 tipa ganāmpulkiem un ir izpildītas šādas prasības:

74.3.1. dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne mazāk kā 30 dienas pirms vai pēc pārvietošanas B3 tipa ganāmpulkā izmeklē, izmantojot komplementa saistīšanas reakciju, kurai jābūt negatīvai, un seruma aglutinācijas reakciju, kurā titram jābūt zemākam par 30 IV mililitrā;

74.3.2. sieviešu kārtas dzīvniekus līdz 30 mēnešu vecumam, kuri ir vakcinēti pret brucelozi ar dzīvo 19.celma vakcīnu, izmeklē, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, kuras rezultātam jābūt robežās starp 30 un 80 IV mililitrā, un komplementa saistīšanas reakciju, kuras rezultātam jābūt līdz 30 EEC vienībām, ja dzīvnieki vakcinēti ne vēlāk kā 12 mēnešus pirms izmeklējumu veikšanas, vai līdz 20 EEC vienībām, ja dzīvnieki vakcinēti agrāk nekā 12 mēnešus pirms izmeklējumu veikšanas.

75. Ganāmpulks zaudē B3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

75.1. netiek pildītas šo noteikumu 73. un 74.punktā minētās prasības;

75.2. laboratorisko izmeklējumu laikā ir konstatēti seroloģiski pozitīvi dzīvnieki.

76. Ja seroloģiski pozitīvie dzīvnieki, kuri nav vakcinēti, brucelozes apkarošanas laikā ir nokauti un nav iespējams atkārtoti paņemt paraugus, ganāmpulkam drīkst atjaunot B3 tipa ganāmpulka statusu, ja visi dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, divas reizes izmeklēti, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā. Laboratorisko izmeklēšanu pirmo reizi veic 30 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku iznīcināšanas un otro reizi — 60 dienas pēc pirmā testa veikšanas.

77. Ja brucelozes apkarošanas laikā seroloģiski pozitīvie dzīvnieki nav vakcinēti, bet ir izolēti, tos var pievienot ganāmpulkam un atjaunot B3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

77.1. ir paņemti paraugi atkārtotai laboratoriskai izmeklēšanai;

77.2. veikti izmeklējumi, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā;

77.3. veikti izmeklējumi, izmantojot komplementa saistīšanas reakciju, un iegūti negatīvi rezultāti.

78. Brucelozes apkarošanas laikā seroloģiski pozitīvo dzīvnieku laboratorisko izmeklējumu rezultāti tiek atzīti par negatīviem, ja dzīvnieki, kuri ir vecumā līdz 30 mēnešiem, vakcinēti ar dzīvo 19.celma vakcīnu un iegūti šādi rezultāti:

78.1. seruma aglutinācijas reakcijā iegūst titru robežās no 30 līdz 80 IV mililitrā;

78.2. komplementa saistīšanas reakcijā dzīvniekiem, kas ir vakcinēti 12 mēnešu laikā pirms laboratoriskās izmeklēšanas, iegūst līdz 30 EEC vienībām;

78.3. komplementa saistīšanas reakcijā dzīvniekiem, kas ir vakcinēti agrāk nekā 12 mēnešus pirms laboratoriskās izmeklēšanas, iegūst līdz 20 EEC vienībām.

79. B3 tipa ganāmpulka statusu pēc brucelozes apkarošanas pasākumu beigām var atjaunot, ja ir izpildīts kāds no šādiem nosacījumiem:

79.1. visi dzīvnieki novietnē ir nokauti;

79.2. nevakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, divas reizes ar 60 dienu intervālu ir seroloģiski izmeklēti, un rezultāti ir negatīvi. Pirmo reizi dzīvniekus izmeklē ne agrāk kā 30 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas;

79.3. grūsnos dzīvniekus otro reizi seroloģiski izmeklē ne agrāk kā 21 dienu pēc pēdējā dzīvnieka atnešanās;

79.4. ar 19.celma dzīvo vakcīnu vakcinētie dzīvnieki līdz 30 mēnešu vecumam ir seroloģiski izmeklēti, un iegūti šādi rezultāti:

79.4.1. komplementa saistīšanas reakcijā titrs ir no 30 līdz 80 IV mililitrā;

79.4.2. seruma aglutinācijas reakcijā, ja dzīvnieki līdz laboratorisko izmeklējumu veikšanai ir vakcinēti 12 mēnešu laikā, ir iegūts līdz 30 EEC vienībām;

79.4.3. seruma aglutinācijas reakcijā, ja dzīvnieki ir vakcinēti agrāk nekā 12 mēnešus pirms laboratorisko izmeklējumu veikšanas, ir iegūts līdz 20 EEC vienībām. 

VIII. Brucelozes ierosinātāja (B.abortus) apkarošanas pasākumi govīm

80. Seroloģiski konstatējot brucelozi govju ganāmpulkā, infekcijas skartajā novietnē:

80.1. uzsāk izmeklēšanu un līdz rezultātu noskaidrošanai nodrošina ganāmpulka uzraudzību;

80.2. seroloģiski pozitīvos dzīvniekus vai dzīvniekus, kas rada aizdomas par saslimšanu, izolē;

80.3. uzņēmīgos dzīvniekus ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi tūlītējai nokaušanai. Novietnē, kur tiek audzēti nobarojamie buļļi, pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku izolēšanas var ievest kastrētus dzīvniekus, kurus pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi;

80.4. atkārtoti paņem paraugus laboratoriskiem izmeklējumiem.

81. Ja atkārtotā laboratoriskā izmeklēšanā gūtie rezultāti liecina par brucelozes uzliesmojumu ganāmpulkā:

81.1. veic šo noteikumu 80.1. un 80.2.apakšpunktā minētos pasākumus;

81.2. pirms izolēšanas dzīvniekus saskaņā ar zemkopības ministra instrukciju marķē;

81.3. no seroloģiski pozitīvajiem dzīvniekiem iegūto pienu pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju, izbaro novietnē esošiem dzīvniekiem;

81.4. no seroloģiski negatīvajiem dzīvniekiem iegūto pienu pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju, izved uz piena pārstrādes vai apstrādes uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību);

81.5. placentu, abortējušos augļus, nedzīvi dzimušos vai nobeigušos teļus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

81.6. pakaišus, mēslus un vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar seroloģiski pozitīvajiem dzīvniekiem, nedzīvi dzimušajiem teļiem, placentu vai citiem infekcijas avotiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu aprok vietās, kur tie nerada inficēšanās draudus;

81.7. mēslus un vircu, kas tiek savākta no seroloģiski negatīvajiem dzīvniekiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu novieto biotermiskai apstrādei vietās, kur tie nerada inficēšanās draudus, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

81.8. vircas krātuvēs novieto dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju;

81.9. seroloģiski pozitīvos dzīvniekus nokauj 30 dienu laikā pēc diagnozes uzstādīšanas. Šo dzīvnieku kautproduktus pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju, izmanto dzīvnieku barības iegūšanai.

82. Novietnes telpas, iekārtojumu, materiālus un priekšmetus, transportlīdzekļus un to ekipējumu, kā arī rampas un pārejas, kas ir bijušas saskarē ar infekcijas slimības pārnēsātājiem, veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju.

83. Ganības slimības skartās novietnes teritorijā atsāk izmantot ne ātrāk kā 60 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas. Neievērojot minētos ierobežojumus, ganības var izmantot kastrētu nobarojamo buļļu novietnēs, ja šie dzīvnieki tiek nosūtīti uz kautuvi vai līdzīgas saimniecības novietni.

84. Pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas:

84.1. uzņēmīgos dzīvniekus var izvest uz kautuvi tūlītējai nokaušanai;

84.2. kastrētu nobarojamo buļļu novietnē var ievest tāda paša veida dzīvniekus;

84.3. kastrētus nobarojamos buļļus var izvest uz tāda paša saimniecības virziena novietni, kur tos pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi;

84.4. dzīvniekus var pārvietot, ja seroloģiskie izmeklējumi neuzrāda infekcijas slimību ganāmpulkā;

84.5. šķirnes dzīvniekus var ievest, ja tie nav jaunāki par 12 mēnešiem un pirms ievešanas tie ir seroloģiski izmeklēti attiecīgā tipa ganāmpulkiem noteiktajā kārtībā. Ja ievedamie dzīvnieki ir vakcinēti, seroloģiskos izmeklējumus veic pēc 18 mēnešu vecuma sasniegšanas. 

IX. Kampilobakteriozes ierosinātāja (C.fetus) profilakses un apkarošanas pasākumi govīm

85. Kampilobakteriozes ierosinātāja (C.fetus) laboratorisko kontroli veic vaislas buļļiem un govīm, kurām noticis aborts.

86. Vaislas buļļiem kampilobakteriozes ierosinātāja (C.fetus) klātbūtni pārbauda divas reizes gadā, izmeklējot spermas vai prepūcija noskalojuma paraugus trīs reizes ar desmit dienu intervālu.

87. Govīm, kurām noticis aborts, paraugus kampilobakteriozes ierosinātāja (C.fetus) izmeklējumiem ņem no dzemdes vai augļa.

88. Vaislas buļļus vai govis var izmantot vaislai vai piena iegūšanai, ja laboratoriskajos izmeklējumos nav konstatēts kampilobakteriozes ierosinātājs. Slimos dzīvniekus izolē un pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi.

89. Novietnē, kur ir konstatēta kampilobakterioze:

89.1. pēc slimo dzīvnieku izolēšanas novietni, tās aprīkojumu un inventāru veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas garantē kampilobakteriozes ierosinātāja iznīcināšanu. Transportlīdzekļus, rampas un pārejas mazgā un dezinficē pēc slimo dzīvnieku pārvadāšanas;

89.2. 20 dienas pēc mazgāšanas un dezinfekcijas izlases veidā dzīvniekus atkārtoti pārbauda;

89.3. slimo dzīvnieku pienu nosūta uz uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) termiskai apstrādei, kas garantē kampilobakteriozes ierosinātāja iznīcināšanu;

89.4. laboratoriskai pārbaudei ņem ūdens paraugus, ar kuru tiek dzirdināti dzīvnieki. Dzīvniekus dzirdina no dabiskajām ūdenskrātuvēm, ja tajās nav konstatēts slimības ierosinātājs;

89.5. pakaišus, mēslus un vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar kādu infekcijas avotu, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu aprok;

89.6. pakaišus, mēslus un vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar veselajiem dzīvniekiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu novieto biotermiskai apstrādei vietās, kur tie nerada inficēšanās draudus, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

89.7. vircu (ja to nesavāc atbilstoši šo noteikumu 89.5. un 89.6.apakšpunkta nosacījumiem) dezinficē krātuvēs, pievienojot dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina kampilobakteriozes ierosinātāju.

90. Ja kampilobakteriozes ierosinātājs ir konstatēts dzeramajā ūdenī, inspektors organizē dzīvnieku dzirdināšanu ar ūdeni, kurā nav slimības ierosinātāju.

91. Novietnē dzīvniekus var ievietot, ja:

91.1. veikti šo noteikumu 90.punktā minētie pasākumi;

91.2. atkārtoti veiktajos laboratoriskajos izmeklējumos nav konstatēts kampilobakteriozes ierosinātājs (C.fetus). 

X. Brucelozes ierosinātāja (B.melitensis) profilakses pasākumi aitām un kazām

92. Aitu un kazu novietnei var piešķirt B2 tipa jeb no brucelozes brīva ganāmpulka statusu, ja:

92.1. pēdējo 12 mēnešu laikā dzīvniekiem nav novērotas brucelozei raksturīgas klīniskās pazīmes;

92.2. dzīvnieki nav vakcinēti pret brucelozi, izņemot tos, kuriem vakcinācija veikta ne vēlāk kā divus gadus pirms statusa piešķiršanas;

92.3. dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, divas reizes ar sešu mēnešu intervālu ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

92.4. dzīvniekus ieved no ganāmpulkiem, kas ir nosacīti brīvi no brucelozes vai brīvi no brucelozes saskaņā ar šo noteikumu 94.punktā minētajām prasībām;

92.5. novietne atrodas administratīvajā teritorijā, kas ir atzīta par brīvu no brucelozes.

93. B2 tipa ganāmpulka statuss saglabājas, ja:

93.1. tas atrodas teritorijā, kura nav atzīta par brīvu no brucelozes;

93.2. novietnē dzīvnieki tiek ievietoti saskaņā ar šo noteikumu 94.punktā minētajām prasībām;

93.3. visi vīriešu kārtas nekastrētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

93.4. novietnē, kurā ir 50 un vairāk dzimumgatavību sasniegušu sieviešu kārtas dzīvnieku, 25 % no tiem ir izmeklēti seroloģiski un rezultāti ir negatīvi. Novietnē, kurā ir mazāk par 50 šādu dzīvnieku, seroloģiski izmeklē visus dzīvniekus (100 %).

94. B2 tipa ganāmpulkā dzīvniekus var ievietot, ja tie tiek atvesti no tāda paša tipa ganāmpulka vai no B1 tipa ganāmpulka un ja tie:

94.1. ir identificējami, nav vakcinēti pret brucelozi vai vakcinēti ne vēlāk kā divus gadus pirms pārvietošanas, izņemot sieviešu kārtas dzīvniekus, vecākus par diviem gadiem, kuri vakcinēti līdz septiņu mēnešu vecumam;

94.2. ne vēlāk kā sešas nedēļas pirms pārvietošanas ir izolēti un šajā laikā divas reizes ar sešu nedēļu intervālu ir seroloģiski izmeklēti, un rezultāti ir negatīvi.

95. Aitu un kazu novietnei var piešķirt B1 tipa statusu jeb nosacīti no brucelozes brīva ganāmpulka statusu, ja:

95.1. dzīvniekiem pēdējo 12 mēnešu laikā nav novērotas brucelozei raksturīgas klīniskās pazīmes;

95.2. vakcinētie dzīvnieki ir identificējami un vakcinācija ir veikta līdz septiņu mēnešu vecumam;

95.3. vakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 18 mēnešus, ne mazāk kā divas reizes ar sešu mēnešu intervālu ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

95.4. nevakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, ne mazāk kā divas reizes ar sešu mēnešu intervālu ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

95.5. dzīvniekus pārvieto no citiem ganāmpulkiem saskaņā ar šo noteikumu 96.punktā minētajām prasībām.

96. B1 tipa ganāmpulkā dzīvniekus var ievietot, ja tos pārvieto no tāda paša tipa ganāmpulka, no B2 tipa ganāmpulka vai Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā esoša ganāmpulka, kuram nav noteikts statuss, ja:

96.1. dzīvnieki ir identificējami;

96.2. šajā novietnē pēdējo 12 mēnešu laikā dzīvniekiem nav konstatētas brucelozei raksturīgas klīniskās pazīmes;

96.3. dzīvnieki pēdējo divu gadu laikā nav vakcinēti pret brucelozi, izņemot gadījumus, ja dzīvnieki vakcinēti līdz septiņu mēnešu vecumam. Dzīvniekus var vakcinēt ne vēlāk kā 15 dienas pirms pārvietošanas;

96.4. ne vēlāk kā sešas nedēļas pirms pārvietošanas tie ir izolēti, nevakcinētie dzīvnieki divas reizes ar sešu nedēļu intervālu seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi.

97. B1 tipa ganāmpulkam var piešķirt B2 tipa ganāmpulka statusu, ja:

97.1. ir pagājuši vismaz divi gadi, kopš piešķirts B1 tipa ganāmpulka statuss;

97.2. divu gadu laikā šajā ganāmpulkā nav bijuši pret brucelozi vakcinēti dzīvnieki;

97.3. dzīvnieki ir ievesti saskaņā ar šo noteikumu 96.punktā minētajām prasībām;

97.4. otrā gada beigās visi dzīvnieki, kuri sasnieguši sešu mēnešu vecumu, ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi. 

XI. Brucelozes ierosinātāja (B.melitensis) apkarošanas pasākumi aitām un kazām

98. Ja seroloģiskajos izmeklējumos konstatē uz brucelozi pozitīvi reaģējošus dzīvniekus, slimības skartajā novietnē:

98.1. iznīcina seroloģiski pozitīvos vai visus uzņēmīgos dzīvniekus;

98.2. veic epizootoloģiskos pētījumus, lai noskaidrotu infekcijas avotu un slimības izplatīšanās ceļus;

98.3. placentu, abortējušos augļus, nedzīvi dzimušos vai nobeigušos jaundzimušos dzīvniekus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

98.4. pakaišus, mēslus, vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar seroloģiski pozitīvajiem dzīvniekiem, nedzīvi dzimušajiem teļiem, placentu vai citiem infekcijas avotiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu aprok;

98.5. mēslus un vircu, ja tā ir savākta no seroloģiski negatīvajiem dzīvniekiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu novieto biotermiskai apstrādei vietās, kur tā nerada inficēšanās draudus, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

98.6. vircas krātuvēs pievieno dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju;

98.7. pēc dzīvnieku iznīcināšanas novietni, tās aprīkojumu, inventāru, transportlīdzekļus, ar kuriem tiek pārvadāti uzņēmīgie dzīvnieki, rampas un pārejas veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju.

99. B2 tipa ganāmpulkam ierobežojumus var atcelt, ja:

99.1. veikti mazgāšanas un dezinfekcijas pasākumi;

99.2. dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, divas reizes ar trīs mēnešu intervālu ir seroloģiski izmeklēti un iegūti negatīvi rezultāti.

100. B1 tipa ganāmpulkam ierobežojumus var atcelt, ja:

100.1. veikti mazgāšanas un dezinfekcijas pasākumi;

100.2. nevakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, divas reizes ar trīs mēnešu intervālu ir seroloģiski izmeklēti un iegūti negatīvi rezultāti;

100.3. vakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 18 mēnešus, divas reizes ar trīs mēnešu intervālu ir seroloģiski izmeklēti un iegūti negatīvi rezultāti.

101. Ierobežojumu laikā dzīvniekus no novietnes var nosūtīt uz kautuvi tūlītējai nokaušanai. 

XII. Listeriozes ierosinātāja (L.monocytogenes) profilakses un apkarošanas pasākumi aitām

102. Lai pārliecinātos par listeriozes ierosinātāja (L.monocytogenes) klātbūtni, paraugus laboratoriskajiem izmeklējumiem ņem dzimumgatavību sasniegušiem teķiem un aitām.

103. Listeriozes ierosinātāja kontroli veic reizi gadā šādā kārtībā:

103.1. ganāmpulkā, kurā ir ne vairāk par 10 dzīvniekiem, paraugus ņem no visiem dzīvniekiem (100 %);

103.2. ganāmpulkā, kurā ir vairāk par 10 dzīvniekiem, paraugus ņem 10 % no kopējā dzīvnieku skaita.

104. Novietnē, kurā ir konstatēta listerioze, veic šo noteikumu 89.punktā minētos pasākumus, izņemot šo noteikumu 89.4.apakšpunktā minēto prasību.

105. Novietnē dzīvniekus var ievietot, ja:

105.1. veikti šo noteikumu 104.punktā minētie pasākumi;

105.2. atkārtoti veiktajos laboratoriskajos izmeklējumos nav konstatēts listeriozes ierosinātājs (L.monocytogenes). 

