Par Eiropas Savienības nākotni

Saskaņā ar pēdējo “Eurobarometer” aptauju, pašreiz Eiropas pamatlikumu atbalsta divas trešdaļas ES pilsoņu, kuri acīmredzot cer, ka pēc konstitūcijas izstrādes tiks novērsts haoss, ko rada nepārskatāmie ES līgumi, un nostiprināta demokrātiskā struktūra.

Vācijā un Francijā vien vairāki ievērojami politiķi ir piedāvājuši interesantas un ievērības cienīgas shēmas. Karls Lamers un Volfgangs Šoible 1994. gadā izvirzīja ideju par “stingro kodolu” - līdervalstu ciešāku integrāciju. Žaks Delors izteicās par nacionālvalstu federāciju, kas sastāvētu no sešām Eiropas Kopienas dibinātājām. Helmuts Šmits un Valerī Žiskārs d’Estēns savukārt ieteikuši ciešāku 11 eirozonas valstu savienību.

Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers izvirzījis ideju par Eiropas federāciju, kurai būtu sava vēlēta valdība, parlaments un prezidents, turklāt dažas valstis, kas noskaņotas uz straujāku tuvināšanos, veidotu Eiropas kodolu. Drīz pēc tam viņam atsaucās Francijas prezidents Žaks Širaks, kurš atbalstīja šo ideju, bet vienlaikus uzsvēra, ka nacionālajām valstīm arī turpmāk jāsaglabā sava loma.

Arī Vācijas prezidents Johanness Rau norādījis, ka Eiropas konstitūcijā būtu skaidri jānosaka, ka Eiropa nav “supervalsts”, bet gan “nacionālo valstu federācija”, jo tas esot vienīgais ceļš, kā saglabāt Eiropā vēsturiski izveidojušās dažādās valstu sistēmas. Šādos ietvaros katra valsts arī turpmāk pieņemtu lēmumus, balstoties uz savu nacionālo konstitūciju un politisko sistēmu.

Vācijas kanclers Gerhards Šrēders pretēji savas valsts ārlietu ministram Joškam Fišeram paudis pārliecību, ka Eiropas prezidenta institūcija ir “pilnīga ilūzija”. Fišers savulaik paziņoja, ka iestājas par to, lai apvienotajai Eiropai būtu viens “tieši ievēlēts prezidents ar lielām pilnvarām”. Arī citi skeptiķi noraida Fišera ideju - faktiski “Eiropas Savienoto Valstu” radīšanu, kuru priekšgalā atrastos pēc ASV parauga ievēlēts prezidents. Skeptiķi atzīst, ka Eiropa nevar kopēt amerikāņu koncepciju, jo salīdzinājums, ka Francija un Vācija būtu kā Virdžīnija un Masačūsetsa, šķiet pazemojošs.

Divu līmeņu Eiropa, pēc lielākās daļas šīs idejas aizstāvju domām, tiktu veidota pēc šādas shēmas - līdervalstīm būtu vienota politika eiro, ārpolitikas, imigrācijas politikas un politiskā patvēruma tiesību, aizsardzības un vides aizsardzības jautājumos. Iespējams, būtu jāietver arī dažas citas jomas, piemēram, cīņa pret noziedzību. Otrs līmenis būs kopējās politikas pamati, kuri pašlaik nozīmē aquis communautaire, - visu, kas attiecas uz muitas savienību, iekšējo tirgu, kopējo lauksaimniecības, reģionālo politiku utt.

Daži nekavējas protestēt pret šādiem priekšstatiem: kādēļ gan valstis dalīt labās un ne tik labās klasēs? Kādēļ sarežģīt dzīvi Lielbritānijai, kas turpmāk varētu sniegt nenovērtējamu ieguldījumu Eiropas aizsardzībā, taču, nebūdama eirozonas valsts, līderu grupā, tāpat kā kandidātvalstis, tā netiktu ieskaitīta.

Līdz ar politisko reakciju pastāv arī juridiskas un institucionālas problēmas. Kāda varētu būt Komisijas un Parlamenta loma pirmajā un otrajā līmenī?

Attīstības scenārijs joprojām nav skaidrs.

Summējot Eiropas konstitucionālās idejas, nākas secināt, ka vieni vēlas redzēt Eiropas Savienību kā Eiropas federāciju ar divpalātu parlamentu, Eiropas valdību un “īstu” konstitūciju. Citi atkal aicina saglabāt starpvaldību sadarbību un atrast vietu nacionālo parlamentu deputātiem ES padomēs. Sajūtu, ka pilsoņi nespēj tieši ietekmēt lēmumu pieņemšanu Eiropas Savienībā, var radīt nepietiekamā nacionālo parlamentu loma ES darbībā, uzskata arī Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš. Nacionālo parlamentu lomu var palielināt, nodrošinot otras palātas izveidošanu Eiropas Parlamentā, ko veidotu pārstāvji no nacionālajiem parlamentiem.

Debatēs par turpmāko Eiropas attīstību daudzās Eiropas Savienības valstīs nomācošas sajūtas ir izraisījuši divi jēdzieni: “Eiropas federācija” un “Eiropas kodols”. Politiķiem federālajā Vācijā ideja par ES federāciju varētu šķist loģiska Savienības integrācijas konsekvence. Taču tādām centralizētām valstīm kā Francija un Lielbritānija tā neliekas tik pašsaprotama. ES partneru kritiskā reakcija uz Fišera priekšlikumu to skaidri parāda. Federālisms tiek uztverts kā pašu valstiskumam pretējs modelis. Turklāt paliek neievērots tas, ka federācijas veidošana Eiropā nozīmē arī centralizāciju. Piemēram, ja tiktu pieņemta ideja izveidot demokrātiski leģitimētu parlamentu un ES prezidenta institūciju, tad faktiski tiktu sperts solis Eiropas centrālās valsts virzienā.

“JAUNĀ AVĪZE”