Šodien, 14. maijā, komponistei Lūcijai Garūtai — 100. dzimšanas diena

Ar saules spēku un mirdzumu

Mūziķiem un ne tikai mūziķiem šis maijs ir Lūcijas Garūtas mēnesis. Latviešu komponistes piemiņa tiek godināta ar plašu koncertu virkni, par kuriem vēsta treju saules krāsu afišas. Arī ar dažādiem citiem pasākumiem un sarīkojumiem — jau aizvadītiem un vēl gaidāmiem. Šajā rakstiņā — tikai dažas dzirkstis, kuras varbūt spēs gaišāku uzpūst simtgades līdzdzīvošanas vēlmi zinātājos un aizdegt intereses uguntiņu par Lūciju Garūtu nezinātājos un mazzinātājos.

Lūcija Garūta pēc 70 gadu jubilejas koncerta 1972.gadā

Pirmā dzirksts: Lūcija

Kad pirms simts gadiem kādā saskanīgā, vienkāršā, darbu radušā, skaistumu mīlošā un zinības cienošā Rīgas ģimenē 14. maijā dzimušajai meitiņai tika dots vārds Lūcija, tad vecāki varbūt nemaz tik īpaši neaizdomājās par šī vārda cilmi. Bet, lūk, ko lasām latīņu–latviešu vārdnīcā: lūcēre — spīdēt, mirdzēt, būt skaidram un gaišam. Tālāk: lūcus — svētbirze, miers. Un vēl: lūx, lūcis — gaisma, spožums, dzīvība.

Ne jau vārds veido cilvēku. (Kaut gan — ir sastopami pat ļoti nopietni, uz zinātnisku statusu pretendējoši pētījumi par vārda un tā nesēja rakstura tiešu sasaisti.) Tomēr šajā reizē patiešām ir izveidojusies brīnumaina saskaņa. Jo nav latviešu skaņražu vidū otras personības, kurai tik bieži būtu veltīti epiteti: baltā, gaišā, mirdzošā, skaidrā, labā. Latviešiem šie vārdi ir svēti. Kuram katram tos nepiedēvēs, neatvēlēs. Lūcijai Garūtai gan.

Otrā dzirksts: Komponiste

Sieviete — skolotāja. Sastopama ik uz soļa, jo mūsdienās diemžēl jābrīnās drīzāk par pretējo: vīrietis un skolotājs. Sieviete — māksliniece. Kā gan citādi — spēlētājas, dziedātājas, arī diriģentes. Šai jomā līdztiesībai šķēršļu nav. Sieviete — komponiste? Nu, kā to ņem... visos laikos jaunekļiem līdzās kompozīciju ir studējušas arī jaunkundzes. Tomēr pat mūsdienās līdz atzītas komponistes rangam pacelties un tajā noturēties pa spēkam tikai nedaudzām. Vēl nepopulārāka šī radošā profesija dāmu vidū bija 20. gadsimta pirmajā pusē. Tiesa, vēstures lappusēs sevi gan ierakstījušas ērģelnieces un skolotājas Marija Gubene, Elizabete Francmane. Drusku paliekošāk — Paula Līcīte, Lauma Reinholde. Bet tomēr, tomēr — tās ir vēstures, nevis skanošās latviešu mūzikas lappuses.

Ar Lūciju Garūtu ir citādi. Viņas darbi — un par to atkal pārliecināsimies simtgades koncertos — ir latviešu romantisma zaļojoši zari. Tā ir mūzika, kura skan un kurai jāskan. Būtībā tādēļ Lūcija Garūta latviešu mūzikā ir pirmā komponiste. Patstāvīga un radoši neatkarīga. Stipri uz savām kājām stāvoša, ar savām domām un pārliecību dzīvojoša. Neraugoties uz trauslo veselību, uz slimību likstām.

Trešā dzirksts: Dzejniece

Pati Lūcija Garūta sevi par dzejnieci nav uzskatījusi. Arī savām dziesmām ar pašas sacerētajiem tekstiem vienmēr klāt rakstījusi nevis L.Garūtas dzeja, bet tikai L.Garūtas vārdi. Par mūsu lielāko dzejnieku vienmēr ir turējusi Raini. Mīļi bijuši arī K.Skalbe, F.Bārda, Aspazija. Bet fakti runā paši par sevi: lielākajai daļai vokālo sacerējumu — dziesmām, kantātei, operai “Sudrabotais putns” — vārdus ir sarakstījusi pati komponiste.

Tomēr pat kvantitāte nebūtu izšķirošā, ja nebūtu galvenā: Lūcija Garūta dzeju ir izjutusi kā poēziju, kā sirds valodu, kā savas tik bagātās, jūtīgās dvēseles daļu.

Turklāt ir vēl otra puse. Katrs, kurš kaut cik orientējas dzejas mākslā, būs ievērojis, ka dažiem autoriem dzejas valoda ir izteikti muzikāla — zilbes un vārdi mijas un vijas raitos ritmos kā melodijas. Un arī otrādi — var būt dziļas, oriģinālu domu pilnas dzejas rindas, bet mūzikas tajās nav. Tas pats par sevi nav dzejas vērtības rādītājs, nē. Tas ir tikai konstatējums.

Lūcijas Garūtas sacerētie teksti pieder pirmajiem — tajos dominē skaņu fonikā, asonansēs un aliterācijās, mūzikas ritmā un struktūru ritmā balstīta teksta muzikalitāte. Tāpēc dziedāt pat stipri sarežģītās, grūtās dziesmas vokālistiem vienmēr bijis patīkams uzdevums. Jo lielākajā daļā L.Garūtas dziesmu vārdi un mūzika saderas kā roka ar cimdu, kas šūts pie labākā meistara pēc precīzi noņemta mēra.

Ceturtā dzirksts: Skolotāja

Par savu skolotāju Lūciju Garūtu sauc daudzi. Garajos pedagoģiskā darba gados, kas strādāti gan Rīgas Tautas konservatorijā un Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, gan Latvijas Valsts konservatorijā, pie viņas mācījušies daudzi komponisti un muzikologi, tāpat arī citu specialitāšu audzēkņi.

Par Skolotāju mākslinieci godājuši arī tie jaunie atskaņotājmākslinieki, ar kuriem 30. gados kopā sagatavotas neskaitāmas koncertprogrammas, kurās L.Garūta atskaņojusi klavierpavadījumus.

Par neklātienes skolotāju mākslinieci varētu saukt tie vidusskolēni, kuri par mācību grāmatu ir izmantojuši L.Garūtas “Harmoniju” — tik bezgala rūpīgi, pacietīgi, pakāpeniski veidotu. Turklāt jāpiezīmē, ka tajā ievietotajām tēmām un melodijām ir sava seja, kurā nav grūti saklausīt L.Garūtas oriģināldarbiem raksturīgo izteiksmību.

Vēl plašākā tvērumā Skolotājas misiju apliecina L.Garūtas kompozīcijas bērniem — dziesmiņas, tautasdziesmu apdares klavierēm, programmatisko miniatūru cikls “Rotaļa mežā”. Tās dzied, spēlē, dažkārt pat autori nepieminot. Nav labi, ka nepiemin, bet ir labi, ka tās dzied un spēlē vai visi skolas bērni.

Piektā dzirksts: Latviete

Kad jau kuro reizi klausāmies kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” liriskos posmus, “Klavierkoncerta” lēno daļu, kad ieklausāmies simfoniskajās variācijās “Mana dzimtene”, ne vienā vien dziesmā vai klavierminiatūrā, tad arvien iekšēji izsaucamies: cik šī mūzika ir latviska! Gluži tāpat kā sakām par Alfrēda Kalniņa vai Jāņa Mediņa kompozīciju lielāko daļu. Var mēģināt šo fenomenu izskaidrot, profesionāli preparējot intonācijas, analizējot ritmus un skaņkārtas. Tomēr arī tad viss nav izskaidrojams, nav vārdos izsakāms. Te darbojas kādi racionālajam prātam nepadoti spēki, kas rada šo nepārprotamo nacionālās identitātes sajūtu.

L.Garūtas latviskums nav rāmīšos ieliktais tautiskums. Komponistes daiļradē ir arī skaņdarbi ar spilgti izteiktām vispārzināmām Eiropas romantisma zīmēm. Varbūt varētu teikt tā: uz spārniem ceļoties, par zvaigznēm, lidojumu, Visumu domājot, māksliniece tver pasauli plašās dimensijās, vispārcilvēciskās izjūtās un vērtībās. Turpretim pa zemi staigājot, sīko ziedu un bērza zaļo zaru noglāstot, Lūcija Garūta ir latviete. Te, savai zemei, savai tautai piederoša.

Katrā no mums taču mīt šīs divas dvēseles, kas galu galā saplūst vienā. Bet izteikt to mākslā — to spēj tikai lieli mākslinieki. Lūcija Garūta to ir spējusi.

Prof. Dr. paed. Ilma Grauzdiņa — “Latvijas Vēstnesim”