Uzrunā Aleksandra Čaka 32. logs Rīgas Bruņinieku ielā:
Prāts?... Ko tur prāts! Sakiet — vai ausis spēj redzēt?

Maijs atnācis ne tikai ar ziedēšanu, sauli un salnām, bet arī ar jaunumiem dzejas pasaulē. Vēl šomēnes pēc remonta beidzot apmeklētājiem durvis vērs Aleksandra Čaka muzejdzīvoklis. Un nupat pie lasītājiem dosies dzejnieka jauna grāmata — izlase "Dvēsele kabatā", ko sakārtojusi un pēcvārdu rakstījusi muzeja vadītāja Andra Konste, bet izdevuma māksliniecisko ietērpu veidojis Aigars Ozoliņš, Ulda Brieža un Gunāra Janaiša fotoattēli. Iecere par Čaka dzejas izlasi atbalstīta Rīgas domes Kultūras pārvaldes kultūras projektu konkursā, kur piešķirts finansējums grāmatas izdošanai. Šoreiz "Latvijas Vēstneša" preses namiņa Aleksandra Čaka logā jaunās dzejas izlases — to klajā laiž apgāds "Jumava" — pēcvārds un dažas ilustrācijas.

Tad pazušana varenos

ar laika mēli laks,

bet dzejas slavas kioskā

vēl dabūjams būs Čaks.

J.Plaudis

Ir tādi vārdi latviešu literatūrā, kuri aizsāk apziņā neizbēgamu, gluži ķīmisku reakciju. "Miglā asaro logs…" Nebūs vis daudz tādu latviski runājošu cilvēku, kuriem, izdzirdot šos vārdus, dvēsele neiekņudētos un gluži automātiski nesarosītos pretī: "Tikai tevi …" ČAKS.

Reti kuram dzejniekam dots tik laimīgs liktenis — ar saviem vārdiem ierakstīties tautas dvēselē. Pie tam — ierakstīties ar mīlestību. Un mīlestība pret dzejnieku Aleksandru Čaku šķiet gluži vai beznosacījumu — atkal un atkal paaudzes viņu atklāj un pieņem par savējo. Čaku lasa pat tie, kuri dzeju nemaz nelasa, viņu citē gan elitāros literāros saietos, gan parastās mājas ballītēs. Ar Čaku vienkārši dzīvo.

"Čaks bija eņģelis. Viņam bija sava paradīze. Kur smakoja, lamājās, mīlēja un kāvās, kur mudžēja tarakāni, viņš sēdēja uz trotuāra, kājas renstelē, un — bija eņģelis. Čaku nekas nevarēja sabojāt. Ne trūkums, ne rupjība, ne pērkamība, ne pārdodamība. Čaks bija eņģelis — par spīti. Par spīti visiem eņģeļiem tur augšā un smirdoņai lejā. Viņš sēdēja renstelē un svilpoja. Viņš bija pats sevi savācis no visas nomales labajiem brīžiem — no svētdienu atpūtas rītiem, no nakts maiguma brīžiem, no kaimiņu izpalīdzības, no smiekliem un smaidiem, cik bija nomalē. Tos viņš bija savācis, un ar tiem kļuva stiprākais visā Čiekurkalnā, visā Rīgā, pēc tam — visā Latvijā. Būtu mums lielas tautas valoda, Čaku pazītu kā vienu no Eiropas spožākajiem dzejniekiem." Tā Imants Ziedonis. Bet ne jau lielumā vai mazumā vien tā nelaime. Arī šī izlase, šķiet, aizpilda kādu joprojām neaizņemtu vietu — tā brīnumainā kārtā ir pirmais tik plaši pārstāvētais Čaka lirikas kopums latviešu literatūrā. Ir O. Vācieša sastādītie divi sējumiņi, kādi jau nu tai tālajā 1961.gadā tie drīkstēja parādīties, ir 70. gadu vidū iznākušie, A. Būmaņa sakārtotie Raksti ar ievērojamiem pirmpublicējumiem, milzīgu darbu veicis Valdis Rūmnieks, gan sastādot pamatīgos, zinātniskos Čaka Kopotos Rakstus, kuriem nu jau iznākuši 4 sējumi, gan visu laiku publicējot, rakstot, gluži vai velkot ārā Čaku no dažādām, mums nezināmām glabātavām. No Čakam veltītajiem dzejoļiem un rakstiem droši iznāktu vairākas grāmatas, bet — vai visi "tukšumi" aizpildīti? Tuvojas 2001.gads, Čaka un Rīgas lielās jubilejas reize. Vai nebūtu īstais brīdis lepoties ar to, kas mums dots?

Šajā izlasē ievietoti dzejoļi praktiski no visiem A.Čaka krājumiem; no padomju laikā iznākušajiem gan tikai nedaudzi, uzskatot, ka nozīmīgi ir pārstāvēt autoru ar labāko no sarakstītā. Laika zīmes viņa biogrāfijā un daiļradē, protams, neizdzēst. Šai ziņā simbolisks liekas Jāņa Petera Dzejnieka 80.jubilejā nolasītā referāta nosaukums: "No mūsu likteņa uzšūts Čaks". Katrs laiks tomēr ir gribējis dzejnieku "pāršūt" pēc sava mēra — mainīt plecu platumu, aizlāpīt plīsumus, piediegt jaunas pogas. Tā vai citādi, Čaks nebija ērts nevienai politiskajai varai, īpaša loma te, protams, viņa ģeniālajai poēmai "Mūžības skartie", tomēr arī dzejā Čakam ir īpašas attiecības ar politiku, pareizāk, šo attiecību nav . Viņš ir audzināts kā lojāls pilsonis un pēc savas dabas — mākslinieks, tādēļ tikai pasaules "filtrēšanu" caur sevi un atdošanu atpakaļ vārdos saprata kā vienīgo un īstāko vērtību. Arī viņa mākslas bieži piesauktie "sociālie motīvi" nebūt nesatur kādu šķirisku, pat ne morālu vērtējumu. Vai tad varētu teikt, ka Čaks bija amorāls? Šķiet visprecīzāk to pasaka Vītauts Kalve rakstā "Rīgas dziesminieks Aleksandrs Čaks": "Mākslinieks taisno pasauli pašu, viņu mīlēdams, viņš taisno dzīvi, to nesvērdams un nemērodams, bet dzīvodams."

Kāda tad ir Čaka attieksme pret laiku? "/../ diezgan divdabīga. No vienas puses, viņš raksta:

Laiks smieklīgs palicis

un erotisks kā āzis,

Kur celts tiek varoņos

katrs vezumnieks.

Vērts tiešām nospļauties

un atmest ar roku

Vai uzņemt visu to

kā bezkaunīgu joku.

Daudzos dzejoļos, jo sevišķi traģiskajos, patiesi jūtama attieksme pret laiku kā pret "bezkaunīgu joku". Taču, no otras puses, Čaks pilnībā pieņēma laiku, uzskatīdams to par " savu" — vienīgo viņam iespējamo. Iespējams, tieši no šejienes dzimst neatkārtojamā Čaka intonācija, kurā blakus ir izaicinājums un skumjas, bravūra un sentiments, ironija un nostalģija, skarbums un sāpes. Kādā dzejolī autors šo intonāciju nodēvē par "skumji piedauzīgu". " ( G. Berelis.)

Par Čaku rakstīts daudz, tomēr tikai retais ticis tālāk par mānīgo virskārtu — pilsētas dzejnieks, pirmais īstenais latviešu urbānists, žilbinošu izteiksmes līdzekļu meistars, kas arī viss ir patiesība, tomēr būtiskais, rotaļājoties ar šiem spožumiem, it kā izslīd caur pirkstiem. Kāpēc tā? Daba vai Dievs Čaku patiešām ir apveltījuši ar gluži vai pārdabiskām spējām izjust pasauli visā tās jutekliskajā bezgalībā — smaržās, skaņās, krāsās, garšās un pieskārienos; reizēm, šķiet, tas viņu pat apgrūtināja — dzīve brāžas tevī iekšā gluži kā atvērtos vārtos, gribi to vai ne, tu aplīpi, apputekšņojies ar to un augļi ienākas vārdos. Atkal taisnība Vītautam Kalvem: "/../ viņš tika tālu, daudz tālāk, nekā pats sev programmatiski bij uzdevis /../. Viss viņam bija tikai pasaules pieņemšana." Varbūt tur arī mīlestības noslēpums? Čaks neuzrunā mūsu intelektu, prātu. Viņš runā uz sirdi, un no sirds arī šie vārdi nāk. Čaka pasaules izpratni visdrīzāk varētu saukt par "juteklības mistiku" — jūtas viņš saprata kā vienīgo un īsto realitāti:

Jūtas var vienīgi saprast ar jūtām.

Prāts?…

Ko tur prāts!

Sakiet — vai ausis spēj redzēt?

Jūtas var vienīgi saprast ar jūtām.

Prāts vēl par daudz trulas dakšiņas,

Lai uz tām uzdurt mēs spētu visu,

kas sajūtams,

Kumosa lielumā vēl,

bet kā gan druskas un mazāk?

Tas nav dzejas paņēmiens vien, kas liek rādīt lietas kā dzīvas un apveltīt tās ar tikai cilvēkiem piemītošām īpašībām — Čaks tā izjuta pasauli. Dzejnieka draugs Anšlavs Eglītis ievadā savai sastādītajai Čaka prozas izlasei "Mana mīlestība" raksta :

"Reiz viņa patumšajā istabā, nelielā koka namā Marijas ielā starp Blaumaņa un Lāčplēša ielām, mēs runājām par pasaules uztveres lietām un viņš skaidroja man savu filozofiju: "Viss ir vienvērtīgs: šis sols, grīda, tu, es, muša, puteklis, viss ir vienvērtīgs!" Mani šī deklarācija nevisai pārliecināja, ja ne kvalitatīvi, tad taču kvantitatīvi, man likās, pastāvēja kāda atšķirība starp putekli, solu vai cilvēku, bet Čaks šo iebildumu nepieņēma, teikdams, arī kvantitāte esot tikai šķitums. Toreiz, būdams diezgan ķildīgs, es tiepos, ka viņam vispār nav nekāda pasaules uzskata, tikai miglaina pasaules izjūta, dibināta uz emocijām, nevis prāta apsvērumiem. Pieminot prātu, Čaks smīnēja, tas viņa acīs bija tikai bērnišķīgs grabulis, ar ko sevi drošināt pret neziņas tumsu un liktens patvaļu."

Tādēļ uzdrošinos literatūrkritikā bieži piesauktajā sasaistē Rainis — Čaks — Vācietis pirmo likt iekavās. Nenieka nezaudējot no sava lieluma, Rainis ir pilnīgi citas ievirzes dzejnieks, kurš uzskatīja, ka dzejai" jāpaceļas" līdz filosofijas līmenim, kurpretī Čakam jebkuras sajūtas, izjūtas, izteiktas tēlos, arvien pasaka vairāk nekā visa veida filosofēšana.

Visbiežāk, pieminot Čaku, saka — pilsētas dziesminieks. Patiešām, Čaks bez Rīgas nav iedomājams ne mākslā, ne dzīvē, un arī pilsētas dzeja latviešu literatūrā vairs nevar pastāvēt bez Čaka, kurš juties "kā vienkāršs ielas un bulvāra turpinājums". Viņš pirmais dzejā nāca pilsētā dzīvot, ne nosodīt to vai brīnīties. Tomēr Čaka urbānisma zelta gredzens saslēdzas Rīgas nomalēs — tās viņam ir īpaša pasaule, pareizāk, daudzas pasaules, katra ar savu īpatnēju, noslēpumainu dzīvi. Tur pirms pusotra gadsimta ienāca pirmais latvietis, un tās bija vislatviskākā pilsētas daļa — Iļģuciems, Pārdaugava, Čiekurkalns…

Latviešu dzejas tēlaino izteiksmes līdzekļu kvalitātes un kvantitātes kāpinājumā Čaka devums, protams, ir īpašs. Viņam ir dzejoļi, kuri burtiski izirst šajā liesmojošajā krāsainībā. Varbūt to var salīdzināt ar līdzīgas ievirzes gleznotāju, piemēram, Svempa vai Tīdemaņa darbiem. Tēlotāja māksla Čakam allaž bijusi ļoti tuva, jaunībā visur līdzi nēsāta Šeršeņevica grāmatiņa par imažinismu, un redzes tēli arī ir dominējošie Čaka dzejā, Andrejs Johansons viņu nodēvējis pat par "moderno vizionāristu". V.Kalvem jau minētajā rakstā šķiet, ka Čaks ir vēlējies "izārdīt valodu, līdz no tās būtu palikusi tikai tēlu plūsma, un tā būtu pazaudējusi visu abstrakto, normatīvo un jēgturīgo. Pārvērst valodu par ekvivalentu sajūtu plūsmai, kas apskalo kādu sensiblu, apreibušu un apmulsušu dvēseli".

Čaka devumam metrikā un ritmikā būtu veltījams īpašs pētījums, minēšu tikai svarīgāko: ar Čaku latviešu lirikā ienāk t.s. akcentētais pantmērs , kur katru dzejoļa rindu organizē noteikts uzsvaru skaits, bet ap katru uzsvaru var brīvi apvienot 1—4 balsienus.

Viena no Čaka lielajām mistifikācijām, kura mulsinājusi gan viņa pazinējus, gan pētītājus, ir viņa cilvēciskā tēla un dzīves ārkārtīgais pretstats dzejas pasaulē radītajam. Sadzīvē Čaks ir bijis kluss, labdabīgs, sirsnīgs, kārtīgs, pat konvencionāls. Anšlavs Eglītis: "Pamazām iepazīstoties ar Čaku tuvāk, bija interesanti atklāt, ka viņa tēliem, trakajiem dzērājiem, matrožiem, zibenīgajiem pašpuikām, pat ne dīkdienīgajam, paklīdušajam dzejniekam — sapņotājam, kas klaiņā pa Rīgas nomalēm, ganīdams kazas un makšķerēdams Daugavā, nav nekā kopēja ar pašu autoru. Čaks bija nopietns, čakls un darbīgs cilvēks, kautrīgs, labsirdīgs, ļoti pieklājīgs un allaž rūpīgi nokopies. Modernā psicholoģija droši vien atrastu, ka Čaka vētrainie ultrabohēmieši un ciniskie dēkaiņi kompensēja zināmus viņa dvēseles sektorus. Dēkainība, nevīžība bija gluži pretēji Čaka dabai. Kādu laiku viņš mēģināja tēlot noslēpumaino un liktenīgo, izmezdams pa griezīgam teicienam, tukšodams glāzes ar vareniem atvēzieniem, šad tad taisīdamies organizēt kaut ko līdzīgu orģijām, bet drīzi vien viņš ar smaidu padevās, atzinis, ka tikpat ilgi nespētu savus draugus un paziņas maldināt. Ar laiku viņa stāja sāka veidoties pat pārāk rātna un atturīga, tā kā draugi viņu nereti saukāja par Čaka papu. Man nekad nav gadījies šo dzērāju un klaidoņu apdziedātāju redzēt piedzērušu, saniknotu, nekārtīgi ģērbušos, neskūtu, vai kaut kā citādi izlekušu no konvencionālās pilsoniskās pieklājības rāmjiem."

Būtībā nenovērtēts līdz šim ir arī Čaka pienesums latviešu mīlestības lirikā. Dzejnieku satricina atklājumi, ka mīlestībai ir savi spēles noteikumi, kur neeksistē loģika un parastās likumsakarības. Ne vienmēr iemīlētā būtne ir spējīga saprast un pieņemt tādu jūtu intensitāti un tik smalkas dvēseles vibrācijas, uz kādām spējīgs Čaka dzejas cilvēks (un gan jau arī pats dzejnieks), tās viņai bieži nemaz nav vajadzīgas. Brīžam šķiet, ka pašu autoru sabiedē izjusto vēlmju un alku trakums, sirds atkal ir par lielu — "es zinu mīlā tikai lielas bēdas". Tomēr dzejnieks saprot arī, ka vienīgi mīlestība, lai kāda tā būtu, padara cilvēku dzīvu. Sastopot būtni, "kura liek pašam skanēt" (M.Ķempe), rodas tā savdabīgā Čaka mīlestības dzejas kvalitāte, kuru varētu dēvēt par juteklisko garīgumu . Tā ir īpaša vērtība, un latviešu dzejā ārkārtīgi reti sastopama, ne velti Gunars Saliņš ir atzīmējis savā rakstā "Bezgala spoguļi", ka ‘’šie dzejoļi latviešu erotiskajā literatūrā, manuprāt, bez parallēles". Tomēr arī šeit Čaks sev pārmet, ka nav spējis ļauties kaislībām tik pilnasinīgi, kā ir vēlējies, piemēram, "Stāstā par mīlu un draudzību" pie iemīļotās savā vietā sūtot Fransuā Vijonu. Bet varbūt viss mākslinieka spēks taisni sublimējas tai otrajā — radītajā pasaulē, trīs asins piles atdotas, lai atdzīvotos Meita un Spēlmanis ogles zīmējumā, un pašam vairs nepietiek? Kura no šīm dzīvēm tad nu ir reālā? Bet varbūt tur robežu nemaz nav? Čaks ir meistars robežu nojaukšanā. Viņš tās izdzēš ar sirdi — starp sapni un nomodu, starp dzīvo un nedzīvo, bagāto un nabago, dzeju un dzīvi, prātu un jūtām.Un, kaut arī Čaka dzeja reti, gandrīz nekad nepiesauc Dievu tieši, viņa pasaulē arī Dievam nav robežu, viņš visur ir klāt tikpat dabiski, kā mēs elpojam. Šis visuma dvēseliskās dzīvības un kopības apliecinājums ir visredzamākā Čaka dzejas un prozas filosofiskā kvintesence, ja nu tādu katrā ziņā gribam. Bet Čaks jau nebija filosofs. Viņš vienkārši cerēja, ka mūsu dvēseles ir labākas par mums pašiem, un Dievs tās paņem pie sevis. Kaut vai kabatā.

Un, ja Dievam kabatas ir, tad Čaka dvēsele tur noteikti atrodama krūšu kabatiņā. Pie sirds tuvāk.

Andra Konste

Jādomā, arī Aleksandrs Čaks viņu sveicināja

Trīsdesmit vienu (kopš pirmā) "Čaka logu" "Latvijas Vēstnesī" bijis uzticēts vērt "Latvijas Vēstneša" galvenā redaktora pirmajam vietniekam, profesionālam žurnālistam un literātam, Dipl. philol. Andrim Sproģim. Gan pa šo laiku, gan agrāk — gadiem veidojot jauniešu žurnālu "Liesma", laikrakstu "Literatūra un Māksla", "Aso slotu", citus izdevumus, grāmatas — viņa doma nepārtraukti dzīvojusi latviešu kultūras dārzā.

Tāpēc arī vakar, Andra Sproģa 60. dzimšanas dienā, viņu atcerējās un sveica it daudzi. Gan mēs — "Latvijas Vēstneša" cilvēki, gan zinātnieki un citi kultūras cilvēki. Ar ceriņu zariem, ar sirds domām, ar laimesvēli. "LV"