“Latvijas identitāte nākotnes Eiropā”

Rihards Pīks, Saeimas priekšsēdētāja biedrs, Latvijas pārstāvis Eiropas Konventā

Uzruna Latvijas Nacionālajā konventā “Par Eiropas nākotni” Rīgas Latviešu biedrībā 2002. gada 9. maijā

Labdien, augsti godātie Nacionālā konventa dalībnieki un viesi!

Atklājot sarunu par otro tēmu — Latvijas identitāti nākotnes Eiropā, es vēlētos vispirms izteikties par jēdzienu “identitāte” — kā mēs to saprotam gan ikdienišķās apziņas līmenī, gan varbūt arī vairāk teorētiski.

Identitāte, piemēram, tautas identitāte, ir tas īpašību un īpatnību kopums, ar ko konkrēta tauta atšķiras no pārējām tautām. Var runāt arī par katra atsevišķa indivīda identitāti — par sociālo, etnisko, kultūras identitāti.

Šobrīd, kad veidojas jauna Eiropa, šis jautājums kļūst ļoti nozīmīgs arī katram no mums — gan kā valsts — Latvijas — iedzīvotājam, gan kā konkrētai personībai. Mēs esam nobažījušies par mūsu nacionālās identitātes saglabāšanu, un tas ir pilnīgi saprotami, jo tāds nozīmīgs process kā globalizācija neizbēgami rada pretdarbību — vēlmi saglabāt atšķirīgo, savu individualitāti.

Runājot un domājot par Eiropu, mums visiem ir šķitums, ka mēs pietiekami labi varētu atbildēt uz jautājumu — kas tad īsti ir Eiropa? Bet vai to ir iespējams noteikt teritoriāli, vai to var definēt vēsturiski? Kur ir mūsu vieta šajā šodienas Eiropā, kur tā būs nākotnes Eiropā?

Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem mēs intensīvi meklējam atbildes. Bet, lai saprastu tagadni, jāpazīst pagātne. Eiropas kokam saknes sniedzas gadsimtu tālā pagātnē.

Domājot par Eiropu trijos laikos — pagātnē, tagadnē un nākotnē — un cenšoties iztēloties Eiropas nākotnes modeli, kas tiek veidots, var saskatīt to, ka valstisko veidojumu nozīmība mazinās, bet pieaug reģiona nozīmība.

Man personīgi aizdomāties lika Andžeja Rapačiņska publikācija laikrakstā “Diena”, kur autors visai drosmīgi apgalvo, ka nacionālās identitātes lielākoties ir zināmas abstrakcijas, tādas pašas klišejas kā rase, šķira un citi ideoloģiskie veidojumi.

Uzsverot, ka tuvākajā laikā nacionālās valstis vēl, protams, nezudīs, A.Rapačiņskis uzskata, ka daudz lielāka patiesa daudzveidība būtu iespējama vienotajā Eiropā, ja to nesadalītu birokrātiskie veidojumi — nacionālās valstis. Te ir ko padomāt, izsvērt un izvērtēt visus “par” un “pret”. Tomēr uzsveru, ka tā vēl ir tikai tālākās iespējamās nākotnes vīzija. Šobrīd mums mūsu identitātes un valodas saglabāšana ir ļoti nozīmīga. Latviešu valoda līdz ar lietuviešu valodu ir vienīgās dzīvās valodas no kādreiz kuplā baltu valodu zara indoeiropiešu valodu kokā.

Latvijas kultūra ir veidojusies divu spēcīgu strāvu ietekmē. No vienas puses, tas ir tradicionālais, pirmskristietiskais pasaules uzskats, kas radies ciešā saskarē ar dabu un cilvēka darbu un atspoguļots folklorā un tautas mākslas mantojumā. No otras puses, mums kā multikulturālai zemei ļoti nozīmīgs ir visas Eiropas kultūras kopīgais avots — kristietība.

Dzīvojot globālu pārmaiņu laikā, mums jāzina, kādas vērtības mēs noteikti nedrīkstam zaudēt, lai nevājinātu savu identitāti. Un viena no galvenajām vērtībām šodien ir mūsu valoda. Mēs valstiskā līmenī esam nostiprinājuši latviešu valodas aizsardzību Satversmē, nemitīgi tiek domāts par latviešu valodas nozīmības palielināšanos ikdienišķajā apritē. Un te es gribētu atzīmēt to, ka Eiropas Savienības Konvents, neraugoties uz zināmām tehniskām grūtībām, ir respektējis un izturējies ar sapratni pret mūsu — kandidātvalstu — vēlmi lietot ES Konventā savas nacionālās valodas. Diemžēl globalizācijas pamatbūtība ir visu novērtēt caur tirgus jeb ekonomiskā izdevīguma prizmu. Šajā situācijā, būsim atklāti, latviešu valodas izredzes ilgākā laika posmā, piemēram 100 un vairāk gados, nav visai drošas, tā ir pārāk maza, pārāk individuāla un bez pietiekamas ekonomiskās bāzes, bez pietiekami nopietnas tirgus vērtības globālā nozīmē. Tātad, lai saglabātu un pat palielinātu latviešu valodas ekonomisko vērtību šajā vispārējā globalizācijas procesā, mums ir visiem spēkiem jācenšas nostiprināt tās lietošanas vērtību ikdienā.

Bet, neraugoties uz visu iepriekšminēto, mums jāapzinās, ka 2002. gads būs izšķirošais gads valsts turpmākajā attīstībā. Latvijā diezgan lielai daļai cilvēku ir zināmas bažas vai pat arī noliedzoša attieksme pret ES paplašināšanos. Mēs nedrīkstam ignorēt šos noskaņojumus.

Mēs dzīvojam savstarpējas atkarības pasaulē, kur starp indivīdiem, valstīm un valstu reģioniem notiek dažāda veida mijiedarbība. Tiek attīstītas partnerattiecības, lai veidotu jaunas reģionālās attiecības un radītu jaunas infrastruktūras. Tomēr joprojām aktuāls paliek jautājums par to, kāda veidosies Eiropa. Vai tā vairāk centralizēsies — virzīsies uz federālas valsts modeli, vai tiks uzsvērta valstu neatkarība.

Kas attiecas uz daudzo ES valstu nacionālo valodu nozīmi un lietošanu, te virsroku ES institūcijās ir guvis zināms pragmatisms, oficiālā līmenī katra valsts ES runā savā valodā, bet kuluāros tiek lietota starpsaziņas valoda — angļu valoda. Bet te es neredzu pamatu satraukumam. Ja atceramies kaut vai viduslaikus, tad dažādu tautību cilvēki sazinājās latīņu valodā, bet paši savās zemēs runāja vietējās valodās, kuras vairākumā gadījumu laika gaitā neizzuda, bet tiek lietotas vēl šodien. Ja ES paplašināsies, nostiprināsies un attīstīsies, cilvēki būs apmierināti un jutīsies labi, tad nākotnes Eiropā mums nedraud iespēja izšķīst citu tautu vidū, tieši pretēji, tas ļaus mums saglabāt mūsu valodu, kultūru, mūsu valsts un katra cilvēka atsevišķi identitāti. Kā pierādījies, Eiropas demokrātija pieļauj katrai valstij izteikt savu viedokli konkrēta lēmuma pieņemšanā. Eiropas demokrātija ir grūta, ilgstoša, dārga, bet tā ir saskaņu meklējoša.

Un nobeigumā, vēlreiz atgriežoties pie jēdziena “identitāte”, gribētos atzīmēt, ka tas ir jautājums, par kuru visā Eiropā spriež intelektuāļi, politiķi, zinātnieki, mākslinieki un daudzi citi. Par to spriež tā dēvētās jaunās demokrātijas valstis, un tas ir saprotami. Bet varētu likties dīvaini, ka arī tā sauktajās vecajās demokrātijas zemēs diskutē par identitātes, vērtību, kultūras mantojuma saglabāšanu, konfrontējot to ar vispārējo globalizāciju.

Vāclavs Havels savās pārdomās par eiropeisko apziņu un Eiropas vērtībām uzsver, ka tās “ir bijušas tik pašsaprotamas un dabiskas, ka līdz šim neesam par tām īpaši domājuši”. Bet, kad mēs sākam par to domāt un mēģinām saprast, mēs bagātinām savu pašapziņu. Un tā mums šajā iespēju un izaicinājumu laikā ir ļoti nepieciešama.

Lai mums veicas!