"Saprāta aborta auglis"

"Vesti"

— 2000.05.04.

Melnās sektas locekļu skaits gada laikā palielinājies par pusotru simtu.

Viņš stādījās priekšā kā Latvijas neosātanistu baznīcas augstākais padre un tikšanos noteica pie statujas Rīgas centrā, kura debesu zilgmē paslējusi trīs zeltītas zvaigznes. Sagadījās, ka tie bija Lieldienu svētki. "Mani ir viegli pazīt: bārda, ūsas..." — pa telefonu lēni sacīja Ruslans, taču pirms atslēgšanās draudīgā balsī piebilda: "Gatavojieties Saimnieka atnākšanai."

Zirga galvaskauss

Šā gada Lieldienu rītā autors ar fotogrāfu nokļuva pie konstrukcijas, kas attēlo granītā kaltas sērojošu un bojā ejošu varoņu figūras. Tumsas spēku kalps kavējās. Spīdēja saule, meitenes priecēja acis, bet baznīcu zvanu skaņas peldēja gaisā, piepildot dvēseli ar brīnuma gaidām. Ievērot pūlī kādu ar bārdu un ūsām nebija tik vienkārši: mūsu bārdainajā un ūsainajā zemē katrs desmitais varēja izrādīties neosātanists. Taču, kad mēs uzmetām acis pirmajā mirklī šķietami parastam puisim ar nelielu bārdiņu, kļuva skaidrs — tas ir viņš, ko mēs gaidām.

Acis Ruslanam ir pilnīgi glāžainas, ar sarkanu pārplīsušu kapilāru tīkliņu nekustīgo, it kā emaljas krāsas acu ābolu kaktiņos. To varavīksnenēs drudžaini lēkāja kaut kādas ēnas, it kā neskaitāmi Antikrista tēli, ne jau velti apgalvo, ka acis ir dvēseles spogulis. Bet dvēseles Ruslanam nebija nemaz — pārdevis velnam.

Pie Brīvības pieminekļa mūsu fotogrāfs nofotografēja viņu ar tetovējumu uz pleca, kurš attēloja ragaino šīs pasaules valdnieku ar āža kāju, un, juzdams nelabumu, devās prom. Visā bija kaut kas no aizkapa pasaules. Meitenes aizgriezās un zaudēja smaidu, sastapušās ar neosātanista skatienu, un pat saulei priekšā aizstājās melns mākonis. Viņš parādīja mums granītā kalto zirga galvaskausu bareljefā, kas apjož pieminekli. Dīvaini: galvaskauss tur atrodas gandrīz 70 gadu, bet neviens to neievēro.

Zirga galvaskauss ir viens no rituāla priekšmetiem, kas nepieciešami melnās mesas rīkošanai. Galvaskausu statujas pakājē iekaluši latviešu skulptori sātanisti, pēc Ruslana domām, jau Pirmās Republikas laikā, un kopš tā laika tas izstaro ļaunumu. Asinis, naids un tradicionālo ieražu graušana it kā baro neosātanistus, un viņi ir priecīgi par jebkuru ļaunuma izpausmi, bet bieži vien viņi paši ir ļaunuma iemiesojums. Nikolaju Averinu, kas pirms septiņiem gadiem ar dunci, kurš bija apzīmēts ar skaitli "666" , "Optina pustošā" nodūra trīs garīdzniekus, sestajā dienā pēc slepkavības Latvijas neosātaniskā baznīca kanonizēja. Tajā pašā dienā Ruslans pārgrieza kursa biedrenes vēnas un dzēra viņas asinis.

Aicinājumam pakļāvīgie

Nevar sacīt, ka visi neosātanisti būtu līdzīgi visas Latvijas neosātanistu kustības dibinātājam un galvenajam ideologam Ruslanam, Vēstures fakultātes bijušajam studentam, kas Rīgā un Daugavpilī ir pazīstams ar mežonīgu seksuālo un narkotisko ālēšanos. Vai viņš uzskata par "savējiem" apsēstos moderno black metal grupu pielūdzējus, kuri propagandē velna pielūgšanu? Nē, ar sātanisku smaidu viņš nodēvē viņus par "garīgi traumētiem". Viņš, ļaunuma ģēnijs, ir aizgājis tālāk par latīņu lūgšanu lasīšanu no otra gala un kabalistisku zīmju rakstīšanu ar kaķa asinīm uz klēra grīdas. Viņš ir pārliecināts, ka ir izraudzīts no miljardiem zemes iedzīvotāju, lai kalpotu Antikristam.

Jauneklīgie hormoni beidza trakot Ruslana asinīs neatkarības laika sākumā, kad viņš apmeklēja neformāļu biržas Mežciemā un staigāja saplēstā džinsu jakā ar uzrakstiem Blashphemy , Beheret un Hell hammer . Galvaskausi, apvērsti krusti un pentagrammas, kabalas simboli uz kapu plāksnēm iezīmēja viņa velna kalpības sākumposmu. Tāpat ar mājas datoru darinātās Lucifera slavinājuma lapiņas un Čiekurkalna putnu tirgū nopirkto balto baložu nokostās galvas.

Tagad Ruslanam ir savs bizness, viņš tiražē vinila skaņuplates interneta pasūtītājiem un apmeklē Rīgas golfa klubu. Viņa valoda kļuvusi pieglaimīga un inteliģenta. O, viņš ir sekmīgs nenobriedušu cilvēku dvēseļu vervētājs! Intervijā velna kalpam tikai netīšām izspruka sīka antiklerikāla ķecerība, kas drīzāk piedienētu apstulbinātam "metālistam" no Vecpilsētas čupošanās vietas. Ruslans izstiepa mazo pirkstiņu un rādītājpirkstu Sv.Pētera katedrāles smailes virzienā un ļauni nošņācās: "Jēzuliņu situši krustā..."

1995.gada maijā Valpurģu orģijās Ruslans bija ieķēris par daudz "skābes" kopā ar alkoholu, un viņa verdošajās smadzenēs dzima apokaliptiska aina. Acīmredzot tā bija elle. Ruslans stāvēja uz izdedzinātas, dūmojošas zemes asiņu ezera vai jūras krastā. Demoniskās ūdenstilpes krastā gulēja cilvēki, jauni un veci, respektabli ģērbušies un pavisam pliki. Viņi stiepa viņam pretim rokas, lūgdamies žēlastību, bet viņa atbilde bija smiekli, un viņš devās uz priekšu, smagiem zābakiem bradādams agonijas pārņemtos cilvēkus. Viņš dzirdēja "aicinājumu" un zināja, ka aiz horizonta viņu gaida Saimnieks.

Nākamajā rītā Ruslans atcerējās redzējumu un pierunāja draugus un draudzenes pārgriezt roku dzīslas un dzert vienam otra asinis. Sajaukdams tās kausā ar šņabi a la real bloody Mary un lūgdams Sātanu parādīties.

Un velns ieradās, Ruslans tajā brīdī stāvēja uz asinīm izrakstītās grīdas un neprātīgi, it kā demonu vadīts, skaitīja lūgšanu "Sātan, atstājies..." latīņu valodā no otra gala: "eenataS, orter edav..." Spokaina ēna metās pie viņa, un viņš sajuta kaut ko līdzīgu pēkšņam elektriskās strāvas triecienam. Tajā brīdī viņu pirmoreiz piemeklēja pārākuma sajūta pār visiem mirstīgajiem, kura kopš tā laika ne uz mirkli nav pametusi jauno "padri". Pārējie jaunie cilvēki eksperimentā ar velnu bija aizgājuši pārāk tālu. Divi sajuka prātā, viena meitene izdarīja pašnāvību. Bet pats Ruslans kopš tā laika gūst sekmes darījumos, kļūdams arvien bagātāks un ievilkdams aizvien jaunus, kā aitas pakļāvīgus rīdziniekus un rīdzinieces viņa nodibinātajā Latvijas neosātanistu baznīcā.

Nelabā maskas

Kādēļ gan ar priedēkli "neo"? Ar ko atšķiras mūsdienu velna pielūdzēji no tiem, ko pirms pieciem gadsimtiem ugunskuros dedzināja svētā inkvizīcija? Pirmajā velna kulta stadijā — ne ar ko. Tās pašas orģijas, kad nevainīga sieviete no tā dēvēto Lucifera verdzeņu pulka kaila gulstas uz krusta uzzīmētas depentagrammas centrā. Vīrieši stāv tās staru smailē , un "padre", garīdznieku apģērbu parodējošā lateksa apmetnī, kurš atstāj kaunumu nepiesegtu, no otra gala skaita psalmus un slavē nelabo. Pēc kārtas cis citu nomaina iekārē iekvēlojušies vīrieši, kliedz meitene, kļūdama par sievieti, bet Dieva krustu apgāna izlietās asinis un grēcīgie nodomi. Tāds ir sātana neofītu iesvētīšanas rituāls, kas notika kādas Jūrmalas līnijas villā, kura pieder ietekmīgam un cienījamam cilvēkam. Neohomosapiensam. Sabati ar ugunskuriem un saturnālijām — tā jau pašlaik ir nodeva un izklaide jaunatnei, stāsta Ruslans.

Latvijas neosātanistus nav iespējams atšķirt no Kristus ticīgajiem vidusšķiras pārstāvjiem. Sieva, bērni, savs, kaut arī neliels, bizness kļuvis par tādu pašu mimikriju viņiem kā septītās dienas adventistiem vai "Golgātas biedrības" locekļiem, lai arī šī analoģija nav korekta. Elektronisko komunikāciju attīstības apstākļos rodas ķēdes reakcija. Katrs neosātanists, pat neko nezinādams par kritušā eņģeļa nodevību, kurš sacēlās pret Dievu, intuitīvi tiecas uz tumsu. Kā apgalvo Ruslans, gada laikā 146 cilvēki kļuvuši par Neosātana troņa draudzes locekļiem. Var pat runāt par neosātanistu sazvērestību Latvijā...

— Mūs var dēvēt par tehnokrātisko Sātana avangardu. Mēs strādājam visur, bet drīz atpūtīsimies tāpat kā viduslaikos, — atbildēja Ruslans uz jautājumiem par Valpurģu nakti. Naktī uz 1.maiju Lilastes ezera krastā notika sabats pēc visiem senās folkoras kanoniem.

Šajā brīdī Kristus piedzimšanas katedrāles torņos stiprām un skanīgām balsīm sāka zvanīt lielie un mazie zvani. Neosātanista seja noraustījās — vai nu no sāpēm, vai no šausmām — un, zemei pieplacis, Ruslans, neatvadījies, ātri devās uz otru pusi. Kungs, dod viņam prātu, jo viņš nezina, ko dara...

Andrejs Ježovs