Par nepieciešamību pastāvēt par sevi

Foto: A.F.I.

LU Socioloģijas nodaļas vadītājs asoc.prof. Dr.soc. Tālis Tisenkopfs:

Etniskās un kultūras atšķirības vienmēr ir sacentušās ar kopējo. Tomēr šķiet, ka Eiropas radošākās izpausmes - tās māksla, kultūra, zinātne un saimnieciskie sasniegumi ir veidojušies tieši uz atšķirības pamatiem. Indivīda brīvības atzīšana, iespējams, ir augstākā no virsotnēm. Eiropas iedzimtā atšķirība ir radījusi arī varenāko no jauno laiku ideoloģijām - nacionālismu un stipru valsti, kuriem ir daudz kopīga un arī konfliktējoša ar individuālo brīvību. Tā ir bijusi arī smagu konfliktu un karu avots. Jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk nacionālo un kulturālo atšķirību samierināšana un kopīgu vērtību uzturēšana ir notikusi ar ideoloģijas un politikas līdzekļiem. Politika arvien vairāk ir sākusi dominēt pār atšķirību. Šī vēsturiskā ceļa galā atrodas Eiropas Savienība.

XX gadsimtā eiropieši glabāja rūgtas atmiņas par kariem, etnisko tīrīšanu, rasismu un holokaustu un uz šo baiļu pamata loloja cerību par labāku nākotni. Tā bija iespējama, tikai samierinot atšķirības ar politiskiem līdzekļiem. Tā dzima ideja par kopēju tirgu, vienotiem likumiem un institūcijām, un visbeidzot - vienotu naudu. Eiropa pārtapa par politisku uzņēmumu ar iespaidīgu budžetu - par kopēju normatīvu telpu, ko veido desmitiem tūkstoši likumu, direktīvu un noteikumu. Nevar izdomāt vēl garlaicīgāku Eiropas definīciju, taču dzīve šādā vienotā telpā kļuva viegla. Katrai problēmai bija normatīvs izkārtojums, institucionāls ietvars un tehnisks risinājums.

Tas nodrošināja Savienības pilsoņiem, iespējams, vislabāko dzīvi uz planētas. Eiropieši varēja daudz strādāt, lai daudz nopelnītu un patīkami atpūstos. Nauda, izklaide un varbūt mazliet pārākuma apziņas veidoja pietiekamu dzīves modeli. Par ko lai viņi vēl sapņotu?

Tā Savienība pamazām attālinājās no saviem sākotnējiem impulsiem un eiropieši izveidoja ekspluatējošu attieksmi pret kopējo māju. Runas par Savienību nepārsniedza budžeta debašu ietvarus un cilvēki pārtrauca sapņot par nākotni, jo kautrējas izrādīties naivi. Birokrātiskā mašinērija šķita visdrošākais tilts uz nākotni.

Pa to laiku mūra viņā pusē kandidātvalstu komunistiskā vēsture mācīja tām galēji cinisku attieksmi pret politiku un valsti kā sili, kurā iekāpt ar visām četrām. Cilvēkiem nebija nekādu kopīgu ideālu, ja neskaita komunistisko ideoloģiju, pagrīdes nacionālismu un aklu Rietumu dievināšanu. Bet traģiskākais, kas notika Austrumeiropā, bija tas, ka cilvēki, izņemot nedaudzus disidentus, atradinājās izjust iekšēju atbildību par sabiedrībā notiekošo. Šī attieksme iesakņojās tik dziļi, ka noārdīja pašu pilsonības jēdzienu un izveidoja priekšnoteikumus mūsdienu plaukstošajai dezintegrācijai reģionā. Bezatbildība izauklēja mūsdienu Austrumeiropas raksturīgāko iezīmi - cilvēku nespēju atpazīt sociālu problēmu kā personisku atbildību, nespēju izjust sociālu vajadzību kā savu. Kamēr mūra vienā pusē veidojās politiska ūnija ar dziļi apslēptu morālu pamatojumu, mūra otrā pusē veidojās sabiedrība bez ilūzijām un ideāliem. Tagad šīs valstis kopīgi dodas Savienības virzienā ar sociālā darvinisma karogu rokā, lai plosītu kopējo budžetu ar argumentu - mums jau pienākas.

Rītausmas nācijām būtu daudz ko sacīt nogurušajai Vakarzemei. To, cik svarīga ir gan atšķirība, gan jauni solidaritātes modeļi. Tomēr šķiet, ka vēl nesen Berlīnes mūra iežņaugtie ir ātri pārkoduši Eiropas politisko sprandu un jau zaudē balsi saucienos pēc Briseles labumiem. Šīs nācijas ir atmetušas jebkādu sentimentu un nekaunīgi drūzmējas subsīdiju rindā, cenzdamās apsteigt un nomelnot cita citu. Maldīgi atmezdamas savu organisko savdabību un spēcīgos nacionālos impulsus, tās uzklūp Savienībai ar primitīvām ekonomiskām prasībām. Tās neuzdod jautājumus - ko es Eiropai piedāvāju, ko es Eiropā gribu un varu darīt? Viņu valdības ūjina. Pašreizējo paplašināšanās vilni raksturo apbrīnojams ideju trūkums un garīgs vakuums.

Pārvērst domāšanu par Eiropu prasībās pēc subsīdijām ir kaut kas tik banāls, ka šajā vietā gribas pielikt punktu.

Un tomēr, es baidos, ka visas šīs runas par Eiropas ideāliem - par tās dievišķo mākslu, filozofiju, humānismu un pat apgaroto politiku - visa šī pieskaršanās vistuvākās civilizācijas sirdij ir tikai estētisks pārspīlējums vai pat ideoloģisks viltojums, kas piesedz kailu dzīšanos pēc pašlabuma. Varbūt Eiropa nemaz nav iespējama? Varbūt tā ir izdomāta? Varbūt tās ideja ir utopiska? Varbūt Eiropa ir vienkārši vēl nedaudz pievienotās vērtības tevis paša rakstura stingrībai un prātam? Jo būt eiropietim nozīmē gandrīz to pašu, ko būt kurzemniekam - kad zeme gāžas virsū, aiz tevis ir jūra un nav kur palikt. Ir tikai cieši jāpastāv par sevi.

“DIENA”