"Jauns starts Latvijā"

"Upsala Nya Tidning"

— 2000.05.08.

Abas pēdējās Latvijas valdības izdzīvoja attiecīgi astoņus un deviņus mēnešus.

Valdībai, ko piektdienas vakarā prieka un lepnuma atmosfērā par Latvijas hokeja izlases vēsturisko uzvaru pār Krieviju apstiprināja Latvijas parlaments (Saeima), vismaz pāris iemeslu dēļ vajadzētu būt izredzēm noturēties daudz ilgāk, varbūt pat līdz nākamajām vēlēšanām 2002. gada oktobrī.

Viena lieta, kuras nozīmi tomēr nevajadzētu pārspīlēt, ir tā, ka šai valdībai, vismaz šķietami, ir sevišķi stabils vairākums parlamentā. Ar četrām no parlamentā pārstāvētajām sešām partijām koalīcijā un 69 no 100 parlamenta balsīm premjerministra Andra Bērziņa pozīcijas varētu likties vislabākās, kādas vien iespējamas.

Lai gan arī iepriekšējai valdībai, ko veidoja trīs lielās Saeimas partijas, bija ļoti spēcīgas pozīcijas parlamentā, tas tomēr nenovērsa tās drīzo sabrukumu.

Šķietami pamatotais piesardzīgais optimisms par jauno valdību turpretī tiek motivēts ar veidu, kā jaunais premjerministrs veda sarunas par valdības izveidošanu un ar viņa personīgajām īpašībām, kas dažās jomās krietni atšķiras no viņa priekšteča Andra Šķēles.

Strādājot par Rīgas pilsētas galvu, Andris Bērziņš ir demonstrējis stingrības un pragmatisma savienojumu, kas viņam neapšaubāmi ļoti palīdzēja valdības veidošanas sarunās. Šķiet, bez liekas ārišķības un, acīmredzot nevienu pārāk neaizvainojot, viņam ir izdevies īstenot savu gribu gan koalīcijas līguma sastādīšanā un ministru amatu sadalīšanā starp partijām, gan panākot, ka jaunajā valdībā nav neviena bijušā ministru prezidenta.

Ņemot vērā deviņas valdības un septiņus premjerministrus, ko kuriem pieci vēl joprojām ir politiski aktīvi, šis nebūt nav mazsvarīgs jautājums. Iepriekšējo gadu pieredze nenoliedzami rāda, ka vairāki bijušie premjeri nākamajās valdībās, kurās viņi ir piedalījušies, ir uzvedušies kā "primadonnas", bojājot iekšējo sadarbības klimatu.

Tagad ārpus valdības ir atstātas tādas spēcīgas figūras kā bijušais ministru prezidents, ilggadīgais ārlietu un bijušais tieslietu ministrs Valdis Birkavs un parlamenta lielākās partijas — Tautas partijas — vadītājs Andris Šķēle. Neapšaubāmi pastāv risks, ka tāda spēcīga personība kā Šķēle kļūs par nemiera elementu ārpus valdības. Bērziņš tomēr uzskata, ka priekšrocības, ko var dot valdība bez acīmredzamu potenciālu nesaskaņu riska, ir lielākas par šo risku.

Jaunais premjerministrs sola apdomīgāku, izskaidrojošāku un uz pārrunām vairāk orientētu valdības darba stilu (nekā viņa priekštecis). Tas liek domāt par veselīgu sapratni, ka starp tautu un varu pastāv plata neuzticības plaisa un ka viens no jaunās valdības vissvarīgākajiem uzdevumiem ir maksimāli mēģināt to sašaurināt.