Runā ļaudis ap manim/ Aplokainas valodiņas,
Šķita mani neprotot/ Šās aploku valodiņas

Pagājušajā piektdienā Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē tika izdziedāti profesores Janīnas Kursītes pirmreizējās “Dzejas vārdnīcas” skanīgākie šķirkļi

“Dzejas vārdnīcas” atvēršanā: Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns, Filoloģijas fakultātes dekāne akadēmiķe Janīna Kursīte, Valsts prezidente akadēmiķe Vaira Vīķe–Freiberga un Latvijas Universitātes rektors akadēmiķis Ivars Lācis

Uzrunā lasītājiem autore grāmatas ievadā atzīst, ka pēc uzbūves šī vārdnīca mazliet atgādina tautasdziesmās minētos dziesmu kamolus, kuros ar dažādas krāsas un garuma pavedieniem iesēja visu, ko uzskatīja par piezīmēšanai būtisku. Te skaidroti vairāk nekā deviņi simti dažādu jēdzienu, kas saistīti ar dzeju, sākot ar tradicionāliem versifikācijas terminiem un beidzot ar tādiem jēdzieniem kā Saulcerīte, Antiņš, Dainu skapis, Dievināšana, Dzejas dienas, Iedvesma, Dators un Dzeja u.tml. Izklāsta veids, pēc autores vārdiem, ir subjektīvi objektīvs, jo tā nav dzejas terminu, bet gan dzejas vārdnīca, un tomēr vārdnīca, ne impresiju krājums. Tas ir “dzejaslauka robežu iezīmējums, apzinoties, ka šim laukam nav robežu”. Akadēmiski precīzu informāciju autore apvienojusi ar atraktīvu izklāsta veidu. Sava loma te bijusi profesores ilggadējiem lekciju un semināru kursiem literatūrzinātnē, dzejas teksta analīzē, folklorā un baltu mitoloģijā Latvijas Universitātē un Kultūras akadēmijā. Viena otra šķirkļa tapšanu rosinājuši tieši studenti.

Studentiski možā un sirsnīgā garā noritēja arī “Dzejas vārdnīcas” atvēršana un autores godināšana.

Izmantoto latviešu folkloras, dzejas un literatūras pētījumu sarakstā Janīna Kursīte minējusi arī daudzus Vairas Vīķes-Freibergas darbus — gan grāmatās izdotus, gan trimdas un Latvijas periodikā un zinātniskajos izdevumos publicētus. Zinātnē viņas ir tuvas kolēģes, īpaši letonikas laukā. Un sarīkojuma vadītāja profesore Dace Markus Valsts prezidenti pieteica ar citātu no “Dzejas vārdnīcas”, kur autore latviskuma jēdziena skaidrošanai izvēlējusies tieši Vairas Vīķes–Freibergas izteikto atziņu: “Latvisko kultūru gribētu definēt kā tādu, kas izaugusi no kopējām latviskām saknēm un veido organisku turpinājumu visam tam, kas līdz šim sakrāts tautas garīgā mantojuma visdažādākajos apcirkņos.”

Valsts prezidente izteica gandarījumu par lielo interesi, kas šai gudrajai grāmatai tiek pievērsta jau dzimšanas brīdī:

— Tā ir viena no mūsu zemes īpatnībām un bagātībām, šī mīlestība pret runātu un rakstītu vārdu, dzeju un valodu kopumā, un arī pret tiem, kas šajā laukā strādā. Janīna Kursīte ir viena no tiem, kas šajā laukā strādā un ievāc lielu ražu. Māte man bērnu dienās stāstīja, ka lauku darbos bijušas tādas barvedes, kas ņēmušas platāku vālu, ātrāk pļāvušas un arvien padarījušas vairāk par citām. Man šķiet, ka tāda barvede ir arī Janīna Kursīte, spriežot pēc viņas veikuma literārajā un akadēmiskajā darbā. Šī grāmata prasījusi milzīgu erudīciju un ir ilgu pūļu vainagojums. Es domāju, ka daudzi lasītāji atkal un atkal atradīs kaut ko jaunu visās lappusēs no A līdz Z un ka daudzi no mums te ieraudzīsim arī šķirkļus, par kuriem nekā nebijām zinājuši un tā arī nomirtu nezinājuši.

Gribu apsveikt Janīnu par lielo sirdsdegsmi un aizrautību, kas apstaro viņas studentus, doktorantus un visu letonikas lauku, kam ir vajadzīgs vairāk līdzekļu, lai tas plauktu un attīstītos.

