Galvenais ir nodrošināt Latvijas vienmērīgu attīstību

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Intervija Latvijas Radio 9. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

—Es nezinu, vai jūs var apsveikt ar Uzvaras dienu. Teica, ka jūs neuzrunājāt veterānus, bet ka cerot, ka kādreiz arī premjers uzrunās veterānus un pateiks paldies par to, ka Padomju armijas rindās...

Andris Bērziņš: — Vakar aizsardzības ministrs valdības vārdā nolika ziedus Brāļu kapos un tik tiešām pateica paldies visiem tiem, kuri gan cīnījušies, gan krituši, gan vēl ir dzīvi, jo principā ne jau karavīri ir vainīgi, ka ir noticis kas tāds. Karavīri vienmēr ir pildījuši komandas; tie ir tie komandieri, kas ir devuši šīs komandas, un tie ir tie viņu augstākstāvošie. Otrais pasaules karš jau nebūtu noticis, ja Staļins ar Hitleru nebūtu vienojušies par ietekmes sfēras sadali, tā ka šie jautājumi ir tādi ļoti, ļoti sarežģīti un nopietni. Bet šodien ir Eiropas diena, un Eiropas dienas kontekstā mums ir daudzas sarežģītas lietas jārisina, piemēram, būs Nacionālais konvents tūlīt, pēc 30 minūtēm, kuru translēs arī radio.

— Un šajā konventā jūs taču runāsit ne jau vairs par uzvaru?

A.Bērziņš: — Nē, nē! Mēs runāsim par Eiropas nākotni. Redziet, mums ir trīs delegāti — divi no parlamenta, viens no valdības —, kas strādā Eiropas Konventā. Un viņiem tur jārisina ļoti daudzas un dažādas sarežģītas lietas, taču viņi jau, protams, nezina, kas īsti Latvijā notiek, ko īsti Latvijā cilvēki domā, tādēļ mēs esam izlēmuši izveidot tādu savu Latvijas Nacionālo konventu un tur šos jautājumus pārrunāsim, lai vismaz kāda ievirze vai kāds mandāts šiem cilvēkiem būtu, runājot tālāk Eiropā.

— Latvijas Radio klausītāji tiešām no pulksten četriem var pieslēgties un arī klausīties šos notikumus. Runājot par šodienas Saeimas balsojumu vēlēšanu likumā — tātad tā norma, grozījumi vēlēšanu likumā, kas paredzēja latviešu valodas zināšanas, ir svītrota? Ātri, strauji tas ir noticis. Jūs savulaik teicāt par savu darba grupu un saviem labojumiem — tas vairs nav aktuāli?

A.Bērziņš: — Nē, tā jau ir tā pati darba grupa, kas faktiski ir vienojusies par šīm lietām, un es domāju, ka tūlīt pēc tam, kad valoda tika ļoti būtiski nostiprināta Satversmē, mēs varējām to atļauties, un ir loģiski sakārtot arī šo Saeimas vēlēšanu likumu, lai mums neviens neko nevarētu pārmest par to, ka mēs, gribēdami labu, esam varbūt nedaudz pārcentušies salīdzinājumā ar starptautiskajiem tiesību aktiem.

— Jūs steidzāties, un tas notika steigā — es domāju — Saeimā, tāpēc ka nākamnedēļ būs tikšanās un spriešana par NATO paplašināšanu?

A.Bērziņš: — Faktiski nebija tāda uzstādījuma, ka to vajag par katru cenu izdarīt, taču, protams, labāk, ja lietas ir padarītas jau pirms kādām noteiktām robežlīnijām, un no 14. līdz 16.maijam tiešām Reikjavīkā sanāk NATO dalībvalstu un kandidātvalstu ārlietu ministri, kuri lems par NATO tālāko attīstību. Droši vien tur tiks runāts arī par kandidātvalstu gatavību iestāties NATO, un Latvija tagad varēs teikt, ka faktiski visi mājasdarbi, kas Latvijai bijuši, ir izpildīti un Latvija faktiski ir gatava saņemt uzaicinājumu būt par NATO dalībvalsti.

— Eksperti starptautiskajās lietās saka, ka nākamās nedēļas slēgtā sanāksme varētu būt pietiekami nozīmīga un varbūt pat izšķiroša tam, vai Latvija būs vai nebūs NATO pirmajā kārtā.

A.Bērziņš: — Nu, nekādi formāli lēmumi šajā sanāksmē netiks pieņemti. Tur tiks veikta sava veida revīzija, formālie lēmumi tiks pieņemti 21.novembrī Prāgā. Taču, protams, šī sanāksme ir diezgan nozīmīga un svarīga. Tur varētu būt izšķiršanās par to, cik plaša būs šī NATO paplašināšanās — vai tās būs trīs, četras, piecas vai septiņas valstis. Tātad ir ļoti daudzas dažādas kombinācijas, un es domāju, ka tāda ievirze tiks dota šajā sanāksmē.

— Klausītāji zvanījuši un jautājuši tā: pirms četriem gadiem, tad, kad jūs bijāt Rīgas mērs, vienreiz laboja Vanšu tiltu; atkal labo. Cilvēkus uztrauc šie sastrēgumi uz ielām.

A.Bērziņš: — Es esmu priecīgs, ka pašu Vanšu tiltu nelabo, ka tas ir salabots tā, ka nu jau četrus gadus tas stāv nelabots, taču labo uzbrauktuves uz Vanšu tiltu — tās tiešām toreiz netika labotas. Tolaik mēs labojām pa vienam tiltam; tagad tiek laboti vairāki tilti uzreiz, un tas, pēc manām domām, nav prātīgi.

— Slepkavības. Pievēršoties vēlreiz tām lietām, kas ir pietiekami skaļas bijušas, klausītāji zvanīja un sacīja: nekas tomēr nevirzās uz priekšu, ir sajūta, ka policija neko nevar atklāt.

A.Bērziņš: — Nu, tā ir tikai pagaidu sajūta. Policijai ir operatīvās lietas, policija operatīvi strādā — to es jums pilnīgi droši varu teikt. Es neslavēju policiju tad, kad tā nav jāslavē, taču gribu teikt, ka regulāri uzklausu informāciju par to, kā viss virzās uz priekšu, un viss virzās uz priekšu.

— Tātad varētu būt kaut kad arī kādi paziņojumi?

A.Bērziņš: — Droši vien ir, taču pāragri kaut ko teikt. Es gribētu nerunāt pagaidām par šīm lietām, tas nav lietas izmeklēšanas interesēs.

— Savas valdības pastāvēšanas divu gadu jubilejā jūs minējāt kopprodukta pieaugumu un to, ka cilvēkiem būtu jāsajūt tas arī savos maciņos. Cilvēki ir zvanījuši un sacījuši, ka viņi nejūt savos maciņos un līdz ar to apšauba kopprodukta pieaugumu.

A.Bērziņš: — Nu jā, khm... Es jau, protams, varu operēt tikai ar vidējo statistiku, un vidējā statistika ne vienmēr atspoguļo katra konkrēta cilvēka maciņu, taču vidējā darba alga ir pieaugusi, bezdarbs ir samazinājies, ir radītas šajos gados — pēc nodokļu maksātāju reģistriem apskatījāmies — ir par 88 tūkstošiem strādājošu cilvēku vairāk nekā iepriekšējos gados, ir maksāti sociālās apdrošināšanas maksājumi; ir 14 tūkstoši individuālā darba veicēju no jauna piereģistrējušies; ir vairāk nekā 2600 jaunu uzņēmēju radušies — tas liecina par to, ka ekonomika attīstās. Protams, ir jāsaprot, ka šajos gados mēs esam bijuši spiesti pietiekami daudz līdzekļu no šī kopprodukta pieauguma likt, piemēram, aizsardzības budžetā savas valsts aizsardzības spēju paaugstināšanā, taču atcerēsimies sakāmvārdu “kas nebaro savu armiju, tas parasti baro svešu armiju”, un mūsu valsts vēsturē, palūkojoties pēdējos simt gados, diemžēl tā ir dzīves īstenība.

— Kā izskaidrot to, ka regulāri — vismaz visās aptaujās, kādas veic “Latvijas fakti” —, runājot par savu ienākumu līmeni, tomēr lielāks procents saka to, ka viņiem šie ienākumi samazinās vai paliek uz vietas, mazāk ir to, kuri saka, ka viņiem palielinās?

A.Bērziņš: — Es piekrītu, ka, teiksim, vidējais statistiskais skaitlis neko neatspoguļo, taču kopumā ir tādi objektīvi rādītāji, piemēram, vieglo automašīnu skaita pieaugums Latvijā vai mobilo telefonu lietotāju skaita pieaugums — tie ir objektīvi rādītāji, kurus vienkārši nevar noliegt. Un, ja jau reiz tie ir, tad ir nākamais secinājums, ka cilvēki tos lieto. Un, ja cilvēki tos lieto, tad viņi ir spējīgi par tiem maksāt.

— Varbūt ir lielāka noslāņošanās?

A.Bērziņš: — Nu, arī taisnība. Var teikt, ka attīstības līmenis ir dažāds. Teiksim, Rīgā attīstība ir straujāka; iespējams, ka kaut kur citur attīstība nav tik strauja. Joprojām šīs valdības un visu nākamo valdību galvenā problēma būs nodrošināt, lai Latvijā būtu daudzmaz vienmērīga attīstība.

— Atsevišķi runājot par reģionālo reformu, šis jautājums šobrīd ir noklusis...

A.Bērziņš: — Reģionālā reforma notiek, novadi veidojas, pagasti apvienojas, un par pamatu viņi ņem šo modeli, kuru ir apstiprinājis Ministru kabinets, tā ka tas notiek brīvprātīgi, kā mēs Ministru kabinetā lēmām — bez kādas piespiešanas. Nākamās Saeimas vēlēšanas būs jau pēc jaunā teritoriālā iedalījuma, un tad tur gan neko vairs nevarēs grozīt, tur nebūs nekādas brīvprātības.

— Jautājums par Turaidu. Lai varētu vismaz nostiprināt vai būt droši par situāciju, kādā Turaidā šie nostiprināšanas darbi būtu jāveic līdz ziemas sākumam, — vai to varētu izdarīt. Šobrīd likums “Par valsts pasūtījumiem” to neļauj, un tur būtu jāveic grozījumi? Kā saka pašā Turaidā, daudz kas atkarīgs no tā, cik ātri strādās valdības izveidotā darba grupa, kas šos grozījumus varētu iesniegt tālāk.

A.Bērziņš: — Šeit nevajadzētu būt lielai steigai. Mēs nupat noklausījāmies vides un reģionālās attīstības ministra un tagad arī labklājības ministra Vladimira Makarova ziņojumu par to, cik tālu tikusi darba grupa. Tur nebūt viss nav pilnīgi skaidrs, joprojām notiek pētniecības darbi un tiek diskutēts par to, kāda būtu labākā tehnoloģija, lai nostiprinātu visus šos pamatus un lai nostiprinātu pašu kalnu, šī kalna pakāji. Tā ka valdība ir gatava tad, kad būs pilnīga skaidrība, nākt klajā ar saviem priekšlikumiem kopā ar pašvaldību, kā to visu izdarīt — un par to nevajadzētu nevienam bažīties, ja mēs runājam par likumu “Par valsts un pašvaldību pasūtījumiem”, tad tiešām likumdevējs nav paredzējis nevienu spraudziņu, ka, pieņemsim, kādreiz varētu Ministru kabinets pieņemt kādu atsevišķu lēmumu, īpaši nepieciešamības spiesti, un tur uzsākt darbus bez visas garās procedūras, kas prasa divarpus mēnešus. Mēs, piemēram, ar vienu šādu jautājumu saskārāmies Ministru kabineta sēdē, kad zem viena no cietumiem bija privāta zeme, un tagad ir panākta vienošanās ar privāto īpašnieku, ka viņš ir gatavs par saprātīgu cenu šo zemi pārdot valstij — lai sakārtotu īpašumu, tātad zemi un pašu ēku, jo cietums tur būs. Droši vien tas pastāvēs stipri ilgu laiku, taču pēkšņi Kabineta juristi mums saka — jums jāizsludina konkurss par šīs zemes pirkšanu, protams, jocīgi. Es saku: kāds konkurss — tā ir valsts māja, cietums; tas nekad nebūs nekas cits kā tikai cietums, zem kura ir zeme. Tas ir viens konkrēts īpašnieks, no kura šī zema ir jāatpērk — nu, kāds konkurss tur; vienkārši ir jāpērk. Mēs tā arī izdarījām un vienlaikus lūdzām tieslietu ministri sagatavot iespējamus precizējumus šajā likumā, lai, teiksim, šādos izņēmuma gadījumos Ministru kabinets varētu lemt citādi.

— Ar šiem precizējumiem nebūs vilcināšanās? Vai tie nevarētu beigās radīt problēmas arī Turaidā?

A.Bērziņš: — Nē, es domāju, ka, pirmkārt, uz Turaidu tas nekādā veidā tieši neattiecas. Otrs — ja Turaidā būs jāveic kādi būvniecības darbi, tad tur tik tiešām konkursam būs jābūt, un, ja būs darbi pietiekami lielos apjomos, tur būs jābūt pilnai konkursa programmai un tad labākā kompānija varēs būvēt.

— Nav bažu par to, ka kaut kas varētu nokavēties, kamēr meklējam?

A.Bērziņš: — Pašlaik izskatās, ka nekas tur nevarētu nokavēties.

— Jautājums ir par amatpersonām un amatpersonu iespējamo atbrīvošanu no amata, ja gadījumā rodas jautājums par viņu ētiku vai atbilstību, vai rīcību, cik tā ir ētiska. Konkrēti neminot, mums ir vairāki piemēri — kā mēs zinām, Latvijā amatpersonas caur tiesu ir atgriezušās atpakaļ savā darbavietā, lai gan ir atlaistas — nu, kaut vai tāpēc vien, ka šķietami nav pildījušas visus tos pienākumus, kādi tām būtu jāpilda.

A.Bērziņš: — Te vajadzētu droši vien kādu darba tiesību speciālistu vai kādu ļoti labu darba tiesību zinātāju paaicināt, lai atbildētu uz šo jautājumu. Tā prakse, kāda ir Latvijā, ir tāda, ka aptuveni ap 80 procentiem no tiem cilvēkiem, kuri tiek atbrīvoti no darba, pēc tam tiek atjaunoti darbā. Iespējams, ka šis skaitlis ir vēl lielāks. Vai nu tas ir tādēļ, ka netiek precīzi izpildītas visas likuma prasības, vai varbūt tādēļ, ka šis likums bijis novecojis — jaunais Darba likums stājās spēkā ar 1.jūniju —, taču tā ir nopietna problēma. Un es gribētu teikt, ka šo procedūru nedrīkst kaut kā pārāk atvieglot, jo tad var iznākt tā, ka, teiksim, tas vai cits administrators var vienkārši sākt izrēķināties ar darbiniekiem, kuri varbūt pirmā mirklī atļaujas pateikt pretī vai nepiekrist savu priekšnieku viedoklim vai ko citādi. Es domāju, ka tas arī ir slikti, bet tajā pašā laikā tur ir jābūt saprātīgam kompromisam. Tā varētu būt kādu lielāku zinātāju diskusija, es šobrīd neko vairāk nevaru piebilst šeit.

— Kā jūs vērtējat to faktu, ka, piemēram, pati amatpersona ierosinātu krimināllietu — vai tā tajā brīdī, kamēr notiek kriminālizmeklēšana, ir jāatstādina no amata vai nav?

A.Bērziņš: — No tiesiskas valsts viedokļa šo amatpersonu no darba var atbrīvot tikai tad, kad tiesa ir pateikusi, ka tā ir vainīga. Atstādināt to no ieņemamā amata uz laiku — to var, un tas ir jādara.

— Tas ir jādara.

A.Bērziņš: — Nu, par to ir jāizšķiras attiecīgās iestādes vadītājam, direktoram un tā tālāk, bet tā būtu normāla prakse.

— Viens jautājums arī citā sakarā — Rīgas dome ir lūgusi un domā, ka varētu vērsties valdībā izdarīt izmaiņas likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli”, paredzot jau likumā atlaides mazturīgajiem cilvēkiem, kuras varētu rasties ar šo kadastrālo pārvērtējumu. Jūsu viedoklis?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka arī šodienas likumu normas atļauj Rīgas domei atlaist nekustamā īpašuma nodokli līdz 90 procentiem, un Rīgas dome nekādi nav ierobežota savās tiesībās.

— Bet kaut kāda nauda jāpārskaita pašvaldību izlīdzināšanas fondā par nesaņemtām summām?

A.Bērziņš: — Nē, nē, ir katras zemes un īpašuma kadastrālā vērtība katrā pašvaldībā — tik daudz māju, tik daudz zemes, un Zemes dienests ir noteicis šīs zemes kadastrālo vērtību, lai arī sākotnējo. Tātad atbilstoši šai kadastrālajai vērtībai jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis, un tas ir viens no galvenajiem ieņēmumu veidiem pašvaldībai. Savukārt pašvaldība, rūpējoties par saviem cilvēkiem, ir tiesīga 90 procentus no šī nodokļa atlaist, bet tad, protams, pašvaldībai jārēķinās, ka tās nodokļu ieņēmuma daļa samazināsies. Tā ir bijis, un, pēc manām domām, tā ir ļoti pareiza prakse — pašvaldībai katrs konkrēts gadījums ir jāizvērtē un tā arī jārīkojas; un cilvēkiem jāiet uz savu pašvaldību un jālūdz. Es nedomāju, ka ir pareizi kaut kādā veidā šo jautājumu skatīt tādā vispārējā līmenī, — tas vienkārši samazinās pašvaldību iespējas reāli palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem jāpalīdz, un savukārt ļaus cilvēkiem, kuriem varbūt nemaz nav nepieciešama nekāda palīdzība, šo palīdzību izmantot. Tad atkal iznāks tā, ka tie, kam tā palīdzība vajadzīga, to nesaņem, bet saņem kāds cits, bet reāli kopējais palīdzības apjoms iznāk mazāks un nav tik efektīvs.

— Mums ir viena pateicība, kas atnākusi no Brices kundzes: jūs Neatkarības pasludināšanas dienas priekšvakarā esot tomēr atradis laiku un palīdzējis viņai kā “mazajam cilvēkam” cīņā par savu privātīpašumu, un tikai jūsu iejaukšanās dēļ tās lietas ir nokārtotas; viņa grib izteikt lielu, lielu paldies jums par to, ka, neraugoties uz savu amatu, esat veltījis viņai uzmanību un to paveicis.

A.Bērziņš: — Jā, paldies Brices kundzei, lai viņai labi veicas!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā