No dvēseles dziļumiem kāpj baltu dzejas balss

Par lietuviešu un latviešu dzejas dienu Jelgavā

Vakar, 7. maijā, Jelgava vismaz uz dažām stundām kļuva par Latvijas un Lietuvas kopīgu kultūras galvaspilsētu. Šo domu pirmais izteica latviešu dzejnieks Knuts Skujenieks, pēc tam to atbalstīja arī citi, kas piedalījās lietuviešu un latviešu dzejas dienā un lietuviešu literatūras klasiķa Mairoņa (1862 — 1932) piemiņas sarīkojumā. Šim notikumam bija veltīta izstāde “Maironis un lietuviešu literatūra 20. gadsimtā”. Izstādi sagatavoja Mairoņa Lietuviešu literatūras muzejs Kauņā. Vēl pirms dzejas stundām Jelgavas Romas katoļu Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē notika svētā mise, ko vadīja bīskaps Antons Justs. Jo jāatceras, ka Maironis visu mūžu bija arī garīdznieks, mūža nogalē — Kauņas Katoļu garīgā semināra rektors.

Tomēr nedod miera jautājumi: kāpēc šogad Jelgavā, un kāpēc tieši 7. maijā?

Lai atbildētu, jāielūkojas pagātnē.

Viens atskaites punkts — 1932. gada 7. maijs, kad pusgadu pirms dzejnieka 70. dzimšanas dienas un nepilnus divus mēnešus pirms Mairoņa aiziešanas mūžībā viņš tika godināts Jelgavā. Un ne tikai vārdos un mūzikā, bet Latviešu un lietuviešu vienības Jelgavas nodaļas priekšsēdētājs, pilsētas klasiskās ģimnāzijas direktors Jānis Lapiņš Maironim uzlika galvā arī lauru vaiņagu.

Bet 7. maijs lietuviešiem ir svētku diena, jo 1904. gada 7. maijā tika atcelts aizliegums iespiest lietuviešu grāmatas ar latīņu burtiem. Likteņa sakritība, ka tas bija spēkā no nākamā lietuviešu dzejnieka piedzimšanas brīža līdz viņa mūža 42. vasarai. Tā kā Lietuvā nevarēja iznākt grāmatas lietuviešu valodā, par daļēju lietuviešu kultūras centru kļuva Jelgava, kur bija izveidojusies stipra lietuviešu kopiena.

Pagātnes, tagadnes un nākotnes redzējumu savā uzrunā dzejas dienas dalībniekiem Jelgavā vakar mēģināja apvienot Lietuvas vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns:

“Šodien aprit tieši 70 gadu, kopš šeit — Jelgavā — pēdējo reizi publiski uzstājās izcilais lietuviešu mācītājs, vēsturnieks, publicists un dzejnieks Maironis, īstajā vārdā Jons Mačulis. Maironis kā apdāvināta personība savu eksistenci šaisaulē attaisnoja un apliecināja dažādās humanitārajās sfērās, tomēr cilvēku apziņā viņš visvairāk atpazīstams un piepildījies kā dzejnieks, tēvzemes mīlestības un brīvības alku dziedonis.

Maironis — lūzuma, pārejas laikmeta ģēnijs, kura vārdus un nojautas tauta tvēra un daudzināja svarīgos atmodas brīžos: tās pašas dziesmas, tos pašus saukļus kā maģisku formulu atkārtoja gan 19.gadsimta beigās — laikā, kad kādas impērijas rietumu nostūrī sevi pieteica jaunas valsts iespējamība, gan arī 20.gadsimta beigās, kad pazemotā tauta atkal cēlās un attīrījās ar Mairoņa vārdiem uz lūpām, izraudāja un izdziedāja to pašu “Lietuva, dārgā”.

Viņš bija starp tiem, kas vēl drukas aizlieguma laikā izveidoja Lietuviešu valodas tiesību atjaunošanas apvienību, viņš uzdrīkstējās krievu presē aicināt saprātīgos cilvēkus iestāties pret tautas garīgo vērtību zaimošanu. Arī dzejā Maironis nepārtraukti attīstīja un kopa lietuviešu literāro valodu, kas bija uzsākusi savas pirmās gaitas un kas prasīt prasījās pēc normām un likumiem.

Valoda, nacionālās pašapziņas stūrakmens un tās atzīšana nāca kopā ar cerībām uz jaunu, demokrātisku valsti. Prieks un sāpes — vēstures lūzuma un pārejas posma neizbēgamas pavadones — skan katrā tolaik rakstītajā Mairoņa dzejas rindiņā. Tādā veidā īstenojas dzejnieka vidutāja un tautas pieredzes izteicēja misija, viņa dzejā katrs pazīst sevi, savas vēlmes un cerības. Tāpēc Maironis ir aktuāls un nepieciešams neatkarīgi no laika un vietas, un par to liecina kaut vai šī mūsu kopāsanākšana.

Priecājos, ka šis pasākums notiek tieši Jelgavā — pilsētā ar dziļām lietuvības tradīcijām. Tās ir uzturējuši un kopuši gan ienācēji no Lietuvas, gan arī no Sibīrijas trimdas atgriezušies lietuvieši. Zināms, ka trimdā jau kopš 19.gadsimta tika sūtīti īstie Lietuvas patrioti. Tur nonāca tie, kas ar savu intelektu un radošajām spējām apdraudēja varu, kura naivi cerēja, ka, atņemot cilvēkiem ģeogrāfisko tēviju, to var izraut arī no sirds un prāta. Tomēr cilvēka dvēsele zina, ka tēvija — tas ir daudz vairāk nekā ģeogrāfisks jēdziens.

To skaidri apzinās un parāda tagadējie Jelgavas lietuvieši, Lietuvas valstiskās neatkarības cīnītāju pēcteči, kas šeit, Lielupes krastos, atraduši savu likteni un savu nākotni. Ar gandarījumu un lepnumu varu secināt, ka lietuvieši Latvijā ir paraugs, kā dažādu tautu pārstāvji var sadzīvot vienā valstī, nezaudējot savu vēsturisko un etnisko identitāti, skaidri apzinoties savu vietu sabiedrībā, nepieprasot sev īpašas privilēģijas un uzmanību un bagātinot pamattautas kultūru.

Jelgavai arī turpmāk ir lemts būt par vienu no izcilākajiem lietuvības centriem Latvijā, ir lemts nest augstu paceltu lietuvības karogu, jo var redzēt, ka šeit mītošais radošais potenciāls, labvēlīgā kultūras augsne, šeit dzīvojošo un strādājošo cilvēku enerģija un lielais gribasspēks vēl ilgus gadus neliks vilties Latvijas lietuviešu kultūras un tradīciju cienītājiem. Tas ir visai likumsakarīgi, ka Maironis — lietuviešu valodas un valsts atdzimšanas dziedonis — savas dzīves pelnīto lauru vainagu pirms 70 gadiem saņēma tieši šeit, šajā gaišajā pilsētā.

Gribu pateikties visiem šo brīnišķīgo svētku iniciatoriem un rīkotājiem: Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam, Jelgavas Lietuviešu biedrībai un lietuviešu draugu klubam “Raktelis”, Lietuvas un Latvijas rakstnieku savienībām, Latvijas Universitātei, Latvijas Zinātņu akadēmijai un visiem citiem šo brīnišķīgo svētku rīkotājiem.”

Kad lietuvieši dzied “Lietuva, dārgā” ar Mairoņa vārdiem, klausītājiem pār muguru skrien saldas tirpas no dziesmas spēka, kur arvien līdzās ir prieks un smeldze. Latviešiem nekā līdzīga nav. Ja nu varbūt Raiņa “Daugav’ abas malas”, kas sacerēta un tautā aizgājusi vismaz pārdesmit gadu vēlāk. Aptuveni tajā pašā laikā, kad radās “Lietuva, dārgā”, — 19. gadsimta nogalē — Latvijā Rieteklis uzrakstīja “Še, kur līgo priežu meži”, bet 1903. gadā Tirzmaliete — “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Vienā dziesmā ir dzīvesprieks, otrā — sentiments. Bet Maironis to visu spējis apvienot. Varbūt arī tāpēc, ka viņš nav viena dzejoļa klasiķis kā Rieteklis un Tirzmaliete.

Vakar Jelgavas muzejā bija Dzejas diena. Runāja bīskaps Antons Justs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte, dzejnieks Knuts Skujenieks, lietuviešu literatūrzinātnieks Ķēstutis Nastopka, vēl citi. Pamīšus latviešu un lietuviešu valodā skanēja dzeja, kurai nevajadzēja tulka. Jo vārdi, kas kāpj no dvēseles dzīlēm, ir saprotami katram.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors