“Ir jābūt pilnīgi drošiem, ka valstī valda demokrātija”

Intervijā Latvijas Radio vakar, 7. maijā

Intervija Latvijas Radio 7. maija raidījumā “Kāpnes”. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Jūs pagājušonedēļ nodevāt Saeimai otrreizējai caurlūkošanai grozījumus Alkohola aprites likumā. Līdz šodienai Saeimas deputāti var iesniegt savus priekšlikumus grozījumiem. Jūs sakāt, ka alkohola izejvielu importa ierobežošanas ietekme nav izvērtēta attiecībā uz Latvijas tautsaimniecību kopumā, budžetu ekonomiskajiem rādītājiem un citiem faktoriem. Un šādus konkrētus aprēķinus nevar sniegt arī neviens no grozījumu iniciatoriem. Jūsuprāt, vai šīs likuma izmaiņas nav pārsteidzīgas bez īpašas argumentācijas?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka ir. Un skaidri redzamas sekas ir tādas, ka Latvija savā ziņā apturētu tādu uzņēmējdarbību, kur tiek kāda jēlviela importēta no ārzemēm, pārstrādāta Latvijā, tai tiek pielikta klāt pievienotā vērtība, un tad tā atkal tiek eksportēta. Bet mums ir ļoti nepieciešams paaugstināt savas eksporta jaudas, ka ļoti vēlams, lai Latvijā tiktu veidotas jaunas darbavietas un būtu lielāka ekonomiskā aktivitāte, no kuras būtu nodokļi valstij. Es domāju, ja tas, kas šāda veida importa eksporta darbību traucē, ir principiāli nevēlams un tamdēļ vien būtu noraidāms, tos apjomus var aprēķināt un izrēķināt. Bet neatkarīgi no aprēķiniem es domāju, princips kā tāds, ja mēs vēlētos, piemēram, piesaistīt ārvalstu investorus no kādām citām valstīm, varētu būt par lielu traucēkli. Vēl es uzskatu, ka tas ir ļoti slikts signāls, ko raidīt par Latviju kā vidi, kas ir draudzīga uzņēmējiem. Draudzīga vide uzņēmējiem ir tāda, kurā viņi var paredzēt, kas notiks, kurā netiek uzlikti kādi ierobežojumi un kvotas neparedzamā veidā. Tas tādā vispārējā plāksnē un fons, uz kura šis lēmums tika pieņemts.

— Jūsuprāt, kāpēc tieši šobrīd šādi grozījumi tiek skatīti?

V.Vīķe–Freiberga: — Vai dieniņās, jūs man prasāt, lai es mēģinu izdibināt, ko cilvēki savā prātā ir domājuši un kāpēc viņi to domā. Tas ir jāprasa viņiem. Es skatos uz to, ko viņi ir ierosinājuši, ko tas nozīmē un kādas tam būs sekas Latvijā kopumā. Un pēc ļoti rūpīgas analīzes un apsverot visus viedokļus, kā mēs kancelejā to parasti darām, tie ir tie secinājumi, pie kuriem mēs nonācām.

— Likuma grozījumi arī paredz noteikt alkohola mazumtirdzniecības aizliegumu naktīs no pulksten 22 līdz 8 rītā. Jūs uzskatāt, ka tas ko mainīs?

V.Vīķe–Freiberga: — Noteikti, tas samazinās pilnīgo pieejamību vispārējai publikai, tātad tam vajadzētu labvēlīgi ietekmēt vispārējo alkohola patēriņu nakts laikā, kas ir tas laiks, kurā alkohola patēriņš faktiski drīzāk izraisīs ar alkoholu saistītus noziegumus un citas nebūšanas. Turpretim, kā jau nesen aptauja starp rīdziniekiem pierādīja, šie skaļie argumenti un žēlabas par to, ka nu tagad no leģitīmiem veikalniekiem visa aktivitāte pāriešot uz “točkām”, tas vispār nav paredzams, jo tikai 4 procenti ļaužu vispār kādreiz nakts vidū izjūt vajadzību skriet pēc vēl vienas šņabja pudeles. Normāls cilvēks jau tādu vajadzību neizjūt.

— Bet, piemēram, Valmierā, kur ieviests šāds aizliegums, šī problēma nav īpaši atrisinājusies. Un atcerēsimies arī padomju laikus, kad alkoholu bija iespējams iegādāties, piemēram, pie taksometru šoferiem vai arī restorānu apkalpojošajiem cilvēkiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Ar alkoholu ir ļoti sarežģīti, un mēs skatāmies, piemēram, uz absolūtu aizliegumu, kāds bija Amerikā 30. gados, tas bija ļoti nesekmīgs, jo noveda pie Čikāgas mafijas lielā uzplaukuma un tamlīdzīgi. Starp citu, to pašu varētu teikt arī par marihuānu, kas savā ziņā ir tikai veicinājusi noziedzīgās pasaules ienākumus un daudzu lietu kriminalizāciju.

Tātad mēs nerunājam šeit par ekstrēmām, bet gan par saprātīgām rīcībām, kas alkohola pieejamību tomēr kaut kādā veidā kontrolē, un te nu daudzu citu valstu pieredze, ieskaitot Zviedriju, arī Angliju, ļoti skaidri pierāda, ka ir korelācija starp žūpības apjomiem un stundu skaitu, kuros alkohols absolūti visās vietās ir pieejams, tas ir pierādīts, tas ir skaidrs.

— Jūs tuvākajā laikā plānojat ierosināt grozījumus likumdošanā, lai par nelegāla alkohola izgatavošanu un izplatīšanu varētu būt piemērojama kriminālatbildība. Tas nozīmē, ka diezgan ievērojami palielināsies darba apjoms gan policijai, gan tiesām. Un iespējams, ka izmaiņas varbūt skars ne tikai vienu, bet vairākus likumus?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka izmaiņas ir nepieciešamas tikai Krimināllikuma 205.pantā, kurā tiek runāts par to, ka tādām personām, kas ir pārkāpušas administratīvos likumus par nelegālu tirdzniecību vispār jebkurā jomā, starp citu, es domāju, ka tas varētu attiekties it īpaši uz alkoholu un cigaretēm, būtu labi to attiecināt, bet tur tas pants būtībā paredz, ka jebkāda veida atkārtota šāda nelegāla tirdzniecība bez licences, bez atļaujas un tā tālāk viena gada laikā automātiski kļūst par kriminālnoziegumu. Tas ļautu ļoti precīzi un ļoti vienkārši to risināt, un man ir lielas cerības, ka tas jau varētu būt, mūsu juristi ir bijuši kontaktā ar Saeimu, sadarbība ir ļoti laba, un man šķiet, tā redakcija varētu būt precizēta jau nākamās nedēļas laikā un drīzumā tāds likums varētu tikt izsludināts.

— Runājot par Latvijas un Krievijas attiecībām sakarā ar Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Satversmē. Krievijas Ārlietu ministrija šodien nosodījusi krievu valodas nelabvēlīgo stāvokli Latvijā, atzīstot, ka tās pašreizējais stāvoklis “joprojām ir nopietns šķērslis Krievijas un Latvijas divpusējo attiecību uzlabošanai”. Kas, jūsuprāt, Krievijas Ārlietu ministrijai liek izteikt šādus pārmetumus mūsu valstij?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka te savā ziņā ir vienreiz ļoti skaidri parādījies, kā Krievija definē cilvēktiesību pārkāpumus un kāda ir viņu situācijas interpretācija. Viņu interpretācija ir ļoti savdabīga, tā atšķiras no mūsu interpretācijas, un tā atšķiras arī no tām, kādas valda tādās starptautiskās apvienībās kā, piemēram, EDSO. Ja pieņemam, ka EDSO misija atstāja Latviju tieši tamdēļ, ka viņiem ir profesionāls uzdevums izvērtēt kādas valsts demokrātisko un cilvēktiesību ievērošanu, tad acīmredzot Krievijas Ārlietu ministrijai ir savs savdabīgs veids, kā traktēt šo situāciju, un viņiem ir pilnīgi unikāls veids, kā visu definēt un izskaidrot.

— Kas būtu jādara, lai no Krievijas puses vairs neizskanētu šādi pārmetumi. Vai Latvijai nav nekas jādara?

V.Vīķe–Freiberga: — Latvijai šajā gadījumā ir savi likumi jāsakārto tā, lai tie atbilstu visām starptautiskām normām, tas ir tas ceļš, ko mēs ejam un kas mums ir nepieciešams. Un ne jau tāpēc, ka uz mums spiež viens, cits vai trešais, vai tas spiediens būtu no austrumiem vai rietumiem, mums ir jābūt pilnīgi drošiem, ka varam nodrošināt, ka mūsu valstī valda demokrātija, ka mums pilsoņiem ir vienādas tiesības un ka nevienam tiesības netiek sabradātas. Un tad, kad mēs to būsim izdarījuši, mēs varēsim ar paceltu galvu iet pasaulē un neviens mums neko nevarēs pārmest, un, ja kādam ir kāds ļoti specifisks iztulkojums par to, kas ir cilvēktiesības, tad tā ir viņu problēma, ne mūsējā.

— Intervijā Krievijas laikrakstam “Izvestija” jūs par lielu trūkumu nosaucāt nenoslēgto robežlīgumu starp Latviju un Krieviju. Kas, jūsuprāt, ir tie galvenie šķēršļi, kāpēc šis robežlīgums nav parakstīts?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas ir Krievijas politiskās gribas trūkums to darīt. Un tajā dienā, kad šī griba parādīsies, likums varēs tikt parakstīts.

— Jūs varat piekrist premjera Andra Bērziņa teiktajam, ka viņa vadītās valdības darbības laikā Latvijas un Krievijas attiecības ir stabilizējušās?

V.Vīķe—Freiberga: — Es domāju, tās ir labākas nekā bija, teiksim, 1998. gadā. Ir notikusi ļoti pakāpeniska situācijas uzlabošanās. Tā sākās, jau man stājoties amatā, varēja manīt zināmu ļoti lēnu un pakāpenisku uzlabošanos atsevišķos sektoros, soli pa solim mums ir notikusi tuvināšanās dažādos jautājumos. Tai pašā laikā, kā redzam no Ārlietu ministrijas deklarācijas, ir zināmi jautājumi, kuros viņi paliek pie tā paša viedokļa, un jāsaka, ka ir citi, kuros mēs paliekam pie tā paša viedokļa. Krievija uzskata, ka krievvalodīgiem šeit ir pilnas tiesības visur iet un runāt tikai krieviski, te jābūt divām valsts valodām, bet mēs to kategoriski noraidām, un tur mūs atbalsta gan NATO, gan Eiropas Savienība, visi. Tai pašā laikā mēs, protams, paliekam pie sava, ka mēs virzāmies uz NATO, vienalga, ko viņi par to domā, mums ir, protams, viedokļu atšķirības, bet tas mums nedrīkstētu traucēt šos jautājumus soli pa solim risināt, lietas, kuras mēs vienu pēc otras varam sakārtot, un tieši tas ir noticis un turpina notikt, es ceru, ka turpināsies arī nākotnē.

— Bet no Latvijas puses tiek darīts viss iespējamais?

V.Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā viss iespējamais, kas nav pret mūsu principiem, jo, piemēram, tiekoties ar Putina kungu, es skaidri viņam pateicu divas lietas — mūsu viedoklis par NATO nav debatējams, mēs par to arī nedebatējām, bet mūsu sarunās pacēlās šis jautājums — kā tiek traktētas cilvēktiesības, un te es viņam teicu, ka mums ir jāvienojas, ka mūsu viedokļi šeit atšķiras.

— Runājot par Latvijas un Krievijas ekonomisko sadarbību — 1992.gadā tika parakstīts līgums par ekonomisko attiecību pamatprincipiem, ka Latvija nediskriminēs Krievijas preci. Tādējādi pastāv jautājums, ko darīt ar šo līgumu, jo Krievija atbilstoši grozījumiem alkohola aprites likumā, par kuriem jau runājām, neatbilst tām valstīm, no kurām spirtu varētu ievest. Vai nevaram sagaidīt pretenzijas no Krievijas arī šajā jomā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas būtu otrs iemesls, kamdēļ šis likuma grozījums vajadzīgs. Es domāju, ka, ņemot vērā mūsu tirdzniecības apmērus, gan aktuālus, gan potenciālos ar Krieviju, jebkādu diskriminējošu normu ieviešana pret šo valsti nebūtu ekonomiski tālredzīga.

— Joprojām nav skaidrības par Okupācijas muzeja likteni. Šobrīd atkal aktuāls ir jautājums, vai Rīgas dome muzejam atļaus palikt tajā vietā, kur tas atrodas. Galvenā problēma, ka muzejs kopš tā dibināšanas brīža ir privātīpašums un to galvenokārt uztur par ārzemju latviešu ziedojumiem. Vai nevajadzētu gan Rīgas domei, gan Saeimai, gan valdībai stabilizēt muzeja situāciju tā, lai izbeigtos runas par atrašanās vietu un dārgām īres maksām?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, to es esmu jau pirms divarpus gadiem teikusi, es pilnīgi piekrītu, vajadzētu.

— Bet kāpēc tā nenotiek, jūsuprāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu prasiet tiem, kas tā lēmuma pieņemšanā ir bijuši klāt, es esmu to no paša sākuma atbalstījusi, es uzskatu, ka šo jautājumu vajadzētu atrisināt. Ir viens progress. Kultūras ministrija ir uzņēmusi šo muzeju savos sarakstos un kaut kādus līdzekļus tam beidzot ir atvēlējusi, kas vispār mazliet ir skandāls... valstij tik nozīmīgs muzejs, un visas augstās amatpersonas — prezidenti, ministri, dažādu starptautisko organizāciju pārstāvji — ir ļoti iespaidotas no vizītes Okupācijas muzejā, viņi iznāk no turienes un saka — tas bija tiešām satriecoši, ko mēs tur redzējām, mēs tagad labāk izprotam jūsu tautas situāciju. Un tas ir mazliet kauns Latvijas varas iestādēm, ka šis muzejs varēja pastāvēt tikai uz privātiniciatīvām un ārzemju tautiešu atbalstu, bet, paldies Dievam, ka tāds ir. Mēs sūdzēsimies par pagātni, tātad lūgsim, lai šis atbalsts palielinātos, lai tiktu rasti regulāri un rutīnas veidā līdzekļi arī no valsts, bet galvenokārt lai tiktu noskaidrota tā atrašanās vieta. Es domāju, ka atrašanās vietai nav obligāti jābūt Doma laukumā, nedz arī šai šausmīgi neglītajā ēkā, kurā tas atrodas, bet tādā ēkā un telpā, kur būtu pietiekami labas un piemērotas telpas šādam Latvijas tēla veidošanā būtiski svarīgam muzejam, tas ir vairāk nekā skaidrs.

— 4.maijā, pasniedzot Triju Zvaigžņu ordeņus, jūs solījāt atkārtoti Saeimai ierosināt pārskatīt jautājumu par 20. un 30. gados Latvijā pastāvējušo ordeņu un goda zīmju atjaunošanu. Tieši kādas izmaiņas jūs plānojat ierosināt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es aizsūtīju vēstuli nu jau pirms kāda laika, laikam pagājušoruden, ar lūgumu pievērsties šim jautājumam. Viens lūgums bija varbūt ne precīzi visās detaļās, bet tika uzskaitīts vairums to ordeņu, kas agrāk bija. Doma ir tāda, ka mums būtībā vajadzētu vienu jaunu ordeni, kas būtu protokolārais ordenis, jo tāda nebija. Un tie citi ordeņi, kas mums ir bijuši, arī īsti pēc savas būtības nav specifiski protokolārie ordeņi. Piemēram, prezidents Meri pats man lepni stāstīja, ka viņi ir radījuši protokolāro ordeni, viņš pats ir uzzīmējis, kāds tas izskatās. Tas viss izdarīts ļoti ātri un operatīvi, un viņiem tāds ir, visiem ir. Nupat biju Slovēnijā, Slovēnijai vispār nebija ordeņa, nu viņiem ir, tas tika pasniegts, arī tas ir ticis izveidots, ja ir vajadzība, tad tas tiek darīts. Normāli neatkarīgā valstī, protams, pēc šādiem ordeņiem ir diplomātiska nepieciešamība, un es domāju, katrai sevi cienošai valstij ir valsts apbalvojumi, kas dažādos veidos tiek pasniegti. Karalistēs, kā Anglijā, kāds tiek paaugstināts par seru, ir dažādi veidi, kā tas gods tiek izrādīts. Kanādā ilgi daži pretojās, teicot, ka tas nav demokrātiski, bet psiholoģiski ir skaidrs, ka ļaudīm ir ļoti būtiski, lai valsts viņiem šādā veidā vai citādā pasaka paldies. Un vajadzētu būt pietiekami plašai skalai, lai būtu varbūt skaidrāki tie nopelni, teiksim militārie nopelni varētu būt atsevišķi. Bet ziniet, tas ir ļoti jutīgs un sarežģīts jautājums.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā