Pirms divām nedēļām ASV Nacionālās demokrātijas institūts Kosovā rīkoja konferenci, kas bija veltīta partiju parlamentāro frakciju veidošanas problēmām. 30. aprīlī konferencē runāja arī Latvijas Republikas 7. Saeimas deputāte Vaira Paegle.

Mūsu deputātes runas nolūks bija paust savu viedokli par partiju parlamentāro frakciju veidošanas pamatprincipiem demokrātiskā valstī, kā arī runāt par būtiskākajām problēmām, ar kurām saskaras parlamentārās frakcijas, — par korupciju, šauru personīgu interešu lobēšanu, atsvešinātību no vēlētājiem u.tml.

Godātie Kosovas parlamenta locekļi!

Man patiesi ir liels gods būt šodien šeit un nodot jums uzmundrinājuma un atbalsta vēlējumus no Saeimas, Latvijas parlamenta, jūsu centienos atjaunot demokrātisku sabiedrību no apspiestības un genocīda pelniem. Miers, stabilitāte un labklājība ir iespējami tikai tad, ja pastāv laba valsts pārvalde. Bet laba valsts pārvalde ir tad, ja ir pilnīga uzticība valsts institūcijām, īpaši demokrātiski ievēlētam parlamentam.

Es esmu pateicīga Nacionālās demokrātijas institūtam, kas padarīja šo vizīti par iespējamu un aicināja mani dalīties ar jums savā diezgan unikālajā demokrātijas veidošanas pieredzē. Sava mūža laikā esmu bijusi gan bēgle, gan imigrante, gan repatriante. Gandrīz 50 gadus dzīvojot ASV, es piederēju pie Amerikas latviešu minoritātes un tikai pēdējos četrus gadus esmu daļa no etniskā vairākuma savā dzimtajā zemē. Es pazīstu ne tikai trimdinieka sāpes, bet varēju arī izdzīvot “amerikāņu sapni”, gadiem strādājot valsts darbu, kā rezultātā mana ticība demokrātijai ir kļuvusi vēl stiprāka.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvija ir panākusi neticamu progresu ceļā uz integrāciju eiroatlantiskajā sabiedrībā un drīz, iespējams, kļūs par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Latvija ir arī ļoti veiksmīgi apguvusi jauno tirgus ekonomiku. Taču komunistiskā totalitārisma, deportāciju un kolonizācijas mantojums smagi gulst pār Latvijas politisko kultūru, kas, kaut arī demokrātiska formas ziņā, vēl arvien attīstās saturiski. Demokrātija ir prāta stāvoklis, domāšanas un rīcības veids, kura sasniegšana var prasīt gadus un pat vairākas paaudzes.

Jēlas universitātes (ASV) profesors Roberts Dāls savā grāmatā “Par demokrātiju” raksta, ka neeksistē nevainojama demokrātiska sistēma un ka pat vecākajās demokrātijās pastāv liela plaisa starp demokrātijas ideju un realitāti. Ir zināmi kritēriji, pēc kuriem var izvērtēt mūsdienu politisko sistēmu un to institūciju sasniegumus un trūkumus. Un, kā profesors Dāls secina, neviena no šodienas demokrātijām neatbilst šiem kritērijiem pilnībā.

Mūsu, parlamentāriešu, izaicinājums ir aizvērt šo demokrātijas plaisu, vienlaikus esot uzmanīgiem, lai starptautiskās organizācijas, īpaši ES, NATO un EDSO, neizvirza jaunajām demokrātijām augstākas prasības un stingrākus kritērijus par tiem, kurus šīs organizācijas pašas ir ar mieru ievērot. Demokrātija nav domāta vienīgi eksportam. Nekas nespēj vairāk iedragāt ticību demokrātijai un kaitēt starptautisko organizāciju ticamībai kā dubultstandarti.

Demokrātija, pretēji totalitārismam, nav sistēma, kuras viens variants der visiem. Tieši šī iemesla dēļ ne visas demokrātijas ir līdzīgas gan no konstitūciju, gan no politisko institūciju viedokļa. Demokrātiju var un tā ir jāpiemēro, lai tā atbilstu valstu dažādajiem izmēriem, demogrāfijai, vēsturei un kultūras tradīcijām. Demokrātiju par visvēlamāko pārvaldes sistēmu padara tās piedāvātā elastība un politiskās vienlīdzības iespējas.

Pārstāvniecības demokrātijā, partiju parlamentārās frakcijas ir vienas no centrālajām politiskajām institūcijām, kas nepieciešamas demokrātijas kritēriju sasniegšanai. Frakcijas ir demokrātijas efektivitātes un atbildīgas politiskās kultūras barometrs, ko raksturo profesora R.Dāla minētā “pastāvīgā valdības atsaucība tās pilsoņu vēlmēm”. Frakcijas veido likumdevēja prestižu, kurš savukārt atspoguļo valdības institūciju leģitimitāti.

Runājot par partiju parlamentārajām frakcijām, es gribētu izšķirt divus jautājuma aspektus: pirmkārt, es gribētu apspriest principus, uz kuriem demokrātiskām partiju frakcijām būtu jābalstās, un, otrkārt, aplūkot iespējamos pasākumus šo principu īstenošanai.

Vēlēšanu cīņu karstumā partijas izjūt cīņu par varu kā pašmērķi, aizmirstot, ka politika ir cīņa par varu, kuras mērķis ir kalpot kopējam labumam. Tādējādi parlamenta locekļiem frakcijās ir apzinīgi jāizšķiras starp varu un varas pielietojumu, šaurām personīgām interesēm un nesavtīgu kalpošanu sabiedrībai, atklāti naidīgu aizkulišu cīņu un starppartiju sarunām, samierināšanos un kompromisu.

Kad es pirmo reizi atgriezos Latvijā, viens no visbiežāk man uzdotajiem jautājumiem bija: kādēļ amerikāņi ir tik patriotiski? Vairākkārt pārdomājot šo jautājumu, man šķiet, esmu atradusi atbildi. Tas ir tāpēc, ka ikviens amerikānis jūtas spējīgs ietekmēt politiskos procesus. Viņš vai viņa var nebalsot vēlēšanās, taču, ja viņu apkārtnē plānots celt kodolstaciju, tad amerikāņi mobilizēs savus kaimiņus, presi un likumdevējus, lai mainītu šādu politiku. Tieši šī apziņa par savām spējām ietekmēt lēmumus partiju frakcijām ir jāizmanto parlamenta darbā. Spējas ietekmēt nozīmē politisko vienlīdzību arī vēlētāju starpā, tai skaitā deputātu frakcijā, nevis augstprātīgu pārākuma apziņu pār vēlētājiem. Neviens no frakcijas locekļiem nav vienlīdzīgāks par citu. Līdera uzdevums ir organizēt un koordinēt frakcijas darbību, nevis diktēt savu gribu citiem biedriem. Tieši šī ietekmes iespēju apziņa, nevis sankcijas vai solījums iecelt amatā, dot varu vai ietekmi darbojas kā līme, kas satur kopā frakciju, uz ko būtu jābalsta frakcijas disciplīna.

Otrs princips ir korupcijas neiespējamība frakcijas darbā — noteikta pretestība jebkādiem varas kārdinājumiem un strikta tiekšanās pēc kopējā labuma, nevis sava vai vienas grupas labuma. Man bieži atgādina, ka korupcija un varas nelietīga izmantošana pastāv arī vecajās demokrātijās. Tomēr ASV mēroga lielvalsts spēj absorbēt sevī koruptīvu rīcību gan no politisko, gan ekonomisko seku viedokļa, bet jaunās demokrātijas to nespēj. Korupcija un šauru interešu īstenošana ietekmē ne tikai valsts spēju veidot demokrātiju, bet arī sabiedrības attīstību ilgstošā laika posmā. Balstīt frakciju darbību uz šaurām personīgām interesēm nozīmē nodot to vēlētāju uzticību, kas devuši mums iespēju atrasties pie varas. Patiesībā bezierunu partiju disciplīna tiek uzskatīta par konfliktā esošu ar ievēlētajai amatpersonai saistošo mandātu — ievērot vēlētāju, nevis partiju intereses.

Kaut gan es atzīstu politisko aprēķinu nepieciešamību, tiem jābūt ētiski izvērtētiem. Ētiska politiskā vara kalpo sabiedrībai.

Trešais princips — koalīciju veidošanai un kontaktiem dažādu partiju frakciju starpā jāņem virsroka pār partiju huligānismu. Savstarpējo kontaktu ērā ir iespējams veidot tiltus, kas vienotu dažādu partiju pārstāvjus un starptautisko organizāciju delegātus.

Demokrātiskās valstīs mēs arvien vairāk redzam ideoloģisko atšķirību samazināšanos un tolerances pieaugumu dažādu partiju starpā: notiek partiju vadlīniju tuvināšanās un politikas depolarizācija. Šāda daudz pragmatiskāka pieeja politikai (kompromisu sasniegšana) palielina iespējas rast realizējamus risinājumus šķietami neatrisināmām problēmām, it īpaši ja tās prasa radikālas reformas. Ne reizi vien valstis pārejas periodā no totalitārisma uz demokrātiju un brīvā tirgus ekonomiku ir parādījušas, ka tās, kas spēj saglabāt stabilu progresu ekonomiskajās un institucionālajās reformās, pirmās atgūst plaukstošu ekonomiku un politisko stabilitāti. Tikmēr tās, kas pretojas reformām, paliek savas totalitārās pagātnes ēnā. Apstākļos, kad nav pieejamas plānotas un sistēmiskas pārmaiņas, frakciju spējām piesaistīt plašu atbalstu sāpīgām reformām ir milzīga nozīme.

Gan katras frakcijas iekšienē, gan frakciju starpā jāmācās nepiekrist, nekļūstot ietiepīgam, respektēt uzskatu dažādību — uzvarēt argumentējot, nevis iznīcinot opozīciju, lai panāktu savu. Ne visas opozīcijas partiju idejas ir sliktas un tās var atbalstīt vai vismaz aizgūt, jo tikai valdošās partijas spēj pārvērst idejas (pat opozīcijas piedāvātās) darbībā.

Parlamentārajās sistēmās, kurās vēlēšanas balstītas uz pārstāvniecības proporcionālo sistēmu, spējai vest sarunas ir noteicošā loma. Tādējādi var panākt kompromisus un samierināt atšķirīgās politiskās partijas valsts stabilitātes, institūciju un valdības nepārtrauktības, ilglaicīgas attīstības nodrošināšanai. Tā var novērst biežas valdības maiņas, veco partiju izjukšanu un jaunu partiju rašanos, kā arī sociālo spriedzi un konfliktus.

Lai realizētu ietekmēšanas, kalpošanas sabiedrībai un koalīciju veidošanas principus, partijas frakcijai parlamentā jāstrādā atklāti, jābūt atsaucīgai pret sabiedrisko domu un jāīsteno kontroles funkcijas pār valdības ministrijām.

Strikta parlamentārās frakcijas definīcija saka, ka tā ir formāla partijas organizācija parlamentā, kas pakļauta stingrai disciplīnai un kam uzticēta valdības likumdošanas ieviešana un vienošanās panākšana par balsošanas nostādnēm. Parlamentārā demokrātijā šādi mākslīgi ierobežojumi ir ne vien nevajadzīgi, bet pat nevēlami. Manuprāt, partiju parlamentāro frakciju funkcijas limitē tikai konstitūcija un, iespējams, arī noteiktā parlamentārajā frakcijā strādājošo parlamentāriešu politiskā griba. Nenovērtējiet par zemu savu nozīmību.

Parlamentārajai frakcijai kā galvenajam partiju politikas īstenošanas instrumentam ir cieši jāsadarbojas ar partijas vadību un ministriem, kuri savukārt nedrīkst zaudēt saikni ar frakciju. Frakcija ir valdības galvenā saikne ar sabiedrisko domu. Man ir zināmas situācijas, kurās valdības kritušas tāpēc, ka komunikācija starp frakciju un tās ministriem nav bijusi pietiekama. Patiesi, partiju līderiem un ministriem vajadzētu, ja laiks to ļauj, apmeklēt frakciju sēdes. Bez tam visiem lēmumiem jābūt pieņemtiem oficiālo struktūru ietvaros, nevis kuluāros ierobežotā personu jeb t.s. pelēko kardinālu lokā.

Otrkārt, frakcijas darbībai jābūt pakļautai sabiedrības kontrolei, un tai jābūt atsaucīgai uz sabiedrības viedokli un vajadzībām. Piedaloties atklātās debatēs, frakcija ir galvenais instruments biežai un skaidrai partiju viedokļu paušanai. Politikas veidošana ir partijas ministru rokās, bet socializācijas process — partijas frakcijas rokās, jo tās biedri veido vēlētāju uztveri par politiskiem jautājumiem, kā arī par politiskās sistēmas normām un procedūrām. Frakcijas spēja vai nespēja formulēt savu pozīciju var palielināt vai arī izšķiest partijas politisko kapitālu.

Postkomunistiskajās demokrātijās pastāv tendence rādīt atsaucību sabiedrības viedoklim tikai pirms vēlēšanām, kamēr vecajās demokrātijās frakcijas pastāvīgi izvērtē sabiedrības attieksmi un piemēro savu politiku un rīcību atbilstoši tai. Šis, iespējams, ir vissvarīgākais funkcionējošas demokrātijas kritērijs. Lai saglabātu sabiedrības atbalstu, frakcijai ir jāziedo laiks un resursi, paskaidrojot un argumentējot tās izvēles pamatotību. Krītoši sabiedrisko aptauju reitingi ir nozīmīgs indikators, ka frakcijai neveicas savas vissvarīgākās funkcijas veikšanā.

Visbeidzot, frakciju uzdevums ir rūpīgi pētīt administratīvo atbildību, pielietojot parlamentāro kontroli un pārraudzību pār valdības administrāciju. Frakcijām ir arī jāizvērtē, vai tiek veikti atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu likumdošanas efektīvu īstenošanu.

Partiju veiksme vēlēšanās ir tieši saistīta ar valdības spēju pārvērst politiku konkrētā rīcībā, kas nes labumu sabiedrībai kopumā. Tādējādi frakcijas pienākums ir jautāt, kritizēt un kontrolēt ministriju, savu vai koalīcijas partneru darbību. Tā ir smaga kļūda — prasīt atbildību tikai no citu partiju ministriem un neļaut frakcijas biedriem izjautāt pašu partijas ministrus, jo pārraudzība un atbildība, nevis akla ticība un paklausība ir dabisks un būtisks veselīgas parlamentārās demokrātijas process, un to nevajadzētu uzskatīt par pretmetu koalīciju līgumiem un frakciju disciplīnai.

Nobeigumā es gribētu vairākkārt uzsvērt: ja demokrātiju var veidot formāli, bet ne katrreiz saturiski, arī ar frakciju darbību ir līdzīgi. Tikai pieredze, kas iegūta mēģinot un kļūdoties, un atsaucība pret valsts īpašajām vajadzībām nodrošinās pilnībā atbildīgu un efektīvu frakciju sistēmu. Frakcijas darbs rada pamatu valsts demokrātiskai attīstībai kopumā, kā arī pamatu cienījamām un stingrām parlamentārajām tradīcijām.

Tāda frakcija, kurā tās biedri ir politiski vienlīdzīgi, kurā lēmumpieņemšana ir caurspīdīga un uz sabiedrisko domu reaģējoša, kurā rūpes par kopēju labumu ņem virsroku pār šaurām partiju interesēm, ir spējīga aizvērt plaisu starp demokrātijas ideālu un demokrātijas realitāti. Demokrātiska un efektīva partijas parlamentārā frakcija ir noderīga politiskajai partijai, jo frakcijas biedri kā politiķi spēj demonstrēt, ka viņiem ir mērķis, kas sniedzas tālāk par varas iegūšanu.

Es vēlu jums veiksmi jūsu centienos, lai nākotne ir jūsu rokās!