"Premjers Kubiļus par savas valsts ceļu"

"Tagesspiegel"

— 2000.05.08.

Andris Kubiļus par savu valsti runā pašapzinīgi.

Sarunā ar "Tagesspiegel" 43 gadus vecais valdības vadītājs saka, ka tas, ka Lietuva tirgus ekonomikas ieviešanā un tuvināšanās ES atpaliek no abām pārējām Baltijas valstīm, esot novecojis iespaids. Sākumā Igaunija esot uzdrošinājusies īstenot radikālākas reformas, lai sevi "parādītu labākā gaismā". Šodien lietuviešiem vairs neesot jāslēpjas. 75% iekšzemes kopprodukta tiekot saražoti privātajā sektorā, valūta stingri piesaistīta dolāram un brīvi konvertējama. Pēc desmit neatkarības gadiem viņa valsti vairs neesot iespējams atpazīt, tai vairs neesot nekā kopēja ar padomju republikas attiecībām. Pārmaiņas domāšanā viņš raksturo šādi: "noriets birokrātijai" un "saullēkts darījumu cilvēkiem".

Nacionāli konservatīvais premjers 2004. gadu ir izraudzījis par iestāšanās ES laiku. No NATO viņš gaida uzaicinājumu jau 2002. gadā. Decembrī ES galotņu sanāksmē Helsinkos atcēla sadalījumu pirmajā un otrajā grupā, pie kuras piederēja arī Lietuva, un nesen sākās sarunas par iestāšanos. Šķiet, ka Kubiļus ir gatavs atteikties no Baltijas solidaritātes efekta. Viņš visu trīs Baltijas valstu uzņemšanu reizē vērtē kā "loģisku", taču saka, ka nevienai valstij nevajadzētu likt gaidīt citu kandidātvalsti lēnākas sagatavošanās dēļ. Pielikt īpašas pūles, lai vispirms izveidotu Baltijas iekšējo tirgu, arī kā gatavošanos ES, viņš uzskata par laika izšķiešanu. "Mēs labāk koncentrēsim spēkus, lai pielāgotos ES."

Nākamie lielākie privatizācijas projekti esot enerģijas un transporta nozaru, dzelzceļa un aviolīniju privatizācija. Berlīnē Kubiļus bija ieradies, lai piesaistītu investorus un Konrāda Adenauera fonda augstos viesus iepazīstinātu ar jauno Lietuvu.

Lietuvas iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju pašreiz ir 30% no vidējā līmeņa ES. Kubiļum tas nav nekāds arguments, lai Lietuva jau 2004. gadā nevarētu turēties līdzi ES. "Formālie skaitļi nedrīkst būt svarīgākie. Izšķirošajai ir jābūt attīstības tendencei: tam, vai mēs izpildām ES standartus un spējam izturēt konkurenci. Tad nebūs nekādas lielas atšķirības, vai mēs pievienosimies ar 35% vai 55%."

Problēmas, iestājoties ES, sagādā arī lauksaimniecība. Tās nacionālās nozīmes dēļ valdība vēl nevar atteikties no zināmiem aizsardzības pasākumiem, kuru dēļ līdz šim gan ir piedzīvojusi neveiksmi arī uzņemšana Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO). Valdības vadītājs atzīst, ka vēl grūtāki var izrādīties apkārtējās vides standarti. "Tur ir jāinvestē ļoti daudz naudas." Un paies laiks, līdz Lietuva varēs izpildīt noteikumus.

Pie tā pieder arī Ignalinas atomelektrostacija, kas gan būvēta padomju laikā, bet pēc tam tā ir apgādāta ar Rietumu drošības tehniku. Pirmo reaktoru paredzēts izslēgt, "vēlākais, 2005. gadā". Šajā nedēļā Lietuva pieņēma likumu par procedūru, saskaņā ar kuru to realizēs. "Taču to var izdarīt, tikai sniedzot finansiālo palīdzību jaunu enerģijas ražošanas kapacitāšu radīšanai šajā sektorā."

Kaļiņingradas apgabalu, kas ne pārāk tālā nākotnē paplašinātajā ES kļūs par salu dalībvalstu vidū un varbūt pat NATO apgabalā, Kubiļus grib "cieši iesaistīt Baltijas jūras reģiona sadarbībā" — sākot ar enerģijas savienību un līdz pat satiksmes infrastruktūrām. Maskavas neuzticēšanās vairs neesot tik liela, bet agrākā spriedze un hegemoniālie mēģinājumi, piemēram, jautājumā par krievu tranzītu cauri Lietuvai uz Kēnigsbergu, piederot pagātnei. "Šīs problēmas vairs neeksistē."

Tāpēc Kubiļus arī pārāk neuztraucas par brīdinājumiem, ka NATO un ES, īstenojot paplašināšanās plānus, īpaši varētu ņemt vērā Krievijas viedokli. Līdzšinējā pieredze ar krievu iebildumiem, piemēram, pret Polijas, Čehijas un Ungārijas iestāšanos NATO, rādot tieši pretējo: "Ātri un skaidri lēmumi ir labākais ceļš, kā politiski stabilizēt Krieviju." Tad Maskava akceptēs faktus, un par eiroatlantisko struktūru paplašināšanu vairs nesūdzēsies kā par zaudējumu nodarīšanu, bet izmantos radušos izdevību, piemēram, ekonomikā. Turklāt Kēnigsberga varētu kļūt par Krievijas un Eiropas Savienības sadarbības modeli.

Aleksandrs Loešs

un Kristops fon Maršals