Par dziesmoto revolūciju un ne tikai…

Dzejnieks un AS “Vernissage Holding” valdes priekšsēdētājs Jānis Peters:

Īstās briesmas un bailes varēja būt tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kuri gāja neformāli un pavisam neaizsargāti, piemēram, Helsinku grupa, kuru mēs ik pa brīdim atceramies. Bailes? Varbūt tās bija bažas – kā lielā politika pavērsīsies Maskavā… Tās nebija bailes. Tā bija taisnība, ko teicām mēs, radošie cilvēki no oficiālām tribīnēm… Es toreiz biju rakstnieku savienības priekšsēdētājs un izvēlējos skaidru taktiku – nedarīšu neko slepenu, neesmu nekāds pagrīdnieks, un man negribas tādam būt, es darīšu visu atklāti un mēģināšu piesaistīt augstākos varas pārstāvjus, kādi Latvijā toreiz bija. Tieši augstākos, jo zemākā ierēdniecība un represīvās institūcijas visu parasti sajauc un pārcenšas. Kad 1988. gadā kopā ar kolēģiem rīkoju radošo savienību plēnumu, tad piezvanīju Borisam Pugo, kurš toreiz bija Latvijas kompartijas pirmais sekretārs, un ielūdzu viņu piedalīties šajā plēnumā, jo 1988. gadā visas reformas notika pārbūves jeb perestroikas gaisotnē. Toreiz mēs pateicām daudz taisnības, bet ne visu patiesību. Mēs to mēģinājām pasniegt diplomātiski, oficiālās frazeoloģijas ietērpā. Mavriks Vulfsons pateica pavisam skaidri un gaiši, ka Ribentropa–Molotova pakts ir Latvijas okupācija. Ja šajā plēnumā būtu pateikts tikai tas, tad tam būtu izšķiroša vēsturiska nozīme. Par bailēm… Bail nebija tāpēc, ka mēs visi negaidīti bijām kopā, milzīgi daudz cilvēku bija kopā. (…) Kongresu nama, toreiz Politiskās izglītības nama, zāle bija pilna ar mūs atbalstošiem cilvēkiem. Pārsteigti bijām gan mēs – radošie cilvēki, gan partijas funkcionāri. Viņi bija nevis nikni, bet izbrīnīti, ka mums ir tik daudz atbalstītāju. Pēc tam jau sākās lavīna. Kā varēja būt bail 100 000, 200 000, 300 000 cilvēkiem, kuri izgāja ielās? Šādam cilvēku skaitam nav bail – ir pleca sajūta. Mēs visu ietekmējām ar gara spēku, ļoti konkrēti runājot, tas ir mierīgas nevardarbīgas pretošanās ierocis – tā ir dziedāšana. Mums bija dzelzs jeb zelta repertuārs – dziesmusvētki, kuri visus gadus tika uzturēti spēkā. Kā Maskavā, tā Rietumos valdīja uzskats, ka mežonīgie baltiešu separātisti varētu ķerties pie dakšām, baļķiem, paslēptiem automātiem un kādam uzbrukt. Bet par pārsteigumu pasaulei tā bija dziesmota revolūcija. Tā ir unikāla lieta, par ko būtu jāraksta un jāraksta, turklāt ne atmiņas, bet zinātniski pētījumi, jo šī baltiešu kopība tuvākā vai tālākā laikā var noderēt citur pasaulē, kur valda zināmi režīmi. Arī latviešu dziesmusvētku tradīcijas ievirzīja pareizā gultnē mūsu pretošanos. Nākamā pakāpe bija parlamentārais ceļš, ko Baltija izvēlējās, lai atbrīvotos no Padomju Savienības. Mēs, baltieši, atstājām milzīgu iespaidu uz pārējo Padomju Savienību, kur demokrātijas tradīcijas nebija arī pirms kara. Gan dziesmotā revolūcija, gan parlamentārais ceļš tautā guva milzīgu atbalstu. Bailes tur nevarēja būt.

Es neatbildēšu oriģinālāk kā daudzi citi mūsu iekārtas un režīma kritiķi. Zaudējuši ir varas aizmirstie vecie cilvēki, kurus šīs pārmaiņas un solītā jaunā dzīve atgrūda par daudziem gadiem atpakaļ gan sociāli, gan psiholoģiski. Viņi saņem necienīgi zemas pensijas, zaudējuši darbavietas, no varas puses zaudējuši cilvēcisku attieksmi. No otras puses, jāsaka, ka jaunie ir ieguvuši, un tas vecos varētu mierināt, jo jaunie ir viņu bērni un mazbērni. Viņi jau ir pieraduši pie brīvības un brīvības labumiem. (…) Tagad pasaule ir atvērusies – viena no cilvēka pamattiesībām ir pārvietošanās, un demokrātijās tas ir ļoti liels ieguvums. Mēs neesam gatavi tirgus apstākļiem. Kapitālisms tika gaidīta kā brīnums, bet tas ienāca tik strauji… Man pat nav atbildes uz jautājumu, kā kapitālisms būtu ticis taisnīgāk būvēts. Ja bija mērķis uzbūvēt kapitālismu taisnīgāk, tad vajadzēja ķerties pie kādiem centralizētiem paņēmieniem, bet tie ir raksturīgi gan sociālistiskām, gan totalitārām sistēmām. Iespējams, ka mums vajadzēja būt tik gudriem un neļaut izlaupīt valsts īpašumu. Komunisti 1940. gadā bija gudrāki. Cik es zinu, visi uzņēmumu vadītāji bija personīgi atbildīgi par mantas saglabāšanu. Arī 1990.–1991. gadā ikviena uzņēmuma vadītājam vajadzēja likt personīgi atbildēt par īpašuma saglabāšanu un tad veikt privatizāciju. Tagad tie paši, kas vadīja padomju laika struktūras, sadalīja īpašumu savā starpā. Šodien aizbraucu uz laukiem, un bijušā kolhoza ierindas kolhoznieks saka, ka traktori, visa pārējā tehnika pieder kolhoza bijušajam priekšsēdētājam, agronomam, zootehniķim un partijas organizācijas sekretāram. Tā ir patiesība.

Manuprāt, nav tik daudz jārūpējas par latviešu valodas iemācīšanu cittautiešiem, cik par latviešu valodas kvalitātes celšanu vai glābšanu pašos latviešos, latviešu tautā, jo latviešu valoda sāk deformēties tieši latviešu nācijā. Latviešu valodu nes tikai latviešu nācija. Cittautiešiem latviešu valodu var iemācīt vairāk vai mazāk. Ja pienāks brīdis, kad latvieši runās ar tādu akcentu kā cittautieši, tad es neredzu jēgu, kādēļ vispār jāmāca valoda citiem. Latviešu valodas prašana vai neprašana cittautiešiem īstenībā ir ļoti personisks jautājums. Ja cilvēks par mērķi izvirza karjeras veidošanu Latvijas struktūrās un ja viņš gribēs piedalīties sabiedriskajā dzīvē, tad viņš valodu iemācīsies.

“JAUNĀ AVĪZE”