Par nacionālās pretestības kustību

Pretestības kustības dalībnieks Dr.hist.h.c. Leonīds Siliņš:

Vienīgā demokrātiski dibinātā pretestības kustība toreiz (hitleriskās okupācijas laikā - “LV”) bija Latvijas Centrālā padome. Visas pārējās zināma veida pretestības grupas bija sīkas, Latvijas Centrālajā padomē bija pārstāvētas visas lielās partijas, kas bija pēdējā Latvijas Saeimā, ar visu Saeimas prezidiju. To pašu var teikt par Igauniju un Lietuvu, tāpēc arī sadarbība šo trīs valstu pretestības kustību starpā bija dibināta uz demokrātiskiem principiem. Atbrīvošanas armijai būtu vajadzējis ieročus, par ko tika arī domāts, bet tādus ieročus no Rietumiem attiecīgā brīdī mēs nevarējām dabūt. Kaut gan mēģinājumi notika, jo par ieroču pirkšanu okupācijas laikā domāja un darīja Latvijas sūtņi. Ja būtu bijusi nauda, tādi ieroči varētu tikt sagādāti, tā nebija neiespējama lieta. Daži cilvēki brauca uz Somiju un meklēja ceļus, lai dabūtu ieročus no somiem, un bija arī zināmas sarunas ar zviedriem par ieroču pirkšanu. Visu to izjauca negaidītais politiskais spiediens kā no Rietumiem, tā no krieviem pret somiem, kas 1944. gadā noslēdza mieru ar PSRS. “No zila gaisa” neviens nebūtu sūtījis pāri uz Zviedriju militārus aprēķinus, ko es pats aizvedu. Tam bija ļoti liels pamats, tomēr bija arī ļoti lielas grūtības naudas ziņā. Galvenais, ka mēs prasījām demokrātiskās Latvijas neatkarības atjaunošanu un bijām gatavi cīnīties pret abām okupācijas varām un to karaspēkiem.

Mūsu valsts ir bijusi ļoti jauna, ar lieliem okupācijas periodiem, un okupācijas varas ir bijušas diktatoriskas - boļševiku komunisma diktatūra un nacionālsociālisma tāda pati diktatūra.

Pareizāk būtu bijis nepieļaut mobilizāciju leģionā. Mums vajadzēja pretoties. Tiem, kas bija atbildīgi par šo mobilizēšanas aktu no latviešu vidus, vajadzēja pateikt, ka mēs to neakceptējam un kā okupēta zeme paliekam neitrāli, pamatojoties uz Hāgas konvenciju. Mēs vēl šodien jūtam šā dzīvā spēka zaudējumu. Galvenais, nebija paredzami nekādi pozitīvi rezultāti. Kas tad būtu bijis, ja Vācija uzvarētu? Nekādas Latvijas nebūtu, un latvieši tiktu pārtautoti, tas ir pilnīgi skaidrs. Tajā pašā laikā, kad latviešu leģionāri cīnījās uz dzīvību un nāvi frontē, pārnākot mājās, ja viņi vispār paliktu dzīvi, viņi atrastu priekšā vāciešus.

Diemžēl ļoti daudzi cilvēki, kas ir cīnījušies pretestības kustībā, pirmām kārtām tie, kas aktīvi piedalījās dokumentu vākšanā un pārvešanā - arī zvejnieki un viņu piederīgie, par to nav saņēmuši neko no savas atjaunotās brīvās valsts. Arī par tiem, kas atdeva savas dzīvības gan pretestības kustības militārās cīņās, gan Štuthofas koncentrācijas nometnē, līdz šim ir parādīta ārkārtīgi maza interese. Latvijas valstij vajadzētu uzcelt pieminekli Konstantīnam Čakstem un arī kapteinim Upelniekam, kas atdeva savas dzīvības par Latvijas neatkarību - par demokrātisku Latvijas valsti, par mūsu Satversmi un brīvību. Un arī atzīmēt to, ka viena daļa no Latvijas armijas to atzina līdz pēdējam elpas vilcienam.

Latvijas valdībai tagad noteikti vajag rūpēties par to, lai Konstantīna Čakstes mirstīgās atliekas tiktu apglabātas Latvijā. Par to jārūpējas arī visiem Konstantīna Čakstes piederīgajiem, rādot priekšzīmi. Par visu LCP kustību vairāk jāraksta arī skolas vēstures grāmatās.

“MĀJAS VIESIS”