Lībieši — no senatnes līdz tagadnei, ar domu par nākotni

Vēsturniece Valda Šuvcāne raksta lībiešu kultūrvēstures grāmatu

Valda Šuvcāne nāk no Lielirbes, viņas dzimtā valoda ir lībiešu valoda. Jau vairāk nekā divdesmit gadu viņa arhīvos, bibliotēkās un sarunās ar lībiešu dzimtu pēctečiem vāc materiālus par Ziemeļkurzemes lībiešiem. Ilgu gadu rūpīgais darbs sācis materializēties grāmatā, kas solās būt bagātīgi ilustrēts lībiešu kultūrvēstures izdevums ap 700 lappušu apjomā. Grāmatai dots nosaukums "Ciems, kura vairs nav". Ar to domāta gan autores dzimtā Lielirbe, gan arī Lūžņa un Jaunciems, kuri tāpat vairs kā ciemi nepastāv. Lai cik tas skumji nebūtu, simboliski tas sasaucas arī ar pašas lībiešu tautas likteni.

Jau pabeigts vēsturiskais apskats par lībiešiem no senatnes līdz mūsdienām, lībisko dialektu raksturojums un plaša nodaļa par Lielirbi, kurā stāstīts, kādu postu nodarīja Pirmais pasaules karš, kā ciems attīstījās Latvijas brīvvalsts laikā, kad tur sāka veidoties jaunas saimniecības, būvēti ceļi un tilti, cilvēki nodarbojās ar zvejniecību un amatniecību, strādāja bibliotēka, bija savs koris, orķestris un svētku tradīcijas. Pabeigti arī apraksti par Ovišiem, Miķeļtorni, Sīkragu un citiem Ziemeļkurzemes jūrmalciemiem. Vēl tiek papildināti apraksti par Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu. Kā pēdējo autore nolēmusi rakstīt nodaļu par lībiešiem pasaulē, taču materiālu tai savākts jau pietiekami. Dažus no tiem Valda Šuvcāne uzticēja publicēšanai "Latvijas Vēstnesim". "LV"

Jūrnieks Andrejs Bertholds 1900. gadā

Dzejnieks Artūrs Benedikts Bertholds ap 1940. gadu

Lībieši pasaulē

Katram cilvēkam savs liktenis…

Viens savu mūžu pavada dzimtajā ciema, cits — svešā zemē, svešos ļaudīs. 19.gadsimta vidū ar kuģniecības attīstību arī mūsu zemes jaunekļiem radās iespējas apmierināt savas ilgas pēc tālām jūrām un eksotiskām zemēm. Arī viens otrs lībiešu jauneklis nokļuva citā pasaules malā, kur dzīvoja interesantu dzīvi. Tādi bija divi Bertholdu dzimtas pārstāvji — tēvs un dēls, par kuriem šeit pastāstīts.

Andrejs Bertholds

(1863 — 1938)

Mūža lielāko daļu viņš dzīvojis Amerikā, bet arvien sevi uzskatījis par lībieti un satiksmē ar citiem to uzsvēris. Pašapzinīgs, enerģisks, izturīgs, bagāts.

Dzimis Pitraga Kurgadu mājās 1863. gadā, kur tēvs Didriķis bija ieprecējies no Vaides Žonakiem. Auga pie jūras kopā ar māsu Mariju, kas bija drusku vecāka, un mazo Trīnīti, kura arvien bija jāpieskata. Tas bija laiks, kad gaisā virmoja sauklis par braukšanu jūrā un naudas krāšanu pūrā. Andrejs jau 14 gadu vecumā uzsāka dēkaino jūrnieka dzīvi. Brauca uz buriniekiem. Ko tikai nepiedzīvoja! Pirmās lielākās briesmas piedzīvotas, braucot no Manilas ( Filipīnu salās) uz Ņujorku, kur kuģim saplēstas buras, jūrā pietrūkusi pārtika un jūrnieki saslimuši ar skorbutu. Vecāki jau bija viņu apraudājuši kā bojā gājušu, bet Andrejs bija izķepurojies un no brauciena guvis arī pirmo lielāko peļņu, no kuras varējis pats apģērbties ‘’kā īsts Ņujorkas jeņķis’’, nosūtīt vecākiem 25 dolārus un tikpat noguldīt bankā.

Vistraģiskākais gadījums Andreja dzīvē noticis kuģošanas laikā ar mazu brigu (divmastu burinieku) no Ņujorkas uz Sanmartinu. Golfa straumes vilnis jauno jūrnieku noskalojis no klāja jūrā. Izmisīgi cīnīdamies ar bangām, Andrejs skaitījis tēvreizi. Cerību uz izglābšanos vairs nebijis. Te pēkšņi milzu viļņa galotnē virs sevis pamanījis kuģa siluetu. Nākošajā acumirklī viņu kāds sagrābis zem padusēm. Kad atjēdzies, viņš jau bijis uzsviests uz kuģa klāja. Izrādījās, ka kuģim ienirstot, vilnis iesviedis jūrnieku zēģeļu tauvās, kas to izrāvušas no dzelmes. Toreiz par šo brīnišķīgo izglābšanos daudz rakstījuši Ņujorkas laikraksti. Bertholds par šo gadījumu stāstījis arī latviešu sapulcē Ņujorkā, kur toreiz nodibinājusies latviešu draudze.

Kādu laiku Andrejs Bertholds kuģojis uz Amerikas piekrastes kuģiem. Tad izdevies nokļūt uz kāda Arizonas miljardiera, tā saukta kapara karaļa, dēla jahtas. Nu sākušās labākas dienas.

1893.gadā Bertholds Ņujorkas jūrskolā ieguvis jūras jahtu kapteiņa tiesības.

1895.gadā ar miljardiera jahtu devušies uz Japānu, kur zinātnieku ekspedīcija vēlējās pētīt saules aptumsumu. Toreiz vēl nav bijis Panamas kanāla, tāpēc jahtai nācies apbraukt visu Amerikas kontinentu, lai no Ņujorkas nokļūtu Sanfrancisko un tur uzņemtu pa dzelzceļu atbraukušos ekspedīcijas dalībniekus. Tas prasījis četrus mēnešus. Ekspedīcija noritējusi veiksmīgi. Pēc atgriešanās mājās jahtas vecais kapteinis aizgājis pensijā,un Andrejs Bertholds kļuvis par jahtas kapteini.

ASV un Spānijas kara laikā 1898. gadā Bertholds braucis uz Amerikas tirdzniecības kuģiem. Viņš pieredzējis arī vēsturisko kauju pie Santjago, kur sakāva Spānijas floti. (Karš ilga nepilnus četrus mēnešus, tas beidzās ar Parīzes miera līgumu, pēc kura ASV ieguva Puertoriko, Guamas salu un Filipīnas. Kuba formāli kļuva neatkarīga, bet tur iegāja ASV karaspēks.)

Pēc tam Bertholds atkal vadīja miljonāra jahtas pa pasaules jūrām. Viņš paguva arī atbraukt uz dzimteni un apprecēt Dundagas pagasta Ostciema Brusu māju saimniekmeitu Karlīni Zustriņu. Ģimenē radās trīs bērni. Andrejs vēlējās, lai bērnu vārdi sāktos ar burtu ‘’B’’. Kas par savādu iedomu! Vecākais dēls tika nokristīts par Bernhardu, 1905.gadā 18.janvārī dzimušais par Benediktu Artūru ( vēlākais bibliotēku zinātnieks), bet jaunākā bija meita Berta Hildegarde. Kad bērni nokļuva Amerikā, viņi savus vārdus apmainīja, lai to lietošana būtu ērtāka. Benedikts kļuva par Arthur Benedict Bertholdu, bet Berta — par Hildegardi. To paskaidroju tāpēc, ka lībiešu vidū bija neskaidrības par lībiešu cilmes bibliotēkas zinātnieka Bertholda priekšvārdu.

Andrejs turpināja kuģot pa jūrām. Brusos bērnus audzināja un saimniekoja sieva.

Kapteinis lepojās ar to, ka viņš 1902.gadā esot piedalījies Vācijas ķeizara jahtas būvē un kristīšanā. Jahtas kristības bijušas grandiozas. Tajās piedalījies arī ASV prezidents Rūzvelts, bet krustmātes lomu izpildījusi Rūzvelta meita Alise, sasizdama sudraba ķēdē pakārto šampanieša pudeli un nosaukdama ķeizara jahtu par ‘’Meteor’’. Skanējušas Vācijas un ASV himnas, dārdējuši lielgabali. Atmiņai no šīm svinībām Andrejs Bertholds glabāja Rūzvelta meitas Alises pasniegto sudraba ķēdes gabaliņu un Vācijas ķeizara dāvanu — zelta pulksteni ar gravējumu.

Četrus gadus kapteinis Bertholds vadījis Volstrīta baņķiera miljardiera Fonstona jahtu. Atgriezies dzimtenē un Ostciemā pārlaidis pirmo pasaules karu. Dēls Artūrs par šo laiku pastāsta šādu epizodi:

— Tēvs ļoti cienīja zirgus, sevišķi mazos un izturīgos Sāmsalas zirgus. Mums vienmēr bija labi zirgi. Kad 1914.gadā sākās karš, četrus mūsu zirgus atņēma kronis (valdība). Tad dzirdējām, ka Pizē vai Lūžņā esot kāds sāmiešu cilmes kumeļš pārdodams, jo tā īpašnieks gribot braukt uz Krieviju. Mēs par braukšanu uz Krieviju nedomājām, mums mājās vairs nebija zirgu zemes apstrādāšanai, tāpēc tēvs gribēja šo zirgu nopirkt. Man toreiz bija ap desmit gadu, manī arī jau bija kaut kas atmodies no senču asinīm, es domāju vairāk par jūru un jūrmalu nekā par mūsu pašu laukiem un pļavām. Un tā tēvs mani paņēma līdzi uz Popes jūrmalu — uz Pizi vai Lūžņām— kumeļu pirkt.

Brauciens bija diezgan garlaicīgs — sili, priežu meži, purvi, vigas, kāpas un kangari. Tad liela, plata upe, mēs viņu par Dižieri (Irbes upe) saucām. Tilta tur nebija, bija tik jābrauc tieši upē iekšā. Viņā krastā bija dažas laivas… Man bija drusku bail, kad ūdens jau pārsniedza ratu asis un kājas ratos sāka palikt slapjas. Tomēr upei laimīgi tikām pāri. Pēc kāda laika nokļuvām Pizē un ieraudzījām augsto bāku.

Kumeļu arī nopirkām; pēc mūsu paraduma viņu tūliņ nokristījām ar Bertholdiem un Brusiem cienīgu vārdu — nosaucām par Brenci. Ar zirgu ļoti iedraudzējos. Ja man bija kaut kas ēdams, arī Brencim atkrita. Bet Brencis mums nepalika, viņu rekvizēja Latvijas armijai. Redzēju mūsu zirgu pēdējo reizi Ventspilī ar jātnieku mugurā. Nevarēju nociesties un skaļi uzsaucu: ‘’Brenci!’’ Zirgs apstājās un pagriezās pret mani. Izrunājos ar jātnieku, atvadījos no mūsu zirga un devos uz skolu.

Artūrs vēl atcerējās, ka kretulieši (sarkanie partizāni Talsu apvidū) bija ieslodzījuši tēvu Talsu cietumā, no kurienes viņš atbrīvots 1919.gada martā.

Bertholdu bērni mācījās Nevejas un Dundagas skolās. Benedikts Artūrs apmeklēja Ventspils vidusskolu , turp un atpakaļ braukdams ar mazo bānīti. Mātes nāve 1920.gadā bija viens no iemesliem, kas Bertholdu dzīvi izmainīja. Ostciema ‘’Brusi’’ tikuši pārdoti, bet kapteinis ar diviem jaunākajiem bērniem atgriezies Amerikā. 1923. gada 16.martā viņi Ņujorkā nokāpuši no kuģa ‘’Estonia’’ klāja. Artūrs Benedikts un Berta Hildegarde vēlāk arvien to atcerējās un centās šajā dienā būt kopā.

Sākās jauns dzīves posms Amerikā.Kapteinis atkal vadīja miljonāra 500 tonnu lielo, skaisto jahtu ‘’Aloa’’, dēls pabeidza Kolumbijas universitāti, meita beidza medicīnas studijas, strādāja hospitāļos un apprecējās ar amerikāni.

Pensionētais kapteinis Andrejs Bertholds 1933.gada vasarā, Dziesmu svētku laikā, apciemoja dzimteni. Viņš atveda no Amerikas kapa pieminekļa plāksni savu vecāku kapam. Uz tās ir uzraksts, kas ir lībiešu un angļu valodā, ka tur apbedīti:

Didriķis Bertholds 1827—1896

Līze Bertholde 1829—1907

Mazirbes vecajos kapos tagad katrs var apskatīt šo pieminekli — lielu, tumšu kubveidīgu betona kluci. Tas ir vienīgais piemineklis jūrmalas kapos, uz kura ir uzraksts lībiešu un angļu valodā. Andrejs Bertholds nomira 1938.gadā. Bija beidzies garš, bagāts un interesants lībieša mūžs.

Artūrs Benedikts Bertholds

(1905 — 1976)

Lībiešu cilmes bibliotēkas zinātnieka Artūra Benedikta Bertholda dzīve sākās Latvijā Dundagas pagasta Ostciemā, kas ir apmēram 10 km uz ziemeļiem no Dundagas. Jau stāstīju par viņa vecākiem, par tēvu kapteini Andreju Bertoldu, kas I923.gadā divus savus bērnus aizveda uz Ņujorku.

Artūram par bērnību un jaunību ir savas atmiņas. Ostes ciems atradās 3 km no Nevejas, kur viņš trīs gadus apmeklējis Nevejas pamatskolu, rītos un vakaros rikšodams caur bērzu un alkšņu aplokiem, pavasaros svilpošanā sacenzdamies ar cīruļiem. Uz Brusu mājas zemes bijuši trīs tekoši ūdeņi: valks pie mājām, mazvalks ganībās, pļavvalks — pļavās. Visi valki ietecējuši Ostupē, kas bijusi kādus divdesmit metrus no mājām.

Jā, valku viņiem nav trūkuši, tāpat kā katrā jūrmalas ciemā. Pavasaros to krastos zied purenes, un ūdeņi burbuļodami aiznes prom visu ziemas nelabumu. Ostupe savus ūdeņus ietecina Irbes upē un tālāk tie sasniedz jūru… Dabā viss ir saistīts. Jūrmala ar arājiem, lībieši ar latviešiem.

Tālāk Artūrs mācījās Dundagas pamatskolā un Ventspils vidusskolā ( no 1919. līdz 1922.gadam). Tolaik Ventspils vidusskolas direktors bijis Teodors Grīnbergs, vēlākais Latvijas ev.lut. baznīcas arhibīskaps, kuru skolēni ļoti cienījuši viņa gudrības un labestības dēļ. Bibliotekārs Ventspili atceras visu mūžu. Tur viņš dzīvojis Pils ielā, Jūras ielā un beidzot pie tēva jaunības drauga, bijušā pitradznieka un Ventas laivinieka Jūrmana Meža ielā.

1923.gadā kopā ar tēvu pārcēlies uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Beidzis skolu Maunthārmonā, studējis Kolgētas, Kolumbijas un Čikāgas universitātēs, specializējies salīdzināmajā literatūrā, bibliotēku zinātnēs, amerikāņu koloniālajā kultūrā.

Studiju gados Artūrs cerēja, ka sapelnīs naudu un tad atgriezīsies Latvijā. Bet liktenis bija lēmis citādi. Dzimteni Artūrs vairs nekad neredzēja. Pamazām viņš svešajā vidē iedzīvojās, taisīja karjeru un kļuva par amerikāni. Šo periodu viņš pats raksturo šādi:

Kamēr es sāku justies kā amerikānis, man bija jāiziet cauri pārorientēšanās un pielāgošanās periodam. Tad patiesi sapratu, ka es piederu šejienei. Es beidzu sevi uzskatīt par lībieti vai latvieti Amerikā, bet sāku sevi uzskatīt par lībiešu vai latviešu izcelsmes amerikāni, kas dzīvo jaunā dzimtenē. Neaizmirsu, kur esmu dzimis, kas ir mans tēvs, kas mana māte, bet savas spējas un lojalitāti devu un turpinu dot jaunajai dzimtenei. Visi tās panākumi un neveiksmes ir arī mani panākumi un neveiksmes. Kad emigrants sasniedz šo pakāpi, tad viņš vairs nav emigrants — viņš ir atradis jaunu dzimteni, kurai viņš pieder. Man šis pārorientēšanās process bija samērā viegls, jo šeit es nekad nebiju daļa no latviešu sabiedrības. Tagad (mūža nogalē) es pazīstu daudz vairāk latviešu nekā savos pirmajos divdesmit piecos Amerikas dzīves gados (No A.B.Bertholda vēstules E.Aizkalnei 29.04.1974.)

Šīs rindas izsaka ne vien Artūra Benedikta Bertholda pārdzīvojumus, bet raksturo arī citu mūsu tautiešu adaptēšanos svešajā zemē. Var teikt, ka viņi zaudē savu identitāti un kļūst par pasaules pilsoņiem. Dzimtene ir tālu, tā kļūst arvien svešāka…

Dzejniece Astrīde Vaska, kura arī esot lībiešu izcelsmes, raksta tā:

‘’Lībiešu krasti, turiet mani

savā zilumzaļajā vainagā;

paceliet mani,

lībiešu krasti pagājušie,

daudzu mūžu dainotie,

vienā mūžā aizmirstie."

Studiju laikā Artūrs B.Bertholds bija specializējies un ieguvis zinātniskos grādus salīdzināmajā literatūrā, bibliotēku zinībās, amerikāņu koloniālajā politikā. Viņš bija bibliotekārs un bibliogrāfs. Darba gaitu sākumā Bertholds bija brīva līguma rakstnieks un mūsdienu autoru dzīves un darbu pētnieks, kas rakstīja kādam Ņujorkas apgādam.

Filadelfijas bibliotēku centrā Bertholds strādāja kopš 1932.gada par bibliogrāfu, bet no 1936. līdz 1941.gadam bija direktora palīgs. Otrā pasaules kara laikā A.B.Bertholds strādāja Vašingtonā atbildīgā darbā. Viņš bija ASV bruņoto spēku Stratēģiskās plānošanas biroja pētnieks un analizētājs un rediģēja ārzemju informācijas materiālu konspektus.

Pēc kara Bertholds strādāja Čikāgas universitātes bibliotēkā, bet 1948.gadā pārgāja ASV Ārlietu ministrijas dienestā, kur strādāja par ministrijas bibliotēkas direktora palīgu un pārzināja ārzemju informācijas materiālu vākšanu, bibliogrāfēšanu un ASV ārzemju diplomātisko iestāžu — vēstniecību, sūtniecību un konsulātu — apgādāšanu ar informatīviem materiāliem. Šo darbu Bertholds veica 18 gadus (līdz pensijai). Par krietno darbu viņš 1951. gadā saņēma ASV Ārlietu ministrijas apbalvojumu.

Otrs darbalauks, kam A.B.Bertholds veltīja daudz enerģijas, bija lībiešu tautas vēstures pētīšana, sevišķi pievēršoties Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem un Bertholdu dzimtas ģenealoģijai.

Pirmo ierosmi lībiešu kultūrvēstures pētniecībai A.B.Bertholds guva jau 1937.gadā,kad Oskars Loritss viņam aizsūtīja 1936.gadā publicēto grāmatu ‘’Volkslieder der Liven’’, ko viņš atzina par vienu no visvērtīgākajām grāmatām, kas publicēta par lībiešu gara mantām. No grāmatas priekšvārda bibliotēku zinātnieks guva pārskatu par lībiešu kultūras dzīvi Latvijā. Viņš saskaitīja, ka 116 lībieši ir bijuši folkloras teicēji, to vidū arī viņa radinieki. Viņš sāka vākt ziņas par lībiešu folkloras teicējiem, arī par senās Bertholdu dzimtas piederīgajiem, un gatavoja lībiešu kartotēku.

Attaisnojot savu speciālo izglītību, A.B.Bertholds vāca lībiešu grāmatas un publikācijas par lībiešiem dažādos izdevumos, viņš sastādīja ‘’Līvu bibliogrāfiju’’. Lai to veiktu, vajadzēja sarakstīties ar profesoriem Zviedrijā un Somijā, no kuriem viņš saņēma materiālus. Zināmas grūtības bija tāpēc, ka trūka tiešo sakaru ar Latvijas lībiešiem. Pēc tēva nāves 1938.gadā tuvumā vairs nebija cilvēka, kas prastu lībiešu valodu. Pēckara laika okupācijas režīma dēļ uzturēt kontaktus ar Latvijas lībiešiem bija gandrīz neiespējami. Tomēr iecerēto ‘’Līvu bibliogrāfiju’’ viņš sarakstīja. Tā bija angļu valodā un informēja par apmēram 300 rakstiem, brošūrām, grāmatām lībiešu, latviešu, vācu, krievu, somu un igauņu valodā, kur bija rakstīts par lībiešiem. Publicēt to A.B.Bertholds diemžēl nepaguva.

Latvijas konversācijas vārdnīcas redakcija 1976.gada sākumā lūdza A.B.Bertholdu sagatavot vārdnīcas pielikumam rakstu par lībiešu likteni pēdējos 75 gados. Kādu raksta daļu autors gan redaktoram Dr. Andersonam nosūtīja, bet to nepabeidza, jo pārtrūka viņa dzīves pavediens. Rakstu par lībiešiem Latvijas konversācijas vārdnīcas pielikumam uzrakstīja Somijas lībietis Edgars Vālgamā.

A.B.Bertholds uzrakstīja īsu lībiešu vēsturi angļu valodā.

Pensijas gados A.B.Bertholds ar sievu Katrīni dzīvoja Teksasas štatā, Sanantonio pilsētā. Abi atzina, ka esot šo vietu iemīlējuši, un teksasiešus sauca par savējiem. Samērā bieži viņi brauca uz Eiropu, kur apciemoja draugus Zalcburgā un citās vietās. Arī 1976.gada vasarā Bertholdu ģimene ciemojās Zalcburgā. Viņi vēlējās aizbraukt ciemos arī uz Zviedriju pie Kārļa Prinča, bet ceļojums bija viņus nogurdinājis, vajadzēja atgriezties mājās.

Kāpēc A.B.Bertholds neapmeklē Latviju? Viņš ļoti vēlējās apciemot Ventspili, Talsus un jūrmalu no Kolkas līdz Pizei, bet zināja, ka tolaik ārzemniekiem ļāva ierasties tikai Rīgā un Jūrmalā, kas viņu maz interesēja. Tāpēc arī nebrauca. Bet viņš bija tādās domās, ka boikotēt sakarus ar dzimteni tādēļ, ka nepatīk turienes valdība, būtu muļķīgi. Sakarus jau neuzturam ar valdību, viņš teica, bet ar radiem un draugiem. Artūrs vēlējās vēlreiz pavēžot Ostupē, cept rāceņus pieguļlaikā, pabradāt dubļos uz takas, kas veda uz Nevejas skolu, un pastaigāt Ventspilī pa Pils, Meža un Jūras ielu, kā arī pa Ventspils pilskalnu un piepilsētas mežiem. Bet varbūt, ka labāk to darīt sapnī nekā īstenībā — tā viņš piebilda vēstulē. Viņš arī atcerējās melodiju senai dziesmiņai ‘’Zied zilas puķes meža malā’’, kaut tekstu sen jau bija aizmirsis.

Artūrs Benedikts Bertholds nomira 1976.gada 18.septembrī. A.B.Bertholda plašo bibliotēku, kas saturēja arī lībiešu grāmatas, viņa atraitne nodeva Sanhozē universitātes bibliotēkai, kur ir daudz materiālu par Baltijas valstu vēsturi.

Artūra Benedikta Bertholda ieguldījums lībiešu kultūrvēsturē ir liels un nozīmīgs; sevišķi tāpēc, ka tas ir angļu valodā un var būt pieejams jebkuram ārzemju zinātniekam.

Valda Šuvcāne