Kad Biržos zied dārzi un birzis

Par videi draudzīgu lauksaimniecisko ražošanu Lietuvā

Valodas pētnieki dažādi skaidro, kāpēc latviešiem un lietuviešiem ir daudz kopīgu vietvārdu. To saknes rodamas gan sirmā senatnē, gan 13. gadsimtā, kad zemgaļi savas nodedzinātās pilis un sētas pameta vācu krustnešiem, bet dzimtenes mājvārdus, upju nosaukumus un daudz ko citu paņēma līdzi uz jauno mītnes zemi Lietuvā.

Viens no abu baltu tautu radniecības liecinājumiem ir Birži. Gan apdzīvota vieta Jēkabpils apkaimē, gan pilsēta un rajons Lietuvā. Protams, pavasara ziedēšanas baltais reibums robežas neatzīst un gandrīz vienlaikus skar abas kaimiņvalstis. Tomēr šoreiz runa ir par Biržiem Lietuvā. Jo tieši uz turieni tika aicināti Latvijas žurnālisti, lai iepazītos, kā mūsu dienvidu kaimiņi attīsta un sekmē videi draudzīgu lauksaimniecisko ražošanu.

Lai ceļš uz Eiropas tirgu būtu gludāks

Ne reizi vien politiķi Latvijā ir aicinājuši zemniekus meklēt savu uzņēmējdarbības nišu bioloģiskajā lauksaimniecībā, ražojot ekoloģiski tīrus produktus, jo visā pasaulē pieprasījums pēc šādas pārtikas aizvien palielinās.

Mūsu valstī ar ekolauksaimniecību pērn nodarbojās 219 saimniecībās, apstrādājot 10500 hektāru zemes.

Lietuvieši Baltijas valstīs bija pirmie, kas bioloģiskajā lauksaimniecībā no runām pārgāja pie darbiem. Kopš 1993. gada valstī darbojas valdības apstiprināta kompleksa programma, kas veicina un modelē ekonomisku un videi draudzīgu saimniekošanu.

Projekta nosaukums aizgūts no straujās Tatulas upītes. Tā līkumo pa straumes dziļi izgrauztu gultni turpat līdzās šosejai, kas ved uz rajona centru. Bet ceļa otrā pusē līdz pat pamalei kā ierindā karavīri nostājušies pusplaukuši augļu koki. Maijs velk ik zarā mīlestības ziedu karogus.

Nav nejaušība, ka “Tatulas programma” aizsākta tieši Biržu apkārtnē. Pietiek ielūkoties kartē, lai pamanītu, ka Latvijas pusē lietuviešiem vai ar roku aizsniedzama ir Skaistkalne. To svešinieki patur prātā ne tikai

Biržu rajona priekšsēdētājs Vītauts Zurba rāda dedzināmo aparātu cīņai pret nezālēm (augšējā attēlā); uzņēmuma “Saimeta” saimniece Vita Stankevičiene (vidējā attēlā); Romucis Visockis (apakšējā attēlā) Foto: Andris Sproģis

pēc ģipšakmens atradnes, bet arī ar karsta procesiem, kas veidojas viegli šķīstošos iežos, kurus izskalo lietus un sniega ūdeņi, radot piltuves, kritenes, ieplakas.

Un tas pats raksturīgs arī Biržu rajonā, kur aplūkojams pat kāds īpaši iezīmēts dabas piemineklis — Govs ala. Tā radusies un vārdu ieguvusi 1935. gadā, kad vietējo māju saimniece kādu dienu nav varējusi atrast ganībās aizlaisto govi. Tagad šī kritene izveidojusies tik prāva, ka tur varētu noslēpt pat kravas automašīnu.

Tātad ekosistēma te ir trauslāka nekā citviet valstī, tāpēc īpaši aizsargājama. Lai nepiesārņotu augsni un pazemes ūdeņus, rajonā daudzviet zemes apsaimniekotājiem jāņem vērā dažādi ierobežojumi, kas būtībā neļauj nodarboties ar tradicionālo lauksaimniecību. Taču nav nekādu šķēršļu, ja zemnieks pievēršas videi draudzīgai ražošanai.

Vēl vairāk — “Tatulas programma” nodrošina, ka tiek maksātas subsīdijas par katru dabai nekaitīgi apsaimniekotu un ražošanai izmantotu hektāru zemes, ir iespēja uzņēmējdarbības attīstībai saņemt bezprocentu aizdevumu. Projekta ietvaros tiek sniegts atbalsts, lai veicinātu ekoloģiski drošas un saimnieciski izdevīgas uzņēmējdarbības attīstību. No 1993. līdz 1996. gadam programma tās dalībniekiem nodrošināja ilgtermiņa bezprocentu kredītu, turpmākajos gados tiek izsniegts īstermiņa bezprocentu kredīts. Visiem programmas dalībniekiem ir garantēta ar videi draudzīgām tehnoloģijām iegūto produktu pārdošana.

No 1995. gada programma nodrošina ekoloģiski tīro ražojumu tirdzniecību firmas veikalos un rosina ekoloģisko produktu nodaļu iekārtošanu tirdzniecības centros. “Tatulas programma” rīko gadatirgus Viļņā un citās pilsētās, līdzdarbojas citu organizāciju izstādēs, gadatirgos gan Lietuvā, gan ārzemēs. Vēl projekts nodrošina ekoloģiskās lauksaimniecības sadzīves un ražošanas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvi, mēslu krātuvju celtniecību un citus dabu saudzējošus pasākumus.

Ir nodoms no 2005. līdz 2010. gadam šo programmu paplašināt un izvērst visas valsts līmenī, lai liktu lietā pieredzi, kā iegūt labas ražas un ekoloģiski tīrus produktus bez pesticīdiem un mākslīgajiem minerālmēsliem.

“Tatulas programmā” šobrīd iesaistījušies 290 dalībnieki. To skaitā ir 164 zemturi (49 no viņiem pieder sertificētas ekoloģiskās saimniecības), 14 uzņēmumi (3 ražotnēm ir ekoloģiskā uzņēmuma sertifikāts), 3 zemes apsaimniekošanas sabiedrības, 1 kooperatīvs, kā arī dārzeņu realizācijas klubs. Kopumā “Tatulas programmas” dalībnieki apsaimnieko 6500 hektāru zemes.

Ar ušņu dedzināmo un plaucējamo

Mēdz teikt, ka ar vārdiem jau var uzburt visu.

Bet ir iespēja redzēt arī pašu acīm.

Romucis Visockis Jodeišu ciemā sācis savu saimniecību klajā laukā 1991. gadā. Uzcēlis dzīvojamo māju un saimniecības ēkas. 15 hektāri zemes viņam ir īpašumā, vēl 100 ha zemturis nomā. Vidi saudzējoša tehnoloģija tiek likta lietā 5 hektāros dārzu. Specializācija — augļu un ogu audzēšana. Pārējā sējplatībā audzē labību — miežus, kviešus. Pieredzi augļkopībā smēlies arī Polijā. 20 ha augļu dārza aizņem puspunduri — ābeles, kas ražo jau trešajā gadā pēc stādīšanas. Visu izaudzēto desmit sezonas strādnieki novāc mēneša laikā, āboli paredzēti lietošanai uzturā svaigā veidā. Vēl 1,5 hektāros audzē upenes. Ar tirgum mazvērtīgajiem sīkajiem graudiem tiek nobaroti kādi trīs desmiti suķu.

Salīdzinot ar R. Visocka vērienu, Biržu rajona padomes vadītāja Vītauta Zurbas saimniecība šķiet maza — tikai 10,7 ha, no tiem 3 ha aizņem dārzs, kur tirgum aug sīpoli, pupas, ķiploki, zirņi, lēcas, bietes, burkāni, agrie kartupeļi, ir arī augļu koki — ābeles, bumbieri.

— No dārzeņiem neaudzēju tikai kāpostus, — atzīst Lietuvā pirmās sertificētās ekoloģiskās zemnieku saimniecības īpašnieks, kas nu jau vairāk nekā desmit gadu ir arī rajona galva.

Vai tik liela audzējamo kultūru daudzveidība maz vajadzīga? Varbūt ar šaurāku specializāciju varētu gūt labākas sekmes? Vītauts Zurba atteic, ka ik gadu šis tas paaug labāk, bet kas cits nepadodas. Atcerēsimies, ka pērn kartupeļu neraža piemeklēja ne tikai Lietuvu un Latviju, bet pat Poliju un citas zemes Rietumeiropā. Ja viss būtu likts uz vienas kārts, nāktos kārtīgi savilkt jostu vai sataisīt lielus parādus.

Ekoloģiskajā lauksaimniecībā zemei vajadzīgi prāvāki kapitālieguldījumi, tāpēc vēlams, lai tā būtu paša īpašumā, nevis paņemta nomā. Īpašas pūles un māka vajadzīga, lai apkarotu nezāles. Piemēram, divus gadus tīrumu nācies turēt melnajā papuvē, lai nobeigtu visas nezāļu saknes. Tomēr arī pēc tam ne jau viss ir iznīcis — šo un to atpūš vējš, dažs nelūgts svešinieks iesakņojas augsnē kopā ar kultūraugu sēklām. Kā pret tiem cīnīties?

Vītauts Zurba rāda ārzemēs noskatītu agregātu — tādu kā gāzes plītiņas un ušņu duramā apvienojumu, kam asmens vietā deglis. Tas paredzēts nezāļu izdedzināšanai. Aparāts viegls, ērti pārnēsājams. Tomēr iecerē ir arī kāds cits ekoloģisks paņēmiens nezāļu izskaušanai ar visām saknēm — apliet vārpatas vai usnes ar verdošu ūdeni. Šajā gadījumā ūdens tiktu vests ar kādu transporta līdzekli un karsēts līdz vārīšanās temperatūrai. Ja strūkla tiek precīzi mērķēta, šādi iespējams tikt galā ar nezāli pat tuvu kultūraugam.

Vai tas nozīmē, ka nākotnē tikai grāmatās varēsim lasīt par apnicīgo ravēšanu?

Zurbu ģimene savu zemi galvenokārt apkopj pašu spēkiem, līdzās saimniekam pie darba ķeras arī dēls, znots, sieva, vienīgi ražas novākšanā jāņem palīgos algādži. Mājlopi netiek turēti, zemes mēslošanai lieti noderot komposts, ko laiku pa laikam ar īpašu traktoram piemontētu iekārtu uzirdina, tā pūšanas procesi notiek daudz straujāk.

Ja rupjmaizes recepti kāro pat japāņi

Biržu rajonā daudzi lietuvieši atzīst, ka latviešu valodā saprotot gandrīz visu, jo savulaik ar laukos un kūtī audzēto biežāk veduši uz Rīgu nekā uz Viļņu. Latvijas galvaspilsētas tirgus arvien ir gan lielāks, gan tuvāk. Robeža un muita šai pašdarbnieciskai tirdzniecībai radījusi šķēršļus. Tāpēc lietuvieši ar nepacietību gaida abu valstu uzņemšanu Eiropas Savienībā, tad taču robežu aizšķēršiem atkal būtu jākrīt.

Var gadīties, ka Rinkušķu alus līdz Rīgai nonāks vēl pirms tam, kad Latvija un Lietuva kļūs par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Pagaidām tas pilnībā tiek baudīts tikai Lietuvā. Arī tāpēc, ka Biržu pievārtē darītais miestiņš netiek pasterizēts un, kā zina teikt alus darītavas īpašnieks Petrs Čīgs–Kaļķis, ir dzīvs. Pasterizēts alus tāds vairs neesot.

Sākās viss 1991. gadā ar darītavu, kur tika vārīts īsts mājas alus. Ražotne drīz vien paplašinājās, jo noņēmēju Rinkušķos raudzētajam dzērienam netrūka. Tagad mūsdienīgais brūzis ražo 30 tonnu alus diennaktī, gan vieglāku, gan stiprāku, kopumā septiņas šķirnes. Alus tiek pārdots uzņēmumam piederošajos veikalos visā Lietuvā, arī citās tirdzniecības vietās. Turpat alusdarītavā ir pildīšanas līnija, kur alu pilda 0,3 litru plastmasas pudelēs — šādā iepakojumā to atļauts tirgot arī sabiedrisko pasākumu laikā. Ražošanas apjomu ziņā alusdarītava tagad ir piektā lielākā Lietuvā, statistiķi aprēķinājuši, ka uzņēmuma darbības vienpadsmit gados Rinkušķos saražots tik daudz alus, ka ar to varētu piepildīt 400 hektāru plašo Širvenu ezeru. Tiesa, tā dziļums nepārsniedz pāris metru, jo ūdenskrātuve ir mākslīgi radīta viduslaikos, aizsprostojot divas upītes, lai ienaidniekiem Biržu pili padarītu grūtāk iekarojamu.

Individuālais uzņēmums “Saimeta” Pasvales rajona Daujēnos dod darbu vairāk nekā 60 cilvēkiem. Ražotnē cep maizi, vāra kvasu, gatavo dažādas smalkmaizes, cepumus, tortes. Bet vislielāko atzinību uzņēmuma īpašniece Vita Stankevičiene ir izpelnījusies ar īpatnējo rupmaizi. Tā ir garšīga, viegli čagana, melna kā nakts, ilgi nesakalst un saglabā svaigumu. Par šo maizi ieinteresējušies pat japāņi un piedāvājuši nopirkt recepti — var iznākt darījums. Pati saimniece maizes cepšanas māku jau bērnībā pārņēmusi no savas mātes, palīdzot mīcīt maizes mīklu.

Protams, visus noslēpumus maizes tapšanas ceļā no malas nevar uzzināt, bet vienu no tiem Vita Stankevičiene atklāj — pēc izvilkšanas no krāsns lielie kukuļi daudzas stundas tiek turēti sasegti ar vilnas segu, lai pavisam lēnām atdotu siltumu. Mīkla tiek raudzēta koka kublos, bet mīcīšanā un cepšanā tiek izmantota mūsdienīga Vācijā ražota iekārta.

“Saimeta” nodibināta 1995. gadā, ir “Tatulas programmas” dalībniece, tātad viss saražotais ir tapis no dabīgām izejvielām. Līdzās saimniecei uzņēmumā strādā arī trīs viņas dēli.

Gandrīz katrs, kam bijusi iespēja būt Lietuvā kādās viesībās, tiek cienāts ar šakoti — lietuviešu tautisko zaraino pīrāgu no olām. Šis sacepums tik tiešām atgādina zarainu nūju, tāpēc jo interesantāk uzzināt, kā tāds top. Izrādās, mīkla tiek sakārtota īpašā krāsnī uz metāla ass, kas cepšanas laikā nepārtraukti griežas, veidojot sacepuma zarus. “Saimetā” vienā maiņā viens cilvēks izcep ne vairāk par 15 kilogramiem šakoča. Apstiprinājums senajai patiesībai, ka daudzi kārumi top grūtā darbā.

Starp citu, Lietuvas dienās Latvijā no 22. līdz 25. maijam izstādē Ķīpsalā mums būs iespēja tikties gan ar “Saimetas” maizes cepējiem, gan Rinkušķu alus darītājiem, gan citiem lietuviešiem, kas savu nākotni redz bioloģiskās lauksaimniecības attīstībā.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors