Par korektas un objektīvas informācijas sniegšanu

Par preses konferenci Labklājības ministrijā

13.05.2002. Foto: Arnis Blumbergs, “L V”

Vakar, 13. maijā, labklājības ministra pienākumu izpildītājs Vladimirs Makarovs tikās ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Būdams šīs tikšanās iniciators, viņš rosināja to veidot kā sarunu, kas viņam, pildot vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pienākumus un atbildīgā brīdī uz laiku uzņemoties Labklājības ministrijas vadību, ļautu kopīgi izvērtēt situāciju un uzklausīt žurnālistu viedokli.

V. Makarovs kopumā atzinīgi novērtēja laikrakstu, radio un televīzijas žurnālistu sniegto, dažbrīd arī pretrunīgo, informāciju. Tā ļāvusi viņam īsā laikā iepazīties ar Labklājības ministrijas pārraudzībā esošajām jomām, problēmām sabiedrībā un saglabāt savu viedokli par šiem jautājumiem. “Ja runājam par labklājību, manuprāt, prese kā varas pārstāve sevi ir apliecinājusi. Esmu ieguvis daudzpusīgu informāciju pat viena laikraksta ietvaros, sākot no asiem un nosodošiem rakstiem līdz pragmatiskiem un normālu sociālo politiku atbalstošiem ievadrakstiem,” teica labklājības ministra vietas izpildītājs. Izvērtējot iegūto informāciju kā vienotu veselumu, pēc viņa domām, tomēr ir jāsecina, ka ne vienmēr žurnālistiem bijuši pieejami pietiekami informācijas avoti. Tostarp tika minēta arī ierēdņu distancēšanās no patieso ziņu sniegšanas. Kā piemēru publicētām maldīgām ziņām viņš minēja veselības aprūpes budžeta atšķirīgo atspoguļojumu — seškārtējs palielinājums pēdējo sešu gadu laikā.

“Es vēlos sagraut vienu sabiedrībā izveidojušos mītu — straujais, kardinālais un nepārtrauktais pieaugums veselības aprūpes budžetā. Pirms sešiem gadiem veselības aprūpes budžetā bija 117, 6 miljoni latu, un tas bija sadalīts divās daļās — valsts un pašvaldību. Reāli tobrīd pastāvēja 26 veselības aprūpes finansēšanas modeļi.

Šā gada plānā veselības aprūpes budžetā ir 176,1 miljons latu.” Tika atzīmēts, ka viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem kādas jomas attīstībā ir īpatsvara saglabāšana attiecībā pret nacionālo kopproduktu. Salīdzinot 1996. un 2002. gadu, jāsecina, ka pieauguma nav. 1996.gadā no valsts un pašvaldību finansējuma tie bija 4,16%, bet šogad ir tikai 3,4%.

Atgādinot Labklājības ministrijas savulaik izteiktos ierosinājumus par pacienta iemaksas palielinājumu līdz 25% un sabiedrības negatīvo reakciju par zināma cilvēku loka atgrūšanu no veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas, V. Makarovs norādīja, ka tagad attieksme ir mainījusies. Samazinot pacienta līdzdalības maksājumu, ir iespējams nodrošināt, ka cilvēki neizvairās no profesionālas palīdzības saņemšanas ārstniecības iestādēs, un tas ir atzīstami vērtējams.

V.Makarovs neslēpa, ka, sākot ar 2001. gadu, ir jārunā par būtisku budžeta deficītu veselības aprūpē. Sākot ar to, ka netiek saņemts ar likumu noteiktais budžeta finansējums par apmēram 1,7 miljoniem latu, līdz tam, ka ārstniecības iestādes ir pārsniegušas sev atvēlētos resursus un sniegušas pakalpojumus par 116 miljoniem atvēlēto 107 miljonu latu vietā. Radītais 9 miljonu latu deficīts visredzamāk atspoguļojās šā gada sākumā. Un patiesībā ievērojamais budžeta palielinājums tiek izmantots parādu nomaksai.

Runājot par salīdzinošo aizvadītā un šī gada finansējumu ārstniecības iestādēs, V. Makarovs apgalvoja, ka aptveroša, precīza un saprotama informācija tiks sagatavota un drīzumā ievietota Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras (VOVAA) un Labklājības ministrijas mājaslapā. “Manuprāt, korekta un objektīva informācija kādam liks paklusēt, bet kādam — pamatoti padomāt par jautājumu, kas skar līdzekļu samazinājumu,” teica V.Makarovs.

Sarunas turpinājumā V. Makarovs savas pieredzes un kompetences ietvaros atbildēja uz žurnālistu jautājumiem. Viens no tiem bija viņa viedoklis par medicīnas darbinieku iespējamo streiku, lai risinātu darba samaksas jautājumu sakārtošanu. Pēc V.Makarova teiktā, Latvijā lielākā problēma ir diezgan niecīgā samaksa vidējam medicīnas personālam par vienu darba slodzi. Līdz 1. jūnijam plānots pieņemt Ministru kabineta noteikumus, kas nosaka medmāsu vienas slodzes minimālo samaksu 84 latus. “Es neticu, ka tas ir viena gada jautājums. Statistika liecina, ka mūsu valstī ir ap 8 tūkstoši ārstu un 14 tūkstoši medmāsu. Darba samaksas pragmatiskam palielinājumam un sociālajām garantijām ir prognozējami divi risinājuma varianti — koplīgums starp ārstniecības iestādes īpašniekiem un arodbiedrībām, kā arī slimokasu līgumi par finansējuma daļas novirzīšanu darba atalgojuma palielināšanai. Es vēlos uzsvērt, ka tas mītiskais līdzekļu pieaugums faktiski tika “noēsts” jau iepriekšējos gados. Lai to risinātu, finansējuma pieaugumam ir jābūt apsteidzošam. Mēs visi gribam gan modernas ārstniecības metodes, gan progresīvus medikamentus, tas maksā dārgi. Latvijā nav liela tā iedzīvotāju grupa, kas var atļauties samaksāt veselības aprūpes pakalpojumus,” norādīja V. Makarovs.

Labklājības ministra vietas izpildītājs atzina, ka viņš skeptiski vērtē atsevišķas ministrijas informatīvās kampaņas, norādot, ka reizēm organizēto konkursu novērtēšanas procedūra savu mērķi nesasniedz. Līdzšinējā labklājības ministra Andreja Požarnova darbu runātājs vērtēja atturīgi, norādot uz atsevišķām darbībām, ko bijis nepieciešams veikt citādi. Viena no tām ir plašāk izvērsts šā gada budžeta pieprasījums labklājības un sociālajā sfērā, kā arī piešķirtā finansējuma nesadrumstalošana, tehnoloģiju atjaunošanas procesa nodrošināšana un darba samaksas jautājuma risināšana. Kā trūkums tika minēta iepriekš izveidoto resursu izlietošana projektiem invalīdu nodarbinātības veicināšanā. Aizsāktās aktivitātes tiek zaudētas, turklāt tās adresētas sabiedrībai ar īpašām vajadzībām, kas sevi sākusi apzināties un pieteikt kā līdzdalībnieku. Tika atzīts, ka ne visi projekti deva sekmīgus rezultātus, taču tie daļēji spēja mazināt spriedzi un sašutumu īpaši šajā sabiedrības daļā. Šobrīd invalīdu nodarbinātība un uzņēmējdarbība lielā mērā ir atstāta pašplūsmā. Sistēma ir kļuvusi vienkāršāka, bet ne atbalstošāka. Pēc V.Makarova domām, agrāk bija jāveic diskusija par veselības aprūpes attīstības plāniem, tādējādi dodot iespēju ārstniecības personālam gūt priekšstatu par Ministru kabineta apstiprināto koncepciju realizēšanu. Novēlojums ir arī Pasaules bankas finansētā projekta otrās kārtas uzsākšanā, kā rezultātā ir zaudēts temps. “Manuprāt, ministra uzdevums ir skaidri definēt politisko gribu. Šādas kļūdas reizēm pieļauj ne viens vien, arī es tostarp,” atzina V.Makarovs.

Būdams viens no ilgāk labklājības jomā strādājušajiem politiķiem, V. Makarovs atbalstīja projektu par garantētā sociālā minimuma ieviešanu, ja tiek noteiktas attiecīgas sociālā darba aktivitātes un sabiedrībā kopumā neveidojas attieksme — man pienākas. Tāpat tika izteikta pārliecība par pašvaldību līdzdalības nodrošināšanu veselības aprūpes līdzekļu sadalē un atklātības principa nodrošināšanā nākotnē. Runātājs atzina, ka ir jāveido dialogs ar Latvijas Pašvaldību savienību par pašvaldību kā vienu no lielākajiem ārstniecības iestāžu īpašniekiem un reģionālo slimokašu dibinātājiem līdzdalību lēmumu pieņemšanā šo slimokašu darbībā. V.Makarovs izteica pārliecību, ka administratīvi teritoriālās reformas lēnais temps zināmā mērā kavē veselības un sociālās aprūpes pieejamību.

Uz žurnālistu jautājumu, vai viņš pieļauj iespēju līdz 8.Saeimas vēlēšanām apvienot abu ministriju vadību, V.Makarovs izteica vēlmi to labprāt nedarīt. Novērtējot iespējamo jauno labklājības ministru Viktoru Jaksonu, ministra vietas izpildītājs norādīja, ka amata pretendentam piemīt pozitīva stūrgalvība, kas liecinot par patstāvību lēmumu pieņemšanā, un pragmatisms. V.Jaksons, pēc V.Makarova domām, ir labs partneris komandas darbā, kas spēj izvērtēt būtisko un pārlieku neiegrimt sīkumos. Pēc viņa domām, līdzšinējā koalīcija ar nelielām izmaiņām strādās arī pēc 8.Saeimas vēlēšanām.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktore