ATSAUCĒ IETVERT:
"Vienīgi tad, kad cienīsim paši sevi, savu tautu un valsti, cienīs arī mūs". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.05.2002., Nr. 67 https://www.vestnesis.lv/ta/id/61852
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
“Vienīgi tad, kad cienīsim paši sevi, savu tautu un valsti, cienīs arī mūs”
 Sestdien, 4.maijā, pēc Saeimas svinīgās sēdes, svētku noskaņā pie Saeimas nama: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Saeimas deputāti, Ministru kabineta locekļi un ārvalstu diplomāti |
 Sestdien, 4.maijā, pie Brīvības pieminekļa: Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Ministru prezidents Andris Bērziņš (priekšplānā no kreisās), Valsts prezidentes adjutants Arnis Lokmanis un Rīgas garnizona komandieris Juris Vectirāns Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
Sestdien, 2002.gada 4.maijā, Latvijas Republika atzīmēja Latvijas Neatkarības (4.maija) deklarācijas pasludināšanas dienas 12.gadskārtu
Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Triju Zvaigžņu ordeņu pasniegšanas ceremonijā Rīgas Latviešu biedrības namā 4.maijā:
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs, augsti godātie Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekļi, ekselences, dāmas un kungi!
Es sveicu jūs šajā skaistajā, saulainajā maija dienā, kad mēs svinam savas neatkarīgās valsts atdzimšanu un šajā nozīmīgajā datumā godinām tos, kas šogad ir izvirzīti un saņēmuši Latvijas valsts augstāko atzinību — Triju Zvaigžņu ordeni vai goda zīmi. Savulaik, kad tikko tika nodibināta Latvijas Republika, bija vairāki ordeņi un goda zīmes. Pašlaik ir atjaunots tikai viens no tiem, un es ceru, ka Saeima — un šķiet, tā būs jaunā Saeima, — varbūt ar prezidentes atgādinājumu varētu ķerties pie šo kādreizējo ordeņu un goda zīmju atjaunošanas. Šādu priekšlikumu prezidente ir iesniegusi, bet pagaidām neesam tikuši tuvāk savam mērķim.
Pašlaik mums ir viena valsts līmeņa atzinība, ko Triju Zvaigžņu ordeņa dome valsts vārdā izsniedz gan Latvijas pilsoņiem, gan citu valstu pilsoņiem, kas ir atzīti par savu izcilību un to, ko viņi ir darījuši Latvijas labā. Mums ir tikai viena atzinība ļoti daudziem un dažādiem nopelniem, un tādēļ šie nopelni ir daudzdimensionāli, jo vienam un tam pašam apbalvojumam savā dzīvē bieži vien ir ne viens vien sasniegums. Dažam ir tā, ka viņa mūžā ir bijusi kāda zvaigžņu stunda, kas uz visiem laikiem viņa vārdu ieraksta tautas atmiņā un Latvijas vēsturē. Citam tas ir ļoti uzcītīgs, godīgs, krietns, neatlaidīgs darbs mūža garumā, bet tāds, kas iet pāri pār savu vienkāršo pienākumu pildīšanu, tāds, kas sev ir līdzi nesis kādu īpašu mirdzumu un izcilību, kaut ko tādu, kas ir pamanīts līdzcilvēku acīs, kas ir licis viņiem šo cilvēku izvirzīt un domei lemt. Domē ir pārstāvēti ļaudis ar plašu, dažādu un bagātīgu pieredzi, un man šķiet tas viņiem palīdz novērtēt visdažādākos nopelnus.
Katram, kas ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni vai goda zīmi, es vēlētos apliecināt, ka viņš pamatoti var justies lepns par to. Tā ir zīme, ka šis cilvēks ir ko īpašu sasniedzis, ir sasniedzis kaut ko, kas ir apbrīnas, cieņas un atzinības nopelns tautas, visas sabiedrības acīs. Es apsveicu visus jūs, kas šodien tiekat godināti, un apsveicu arī jūsu tuviniekus, mātes un tēvus, kas jūs izaudzināja, dzīvesbiedrus vai dzīvesbiedres, kas jūs atbalsta, apsveicu bērnus, kas var būt lepni par saviem vecākiem, kā arī visus citus radiniekus. Tāpat daudzi tādu apbalvoto līdzcilvēki, kas ir augstu novērtēti savā profesijā, var justies lepni līdzi, jo mēs vēlamies pierādīt, ka katrs amats un dzīves sfēra var kādā brīdī būt apbalvojuma un īpašas uzmanības vērta.
Latvijai kā valstij ir vajadzīga izcilība visos līmeņos, lai mēs noķertu vēsturē zaudēto laiku, lai mēs turpinātu attīstīties tai paātrinātajā tempā, kādā esam gājuši kopš neatkarības atjaunošanas. Es novēlu visiem būt lepniem par sevi un saviem sasniegumiem un būt lepniem par to, ka viņi šodien tiek godināti Latvijas valsts vārdā. Tas ir veids, kādā tiek pateikts paldies par to, ko esam devuši savai tautai, savai zemei, Latvijas valstij.
Pie Brīvības pieminekļa
Ministru prezidents Andris Bērziņš Neatkarības deklarācijas pasludināšanai veltītajā pasākumā:
 4.maija svinīgās sēdes laikā: Saeimas tribīnē — Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Saeimas prezidijā — Saeimas sekretāre Silvija Dreimane, Saeimas priekšsēdētāja biedri Rihards Pīks un Romualds Ražuks |
Tādā dienā kā šī, tādā vietā kā šī, tādu cilvēku priekšā kā jūs ir grūti atrast maniem vārdiem pareizo toni, pat atbilstoši jūs uzrunāt. Sākt tā, kā jau svinīgās reizēs klājas, ar — “Cienījamās dāmas, godātie kungi!”? Diez vai tagad šī būtu piemērotākā uzruna, kaut vai tāpēc, ka aizvadītajos četrpadsmit piecpadsmit gados tā ir pilnībā pazaudējusi savu agrāko izaicinājuma un “miera laiku” nostalģijas pieskaņu. Varbūt uzrunāt jūs — “Dārgie cīņas biedri!”? It kā pārāk skaļi un bravūrīgi. Tāpēc sākšu vienkārši — Trešās atmodas dienu draugi!
Nav svarīgi, cik mums katram toreiz īsti bija gadu, jo mēs visi tās dienas atceramies kopējā nostalģijā: jo tad patiešām mums saule spīdēja spožāk, debesis bija zilākas, bet mēs paši — baltāki, tīrāki un skaistāki.
Un tādēļ uz tiem, kas mums toreiz bija blakām, lai arī cik tālu mūs pēc tam dzīve ir aizmētājusi, satiekoties mēs raugāmies ar siltumu un pretim saņemam tādu pašu siltu skatienu.
Bet, ja nu tas tā nav, tad ar pašu cilvēku kaut kas nav kārtībā un jāsāk par viņu nopietni uztraukties.
Protams, kā jau jaunībā, pat ja runa ir tikai par politisko jaunību, mums piemita dabisks naivums.
Runa Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienai veltītajā pasākumā Rīgā, Reiterna namā, 2002.gada 3.maijā
Tādā dienā kā šī, tādā vietā kā šī, tādu cilvēku priekšā kā jūs ir grūti atrast maniem vārdiem pareizo toni, pat atbilstoši jūs uzrunāt. Sākt tā, kā jau svinīgās reizēs klājas, ar — “Cienījamās dāmas, godātie kungi!”? Diez vai tagad šī būtu piemērotākā uzruna, kaut vai tāpēc, ka aizvadītajos četrpadsmit piecpadsmit gados tā ir pilnībā pazaudējusi savu agrāko izaicinājuma un “miera laiku” nostalģijas pieskaņu. Varbūt uzrunāt jūs — “Dārgie cīņas biedri!”? It kā pārāk skaļi un bravūrīgi. Tāpēc sākšu vienkārši — Trešās atmodas dienu draugi!
 Sestdien, 4.maijā, Rīgas Latviešu biedrības namā: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekļi, valdības pārstāvji un jaunie Triju Zvaigžņu ordeņa un ordeņa goda zīmju īpašnieki Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim” |
Nav svarīgi, cik mums katram toreiz īsti bija gadu, jo mēs visi tās dienas atceramies kopējā nostalģijā: jo tad patiešām mums saule spīdēja spožāk, debesis bija zilākas, bet mēs paši — baltāki, tīrāki un skaistāki.
Un tādēļ uz tiem, kas mums toreiz bija blakām, lai arī cik tālu mūs pēc tam dzīve ir aizmētājusi, satiekoties mēs raugāmies ar siltumu un pretim saņemam tādu pašu siltu skatienu.
Bet, ja nu tas tā nav, tad ar pašu cilvēku kaut kas nav kārtībā un jāsāk par viņu nopietni uztraukties.
Protams, kā jau jaunībā, pat ja runa ir tikai par politisko jaunību, mums piemita dabisks naivums.
Debesis šķita tik tuvu un viss tik ātri un viegli sasniedzams.
Tagad pie sevis jāpasmejas, atceroties, kā viens no mūsu tālaika runas vīriem lielā pacilātībā pareģoja, ka pēc neatkarības atgūšanas Latvija četros gados sasniegšot Somijas līmeni, un, pats galvenais, viņš tam arī ticēja.
Dzīvē viss izrādījās daudz sarežģītāk un negaidīti grūtāk. Mēs uz pašu ādas esam izbaudījuši to, ka nekas nenāk par velti, ka par visu ir jāmaksā. Esam sapratuši, ka tādu svētu vērtību kā brīvība neviens, pat ja gribētu, nevar mums uzdāvināt. Var vienīgi nākt mums talkā, lai sagrautu netaisnības un nebrīves valstību.
Taču brīvības un taisnības valsts jāceļ mums pašiem. Un vispirms — pašiem sevī.
Taču ar vienu no šajos gados mums dotajām mācībām mēs esam apraduši tikai pēdējā laikā. Jo tā mums visiem ir bijusi arī visgrūtāk pieņemama. Tā ir atziņa, ka dzīve mūžīgi nevar steigties aulēkšiem, ka pēc straujām pārmaiņu un pārkārtojumu vētrām, pēc tautas emocionālā pacēluma brīžiem nāk ilgi un nesteidzīgi jauncelsmes gadi.
 |
 |
|
|
Sestdien, 4.maijā, pie
Brīvības pieminekļa: Ministru prezidents Andris Bērziņš,
ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, Saeimas priekšsēdētājs
Jānis Straume un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga
(priekšplānā) |
||
 |
 |
|
| Sarunā: Ministru prezidents Andris Bērziņš, bijušais ASV vēstnieks Latvijā Džeimss Holmss, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis; Andris Bērziņš, ASV vēstnieks Latvijā Braiens Karlsons, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Romualds Ražuks | ||
 |
 |
|
| Pirms ziedu nolikšanas: Romualds Ražuks, Ģirts Valdis Kristovskis, Raimonds Graube, Rihards Pīks, Jānis Krūmiņš, Silvija Dreimane; Gunārs Meierovics un Indulis Bērziņš | ||
Tādēļ mūsu visu pirmais pienākums ir nosargāt sevī Atmodas ideālus, uzturēt sevī to dienu enerģiju un apņēmību un ieguldīt nebeidzamo darbu rutīnā.
Vēsturē ir daudz piemēru tam, ka revolūcijas to īstenotājiem kļūst par sava veida narkotiku – viņi nespēj iekļauties rāmā ikdienā un tādēļ ir gatavi izraisīt jaunus karus un avantūras, pat pazaudēt visu reiz iegūto kā nevērtīgu, lai tikai savās asinīs atkal un atkal izjustu cīņas un pārmaiņu straujuma radītā adrenalīna uzplūdus.
Atskatoties uz mūsu valsts neilgo vēsturi, mēs arī tajā atradīsim daudz ilūziju un veltus pūliņus, aklu ticību pēkšņam “lielajam lēcienam”, kas Latviju uzsviedīs Rietumeiropas līmenī, pārmēru cerības par vienas vai otras tautsaimniecības nozares iespējām atnest ikkatram ātru labklājību.
Jā, pēdējos gados mēs pārvaram savas agrākās alkas pēc vētrām, straujiem lēcieniem un adrenalīna dunas asinīs. Mēs samierināmies ar ikdienas darba nenovēršamību, apzināmies, ka šī valsts mums jāceļ, rūpīgi liekot ķieģeli pie ķieģeļa, sperot soli pa solim. Tomēr mēs varam sevi uzmundrināt, ka šie soļi Latvijai ir daudz platāki nekā vairākām kaimiņvalstīm. Arī tām, ko apskaužam un kam ceram līdzināties.
Valsts ekonomikas attīstības tempi izraisa starptautisku respektu, un tikai no mums pašiem ir atkarīga straujās gaitas saglabāšana.
Latvijas valdībām mēdz pārmest, ka aiz makroekonomiskiem rādītājiem tās neredzot dzīvus cilvēkus. Taču tikpat bīstama, ja ne vēl bīstamāka, ir tendence, piesaucot vienu vai otru neveiksmi, nepadarītu darbu, noliegt visu, ko mūsu tauta un valsts ir paveikusi.
Man pašam sāp sirds par tiem diemžēl daudzajiem līdzcilvēkiem, īpaši sirmgalvjiem, slimiem cilvēkiem un bērniem, kuriem Latvijas pārveidošanas gadi ir izrādījušies pārāk sūri. Taču te man nelīdzēs žēlabas, tikai godprātīgs un apņēmīgs darbs.
Man sāp sirds par to, ka vienotība un ticība nākotnei, kas stiprināja mūsu garu un sildīja mūsu sirdis Atmodas dienās, tik ātri sašķobījās un pagaisa atjaunotās Latvijas ikdienas rosībā.
Sāp sirds arī par tiem cilvēkiem, kas bija mums blakus tajā neaizmirstamajā laikā un kas neizturēja pārbaudi ne ar slavu, pat ne tik daudz ar varu, cik ar naudu. Viņi dažkārt atgādina tos Bābeles torņa celtniekus, kas, pazaudējuši kopīgu valodu, ir sākuši, kā rakstos stāstīts, turēt cits citu aizdomās. Tā vietā, lai mūrētu savus akmeņus celtnē, viņi ārdījuši tos laukā. Bet daži slēpuši tos azotē, lai izdevīgā brīdī gāztu kādam pa galvu.
Domāju, ka par to ir jādomā ikvienam no mums.
Latvijas tauta var pamatoti izvirzīt daudz nopietnu pārmetumu saviem valstsvīriem un ierēdņiem. Jā, kļūdas bija neizbēgamas, trūka gan pieredzes, gan arī skaidra priekšstata par reālām grūtībām un ceļiem izvirzīto mērķu sasniegšanai. Bet vai tādēļ mums ir jānolaiž rokas un jāpavada laiks vienās žēlabās par to, ka dzīve nav pēc burvja mājiena kļuvusi par mūsu seno dienu sapni?
Patiesībā mēs esam bagāti. Mums ir brīva un neatkarīga Latvijas valsts, kuras augšāmcelšanos mēs ne tikai vērojām, bet paši arī sekmējām, cik nu Dievs katram bija devis spēku, degsmi un ticību. Varam teikt, ka mums vienkārši paveicās, varbūt pat laimējās dzīvot brīnumaino vēsturisko pārvērtību laikā.
 |
 |
 Saeimas sēdē: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Ministru prezidents Andris Bērziņš pēc svinīgās sēdes, Saeimas pagalmā, kopības brīdī Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
Jā, laimējās, taču galvenais: mēs kā pilsoņi un kā tauta kopumā izrādījāmies vēsturiskā izaicinājuma cienīgi! Par to mums ir tiesības būt lepniem.
Mums ir vajadzīga tāda vienotība un ticība sev, kāda valdīja barikāžu ugunskuru naktīs. Kad mēs sēdējām ap tiem plecu pie pleca, apzinādamies, ka pret tankiem mēs esam bezspēcīgi. Un tomēr nevarējām izklīst pa kaktiem, jo katrs bija uzņēmies atbildību par šo zemi un zināja, ka viņa vietā nav un nebūs neviena cita, kam šo atbildību uzkraut.
Mūsdienu izaicinājums acīmredzot mums nebūs tik draudīgs un bīstams. Cik zinu, vismaz pagaidām neviens nedraud uz mums šaut par to, ka kāpinām sava iekšzemes kopprodukta tempus vai pilnveidojam savu sociālās apdrošināšanas sistēmu.
Tauta var prasīt un tai ir jāprasa no saviem priekšstāvjiem viņu pašu doto solījumu un tautas izteikto vēlmju īstenošana. Taču vairākos gados ir izveidojies tāds stāvoklis, ka daļa tautas, nobalsojusi kārtējās vēlēšanās, it kā uzskata – līdz ar to viņu līdzdalība valsts pārvaldē izbeidzas, par visu atbild un pie visa ir vainīgi politiķi un ierēdņi, bet viņi, pilsoņi, paši ir tikai cietēji, un no viņiem nekas nav atkarīgs vismaz līdz nākamajām vēlēšanām. Iespējams, ka daļai no šiem cilvēkiem vienkārši ir kauns atcerēties, par kādiem avantūristiem tie acumirklīgā entuziasmā ir balsojuši, un kādi darbi pēc tam ir sekojuši saldajiem vārdiem.
Iespējams, daudzi pilsoņi joprojām svēti tic, ka viņu labklājība pilnībā ir atkarīga no pareiza Saeimas balsojuma vai mainītas vēlēšanu sistēmas. Es nevaru kaut ko pārmest tiem mūsu līdzpilsoņiem, kuriem cerības, pat ja tās ir aklas, spēj padarīt viņu sūro ikdienu gaišāku. Tomēr mums ir jāapzinās, ka, vairoties no pilsoniskas atbildības un savām tiesībām aktīvi ietekmēt politisko varu, Latvijas sabiedrība izdarīs sev pamatīgu lāča pakalpojumu. Tāpēc plaisā, kas ir izveidojusies starp valsti un sabiedrību, demonstratīvā dalīšanā — “jūs tur augšā un mēs te apakšā”— nav vainojami tikai politiķi un ierēdņi, valdība un valsts.
Ikkatram pilsonim ir jāizjūt sava atbildības daļa par to, kas šo gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas nav izdevies vai darīts nepietiekami. Pilsoniskas dusmas, kam neseko aktīva darbība, ir bezvērtīgas.
Mēs, politiķi un ierēdņi, neesam nekādi ragainie velni. Taču arī eņģeļi nekad nebūsim. Vien cilvēki ar savām vājībām un savām stiprajām pusēm.
Tāpēc ir jāapzinās, ka ne jau apgaismots premjerministrs vai Eiropas iestāžu prasības būs tas efektīvākais līdzeklis, kas nodrošinās caurskatāmāku pārvaldi un radīs tādus mehānismus, kas katram pilsonim un iedzīvotājam ļaus ne vien būt lietas kursā par pieņemamiem lēmumiem un likumiem, bet arī reāli piedalīties to izstrādāšanā.
Mēs, protams, cenšamies, bet valsts pārkārtojumu vezumam ir vajadzīga arī cita pātaga. Te ir vajadzīga katra cilvēka pārliecība par to, ka tā ir viņa valsts un tās labklājība ir arī viņa rūpe. Ka viņš ir ne tikai piederīgs šai valstij, bet arī līdzdalīgs tās likteņu noteikšanā. Pilsonisku apziņu nevienam nevar izsniegt kā personas kodu vai automašīnas numuru. To rast un stiprināt var tikai katrs cilvēks pats. Šajā ziņā esmu un būšu optimists. Es ticu tautas spēkam pārvarēt grūtības.
Sirds dziļumos katrā no mums joprojām ir dzīva tā laimīgā un lepnā Atmodas dienu izjūta, kad mēs katrs uzņēmāmies atbildību par savu valsti. To jau reiz teica Ojārs Vācietis, un es varu vien viņa vārdus vēlreiz atgādināt sev, jums un ikvienam šīs valsts pilsonim: “Tu esi Latvija!” Un piebilst klāt no sevis: neviens cits, Andri, Jāni, Baiba vai Pēteri. Tikai tu.
Saeimas Prezidijā:
Lēmums par Saeimas svinīgās sēdes sasaukšanu 2002. gada 4. maijā
Saeimas Prezidijs nolemj:
Sasaukt 2002.gada 4.maijā pulksten 12.00 svinīgu Saeimas sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 82.gadadienai un Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 12.gadadienai.
Sēdes darba kārtībā: Saeimas priekšsēdētāja uzruna.
Saeimas priekšsēdētājs J.Straume
Rīgā 2002.gada 18.aprīlī Saeimas sekretāre S.Dreimane
Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume Neatkarības deklarācijas pasludināšanai veltītajā sēdē:
Cik daudz saviļņojošu runu un solījumu ir izskanējis kopš tās dienas, kad pieņēmām Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju, — pavisam tieši un reizē vienkārši. Tolaik dziņa pēc patiesas brīvības bija kļuvusi par mūsu augstāko mērķi, savukārt deklarācija bija kā brīvības zīme. Vērtējot deklarācijas vēsturisko nozīmi, atbilstošs šķiet mūsu laikabiedra sacītais, citēju: “Ir mūsu neapvaldāms prieks šai brīdī. Tagad mēs šeit zālē līksmojam līdzi tautai, kas gavilē uz ielas. Skan “Dievs, svētī Latviju!”. No sākuma tā kā nedroši, bet dziesma ceļas (...) un kļūst varena (...). Laikam kopš 1940.gada šai zālē pirmo reizi ir tāds parlaments, kas spēj bez koru un skaņuplašu atbalstiem nodziedāt valsts himnu, jo tā ir tautas lūgšana. Es domāju, ka šajā brīdī mums dziedāja līdzi visa Latvija.
Ejam ārā uz gavilējošās pārpildītās ielas (...). Un pārņem tāda nelāga krāpnieka sajūta. Par ko paldies? Ko esam devuši? Deklarāciju? Brīvību uz papīra? Nē. Mēs esam devuši cilvēkiem iespēju šodien savās sirdīs justies brīviem. Un ar šo sirdsticības brīvību tauta spēs aiziet līdz īstai brīvībai.” (Citāta beigas.)
Svinīgās sēdes stenogramma:
Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.
Sēdes vadītājs. Godātie klātesošie! Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 12.gadadienai veltīto Saeimas svinīgo sēdi pasludinu par atklātu.
Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks.
R.Pīks (7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs). Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem.
J.Straume (7.Saeimas priekšsēdētājs). Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, cienījamās deputātes, godātie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!
Cik daudz saviļņojošu runu un solījumu ir izskanējis kopš tās dienas, kad pieņēmām Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju, — pavisam tieši un reizē vienkārši. Tolaik dziņa pēc patiesas brīvības bija kļuvusi par mūsu augstāko mērķi, savukārt deklarācija bija kā brīvības zīme. Vērtējot deklarācijas vēsturisko nozīmi, atbilstošs šķiet mūsu laikabiedra sacītais, citēju: “Ir mūsu neapvaldāms prieks šai brīdī. Tagad mēs šeit zālē līksmojam līdzi tautai, kas gavilē uz ielas. Skan “Dievs, svētī Latviju!”. No sākuma tā kā nedroši, bet dziesma ceļas (...) un kļūst varena (...). Laikam kopš 1940.gada šai zālē pirmo reizi ir tāds parlaments, kas spēj bez koru un skaņuplašu atbalstiem nodziedāt valsts himnu, jo tā ir tautas lūgšana. Es domāju, ka šajā brīdī mums dziedāja līdzi visa Latvija.
Ejam ārā uz gavilējošās pārpildītās ielas (...). Un pārņem tāda nelāga krāpnieka sajūta. Par ko paldies? Ko esam devuši? Deklarāciju? Brīvību uz papīra? Nē. Mēs esam devuši cilvēkiem iespēju šodien savās sirdīs justies brīviem. Un ar šo sirdsticības brīvību tauta spēs aiziet līdz īstai brīvībai.” (Citāta beigas.)
Šogad pirmo reizi esam atzinuši 4.maiju par valstiski svinamu dienu, nosakot to ar likumu, un, manuprāt, tā ir laba iespēja gan godināt izcīnīto neatkarību, gan visiem kopā, atstājot malā savstarpējās politiskās ķildas, paskatīties uz savu valsti un tautu citādā skatījumā. Kā tautas priekšstāvji tieši mēs, Saeimas deputāti, esam vispirms atbildīgi par tiem procesiem, kas valstī notiek, un žēl, ka pārāk bieži laiku izlietojam, lai pierādītu katrs savas partijas taisnību, izceltu savas politiskās atšķirības zīmes un nopeltu citus.
Šobrīd, kad cildinām Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu, godināsim arī to ceļu, kas 50 gadu garumā veda uz šo dienu, ceļu, kurā katram spertajam solim bija sava patiesība un nozīme. Pirmie bija latviešu leģionāru un nacionālo partizānu soļi. Tautas lielākās daļas garīgā pretošanās nīstajam režīmam. Un pat no Gulaga nometnēm pārnākušo stāstītais nevarēja mūs salauzt. Trimdas tautiešu un Latvijas diplomātisko pārstāvniecību gadiem ilgā nelokāmā nostāja Latvijas neatkarības jautājumā uzturēja cerību. Atsevišķi cilvēki, kuri no savas pārliecības neatteicās pat tad, ja samaksa par to bija personiskā brīvība, veselība, pat dzīvība, vairoja pārējo spēku. Atklātībā izejošās plašās kustības un organizācijas aptvēra arvien lielāku tautas daļu un skaidri liecināja par tās atmodu. Apstiprinājumu šim ilgajam un grūtajam ceļam saņēmām no Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātiem.
Šie soļi, lai arī reizēm tikai iztēlē skatīti, samina tos, kuri aizgāja pa citu ceļu — pa nodevības, iztapības un melu ceļu. Tas ir nožēlojami, ka daļa no viņiem vēl šodien neko nav sapratuši, jo visiem spēkiem cenšas nostiprināties un iegūt politisko varu Latvijā. Cik precīzi mūsu laiku raksturo pagājušajā gadsimtā Kārļa Skalbes sacītais: “Latvija vairs nav ne sapņi, ne nopūtas. Latvija ir darbs un cīņas.” Un, tāpat kā toreiz, arī tagad mums Latvija jāsargā no tai naidīgu spēku atgriešanās, to spēku, kuri grib mūsu valsti aizvest pavisam citā virzienā.
Šajos divpadsmit gados daudziem no mums ir bijusi vēlēšanās novērsties no savas vēstures, nešķetināt tos mezglus, kuri tika sasieti mūsu nebrīves gados. Cik ilgi mēs vēl klausīsimies pret mūsu tautu vērstās Simona Vīzentāla centra melīgās un absurdās apsūdzības, kas pēdējā laikā arvien pieņemas spēkā? Pārsteidzoša ir šīs patiesībā sabiedriskās organizācijas prasme pagriezt pagātni tikai sev vēlamajā virzienā, un šķiet, ka arī pašreizējie pasaules notikumi tiks pavērsti gluži tāpat. Var jau jautāt: kad mēs beidzot atmetīsim šo iztapīgo pieklājību un atbrīvosimies no mūžīgās vainas apziņas, un sapratīsim, ka vienīgi tad, kad cienīsim paši sevi, savu tautu un valsti, cienīs arī mūs?
Jā, vēsture ne reizi vien ir pierādījusi, ka skaitliski nelielām tautām nosargāt savas kolektīvās tiesības, kuras tām piešķir virkne starptautisku dokumentu, nav viegli. Mūsdienu trauksmainā pasaule, kurā izpratne par demokrātijas principiem mainās atkarībā no politiskajiem notikumiem, ir pierādījums manis sacītajam.
Šajā svētku reizē īpaši gribas izcelt mūsu tautu, kuras spēku paši vēl neesam tā īsti novērtējuši. Lai gan Latvijā un ārpus tās lepojamies ar mūsu sasniegumiem kultūrā un sportā, ikdienā vairs nespējam ieraudzīt to parastā darba veicēju, bez kura mūsu valsts dzīve kādu dienu apstātos. Nespējam vairs ieklausīties skaitļos un ieraudzīt tabulas, kas liecina par to, ka tikai neliela daļa mūsu tautas dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi. Un tieši tādēļ tauta, kura cīnījās par Latvijas neatkarību, sāk raudzīties ar arvien lielāku nepatiku uz mūsu darbu. Sava darba novērtējumu mēs saņemsim pavisam drīz, taču pieļautās kļūdas varbūt vairs nebūs iespējams labot. Cilvēki allaž grib uzlabot savu nākotni, savus dzīves apstākļus, un tādēļ vienmēr, kad pienāk vēlēšanu diena, cer, ka šī nu būs tā reize, kad viņu balsis tiks atdotas par to partiju, kura dzīvi patiešām padarīs labāku.
Priecē tas, ka mūsu jaunatnē atdzimst patriotisms. Un, lai arī daudziem tā izpausmes dažbrīd šķiet pat biedējošas, atcerēsimies paši sevi — jaunībai taču arvien ir raksturīgas karstas jūtas un domas. Esmu pārliecināts, ka no šiem jauniešiem izveidosies krietni Latvijas dēli un meitas.
Godātie deputāti!
Pavisam nesen mēs radījām to juridisko vairogu, kas nepieciešams latviešu valodas kā valsts valodas statusa nostiprināšanai. Un, lai gan socioloģiskās aptaujas vēsta, ka mūsu valstī samazinās latviešu valodas nepratēju skaits, tā diemžēl ir tikai šķietamība, jo tajā pašā laikā palielinās latviešu valodā nerunājošo skaits. Tas nozīmē, ka mūsu valsts valodas politika šobrīd vēl nav radījusi akūtu nepieciešamību valsts valodu lietot. Un ar grozījumu pieņemšanu Latvijas Republikas Satversmē vien ir par maz. Ir vajadzīgs šī darba turpinājums, mērķtiecīgs un vienots. Ar lielām cerībām raugāmies uz Valsts prezidentes izveidoto Valsts valodas komisiju, kurā apvienojušās spēcīgas un zinošas personības, kuras uzskata, ka “latviešu valodu nevar atstāt stihijas ziņā vien”. Komisijas izstrādātās programmas liecina par skaidru mērķi — stiprināt latviešu valodas nozīmi, uzturēt mūsu valodu dzīvu, veicinot tās lietošanu sabiedrībā. Nenoliedzami, ir jāpārdomā, kuras jomas veicināt vispirms, taču viennozīmīgi ir skaidrs, ka nepieciešamie finansu līdzekļi šim darbam jau tuvākajā laikā mums būs jāatrod. Un, ja nespējam par to vienoties, ja paši ar savu ikdienas darbu un attieksmi nevaram panākt stabilu latviešu valodas pastāvēšanu un attīstību, tad aizsāktais valodas politikas ceļš mūs novedīs strupceļā. Lai gan augsta līmeņa ierēdņi dažādu iemeslu dēļ pēdējā laikā atstāj amatus visai bieži, apstāklim, ka tieši šobrīd to izdarījusi Valsts valodas centra vadītāja, ir dziļi simboliska nozīme. Ir jāieklausās viņas vārdos par šīs aiziešanas iemesliem, tāpat kā jāpatur prātā EDSO amatpersonas sacītais par divvalodības noteikšanu Latvijā.
Lielu uzmanību veltām jautājumam par savas valsts iespējām ietekmēt Eiropas nākotni. Eiropas Savienība, ar kuru mūsu valsts vadītāji uzsāka sarunas 1995.gadā, ļoti atšķirsies no tās Eiropas, kurā iestāsimies mēs. Dalība Eiropas Savienības Konventā mums dod šo vēsturisko iespēju — nospraust gan savu tiesību robežas, gan vienoties par Eiropas nākotnes pastāvēšanas principiem. Mūsu uzdevums ir cīnīties par tādu Eiropas Savienības nākotni, lai vienlīdz svarīgas būtu gan lielo un mazo, gan veco un jauno dalībvalstu intereses. Tagad, kad Eiropas Savienība diskutē par šiem jautājumiem, domas dalās. Taču es ļoti ceru, ka tās nenosvērsies par labu centralizētai federālai valstij, jo tādā gadījumā, kā arī ņemot vērā pašreizējo tautas nostāju, var veidoties Latvijai ne pārāk perspektīva situācija, pievienojoties Eiropas neitrālajām valstīm. Mūsu tautas suverēnā vara nav tikai formāls pants Latvijas Republikas Satversmē, tas ir tautas izcīnīts pašnoteikšanās princips. Un savu vietu mēs varam izcīnīt ar drosmi, gudrību un neatlaidību, aktīvi meklējot domubiedrus un partnerus, vienmēr esot nemierā ar sevi. Šajā posmā īpaši svarīgs ir tautas viedoklis gan par mūsu valdības izvirzītajiem priekšlikumiem, gan par Latvijas vietu Eiropas Savienībā un par Eiropas Savienības nākotni. Saistībā ar šā mērķa īstenošanu jau pēc pāris dienām darbu sāks Latvijas Nacionālais konvents. Šī iespēja ir jāizmanto. Un, lai gan varbūt mazliet naivi, taču mūsu visu cerības izsakoši ir Kārļa Skalbes vārdi: “Es ticu, ka pasaule nedibinās tikai uz rupjām varas attiecībām, un tomēr es arī zinu, ka katra tauta pati sevi kronē ar savu varonību un kultūru. Ja šis vainags stāv tik augstu, ka neviens nevar viņu noņemt, tad viņš mums paliek. Un tas ir īstais de jure.”
Zināmas cerības vieš arī pēdējā laikā pasaules arēnā sevi piesakošo mazo tautu un valstu cīņa par savu identitāti, valodu, ticību, vietu pasaulē. Ar domubiedru atbalstu esam panākuši, ka Eiropas Savienības Konventā viena no darba valodām būs mūsu latviešu valoda. Un tāpēc varam cerēt, ka “nenokļūsim pavisam citā Eiropas Savienībā, nekā bijām domājuši”.
Arī noteikumi attiecībā uz mūsu dalību NATO ir smagi... Taču jau pavisam drīz tautas nopietnais atbalsts mūsu dalībai šajā aliansē, milzīgais ieguldījums ceļā uz šo organizāciju vainagosies ar uzaicinājumu tajā iestāties. Ikviens no mums var lepoties ar Latvijas bruņoto spēku misiju kolektīvajā drošībā, ar jaunajiem latviešu virsniekiem un karavīriem, kuri lieliski veic savus pienākumus kopā ar NATO kolēģiem. Mūsu un alianses kopējās vērtības, kā arī tas apstāklis, ka šī organizācija jau pusgadsimtu ir spējusi garantēt mieru visā Eiropā, ļauj mums būt drošiem, ka Krievijas un ASV ciešā sadarbība nespēs izjaukt mūsu nodomus. Un, kaut arī mēs nevaram zināt, kāda būs situācija pasaulē jau nākamajā brīdī, izpaužoties noteiktām cēloņu un seku kopsakarībām, pilntiesīga mūsu valsts dalība šajā organizācijā sniedz vienīgo drošības pamatu mūsu valsts attīstībai.
Godātie kolēģi!
Politika dažkārt tiek salīdzināta ar šaha spēli. Šahā valda taisnīgs un reizē bargs princips: ja esat pieskāries kādai figūrai, ar to ir jāizdara gājiens, kaut arī pēdējā sekundes desmitdaļā pamanāt, ka šis gājiens var izšķirt rezultātu jums par sliktu.
Politikā nav patīkami justies kā bandiniekam, kas formāli ir maznozīmīga figūra. Nav patīkami izdarīt gājienu, apzinoties, ka to izdomājis un diktē kāds cits. Taču arī bandinieks, sasniedzot galalīniju, var pārvērsties par izšķirošo figūru, kas aizved līdz uzvarai. Es novēlu mums visiem, mūsu tautai — uzvarēt!
Dievs, svētī Latviju!
(Skan valsts himna.)
Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.
Sēdes vadītājs. Paldies! Šī sēde ir slēgta. Visi klātesošie tiek aicināti uz glāzi šampanieša Saeimas Sarkanajā zālē.