Janīnu Kursīti sveic profesors Juris Zaķis un teicēji no Hellādas dzejas laukiem Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

No Tallinas un no Tartu, kur Janīna Kursīte studējusi, bija atsūtītas apsveikuma telegrammas, bet Lietuvas vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns profesori sveica personiski:

— Vēsture mūsu rokās ir iedevusi skaistu un dzīvīgu, uz faktiem un jūtām balstītu mītu par vienām asinīm un vienu valodu. Mūsu kopīgie senči balti mums lēmuši kļūt par brāļiem. Par to, ka šis dārgais mantojums joprojām ir dzīvs, visupirms jāpateicas jums — kultūras, mākslas un zinātnes cilvēkiem.

Starpkaru laikā Latvijā un Lietuvā bija ārkārtīgi dzīva tā sauktā baltu vienības ideja. Tā bija dzīva arī 20. gadsimta beigās, kad visas trīs Baltijas tautas ar aizturētu elpu vēroja un kopā pārdzīvoja viena otras pazemošanu un prieku, nāvi un atdzimšanu. Nu laiks un liktenis ļauj mums pašiem pēc sava prāta un patikas saimniekot savā zemē, attīstīties un rūpēties par nākotni.

Ir brīži, kad nepieciešams sajust brāļa plecu un pateikties par to, ka viņš IR. Jo lielāka šī radniecības vērtība top, ja apzināmies to, cik daudzas tautas tomēr NAV izturējušas totalitārisma mašinēriju, cik daudzas ir palikušas vientuļas vai pat atrodas uz iznīkšanas robežas. Un tieši jūs, zinātnieki, kultūras un mākslas cilvēki, mums nemitīgi atgādināt, ka pat ambīcijās, konkurencē un ķīviņos mums tomēr ir un paliek kopīga valoda runājama. Lietuvas un Latvijas sadarbība akadēmiskajā jomā un mūsu kopīgās ekspedīcijas, kopīgie mākslas, muzeju un bibliotēku projekti rada pārliecību, ka mītu par kopīgām asinīm un valodu ir iespējams pārvērst par īstenību.

Grāmatas autorei par lielo darbu paldies teica Latvijas Universitātes rektors profesors Ivars Lācis:

Ikvienam no mums ejama sava gaita, ko, ikdienā saucam par darbu. Un katram cilvēkam ir kāds talants, ir savs mīlestības lauks. Ja gaita, talants un mīlestība sakrīt, tad var paveikt lielus darbus, radīt paliekošas vērtības. Profesorei Janīnai Kursītei sakrīt mīlestība, talants un ikdienā ejamā gaita. Man kā fiziķim vienmēr šķiet interesanti mazliet parakņāties. Tā esmu nonācis pie vairākiem šķirkļiem, kuri noteikti var rosināt arī dabas zinātniekus iedziļināties filoloģiskās domāšanas veidā. Piemēram, tas šķirklis kā paralēlisms. Autore to raksturo ar priekšstatiem par izomorfismu. Un, lai tiktu galā ar izomorfismu, viņai jāķeras pie matemātiskiem simboliem, pie lielā X un lielā Y, bet lai galīgi kļūtu skaidrs, ir jāņem palīgā tautasdziesma. Un tā ir tāda:

Skaista pļava, kad nepļauta,

Vēl skaistāka, kad nopļauta;

Skaista meita vaiņagā,

Vēl skaistāka cepurē.

Tas ir paralēlisms. Katram saprotams. Tas paliek atmiņā, un no tā mēs mācāmies.

Grāmatu laidis klajā apgāds “Zinātne”, un autori sveica tās vadītāja Ieva Jansone. Šajos dzejas un grāmatniecības svētkos viņa līdz ar autori godināja visus, kas ar savu darbu, atbalstu un līdzekļiem veicinājuši grāmatas tapšanu un iznākšanu. Un īpaši godināja dzejniekus un rakstniekus, kuru spilgtais dzejas vārds un saturīgie teksti ļāvuši autorei skaidrot un ilustrēt daudzos vārdnīcas šķirkļus.

Krietna daļa dzejas terminu un jēdzienu ir saistīti ar antīko pasauli, tālab jauno grāmatu tautās veda arī klasiskās filoloģijas studenti, kas prot runāt seno grieķu un romiešu mēlēs. Savās gudrībās dalījās pirmās “Poētikas” autors Aristotelis, mīlas dzejniece Sapfo un vīna un prieka dzejnieks Anakreonts, kuri jutās aplaimoti, grāmatā ieraudzījuši arī savu vārdu.

