Kad arī doma kāpj pāri vakardienas žogam

Par informācijas tehnoloģiju attīstību Lietuvā

— Mūsdienu sabiedrībā neviena tautsaimniecības nozare, pakalpojumu sektors vai valsts institūcija nespēj sekmīgi attīstīties, ja neizmanto informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju (ITT) jaunākos risinājumus un ražojumus. Un Lietuva šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Tiesa, latvieši ir mums ļoti nopietni konkurenti. Kas mums atliek? Cenšamies ik gadu savu sasniegumu latiņu pacelt augstāk. Laba sadarbība mums ir ar Latvijas Informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju asociāciju (LITTA).

Tā ar asociāciju “Infobalt” iepazīstina tās prezidents Vītauts Vitkausks. Šī Lietuvas organizācija pašlaik apvieno ITT laukā strādājošas 154 juridiskas personas. Pērn nozares uzplaukumu vainagojis 30 procentu kāpums — tāda ātraudzība uzreiz straujāk dzen uz priekšu arī visu valsts ekonomiku. 2001. gadā Lietuvas ITT nozarē saražota eksporta produkcija par 100 miljoniem eiro. Pašlaik Lietuvas iedzīvotāju rīcībā ir apmēram 600 tūkstoši datoru.

Gatavojoties Lietuvas dienām Latvijā, kas no 22. līdz 25. maijam risināsies Rīgā, Latvijas žurnālistiem bija iespēja tikties ar Lietuvas ITT speciālistiem, pašiem izsekot jauno tehnoloģiju tapšanas līkločiem, uzzināt par lietuviešu un latviešu kopprojektiem un sadarbību.

Lai balss kalpotu pases vietā

Asociācijas “Infobalt” izpilddirektors Džugs Juknis, iepazīstinot ar nozares nākotnes plāniem, atklāj, ka Lietuvas tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības programma paredz — jau pēc 15 gadiem ITT un saskarīgajās nozarēs strādājošie ražos piekto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta.

Vai tik vērienīgām iecerēm ir pamats? Vai šīs sapņu pilis netiek būvētas uz smiltīm? Kaut gan par ITT nozari šis teiciens nav spēkā, jo, kā zināms, Amerikas Savienotajās Valstīs jauno tehnoloģiju ražotnes ir koncentrētas Silīcija ielejā, kur tapa pasaulē pirmie silīcija kristālu pusvadītāji. Savukārt balto jūrmalas smilšu galvenā sastāvdaļa ir gandrīz tīrs silīcijs.

Latvijā zinātnieki jau pasen spriež, ka mūsu valstij vajadzētu kādu izgudrojumu, kas ar savu vērienu un zinātņietilpību būtu līdzvērtīgs somu firmas “Nokia” piedāvātajiem mobilajiem telefoniem. Vai lietuviešiem kas līdzīgs jau noglabāts azotē?

Vītauts Vitkausks atgādina, ka savulaik elektronikas rūpnīcas Viļņā un Šauļos bija slavenas visā bijušajā Padomju Savienībā. Ja tur strādājošie būtu spējuši pielāgoties tirgus saimniecības prasībām, iespējams, ka tur tagad ražotu detaļas “Nokia”. Diemžēl adaptācija nenotika.

Par nākotni runājot — ir labas iestrādes. Biotehnoloģijā ražotnes Lietuvā apgādā ar izejvielām aptuveni 40 procentus no pasaules tirgus. Cerīgi rādās līdzšinējie pētījumi tā saukto parametru lāzeru izstrādē, tos iespējams izmantot visdažādāko mērījumu izdarīšanai. Par lietuviešu pētījumiem balss atpazīšanā ir ieinteresējušies ASV militārie speciālisti, kas nodarbojas ar drošības sistēmu uzlabošanu un attīstīšanu. Tiesa, pasūtījumu šajā laukā pagaidām vēl nav, bet darbi turpinās.

Džugu Jukni “Latvijas Vēstnesis” lūdz atbildēt uz kādu vienkāršu jautājumu:

Romualds Krukausks, asociācijas “Infobalt” viceprezidents

— Izrādās, ka Lietuvas Seimā citu deputātu komiteju vidū ir arī Informācijas sabiedrības attīstības komiteja. Vai šāda komiteja spēj palīdzēt un palīdz jūsu praktiskajā darbā?

— Jāsāk ar atkāpi pagātnē. Līdz 1997. gadam Lietuvā bija Telekomunikāciju un informātikas ministrija. Tad tika pieņemts politisks lēmums par triju ministriju likvidēšanu, tas skāra arī šo ITT ministriju. Pēc tam bija tāds kā tukšuma periods, kura laikā aizvien biežāk tika spriests, ka valstī nepieciešama institūcija, kas būtu atbildīga par informācijas sabiedrības izveidi Lietuvā. 1999. gadā visas politiskās partijas panāca vienošanos un parakstīja kopīgu memorandu par informācijas sabiedrības attīstību. Pērn šāda sistēma tika izveidota — ir atbilstoša Seima komiteja, tāda darbojas arī valdības vadītāja paspārnē, bet valsts prezidentam palīdz Informācijas sabiedrības attīstības padome.

Vai Seima komiteja spēj palīdzēt un palīdz mūsu darbā? Gan jā, gan nē. Jo līdz šim bieži vien virsroku ņem starpresoru attiecības. Bet informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju laukā visam vajadzētu būt vienkopus, savilktam vienā dūrē. Ir jābūt apvienotai naudai, kompetencei un varai, lai visās valsts struktūrās ieviestu jaunākās tehnoloģijas un telekomunikāciju pakalpojumus. Pagaidām tā nav. Ir 82 dažādi reģistri, kas netiek korelēti cits ar citu un pat dublējas. Tātad struktūras ir, bet to darbība nav savstarpēji saskaņota.

Tomēr aizvadītajos divos gados ir arī aprakstīts pietiekami daudz papīra. Ir izstrādāta informācijas sabiedrības attīstības stratēģija, likums par elektronisko parakstu un citas koncepcijas. Ir iestrādes turpmākajam. Bet vēl daudz jāpadara. Kaut vai tajā pašā skolu datorizācijā, kas jāpabeidz līdz 2004. gadam.

Jūsu kolēģe vaicāja, vai pēc neatkarības atjaunošanas Baltijas valstīs nebija iespējams saglabāt tādus lielus uzņēmumus kā VEF Latvijā un “Banga” Lietuvā. Šie padomju rūpniecības milzeņi un to ražotnes bija orientētas uz 300 miljonu tirgu — Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Tās bija sadzīves preces, kas nevienam vairs nav vajadzīgas pat bijušajās padomju bloka valstīs. Tātad sabrukums bija likumsakarīgs. Tagad Lietuvā ražo pavisam citas kvalitātes izstrādājumus, kas domāti nevis sadzīvei, bet profesionālam darbam.

Ar Viļņas vilka tēlu uz Koreju

Lietuvas Seimā no 23. līdz 28. aprīlim notika Baltijas jūras valstu informātikas konference. Asociācijas “Infobalt” viceprezidents Romualds Krukausks savu stāstījumu par informācijas sabiedrības jaunās maiņas ienākšanu valsts likumdevēju citadelē sāk ar teiku:

— Sena leģenda par Lietuvas tagadējās galvaspilsētas tapšanu pauž, ka toreizējais varenais valdnieks Ģedimins 1323. gadā medījis Viļņas un Nēres upju sateces meža biezokņos. Kādu brīdi mednieku pārņēmis nogurums. Un viņš licies nosnausties. Sapnī vai varbūt pusnomodā valdnieks izdzirdis, ka tuvumā skaļi gaudo vilks. Nu nācies iet pie zintnieka Lizdeikas, lai tas izskaidro sapni. Zintnieks būries krietnu brīdi. Un tad pavēstījis, ka visas zīmes rādot — vietā, kur dzirdēta vilka balss, Ģediminam jāceļ pilsēta. Dienās to pasaulē daudzināšot daudz tālāk, nekā tumšā naktī aizskan visvarenākā vilka gaudas.

Tad runātājs paņem rokās olimpiādes programmu un vērš uzmanību uz to, ka Viļņas vilks ir izraudzīts par Baltijas jūras valstu skolēnu informātikas olimpiādes simbolu. Ar skaidru domu: lai arī jauno sacensības dalībnieku darbi nākotnē aizietu tālu pasaulē.

Romualds Rakausks stāsta, ka starptautisko informātikas olimpiādi atklāja un viesus uzrunāja Lietuvas Seima priekšsēdētājs Artūrs Paulausks. Sacensībās piedalījās komandas no astoņām valstīm — Dānijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas. Latviju pārstāvēja Aleksandrs Belovs, Kārlis Gaņģis, Andrejs Ivanovs, Sergejs Kozlovičs, Jānis Ojers un Artūrs Verza. Pirmie četri 56 dalībnieku konkurencē ir izcīnījuši olimpiādes diplomus, tiesa, neviens no tiem nav pirmās pakāpes.

Latvijas komandas vadītājs Mārtiņš Opmanis atzīst, ka ik gadu rīkotājvalsts informātikas olimpiādei pievērš aizvien vairāk uzmanības. Nu jau par sacensības arēnu ir bijušas pat parlamenta telpas. Latvija olimpiādes saimnieku godā būs pēc gadiem trim, bet jau laikus jāsāk lauzīt galvu, lai mūsu valsts uz citu fona nepaliktu paēnā.

Viļņas vilks kopā ar olimpiādes dalībniekiem dāvātajiem suvenīriem ir aizceļojis uz dažādām pusēm. Bet rudenī katras valsts četrus dalībniekus atkal pulcēs kopā pasaules informātikas olimpiāde Korejā.

Ja elektronikas rūpnīca vienlaikus attīra gaisu

Firma “Elsis” piedzima pirms 11 gadiem, kad to dibināja piecas privātpersonas, par savu galveno attīstības virzienu izraugoties elektronisko sistēmu izveidi, darbojoties jauno tehnoloģiju un telekomunikāciju laukā. Tagad uzņēmumā strādā vairāk nekā 320 cilvēku, tam ir biroji piecās lielākajās Lietuvas pilsētās un pirmā no jauna uzceltā elektronikas rūpnīca Lietuvā Kauņas priekšpilsētā, tā sāka darbu 1998. gadā.

Sākumā bija iecere pielāgot ražošanai kādu no padomju laikā uzceltajām ēkām, bet aprēķini pierādīja, ka izdevīgāk tomēr būvēt no jauna. Firmas devīze šķiet bezgala vienkārša: saprast un izdarīt. Uzņēmējdarbības projektu menedžeris Kestutis Malakausks paskaidro:

— Mēs orientējamies uz to, lai atrisinātu klienta problēmas — lai noskaidrotu, kas viņam nepieciešams, un tieši to arī īstenotu. Piedāvājam nevis kādu noteiktu aparātu vai programnodrošinājumu, bet galarezultātu.

Firma modernizē sakaru sistēmas, aizstājot analogās telefonu centrāles ar digitālajām, piedāvā iespējas automātiski savākt skaitītāju rādītājus un tos novadīt uz centrālo pulti. Turklāt “Elsis” risinājums ir piemērojams visdažādāko sistēmu skaitītājiem un izmantojams gan elektroapgādē, gan gāzes apgādē, ūdensapgādē vai ūdensattīrīšanas iekārtu ekspluatācijā. Datu pārraidei var izmantot gan fiksēto tālruņa līniju, elektrolīniju vai radiolīniju. Turklāt šī sistēma veic arī tirgus kontroli. Viens no firmas piedāvātā pakalpojuma izmantošanas piemēriem — Lietuvas autoceļu malās noteiktās vietās izvietoti sensori, kas fiksē gaisa temperatūru, mitrumu un citus rādītājus, tie nonāk centrālē, tiek apstrādāti un ievadīti internetā. Šie dati lieti noder ne tikai ceļu apkopes dienestiem, bet arī jebkuram braucējam, kam svarīgi, lai izraudzītajā maršrutā nepārsteigtu migla, atkala vai kāda cita ar laika apstākļiem saistīta ķibele.

“Elsis” klienti ir arī Latvijā — “Lattelekom”, “Latvijas gāze”, “Rīgas ūdens”, tomēr kopumā firmai Baltijas tirgus sen kļuvis par šauru — tai ir pasūtījumi Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Somijā, Vācijā, ASV, arī Krievijā, Baltkrievijā, Kazahijā, Ukrainā, Kaukāza valstīs.

Pēc šīs iepazīšanās ir iespēja pavērot, kā top “Elsis” ražojumi firmas rūpnīcā, kas izvietojusies divstāvu biroja ēkas pirmā stāva pagarinājumā. Plaša telpa, kurā strādā kāds pusducis cilvēku. Daudz gaismas un gaišu krāsu. Un arī neparasti bieži virs darbgaldiem izvietotas caurules, tās uzkāpj līdz griestiem un pazūd ēkas sienās.

Kestutis Malakausks paskaidro, ka ražošanas laikā rūpnīcā tiek uzturēts par pieciem milimetriem augstāks gaisa spiediens, nekā tas ir ārā, — lai novērstu putekļu iekļūšanu. Līdz ar to no ražotnes tiek izvadīts tīrāks gaiss, nekā iesūknēts, jo uz filtru rēķina nauda nav žēlota.

Saņemtās detaļas iepriekš netiek pārbaudītas, jo to atbilstību prasībām garantē piegādātāji, tātad atliek tikai tās sakomplektēt. Tas ir vienkārši, jo katram izstrādājumam ir sava kartīte, kur viss noteikts. Pagaidām rūpnīca izmanto agregātu, kas izvērtē sagataves un ražo 10 000 komponentu stundā, taču jau tiek gādāta jaudīgāka iekārta , kas tādā pašā laika sprīdī spēj saražot 40 000 komponentu. Cilvēkam tikai palīga loma ir arī automātiskajā lodēšanas līnijā — tā pati pēc programmas pārbauda sagataves un lodējumus, atliek tikai to no rīta ieslēgt un vakara izslēgt.

Vēl kāds cits agregāts, kur tiek modulēti dažādi klimatiskie apstākļi un pārbaudīta “Elsis” kontrolaparatūras spēja darboties lauka apstākļos — salā, lietū, vējā, karstumā. Jo šai datu savācējai aparatūrai jābūt drošai un jāsniedz dati jebkuros apstākļos.

Lietuvā nācās dzirdēt, ka maza daļa no ASV Silīcija ielejas esot aplūkojama arī Kauņā. Var jau būt, ka šāds salīdzinājums izdomāts, lai celtu mūsu dienvidu kaimiņu pašapziņu. Tomēr firmā “Elsis” redzētais mudina domāt, ka gluži no gaisa šis spriedums nav grābts.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors