Par to, kas izdevies un kas vēl darāms, bijušo tieslietu ministru diskusijā ar šobrīd amatā esošo kolēģi: Saeimas deputāts Valdis Birkavs, tieslietu ministre Ingrīda Labucka, Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egils Levits Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tikai tiesiska valsts var būt patiesi demokrātiska un brīva, un otrādi. Tikai neatkarīga un stabila tiesu vara var būt pilnvērtīgs tiesiskuma garants. Tās ir neapstrīdamas patiesības.

Diemžēl Latvijā tiesu varas prestižs ir ļoti zems, un to bieži skar korupcijas un nekompetences ēna. Šādas atziņas, Pasaules bankas finansēta korupcijas ierobežošanas projekta ietvaros pētot tiesu varu Latvijā, pagājušajā gadā bija guvis arī Kanādā dzīvojošais Brokas universitātes profesors Dr.ph. Juris Dreifelds.

Ar savu ideju — rīkot tiesu varas problēmām veltītu pasākumu — viņš vērsās Pasaules brīvo latviešu apvienības valdē, kura to atbalstīja. Rezultātā, J. Dreifeldam sadarbojoties ar LZA īsteno locekli Dr. habil. iur. Tālavu Jundzi un tieslietu ministres padomnieku Arvīdu Dravnieku, tika organizēta konference “Tiesu sistēma Temīdas svaros”, kas notika Rīgā, Kongresu namā, pagājušās nedēļas nogalē. Pasākumu organizatoriski atbalstīja arī Eiropas kustība Latvijā, bet papildu finansu palīdzību sniedza vairākas emigrācijas latviešu organizācijas. Savukārt informatīvo atbalstu konferencei nodrošināja laikraksts “Latvijas Vēstnesis” un Latvijas Radio 1, kurš daļu konferences translēja tiešajā pārraidē.

Kā, konferenci ievadot, uzsvēra tieslietu ministre Ingrīda Labucka, šim pasākumam bija divi galvenie uzdevumi — izvērtēt, cik veiksmīgas ir bijušas tieslietu reformas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un cik gatava tā dēvētajiem jaunajiem apstākļiem jeb dalībai Eiropas Savienībā Latvijas tieslietu sistēma ir šobrīd un būs mirklī, kad valsts reāli varētu iekļauties šajā starpvalstu organizācijā.

Savukārt konferences pirmās dienas darba vadītājs Tālavs Jundzis, nedaudz pielabojot Raiņa “Uguns un nakts” rindas, retoriski “uzmundrināja” latviešu tautas varoņus, konferences atklāšanā teikdams: “Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, tev, Lāčplēsi, Temīda palīgā ies.” Tad nu arī konferences dalībnieki divas dienas sprieda un vērtēja — vai tiesiskās valsts ideja tiešām ir neglābjami iestrēgusi negodīgumā un neprasmē (nogrimusi Daugavas dzelmē?), vai arī tomēr ir vēl kāda cerība, ka tiesu vara Latvijā iegūs tai pienākošos neatkarību, cieņu un autoritāti sabiedrībā un varasvīru acīs (izrausies no Melnā bruņinieka apskāvieniem?).

Referentu uzstāšanos aizsāka pats konferences galvenais rīkotājs Juris Dreifelds ar visai kritisku apceri par tiesu varas zemo prestižu Latvijas sabiedrībā un tās iemesliem (referātu “Tiesas un demokrātija” pilnībā publicējam “LV” pielikuma “Jurista Vārds” šodienas numurā).

Četri soļi Rietumu virzienā

Referātu “Pārveidojot PSRS tiesu sistēmas mantojumu” nolasīja bijušais tieslietu ministrs un Latvijas tiesību sistēmas reformators, šobrīd Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis, LZA goda loceklis Egils Levits. Viņš atcerējās deviņdesmito gadu sākumu, kad Latvijai vajadzēja lemt par sociālistisko (padomju) tiesību nomaiņu ar kontinentālās Eiropas loka tiesībām, un to, kā tas praktiski risinājās.

Kā uzsvēra E. Levits, tiesības ir sastingusi politika — kad beidzas cīņa par “pareizo” politiku, šīs politiskās cīņas rezultāts parādās likumdošanas formā. Ilgākā vai īsākā laika periodā pēc politiskām pārmaiņām tiesību sistēma kļūst saderīga ar politiku. Tā tas ir noticis arī ar Latvijas tiesību sistēmu — aptuveni astoņu gadu laikā pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā Latvijas tiesību sistēma kļuva atbilstoša tai valstij, kuras pastāvēšana tika atjaunota ar šo deklarāciju, atzina E. Levits.

Atšķirības ir tiesību un valsts varas attiecībās: sociālistiskajā sistēmā valsts vara tikai daļēji ir pakļauta tiesībām un augstākās varas institūcijas bieži bauda izņēmumus, turklāt valsts varas iestādes var rīkoties patvaļīgi, savus lēmumus nepamatojot un neattaisnojot.

Attiecībās starp valsts varu un indivīdu Rietumu tiesību sistēmā valsts varu saista pamattiesības un indivīds savas tiesības var īstenot arī pret valsts (pārvaldes) gribu ar taisnīgas tiesas palīdzību, kas izriet no tiesu varas kontroles pār izpildvaru.

Atšķirības vērojamas arī likumdošanas demokrātiskā leģitimācijā — Rietumu tiesību lokam piederošajās valstīs likumus var izdot tikai brīvās vēlēšanās leģitimēts likumdevējs, turpretī sociālistiskajā sistēmā brīvas vēlēšanas nav iespējamas principā, turpretī plaši izplatīta ir deleģētā likumdošana, kuru demokrātiskās valstīs cenšas ierobežot. Sociālistiskās tiesības nepazīst arī likuma prioritātes un likuma atrunas principus.

Atšķirībā no sociālistiskajām tiesībām, Rietumu tiesībās ir nostiprināta valdības politiskā atbilstība, normatīvo aktu hierarhija un tās kontrole tiesā. Toties abām šīm sistēmām ir kopīgs pazīme — valdība kontrolē valsts pārvaldes iestādes, kas, pēc E. Levita domām, diemžēl šobrīd Latvijā nenotiek pilnībā.

Principiālas atšķirības starp Rietumu un sociālistiskajām tiesībām vērojamas privāto tiesību jomā — sociālistiskās tiesības nepazīst privātautonomijas principu un īpašumtiesības atzīst tikai ierobežoti.

Ar šo salīdzinājumu E. Levits ļāva klausītājiem apjaust to milzīgo plaisu, kas deviņdesmito gadu sākumā šķīra Latvijas tiesību sistēmu no tās iecerētā mērķa — ieplūšanas Rietumu tiesību lokā, kā arī apzināties, ka arī šobrīd Latvijas tiesības un to praktiskā lietošana ir vēl diezgan tālu no ideālā (tādās jomās kā tiesu kontrole pār izpildvaru, tiesību normu interpretācija, valsts pārvaldes iestāžu pakļautība valdībai u.c.).

Tomēr visumā E. Levits Latvijas tiesību pāreju no padomju tiesību loka uz Rietumu tiesību loku vērtēja visai atzinīgi un salīdzināja to ar Jāna Krosa romāna nosaukumā ietverto metaforu “lidojums uz vietas” — kaut arī Latvija kā ģeogrāfiska vienība nekur nav “kustējusies”, tiesību attīstības ziņā tā ir spērusi nozīmīgus soļus prom no savas sociālistiskās pagātnes. Turklāt šādi “soļi”, pēc E. Levita domām, ir bijuši četri: pirmie trīs gadi pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, kad tika atgūtas pilsoniskās brīvības un atjaunotas civiltiesības; 1993.– 1995. gads, kad notika konstitucionālā un valsts pārvaldes reforma (kura gan līdz galam joprojām nav pabeigta), — spēku atguva Latvijas Republikas Satversme un Civillikums; 1995. — 2000. gads, kad aizsākās Latvijas tiesību sistēmas un likumdevēja aizvien lielāka orientācija uz Eiropas Savienību un Latvijas tiesību saskaņošana ar šīs organizācijas tiesībām; laiks kopš 2000. gada, kas iezīmējas ar aizvien lielāku tiesību izpratnes eiropeizāciju arī Latvijas ierēdniecībā un tiesnešu korpusā.

Par Latvijas tiesību attīstības mērķi E. Levits izvirzīja tādas tiesību sistēmas izveidi, kas reizē aptvertu visas dzīves sfēras, bet būtu arī “komfortabla” — funkcionētu tik labi, ka vadītu indivīdu pa dzīvi tā, lai tas vispār nesadurtos ar tiesībām un citiem indivīdiem.

Kā radās neuzticība tiesu varai

Savā priekšlasījumā “Pārskats par pašreizējo tiesu sistēmu — sasniegumi un trūkumi” tieslietu ministre Ingrīda Labucka analizēja tiesu varas sasniegumus un nedienas.

Viņa atgādināja pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumu, kad tiesu sistēmas reformas laikā, jauno ekonomisko attiecību un tiesnešu zemā atalgojuma ietekmēta, lai uzsāktu darbību advokatūrā un citās privātajās darbības sfērās, tiesnešu korpusu pameta lielākā daļa tolaik strādājušo tiesnešu. No šobrīd strādājošajiem vairāk nekā 60 procenti ir jaunpienācēji, salīdzinot ar tiesnešu sastāvu 1992. gadā.

Gan jau pirms reformām strādājušajiem, gan no jauna rekrutētajiem tiesnešiem turklāt nācās apgūt pilnīgi jaunu, no vecās padomju skolas radikāli atšķirīgu tiesību sistēmu. Likumu sistēma, it īpaši neatkarības pirmajos gados, bija ļoti mainīga. Notika arī būtiskas tiesu sistēmas reformas — tika izveidotas apgabaltiesas un Augstākās tiesas Senāts.

Līdz ar īpašuma reformu un Civillikuma spēka atjaunošanu būtiski pieauga arī tiesās izskatāmo lietu apjoms.

Reformas un likumu mainība kopumā sabiedrībā radīja neuzticību tiesu varai, kas, arī pēc tieslietu ministres atzinuma, šobrīd ir ļoti izteikta.

Lai stāvokli uzlabotu, pēc I. Labuckas domām, būtu nepieciešams jauns likums par tiesu varu. Darba grupa jau ir sākusi šī likuma projekta izstrādi. Līdz ar jauno likumu būtu jānovērš vairāki tiesu varas darbības trūkumi, uz kuriem jau vairākkārt aizrādījušas arī starptautiskās institūcijas: Tieslietu ministrijas pārāk plašā ietekme uz tiesu administrāciju, finansēm un tiesnešu korpusa atlasi; lēns tiesu process; neefektīva tiesu spriedumu ieviešana; vāja tiesu infrastruktūra; zems tiesnešu atalgojums (šobrīd Latvijas tiesneši ir vismazāk atalgotie Eiropā); zema tiesnešu kvalifikācija.

Kaut arī tieslietu ministre atzina, ka visas šīs problēmas ir identificētas jau 1997. gadā un daudz kas ir darīts, lai tās risinātu, darāmā vēl ir vairāk nekā paveiktā.

Lai paātrinātu tiesas spriešanu Latvijā, ir uzsākts darbs pie grozījumiem Civilprocesa likumā (par to sīkāk skat. “Latvijas Vēstneša” pielikuma “Jurista Vārds” šodienas numurā — prof. Kalvja Torgāna rakstā), Saeimā trešo lasījumu gaida grozījumi Kriminālprocesa kodeksā. Kaut arī ieildzis, tomēr rit darbs arī pie pilnīgi jauna Kriminālprocesa likuma izstrādes.

Attiecībā uz tiesu spriedumu izpildi I. Labucka atzina, ka tiesu izpildītāju darba organizācijas reforma rit jau ceturto gadu, tās rezultātā iecerēts tiesu izpildītājus reformēt par brīvo profesiju. Ministre izteica cerību, ka šī gada jūnijā Saeima beidzot pieņems likumu par tiesu izpildītājiem, kas ļaus šo ieceri īstenot, sākot ar 2003. gadu. Tomēr papildus tam būtu jārūpējas vēl arī par tiesu izpildītāju tehnisko aprīkojumu.

Analizējot jautājumu par tiesu infrastruktūru, ministre, kritizēdama parlamentu par vājo atbalstu tiesu namu izbūvei un datorizācijai, norādīja, ka “skopais maksā divreiz” — tiesu nami, kas reiz bijuši lēti saremontējami, tagad ir tādā stāvoklī, ka daudzi no tiem ir jāatjauno kapitāli. Tomēr viņa arī atzina, ka tieši pēdējos divos gados ir daudz paveikts. I. Labucka pat izteica cerību, ka jaunais Rīgas apgabaltiesas nams Abrenes ielā, kurš savas durvis vēršot šā gada rudenī, būšot ne tikai vienkārši jauna tiesu ēka, bet sniegs pat ieguldījumu tiesas spriešanas kultūrā Latvijā, jo pilnībā atbildīs pretkorupcijas prasībām.

Kā atzina ministre, zināmu tiesas spriešanas kultūras uzlabojumu viņa jau novērojusi Latvijā arī šobrīd. Tiesneši paši vairāk sākuši runāt par negodprātības problēmām, tiesu priekšsēdētāji vairāk ierosina disciplinārlietas pret savu tiesu tiesnešiem. Tas, pēc I. Labuckas domām, liecina, ka tiesneši sāk raisīties vaļā no noslēgtas “kastas” darbības principa un aizvien vairāk ņem vērā sabiedrības augstās prasības pret tiesu varu.

Kaut arī I. Labucka atzina joprojām pastāvošās tiesnešu kvalifikācijas problēmas, arī šajā jautājumā viņa pauda zināmu optimismu — pēdējo gadu laikā ir stabilizējies Tiesnešu mācību centra darbs, turklāt jau divus gadus no valsts budžeta tiek piešķirti līdzekļi tieši tiesnešu kvalifikācijas līmeņa celšanai — līdz šim šis process bija balstījies gandrīz vai tikai uz entuziasmu.

Lielākās pārmaiņas, kas varētu skart tiesu sistēmu tuvākajā laikā, arī būs vērstas uz tiesu varas nostiprināšanu. Tieslietu ministre pieminēja jau Tiesnešu konferencē prezentēto tiesnešu un tiesu darbinieku atalgojuma jauno koncepciju, kura gan nekādu oficiālu pastiprinājumu nav guvusi, gan iespējamo Justīcijas padomes izveidi, kas būtu paredzama jaunajā likumā par tiesu varu. Šī padome apvienotu visu triju līmeņu tiesu pārstāvjus, kurus ievēlētu Tiesnešu konferencē, tieslietu ministru, ģenerālprokuroru un citas ar tiesu varu saistītas amatpersonas. Justīcijas padome lemtu ar tiesu administrāciju saistītos jautājumus, pārstāvētu tiesu varu attiecībās ar citiem valsts varas zariem Latvijā, kā arī veidotu un sarunās ar parlamentu pieprasītu tiesu budžetu.

Tieslietu ministre uzsvēra, ka tiesu sistēmas finansējumam ir jābūt atbilstošam tiesu funkciju apjomam, jo tiesu sistēmas kapacitāte vai tās trūkums pats par sevi ir iemesls korupcijas vai tās ēnas izzušanai. I. Labucka izteica arī cerību, ka vismaz pēc pāris gadiem Latvijas tiesu sistēma sasniegs tās galveno mērķi — taisnīguma atjaunošanu katrā konkrētā lietā saprātīgā termiņā.

Kas neizdodas vienam ministram, var izdoties citam

Lielu klausītāju interesi izraisīja četru tieslietu ministru diskusija “Manas grūtības, mani sasniegumi, mans nākotnes redzējums”, kurā piedalījās Egils Levits, Dzintars Rasnačs, Valdis Birkavs un Ingrīda Labucka. Katrs no viņiem raksturoja sava ministra pilnvaru laika sasniegumus un nepadarītos darbus.

Egils Levits (ministra amatā no 1993. līdz 1995. gadam) par savu lielāko panākumu atzina tajā laikā veikto konstitucionālo reformu un civiltiesību sakārtošanu, iesākto valsts pārvaldes reformu un apgabaltiesu izveidošanu. Savukārt kā lielākās tā laika grūtības viņš minēja kvalificētu, domāšanā eiropeisku un elastīgu, reformām lojālu cilvēku resursu trūkumu Tieslietu ministrijā.

Dzintars Rasnačs (ministrs no 1995. līdz 1998. gadam) par savu lielāko veiksmi atzina reģistru reformu Latvijā, konkrēti — Uzņēmumu reģistra reformu. Viņš aizsācis arī dažu rajonu un pilsētu tiesu apvienošanu un vēl joprojām nepabeigto tiesu izpildītāju reformu. Par savām neveiksmēm bijušais ministrs atzina Kriminālprocesa likuma (KPL) izstrādi, kur izveidojās divas pretējas koncepcijas, un Valsts zemes dienesta reformu.

Ingrīda Labucka (ministre no 1998. līdz 1999. gadam, kā arī kopš 2000. gada) savu pilnvaru laiku raksturoja ar terminu “ieviešana”— lielākā daļa pamata normatīvo aktu līdz viņas nokļūšanai šajā amatā jau bijuši pieņemti, tagad atliek tos ieviest vai uzlabot. Izņēmums ir tikai KPL, pie kura darbs notiek joprojām. Drīz stāsies spēkā Darba likums, jāveido pamats Administratīvā procesa likuma funkcionēšanai. Par savu panākumu ministre uzskata arī labo dialogu, kāds, pateicoties tam, ka viņa iepriekš pati strādājusi tiesu sistēmā, izveidojies ar tiesnešiem un Ģenerālprokuratūru. Tas noder, strādājot pie tiesu darba uzlabošanas.

Raugoties perspektīvā, I. Labucka izteica cerību, ka Tieslietu ministrijas loma valstī aizvien pieaugs un tas notiks saistībā ar Latvijas integrāciju ES un šīs organizācijas tiesību pārņemšanu.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Konferences idejas autors — Brokas universitātes prof. Dr.ph. Juris Dreifelds un tieslietu ministre Ingrīda Labucka; bijušie tieslietu ministri — Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egils Levits; Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, Eiropas kustības Latvijā dibinātājs Gunārs Meierovics un konferences organizators akadēmiķis Tālavs Jundzis

Valdis Birkavs (tieslietu ministrs no 1999. līdz 2000. gadam), vērtējot gan savu, gan kolēģu veikumu, atzina, ka paveiktais ir tieši proporcionāls ministra amatā pavadītajam laikam. Turklāt, kā viņš atzina, tiesu sistēmas sakārtošana nemaz neesot tik sarežģīta — vajagot tik zināt, ko darīt, nodrošināties ar politisko aizmuguri jeb “ceļavēju” un būt apveltītam ar stingru politisko gribu. Par saviem lielākajiem veikumiem viņš atzina tiesu datorizāciju, pretkorupcijas uzdevumu paketes izstrādi, lietu nejaušās atlases principa ieviešanu tiesās, lietu piekritības maiņu, Tiesnešu mācību centra finansējuma nodrošināšanu, Rīgas Juridiskās augstskolas izveidi. Savukārt kā savu neveiksmi arī V. Birkavs minēja nespēju pabeigt KPL izstrādi, kā arī tiesu namu administrācijas koncentrēšanu vienās rokās.

Kopumā ministri bija vienoti, ka joprojām ir labi kolēģi (acīmredzot tādēļ arī neapveltīja viens otru ar sevišķi bargu kritiku) un atbalsta tiesu sistēmas attīstību arī tad, kad vairs neatrodas tieslietu ministra krēslā.

Valsts prezidentes apsveikumu konferences “Tiesu sistēma Temīdas svaros” dalībniekiem 2002.gada 3.maijā nolasīja Valsts prezidents padomniece likumdošanas jautājumos Sandra Kukule

Godātie konferences rīkotāji — Pasaules brīvo latviešu apvienības un Eiropas kustības Latvijā biedri, konferences dalībnieki, klausītāji, mūsu valsts iedzīvotāji!

Sākot konferences darbu, vēlos uzdot jums visiem, manuprāt, ārkārtīgi svarīgu jautājumu: cik svarīgas jums ir jūsu tiesības?

Esmu pārliecināta, ka atbilde ir nepārprotama — ļoti svarīgas. Tāpēc mūsu uzdevums ir padarīt tiesības pieejamas, saprotamas un lietojamas jebkuram sabiedrības loceklim, jo tikai tā veidojas sabiedrības tiesiskā apziņa, vēl vairāk — sabiedrības tiesiskā pašapziņa. Tiesības nav domātas tikai juristiem, tiesībām jākalpo sabiedrībai.

Tiesu sistēma pilnīgi pamatoti tiek veidota kā ikkatra cilvēka tiesību aizsardzības svarīgākais balsts, un mūsu visu interesēs ir pilnveidot un aizsargāt šo sistēmu, un, pats būtiskākais, uzticēties tai.

Vēlētos aicināt konferences dalībniekus atklāti un objektīvi vērtēt Latvijas tiesu sistēmu kā mūsu tiesību aizsardzības galveno pīlāru un līdzekli, vēlētos lūgt tiesu sistēmas attīstības problēmu un panākumu vispusīgu aplūkojumu un konkrētu risinājumu meklējumus.

Tiesnešu kvalifikācija un disciplināratbildība, tiesnešu darba kvalitātes vērtēšanas kritēriji, sodu politikas un vienotas tiesu prakses jautājumi — lūk, cik daudz atbilžu jums jārod.

Apmeklējot valsts tiesu varas institūcijas pagājušā gada nogalē, man radās virkne jautājumu, uz kuriem vēlētos saņemt pilnīgākas atbildes. Un tās būtu atbildes par tiesu darba atklātību un ikviena sabiedrības pārstāvja iespējām iepazīties ar mūsu tiesu varas lēmumiem gan vienotā tiesu sistēmas datortīklā, gan visiem pieejamā interneta portālā, jo tieši spriedumu taisnīgums un atbilstība likumu normām liecina par tiesu darbu. Joprojām aktuāls ir arī jautājums par lietu sadali tiesās un atklātas un vienotas kārtības nepieciešamību. Nav gūta atbilde par ilgi solīto jauno Kriminālprocesu un ar to saistītajām cerībām par tiesu darba uzlabošanu.

Daudz tiek runāts par korupciju tiesu sistēmā, taču pašām tiesu varas amatpersonām būtu svarīgi apkopot informāciju par tiesu kļūdām un nepamatotiem spriedumiem, lai varētu vērtēt konkrēto tiesnešu darbu. Paškritikas un gribas trūkums pašā tiesu varā identificēt problēmas un cīnīties ar tām likumsakarīgi var novest pie jau uzsāktajiem tiesu varas patstāvības ierobežojumiem no likumdevēju puses.

Kā redzams, darba konferencei ir daudz un debates solās būt karstas. No visas sirds vēlu jums spēku un pacietību meklēt un atrast risinājumus!

Dina Gailīte, “LV” tieslietu nozares virsredaktore