Profesore Janīna Kursīte pateicās Kultūrkapitāla fondam, Latvijas Zinātnes padomei un Latvijas Universitātei, ar kuru atbalstu grāmata varējusi iznākt. Un vislielāko paldies autore teica latviešu rakstniekiem, jo tieši dzejas un prozas citāti devuši grāmatai dvēseli, darījuši to dzīvu.

— Un tagad lai runā pati grāmata. Parasti jauno grāmatu fragmentus lasa aktieri, bet šoreiz pārmaiņas pēc mēģināsim izdziedāt dažus šķirkļus. Talkā esmu lūgusi etnomuzikologu profesoru Valdi Muktupāvelu un folkloristi Rūtu Muktupāvelu. Dzeja un mūzika ir cieši saistītas mākslas, kuru saknes sniedzas mītiskajā pasaules uztverē un saistās ar dzejnieku kā pareģi, šamani, kas ar balss, mūzikas instrumentu un vārda palīdzību spēj harmonizēt pasauli. Atis Kronvalds dzejai ieteica jaunvārdu “dziede”, kas labi apvieno kā dzeju, tā dziedāšanu.

Blūzs, Buršu dziesmas, Burdons, Refrēns un Atkārtojums, Daina un pat Dainu skapis izrādījās īsti labi izdziedami šķirkļi. Solo, duetā un kopā ar visu zāli, pavadījumam spēlējot gan kokli, gan kādu svešādu instrumentu no kurzemniekiem pazīstamās Gambijas. Atmiņai no šīs dienas palika arī vairāki jauni uzraksti un paraksti uz Dzejnieku sienas otrā stāva kāpņu ailēs, tādi kā “Tā nasta, ko atspērušies nesam, mēs paši tie esam” (Velta Kaltiņa) vai “Kad akmens novēlies no sirds, uz tā var pasēdēt” (Knuts Skujenieks).

Par tādu sienu dzeju jaunajā grāmatā nekā nevar atrast, kaut arī idejas autore esot pati filologu dekāne profesore J. Kursīte. Tāpēc var vien piekrist profesoram Jurim Zaķim, ka dzeja nemitīgi attīstās un drīz būs vajadzīga jauna Dzejas vārdnīca. Tajā droši vien būs arī tāds šķirklis kā “Janīna Kursīte”. To viņa būtu godam pelnījusi, jo viņas spalvai pieder tādas grāmatas kā “Laikazīmes dzejā”, “Latviešu dzejas versifikācija 20.gs. sākumā”, “Latgaliešu literatūra” (kopā ar A. Stafecku), “Latviešu folklora mītu spogulī”, “Raiņa dzejas poētika” un “Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā” (par šo grāmatui autorei piešķirta Baltijas asamblejas prēmija). “Dzejas vārdnīca”, kā teica Ēriks Hānbergs, ir ne vien gudra, bet arī omulīga grāmata. To jūt gan šķirkļu izvēlē, gan jēdzienu skaidrojumā.

Runā ļaudis ap manim

Aplokainas valodiņas,

Šķita mani neprotot

Aplokainas valodiņas.

Ar šo tautasdziesmu autore ilustrē tādu labi pazīstamu dzejas terminu kā tropi. Te teikts, ka tropi (grieķu tropos — pagrieziens) ir vārdi vai izteicieni, kas lietoti nevis to tiešajā, bet pārnestajā nozīmē. Tradicionāli pie tropiem pieskaita metaforu, metonīmiju, sinekdohu, salīdzinājumu, paralēlismu, alegoriju, personifikāciju. Un tālāk lasām, ka tautā šāda veida izteiksme saukta par aplokainu valodu: “Kāds nezināms latviešu dziesminieks tautas dzejas laikos ir radījis poētisku un poētikai derīgu terminu “aplokaina valoda”, domādams ar to tādu izteiksmes veidu, kad notikumu norise un domu saturs neietveras vārdu un teikumu tiešajā nozīmē, bet uzminams vai nu kā secinājums no teiktā, vai arī kā vārdu un teikumu simbolikā visiem dzirdams, bet tikai vērīgiem saprotams noslēpums. (J. Rudzītis, 1982, 41).”

Lai tā īsti saprastos ar profesori Janīnu Kursīti, der zināt arī aplokainu valodiņu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore