Ar uzticību savai valstij, savai tautai un Tēvzemei

Leonīds Siliņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors

Referāts LZA pilnsapulcē 2002. gada 2. maijā

Konstantīns Čakste dzimis 1901.gada 26. jūlijā Bulduros kā sava tēva zvērināta advokāta, vēlāk Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētāja un Latvijas Republikas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes un viņa sievas Justīnes, dzimušas Veseres, sestais bērns. Pagājušā gada 26. jūlijā pagāja simt gadu kopš Konstantīna Čakstes dzimšanas dienas un 58 gadi no Latvijas Centrālās padomes dibināšanas dienas 1943.gada 13. augustā, kuras demokrātiski ievēlēts priekšsēdis viņš bija. Savu pirmo izglītību 8 gadu vecumā Konstantīns guva Jelgavas ģimnāzijas sagatavošanas klasē. Pirmajam pasaules karam sākoties, Čakstes ģimene pārcēlās uz Tērbatu, kur Konstantīns apmeklēja evakuētās Dubultu Bērziņa un Šmithena ģimnāzijas 5. un 6. klasi. Vēlāk visa Čakstes ģimene pārceļas uz Kazaņu, kur Konstantīns beidz 7. ģimnāzijas klasi. 1918.gada 1. augustā atgriežas Latvijā un dzīvo Salgales pagasta Aučos. Skolas gaitas turpinot, Konstantīns 1919. gada rudenī iestājas Rīgas pilsētas 2. vidusskolā, Bermonta laikā piedalās Latvijas atbrīvošanas karā Rīgas garnizonā. Vidusskolu beidz 1920.gada pavasarī un tā paša gada rudenī iestājas LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā. Šai laikā piedalās arī 1883.gadā dibinātās studentu organizācijas “Austrums” darbības atjaunošanā Rīgā un tiek uzņemts “Austrumā” 1920.gada 20. oktobrī. 1924.gada rudenī iztur valsts eksāmenus un 1925.gada 2. aprīlī iegūst tiesību zinātņu kandidāta grādu. Paliek pie Universitātes gatavoties zinātniskai darbībai. 1930.gadā tiek ievēlēts par vecāko asistentu. 1931. gadā iesniedz savu habilitācijas darbu par tematu “Nomaksas pirkums Latvijā un ārzemēs (likumdošanā)”. Pēc lekcijas nolasīšanas tiek ievēlēts par privātdocentu. 1931./1932.gadā izpilda karaklausību 5. Cēsu kājnieku pulkā. 1932.gadā Konstantīns kā Nortifa stipendiāts dodas 8 mēnešu zinātniskās studijās uz Briseles un Parīzes universitātēm. 1934.gadā tiek ievēlēts par docentu civiltiesībās un 1938.gadā — par ārkārtējo profesoru tirdzniecības tiesībās. 1936./1937.gadā Konstantīns dodas otrreiz 5 mēnešu ilgā zinātniskā komandējumā uz Parīzi un Berlīni. 1938.gada 19. oktobrī tiek ievēlēts par franču Starptautiskā tirdzniecības konkurences studiju un dokumentācijas institūta (Institut International d’ Etude et de Documentation en mati’ere de Concurrence Commerciale) pirmās sekcijas locekli.

1938./1939. mācību gadā Konstantīns Čakste ir Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes sekretārs, LU Akadēmiskās sabiedrisko zinātņu biedrības “Aequitas” biedrs un šīs biedrības revīzijas komisijas loceklis. Līdz 1938. gadam žurnāla “Jurists” redkolēģijas loceklis, pēc tam atbildīgais redaktors. Publicējis daudzus zinātniskus rakstus gan par juridiskiem, gan tautsaimnieciskiem jautājumiem. Ka Konstantīna Čakstes interešu loks bijis ļoti plašs, to apliecina viņa laikabiedri. Konstantīnu Čaksti saistīja ne tikai tautsaimniecība un jurisprudence, bet arī māksla, literatūra, filozofija un politika. Ar lielu interesi viņš piedalījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, īpaši studentu akadēmiskajā vienībā “Austrums”, kur 1934. gada rudenī iestājos arī es.

Savu latvisko stāju Konstantīns labi parādīja mūsu zemes abos okupācijas laikos, vēršoties aktīvi pret abiem okupantiem, organizējot, vadot un iedvesmojot studējošo jaunatni. Tā radās arī mans personīgais kontakts, sevišķi vācu okupācijas laikā, gan ar Konstantīnu, gan arī ar viņa brāli Mintautu Čaksti un arī kapt. Kristapu Upelnieku, tieši Latvijas Centrālās padomes darbā. Par Konstantīna stāju liecina arī nesen mūžībā aizgājušais profesors Edgars Dunsdorfs, rakstīdams: “Boļševiku laikos un tāpat arī vācu okupācijas laikā universitātes mācību spēkiem bija jāražo zinātniskie darbi pēc plāna un grafika. Ikvienam bija jāpieteic temats, un tā apstiprināšanu bija paredzēts kontrolēt. Konstantīns Čakste pieteica tematu “Motorizēto satiksmes līdzekļu īpašnieku atbildība Latvijā”. Šo tematu pieteica kā boļševikiem, tā vēlāk arī vāciešiem. K. Čakstem jau bija iespiests darbs par šo tematu. Tikai retais saprata humoru, kas slēpās šinī pieteikumā. Tikai fakultātes sēdē, kur piedalījās augstskolu lietu vadītāji Austrumzemē — Štegmanis (Stegmann) un t.s. Latvijas ģenerālapgabalā — Dilfers (Dilfer), smalka ironija pavīdēja K.Čakstes vaibstos, kad uz vācu kungu iebildumu, ka Latvijā motorizētu satiksmes līdzekļu īpašnieku tikpat kā neesot, viņš atbildēja: “Jā, kungi, bet atbildība ir arī neprivāto auto īpašniekiem par to, ka viņi te pie mums sabrauc,” beigas citātam.

Kā jau minēju, Konstantīns Čakste nebaidījās vācu okupācijas laikā uzņemties ļoti atbildīgus pienākumus. Kad 1943.gada 13. augustā Latvijā pazīstamā politiķa Ādolfa Klīves mājā Torņakalnā tika dibināts latviešu nacionālās, demokrātiskās pretestības kustības centrs — Latvijas Centrālā padome, kur piedalījās demokrātiskā laika četru lielāko politisko partiju pārstāvji un Saeimas locekļi, Konstantīnu ievēlēja par LCP valdes priekšsēdi. Šīs organizācijas mērķi bija:

1) neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošana;

2) jaunas, demokrātiskas Saeimas ievēlēšana, kas pārstrādātu Satversmi un likumdošanas normas, līdz tam laikam spēkā 1922.gada Satversme;

3) likumdošanas vara ir Saeimai, ar tiesībām apstiprināt nacionālo budžetu un pārraudzīt Ministru kabineta darbu. Prezidents vēlams uz 5 (pieciem) gadiem, Saeima — uz 4 (četriem) gadiem un pilsētu, apriņķu un lauku pašvaldības — uz 5 (pieciem) gadiem;

4) Latvijā izskaužamas daudzās partijas. Vajadzētu būt 3 vai 4 lielām partijām. Lai to sasniegtu, izdarāmas izmaiņas proporcionālās pārstāvniecības sistēmā. Jālikvidē lielie vēlēšanu apgabali, kas sadalāmi mazākos.

Latvijas Centrālās padomes uzdevumā slepeni sakari tika nodibināti ar Zviedriju, resp., ārzemēm, jau 1943.gada 22. jūlijā nokļuvu kā K. Čakstes kurjers pāri Baltijas jūrai. Ļoti svarīga bija arī parakstu vākšana vācu okupācijas laikā 1944.gadā LCP izstrādātajai deklarācijai, kuras oriģināls šodien glabājas Latvijas Kara muzejā. Šo deklarāciju ar parakstiem izveda uz ārzemēm un iesniedza Rietumu valstu valdībām, ar mūsu tautas personu un organizāciju redzamākiem pārstāvjiem, kopā 188 un divi iešifrēti, resp., 190; deklarācijā prasīta Latvijas Republikas atjaunošana. Arī šinī gadījumā kopā ar prof. A. Teikmani un bijušo ārlietu ministru F. Cielēnu Konstantīns Čakste parādīja lielu drosmi un atbildību, izstrādājot šo deklarāciju un vācot parakstus visas mūsu tautas interesēs, kam varēja būt nepārredzamas sekas vācu okupācijas apstākļos. Ar savu godprātību, vienkāršību, cieņu pret citu cilvēku uzskatiem Konstantīns spēja apvienot visus un tika respektēts kā no vecākās, tā no jaunākām paaudzēm. Viņš prata iedvesmot citus, bet nebaidījās arī sevi upurēt.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē 2.maijā: LZA īstenais loceklis, LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis; LZA viceprezidents Juris Ekmanis, LZA goda doktors Leonīds Siliņš; LZA īstenais loceklis Rihards Kondratovičs un Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš

Kad nelaimīgā kārtā vācu SD — Drošības dienests — pēc pratināšanas Igaunijā un Lietuvā pretestības organizāciju darbībā bija atklājis sakarus ar pretestības organizāciju LCP Latvijā, Konstantīnu Čaksti vācu SD apcietināja 1944.gada 29. aprīlī. Apcietināja vairākus, arī Konstantīna brāli senatoru Mintautu Čaksti. Lai citi neciestu, Konstantīns uzņēmās visu atbildību. Brāli Mintautu un Ž. Epneru atbrīvoja, bet ne visus pārējos apcietinātos. Pēc pratināšanas Reimersa ielā, Rīgā, gestapo centrālē, kur tika pratināti arī vēlāk apcietinātie LCP valdes locekļi B. Kalniņš un L. Sēja, visi minētie tika pārvietoti uz Rīgas Centrālcietumu. Neraugoties uz vairāku LU mācību spēku, sevišķi prof. Dr. E. Dunsdorfa, pūlēm, neviens no LCP vadītājiem netika atbrīvots. 1944.gada 1. septembrī K. Čaksti, B. Kalniņu un L. Sēju kopā ar lietuviešiem aizveda uz Salaspils koncentrācijas nometni, bet jau 1944.gada 10. septembrī visi tika evakuēti no Salaspils koncentrācijas nometnes un aizdzīti kājām uz Rīgas ostu stingrā vācu SD apsardzībā. Novietoti holandiešu kuģī “Celebes” un pārvesti uz Dancigu. 1944.gada 14. septembrī tie pārvesti uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Par braucienu ar holandiešu kuģi ļoti sīku aprakstu ir devis profesors E.V. Kanaviņš, kas pazina Konstantīnu Čaksti un atradās uz šī holandiešu kuģa kā evakuējamais.

Par latviešu apcietināto dzīvi Štuthofas koncentrācijas nometnē ar 11. un 12. bloka ieslodzītiem ir daudzas satriecošas un baigas gan latviešu, gan arī lietuviešu liecības. Štuthofas koncentrācijas nometnē bija, kā to rāda dokumenti, ap 7000 apcietināto latviešu, to skaitā arī vairāk nekā 1000 kureliešu.

Prof. Konstantīns Čakste aizgāja bojā Štuthofas koncentrācijas nometnes evakuācijas laikā, kas sākās 1945. gada 25. janvārī, necilvēcīgos apstākļos un ļoti lielā salā. Konstantīns saslima un aizgāja mūžībā naktī no (trešdienas) 21. uz 22. februāri 1945.gadā un tika ar lielām grūtībām apglabāts Gansas (Genšas) tuvumā, Polijā. Vēlāk, 1945.gada 25. novembrī, ar Polijas Sarkanā Krusta gādību viņa mirstīgās atliekas tika izraktas un pārvietotas uz Krepas masu kapiem, kur apglabāti pārējie 13 000 Štuthofas koncentrācijas nometnes upuri.

Prof. Konstantīna Čakstes apglabāšanas ceremonijā Gansā, kā to liecināja daži dzīvi palikušie Štuthofas koncentrācijas nometnē ieslodzītie, gan latvieši, gan lietuvieši, ir piedalījušies apcietinātie — K. Sviķis, D. Grīnups, V. Baumanis, H. Cīrulis, lietuviešu pulkvedis Oskars Urbons, sūtnis Ludvigs Sēja, LCP vicepriekšsēdis Bruno Kalniņš un vēl citi. Svētrunu teicis lietuvietis, katoļu garīdznieks, pats apcietinātais, prof. Iļja, bet atvadu runu teicis B. Kalniņš.

Par Konstantīna Čakstes zinātnisko un politisko darbību ir rakstījuši daudzi ievērojami latvieši un arī lietuvieši. Grāmata “Latvija un Rietumi, latviešu nacionālā pretestības kustība 1943–1945”, kas šodien tiek prezentēta, atspoguļo, es ceru, ne tikai prof. Konstantīna Čakstes, bet arī visas Latvijas Centrālās padomes nesavtīgo darbu cīņā par mūsu tautas un valsts neatkarību. To mēs nedrīkstam aizmirst.