XIII. Brucelozes ierosinātāja (B.suis) profilakses un apkarošanas pasākumi cūkām

106. No brucelozes brīvās novietnēs seroloģisko kontroli veic šādā kārtībā:

106.1. vaislas kuiļiem brucelozes ierosinātāja klātbūtni pārbauda ne retāk kā divas reizes gadā;

106.2. sivēnmātēm brucelozes ierosinātāja klātbūtni pārbauda ne retāk kā reizi divos gados;

106.3. remontcūkām brucelozes ierosinātāja klātbūtni pārbauda pirms lecināšanas.

107. Cūku vakcinācija pret brucelozi ir aizliegta.

108. Ja seroloģiskajos izmeklējumos konstatē brucelozi:

108.1. seroloģiski pozitīvos dzīvniekus izolē;

108.2. seroloģiski negatīvos dzīvniekus ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi;

108.3. ņem paraugus atkārtotai laboratoriskai izmeklēšanai, lai noteiktu diagnozi.

109. Pēc brucelozes diagnozes noteikšanas infekcijas skartajā novietnē veic vienu no šādiem pasākumiem:

109.1. seroloģiski pozitīvos dzīvniekus izolē, saskaņā ar zemkopības ministra instrukciju marķē un nosūta uz kautuvi divu nedēļu laikā;

109.2. visus uzņēmīgos dzīvniekus iznīcina.

110. Brucelozes skartajā novietnē:

110.1. veic šo noteikumu 108.1. un 108.2.apakšpunktā minētos pasākumus;

110.2. placentu, abortējušos augļus, nedzīvi dzimušos vai nobeigušos jaundzimušos iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

110.3. pakaišus, mēslus, vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar seroloģiski pozitīvajiem dzīvniekiem, nedzīvi dzimušajiem dzīvniekiem, placentu vai citiem infekcijas avotiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu aprok;

110.4. mēslus un vircu, ja tā ir savākta no seroloģiski negatīvajiem dzīvniekiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu novieto biotermiskai apstrādei vietās, kur tā nerada inficēšanās draudus, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

110.5. vircas krātuvēs pievieno dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju;

110.6. pēc dzīvnieku iznīcināšanas novietni, tās aprīkojumu, inventāru, transportlīdzekļus, ar kuriem tiek pārvadāti uzņēmīgie dzīvnieki, rampas un pārejas veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju.

111. Seroloģiski pozitīvos dzīvniekus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu. Kautproduktus izmanto pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju.

112. Brucelozes skartajā novietnē dzīvniekus var ievietot, ja:

112.1. veikti tīrīšanas, mazgāšanas un dezinfekcijas pasākumi;

112.2. dzīvnieki pārvietoti no ganāmpulkiem, kas ir brīvi no brucelozes;

112.3. ne mazāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas tie ir izolēti, šajā laikā seroloģiski izmeklēti un iegūtie rezultāti ir negatīvi. Dzīvniekus seroloģiski izmeklēt var pēc to atvešanas, ja pirms pievienošanas ganāmpulkam dzīvniekus uz 30 dienām izolē.

113. Lai iegūtu no brucelozes brīvas novietnes statusu:

113.1. trīs gadus dzīvniekus, izņemot nobarojamos dzīvniekus, kuri sasnieguši sešu mēnešu vecumu, divas reizes gadā ar sešu mēnešu intervālu seroloģiski izmeklē, un rezultātiem jābūt negatīviem;

113.2. nobarojamos dzīvniekus seroloģiski kontrolē kautuvē, izlases veidā ņemot paraugus.

114. Šo noteikumu 113.2.apakšpunktā minētajiem dzīvniekiem kautuvē paraugus ņem šādā kārtībā:

114.1. ja grupā ir līdz 25 dzīvniekiem, paraugus ņem 25 % no to skaita;

114.2. ja grupā ir vairāk nekā 25 dzīvnieki, paraugus ņem 10 % no to skaita. 

XIV. Trihinelozes un ehinokokozes ierosinātāju (T.spiralis un E.granulosus) profilakses un apkarošanas pasākumi viennadžu, mājas un meža cūku kautproduktiem

115. Nokauto viennadžu, mājas un meža cūku liemeņos laboratoriski pārbauda trihinelozes ierosinātāja klātbūtni. Mājas un meža cūku kautproduktos ehinokokozes ierosinātāja klātbūtni pārbauda veterinārajā ekspertīzē.

116. Paraugus trihinelozes ierosinātāja klātbūtnes izmeklēšanai ņem no diafragmas muskuļotās daļas vai starpribu muskulatūras.

117. Viennadžu un mājas cūku kautuvē paraugus trihinelozes un ehinokokozes ierosinātāju klātbūtnes izmeklēšanai ņem veterinārārsts vai viņa palīgs veterinārās ekspertīzes laikā. Paraugus no meža cūku kautproduktiem trihinelozes un ehinokokozes ierosinātāju klātbūtnes izmeklēšanai ņem veterinārārsts, ja tie ir aizsūtīti uz pārstrādes uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), vai mednieks.

118. Paraugus ehinokokozes ierosinātāja klātbūtnes izmeklēšanai ņem no iekšējiem orgāniem (aknām, nierēm).

119. Kautproduktus var izplatīt un izmantot turpmākai pārstrādei, ja laboratorisko izmeklējumu rezultāti par trihinelozes ierosinātāju un veterinārā ekspertīze par ehinokokozes ierosinātāju klātbūtni ir negatīva.

120. Ja laboratoriskajos izmeklējumos konstatē trihinelozes ierosinātāju, visus kautproduktus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu.

121. Ja veterinārajā ekspertīzē konstatē ehinokokozes ierosinātāju, parazītu skartos orgānus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu. Liemeni un pārējos kautproduktus var izmantot pārtikā tikai pēc to termiskas apstrādes, kas garantē ehinokokozes ierosinātāja iznīcināšanu.

122. Konstatējot trihinelozes vai ehinokokozes ierosinātājus, inspektors veic izmeklēšanu un noskaidro dzīvnieku izcelsmes novietni un invāzijas avotu.

123. Ar trihinelozi vai ehinokokozi inficētajā novietnē dzīvniekus var audzēt, ja tiem nenovēro saslimšanas pazīmes un tos pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi.

124. Ja trihinelozes vai ehinokokozes ierosinātājus konstatē meža cūkām, to kautproduktus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu vai izmanto šo noteikumu 120. un 121.punktā noteiktajā kārtībā. 

XV. Trakumsērgas ierosinātāja profilakses pasākumi mājdzīvniekiem, mājas apstākļos audzētiem savvaļas dzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem

125. Laboratorisko izmeklēšanu trakumsērgas noteikšanai veic šādos gadījumos:

125.1. ja ir aizdomas par mājdzīvnieku vai mājas apstākļos audzētu savvaļas dzīvnieku saslimšanu vai tie ir klīniski slimi;

125.2. ja ir radušās aizdomas par nomedītu savvaļas kažokzvēru un plēsēju saslimšanu ar trakumsērgu;

125.3. ja mājdzīvnieki vai mājas apstākļos audzētie savvaļas dzīvnieki ir bijuši kontaktā ar slimajiem dzīvniekiem, dzīvniekiem, kuri rada aizdomas par saslimšanu ar trakumsērgu, un dzīvniekiem, kuru pēcnāves laboratoriskie izmeklējumi ir pozitīvi;

125.4. ja tiek atrasti savvaļas dzīvnieku līķi un ir aizdomas, ka dzīvnieki ir bijuši slimi un nobeigušies ar trakumsērgu.

126. Pret trakumsērgu vakcinētus suņus un kaķus vakcinē atkārtoti, ja tie:

126.1. tiek sakosti;

126.2. nonāk kontaktā ar dzīvniekiem, kuri ir klīniski slimi ar trakumsērgu vai rada aizdomas par saslimšanu ar trakumsērgu;

126.3. nonāk saskarē ar dzīvniekiem, kuru pēcnāves laboratoriskie izmeklējumi ir pozitīvi.

127. Mājdzīvniekus un mājas apstākļos audzētus savvaļas dzīvniekus, izņemot suņus un kaķus, vakcinē pret trakumsērgu pirmajā, piektajā un divdesmit astotajā dienā, ja tie:

127.1. tiek sakosti;

127.2. nonāk saskarē ar dzīvniekiem, kuri ir klīniski slimi ar trakumsērgu vai rada aizdomas par to saslimšanu ar trakumsērgu;

127.3. nonāk saskarē ar dzīvniekiem, kuru pēcnāves laboratoriskie izmeklējumi ir pozitīvi.

128. Pret trakumsērgu nevakcinētiem suņiem un kaķiem, kuri ir sakosti vai ir bijuši kontaktā ar šo noteikumu 126.2. un 126.3.apakšpunktā minētajiem dzīvniekiem, piemēro vienu no šādiem pasākumiem:

128.1. izolē, ne mazāk kā 15 diennaktis tur izolācijā veterinārārsta uzraudzībā un pēc izolēšanas nogalina. Līķi laboratoriski izmeklē;

128.2. ne mazāk kā sešus mēnešus tur izolācijā veterinārārsta uzraudzībā. Mēnesi pirms karantīnas beigām dzīvniekus vakcinē, un karantīnas beigās veic imunitātes spraiguma kontroli, kas nedrīkst būt zemāka kā 0,5 IV vienā mililitrā asiņu. Ja laboratoriskajos izmeklējumos iegūst zemāku rezultātu, dzīvnieku vakcinē atkārtoti.

129. Profilaktiski pret trakumsērgu vakcinē:

129.1. kucēnus un kaķēnus, sākot ar trīs mēnešu vecumu;

129.2. pieaugušos suņus un kaķus — katru gadu;

129.3. mājas apstākļos audzētus savvaļas dzīvniekus un savvaļas dzīvniekus — saskaņā ar zemkopības ministra instrukciju. 

XVI. Trakumsērgas ierosinātāja apkarošanas pasākumi mājdzīvniekiem, savvaļas dzīvniekiem un mājas apstākļos audzētiem savvaļas dzīvniekiem

130. Pārtikas un veterinārā dienesta direktors izveido darba grupu epizootoloģisko pētījumu veikšanai. Darba grupa apkopo šādu informāciju:

130.1. savvaļas plēsēju izplatība trakumsērgas skartajā teritorijā;

130.2. dzīvnieku veselības stāvoklis tuvumā esošajās novietnēs. Ja saslimšanu ar trakumsērgu konstatē (vai ir aizdomas par to) pilsētas teritorijā, dzīvnieku veselības stāvokļa kontroli veic arī slimības skartajai vietai blakus esošajos kvartālos;

130.3. sakostie dzīvnieki un cilvēki, kā arī tie, kuri ir bijuši saskarē ar iespējami slimu dzīvnieku.

131. Dzīvnieku līķus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu, ja:

131.1. dzīvnieki pirms nāves ir bijuši klīniski slimi;

131.2. ir konstatēti pozitīvi laboratoriskie izmeklējumi;

131.3. dzīvnieki ir nogalināti saskaņā ar šo noteikumu 128.1.apakšpunktā minētajām prasībām.

132. Ja mājdzīvnieku vai mājas apstākļos audzētu savvaļas dzīvnieku uzturēšanās vietā konstatē dzīvniekus, kuri ir sakosti vai ir bijuši kontaktā ar iespējami slimiem dzīvniekiem:

132.1. tos izolē un vakcinē saskaņā ar šo noteikumu 127.punktu;

132.2. visus uzņēmīgos dzīvniekus, kuri netiek izolēti, vakcinē saskaņā ar šo noteikumu 127.punktu;

132.3. veterinārārsts regulāri apmeklē slimības skarto novietni, novēro dzīvniekus un novērošanas beigās sastāda aktu;

132.4. attiecīgo dzīvnieku uzturēšanās vietu veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina trakumsērgas ierosinātāju;

132.5. veic epizootoloģiskos pētījumus saskaņā ar šo noteikumu 130.punktu.

133. Dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus var izplatīt pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina trakumsērgas vīrusu, ja tie iegūti:

133.1. novietnē, kurā bijuši ar trakumsērgu klīniski slimi dzīvnieki;

133.2. novietnē, kuras dzīvnieki ir bijuši kontaktā ar klīniski slimajiem dzīvniekiem vai dzīvniekiem, kuru pēcnāves laboratoriskie izmeklējumi ir pozitīvi;

133.3. no šo noteikumu 132.1.apakšpunktā minētajiem dzīvniekiem.

134. Trakumsērgas skartajai novietnei ierobežojumus atceļ, ja:

134.1. pēc veiktajiem mazgāšanas un dezinfekcijas pasākumiem iegūti labvēlīgi laboratoriskās kontroles rezultāti;

134.2. izolētie dzīvnieki ir novēroti ne mazāk kā 15 dienas;

134.3. uzņēmīgie dzīvnieki ir vakcinēti. 

XVII. Liesas sērgas ierosinātāja (B.anthracis) profilakses un apkarošanas pasākumi mājdzīvniekiem un mājas apstākļos audzētiem savvaļas dzīvniekiem

135. Ja ir aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar liesas sērgu:

135.1. visus novietnē esošos dzīvniekus klīniski izmeklē;

135.2. dzīvniekus, kuri rada aizdomas par saslimšanu, izolē;

135.3. no līķiem vai piespiedu kārtā nokautiem dzīvniekiem ņem paraugus laboratoriskajiem izmeklējumiem;

135.4. saskaņā ar veterinārārsta norādījumiem pie novietnes izejas un ieejas novieto ar dezinfekcijas šķīdumu piesūcinātus paklājus;

135.5. ir aizliegta jebkura dzīvnieku pārvietošana, izņemot gadījumus, ja tos izolē.

136. Šo noteikumu 135.punktā minētos pasākumus atceļ, ja laboratoriskajos izmeklējumos par liesas sērgu iegūti negatīvi rezultāti.

137. Ja ir aizdomas par liesas sērgu, dzīvnieku līķu un piespiedu kārtā nokauto dzīvnieku sekcija vai jebkāda sadalīšana ir aizliegta. Ja, veicot minētās darbības, rodas aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar liesas sērgu, tās pārtrauc un dezinficē apģērbu, apavus un rokas.

138. Ja laboratoriskajos izmeklējumos konstatē liesas sērgas ierosinātāju, infekcijas skartajā novietnē veic vienu no šādiem pasākumiem:

138.1. visus dzīvniekus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

138.2. pēc klīniski slimo vai aizdomīgo dzīvnieku iznīcināšanas saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu pārējos dzīvniekus saskaņā ar zemkopības ministra instrukciju vakcinē.

139. Liesas sērgas skartajā novietnē:

139.1. turpina veikt šo noteikumu 135. un 138.punktā minētos pasākumus;

139.2. ir aizliegta dzīvnieku kaušana, ķirurģiskas dabas manipulācijas, līķu sekcija, ādas novilkšana vai jebkura cita darbība, kuras dēļ asinis var nokļūt vidē;

139.3. dzīvnieku izcelsmes atkritumus, mēslus, dzīvnieku barību, inficēto inventāru, dzīvnieku izcelsmes produktus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

139.4. vakcinētos dzīvniekus drīkst pārvietot ne agrāk kā 14 dienas pēc vakcinācijas pasākumu veikšanas;

139.5. ganības var izmantot, ja ir pabeigta dzīvnieku vakcinācija;

139.6. novietnes telpas, inventāru un aprīkojumu, kurš netika sadedzināts, veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina liesas sērgas ierosinātāju;

139.7. personas, kuras ir bijušas saskarē ar dzīvniekiem, dezinficē apģērbu, apavus un rokas. Personām, kurām ir brūces vai citi ādas bojājumi, aizliegts kontaktēties ar dzīvniekiem;

139.8. pēc dzīvnieku pārvadāšanas transportlīdzekļus, to aprīkojumu, pārejas un rampas veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina liesas sērgas ierosinātāju;

139.9. aizliegts iebraukt transportlīdzekļiem, izņemot dzīvnieku īpašnieka un uzraudzības institūciju transportlīdzekļus;

139.10. aizliegta nepiederošu personu uzturēšanās;

139.11. aizliegta dzīvnieku dzirdināšana no dabiskām ūdenskrātuvēm;

139.12. ja ir konstatēti dzīvnieku nobeigšanās gadījumi, veterinārārsts paņem paraugus liesas sērgas ierosinātāja klātbūtnes laboratoriskajiem izmeklējumiem;

139.13. inspektors organizē epizootoloģiskos pētījumus par infekcijas izplatību uzraudzības teritorijā, izcelsmes avotu un iespējamiem infekcijas perēkļiem.

140. Ja ir konstatēts liesas sērgas uzliesmojums, dzīvnieku izcelsmes produktus, kuri no skartās novietnes tika izvesti ierosinātāja inkubācijas perioda laikā, iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu.

141. Šo noteikumu 139.punktā minētos pasākumus atceļ, ja:

141.1. dzīvnieki ir iznīcināti vai vakcinēti;

141.2. pēc novietnes noslēguma tīrīšanas, mazgāšanas un dezinfekcijas iegūti labvēlīgi laboratoriskās kontroles rezultāti;

141.3. pēc dzīvnieku pēdējā nobeigšanās gadījuma ir pagājušas ne mazāk kā 15 dienas.

142. Dzīvniekus infekcijas skartajā novietnē ievieto pēc ierobežojumu atcelšanas un ne agrāk kā 14 dienas pēc to vakcinācijas pret liesas sērgu.

143. Dzīvniekus liesas sērgas skartajā novietnē vakcinē katru gadu.

Ministru prezidents A.Bērziņš

Zemkopības ministrs A.Slakteris

 

1.pielikums
Ministru kabineta
2002.gada 30.aprīļa
noteikumiem Nr.175

Zoonožu saraksts

Nr. p.k.	Slimības nosaukums
1.	Bruceloze (B.melitensis, B.abortus, B.suis)
2.	Ehinokokoze (E.granulosus)
3.	Kampilobakterioze (C.fetus)
4.	Listerioze (L.monocytogenes)
5.	Liesas sērga (B.anthracis)
6.	Salmoneloze (S.enteritidis, S.typhimurium, S.pullorum, S.gallinarum,
	S.arizonae)
7.	Tuberkuloze (M.bovis)
8.	Trihineloze (T.spiralis)
9.	Trakumsērga

Zemkopības ministrs A.Slakteris

 

2.pielikums
Ministru kabineta
2002.gada 30.aprīļa
noteikumiem Nr.175

Vietu skaits putnu novietnē, no kurām tiek ņemti fekāliju paraugi un iegūts kopējais paraugs

Nr. p.k.	Putnu skaits novietnē	Vietu skaits putnu novietnē, no kurām tiek ņemti fekāliju paraugi
1.	1–24	vietu skaits, no kurām tiek ņemti paraugi, atbilst putnu skaitam novietnē vai ņemamo paraugu daudzums nav lielāks par 20
2.	25–29	20
3.	30–39	25
4.	40–49	30
5.	50–59	35
6.	60–89	40
7.	90–199	50
8.	200–499	55
9.	500 un vairāk	60

Zemkopības ministrs A.Slakteris