Par Slīteres nacionālo parku

Eiropā palikušas pavisam nedaudzas simtgadīgas egļu un platlapju mežu audzes ar ļoti bagātīgu pamežu, ar blīvu, papardēm un meža lokiem klātu zemsedzi, ar smilšakmens atsegumiem, ar tropu mežiem atbilstošu ligzdojošo putnu blīvumu, ar neskaitāmām kukaiņu sugām, ar dabīgām meža cūku un staltbriežu dubļu vannām, uzskata Slīteres nacionālā parka direktors Elmārs Pēterhofs. Šo bagātību slēpj Slīteres nacionālais parks, kas ar katru gadu kļūst pieejamāks apmeklētājiem.

1921. gadā meža taksatoru grupa, veicot kārtējo mežu ierīcību Slīteres Zilokalnu piekājē, nošķīra dabas pieminekli 1 100 ha platībā. Te tikpat kā pārtrauca jebkādu saimniecisko darbību, un šis neskartais dabas stūrītis bija aizsākums tagadējam Slīteres nacionālajam parkam.

Slīteres nacionālo parku var uzskatīt par unikālu Baltijas jūras ģeoloģiskās vēstures muzeju, jo te ir ne tikai visjaunākie ģeomorfoloģiskie veidojumi — jūrmalas kāpas —, bet, ejot pāri vigām (ieplakas) un kangariem (vaļņi), kas veidojušies pēclitorīnas periodā pēdējos 4000 gados, iespējams atgriezties tālā pagātnē. Vēl senākos laikos cilvēks nokļūst, dodoties pāri Litorīnas jūras (Baltijas jūras attīstības stadija pirms 8300—4000 gadiem) un Ancilus ezera (pirms 9000—8300 gadiem) noskalotajiem krastu veidojumiem līdz pat Slīteres Zilokalnu kraujai, kas ir Baltijas Ledus ezera senkrasts (veidojies pirms 11 000—9000 gadiem).

Īpatnējais Slīteres nacionālā parka veidošanās process radījis atšķirīgus apstākļus augu un dzīvnieku valsts attīstībai. Nacionālā parka teritorijā vienkopus atrodami gan mērenās joslas, gan tundras un taigas elementi. Te sastopami visi 23 Latvijā izdalītie mežu tipi, izņemot grīni. Šis meža tips sastopams Grīņu rezervātā, un to gida pavadībā var aplūkot, dodoties pa izziņas taku, tāpēc Slīteri var uzskatīt par Latvijas mežu muzeju. Parkā ir arī trīs purvu tipi un to pārejas formas. Pēdējos gadu desmitos Slīteres nacionālajā parkā zinātnieki konstatējuši 860 augu, 128 sūnu, 195 ķērpju, 40 zīdītājdzīvnieku, 130 ligzdojošo putnu, septiņu rāpuļu, deviņu abinieku un 13 saldūdens zivju sugu. Daudzas sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Parka teritorijā sev patvērumu raduši tādi dabas retumi kā parastā īve, Baltijas efeja, zivju ērglis, klinšu ērglis, ūpis, purva bruņrupucis, gludenā čūska. Pirms diviem gadiem Slīteres parkā tika atklāta jauna vaboļu suga, kas nekur pasaulē nebija līdz šim konstatēta. Pagaidām gan tai nav oficiāla latviska nosaukuma.

Līdz 2006. gadam Slīteres nacionālais parks būs pilnībā sakārtots, lai apmeklētāji te lieliski atpūstos un pēc iespējas vairāk redzētu. Slīterē, vecā dabas pieminekļa apkaimē, kur pirms astoņdesmit gadiem meklējami Slīteres rezervāta pirmsākumi un kur vienkāršam cilvēkam ceļš bija slēgts, izveidota Slīteres dabas taka. Pirms doties divsimt gadus cilvēka darbības neskartā mūžamežā, lai izstaigātu vienu no bagātākajiem mežiem Ziemeļeiropā, ieteicams uzkāpt nu jau atjaunotajā vecajā Slīteres bākā. No tās paveras skats uz piejūras zemieni līdz pat Baltijas jūrai, bet skaidrā un saulainā laikā no bākas var saskatīt Sāmsalu. Bākā tiks izveidota arī ekspozīcija par jūras bākām, rudenī te iecerēts atklāt ekspozīciju par Slīteres nacionālo parku. Pērn atpūtas sezonā parku apmeklēja ap 20 tūkstošiem tūristu.

“MĀJAS VIESIS”