Par mūsu novada kultūrvēsturi

Rolands Eņģelis, Skrundas 1. vidusskolas 11. klases skolnieks

Skolnieka pētījums. Fragmenti, kas nolasīti LZA un Skrundas domes kopsēdē Skrundā 2002.gada 3.maijā

Informāciju par Skrundas novada kultūrvēsturi esmu ieguvis no veciem preses izdevumiem, kā arī sarunās ar cilvēkiem.

Skrundas vēsturi savā kursadarbā aprakstījusi arī mūsu skolas bibliotekāre Baiba Eversa. Izmantojot skrundenieku Krista Veinbaha un Ernesta Felda savākto informāciju, viņa apkopojusi ziņas par Skrundas pagasta vēsturi no 1253. līdz 1940. gadam. Te ir materiāli par baznīcām, krogiem, kapiem, skolām un dzirnavām, bet tikpat kā nekas nav minēts par folkloru, paražām un sabiedrisko dzīvi. Esmu turpinājis B.Eversas sākto darbu, vairāk uzmanības veltot tieši kultūrai.

Folklora stāsta par Skrundas baznīcas celšanu, par pilskalnu, Vēršmuižu, Jēkaupiņiem, Ventu un dzīvi muižā Koškula laikā, par Gāgu purva, Elkas kalna un “Stulbās acs” izcelšanos un māju nosaukumu rašanos.

Skrunda atrodas meža ielokā. Mežos dzīvo daudz putnu un dzīvnieku, ir liela ainaviskā bagātība. Tālab mūsu cilvēki mīl un apdzied dabu un visu dzīvo. Es dažādās grāmatās esmu atradis 381 folkloras vienību: 203 ticējumus, 153 tautasdziesmas, 18 teikas, 4 anekdotes un 3 dziesmas, kas, protams, nav viss Skrundas novada devums kopējā krājumā. Piemēram, Pločkalnu Anna viena pati iesūtījusi vairāk nekā 1000 folkloras materiālu. Pazīstami teicēji bijuši Juris Fleišers, Jānis Pločkalns, I.Upenieks, A.Pilskalns, Ansis Opolts, A.Janševskis, Katrīna Strūkle un Anita Staņģe.

Esmu interesējies par apģērba darināšanas tradīcijām un to saistību ar tautas mutvārdu daiļradi. Apģērbu darināšana bijusi līdzīga visā Kurzemē. Pārsvarā izmantotas siltās krāsas — zaļa, brūna, pelēka un dzeltena, arī sarkana un balta. Lietota arī melnā krāsa.

Biežāk lietotie raksti ir līklocis, krusts, skujiņa un saulīte. Raksti drēbju rotāšanai noskatīti no dabas, dažreiz tiem piešķirot arī mitoloģisku nozīmi. Viens no šādiem rakstiem ir “sunīši”, kas redzami Skrundas novadā darinātajās zeķēs, bet vispār ir ļoti reti sastopami.

Skrundas sieviešu goda tērps maz atšķīrās no darba tērpa. Jaunavas senāk valkāja vainagus — sarkanu vadmalu vai tūku apšuva ar krāsainu pērlīšu vai stikla salmiņu rakstiem. 19.gs. vidū vainagu valkāšana bija gandrīz izzudusi, tad galvassega bija krāsaini, pārstūrniski salocīti zīda lakati, kurus zem zoda sasēja mezglā. Kreklus šuva no balta linu audekla ar atlokāmu apkakli. Apkaklēs un piedurknēs bija caurumoti vai mežģīņu rotājumi. Kreklu aizspraušanai reti lietoja saktiņas, bet to vietā pie apkakles piešuva baltas drēbes saitiņas vai arī izmantoja sudraba pogu pāri. Brunčus auda vai nu sīki stāvu svītrainus, vai arī sīki rūtainus, tos saturēja jostas vietā ierīkots āķis. Jaunavas vasarā vilka ņieburus, bet ziemā jakas. Sievas vasarā staigāja kreklā un brunčos, ziemā — arī jakā. Aukstā laikā sedza vairākas villaines. Siltākās dienās tās uz krūtīm saturēja ar roku, bet aukstākās laida krusteniski pār krūtīm un galus sasēja mezglā. Kājās āva baltas zeķes un melnas kurpes.

Skrundas novadā parastākā vīriešu apģērba krāsa bija pelēka. Senajiem svārkiem bija stāvas apkakles, priekšā tiem nebija atloku. Vēlāk darinātie svārki bija ar atlocītām apkaklēm, krūšu atlokiem un divām pogu rindām. 19.gs. Skrundā valkāja pēc pilsētas parauga darinātus tērpus ar neparasti īsiem svārkiem un puķainām zīda brokāta vestēm. Tad svārki bija no rūtaina, krāsaina, pašu darināta auduma. Kreklu šuva no balta linu audekla. Visvecākais aizdares veids bija apkakles saspraušana ar mazu sudraba (retāk apzeltītu misiņa) saktiņu. Jaunākos laikos vīrieši sēja lakatiņu. Svārkus un kreklus pa vidu joza ar ādas jostu, kurai bija koši rotāta sprādze. Pie īsajiem svārkiem vilka garas un platas bikses, galus laižot pāri kurpēm. Bikses varēja tikt darinātas arī no baltas vadmalas vai arī tādā pašā krāsā kā svārki. Goda tērpam piederēja baltas vai gaiši pelēkas vilnas zeķes un gludas, vienkāršas melnas kurpes vai garie zābaki. Galvā vienmēr tika likta ratene — velta tūbas platmale ar krietni augstu dibenu. Parasti ratene bija melna, dažreiz arī gaiši pelēka vai pat brūna. Grezni rotātos, izrakstītos vīriešu svārkus gatavoja tikai vienu reizi mūžā, un tos vilka mugurā tikai vislielākajos godos.

Skrundas novadā ir vairākas celtnes ar kultūrvēsturisku vērtību, kuras būtu vērts apskatīt katram. Rudbāržos atrodas pati mazākā baznīca Latvijā. Ievērību pelna dzelzceļa tilts pār Ventu, kura motīvi izmantoti arī pilsētas ģerbonī. Skrundas, Rudbāržu un Lēnu vecās muižas pilis ir vēstures un arhitektūras pieminekļi. Kas ar tām notiek pašlaik? Rudbāržu pilī atrodas skola, Skrundas pilij ir izstrādāts renovācijas plāns, bet Lēnu pils pamazām gatavojas aiziet mūžībā.

Mēs lepojamies ar saviem novadniekiem, sākot ar Laimoni Meļķi un Ernestu Feldu, kuri tika saukti par “staigājošām enciklopēdijām”, un beidzot ar tiem, kuri mūsdienās nes Skrundas vārdu pasaulē, — diriģentu Edgaru Račevski, scenogrāfu Andri Freibergu, keramiķi Skaidrīti Cihovsku, žurnālistu, vēsturnieku Artūru Heniņu, fotogrāfu Elmāru Heniņu, dzejnieci Ilgu Rudeni un scenogrāfu Arnoldu Plaudi. Labi sevi piesaka jaunā paaudze: sportiste Inga Kožarēnoka, dzejnieki Jana Altenberga, Inese Matisone, Pēteris Kiršs, daiļlasītāja Elīza Zalgaucka.

Brīvās Latvijas laikā sabiedriskā dzīve visrosīgāka bija tieši pirms kara. To secinu no Ernesta Felda atmiņām, kuras viņš pats apkopojis biezā kladē. Visaktīvāk kultūras dzīvi rosinājusi Skrundas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Mūsdienu izpratnē to var salīdzināt ar kultūras namu, jo darbojušies vairāki pašdarbības kolektīvi. Līdz savam biedrības namam gan ugunsdzēsēji nav tikuši, jo ieceres izjauca karš. Tāpat noticis arī Rudbāržos, par to stāsta Teodora Graša atmiņas. Biedrības namu bija izdevies uzcelt vienīgi Lēnās, kur tas arī sekmīgi darbojies.

Pēc Otrā pasaules kara un deportācijām kultūras dzīve sāka atjaunoties 1950. gadā, kad pēc skolotāja Anša Opolta iniciatīvas Pumpuros nodibināja vidusskolu. Pēc 11 gadu izsūtījuma no Vorkutas atgriezās Ernests Felds, viņa vadībā Skrundā atjaunojās kori un orķestris. 1961. gadā uzcēla kultūras namu, kurā ir mājvieta daudziem pašdarbības kolektīviem.

Mūsu novada ļaudis vienmēr bijuši lieli grāmatnieki. Katrā muižā darbojusies bibliotēka. Skrundas muižā par bibliotēkas pārzini savulaik strādājis Māteru Juris. Zināms, ka bagāta bibliotēka aizgājusi bojā Rudbāržu pilī, kad to 1905. gadā nodedzināja revolucionāri. 20. gs. 30. gados Skrundā bija Izglītības biedrības bibliotēka ar aptuveni 1450 sējumiem, Krājaizdevu biedrības bibliotēka ar 700 grāmatām, Latvijas Jaunatnes savienības bibliotēka ar 450 grāmatām un vairākas skolu bibliotēkas. Patlaban darbojas Skrundas 1. vidusskolas bibliotēka (15806 mācību grāmatas, 31792 — daiļliteratūras), Skrundas pilsētas bibliotēka (~ 20 000 grāmatu), Skrundas bērnu bibliotēka (9946 grāmatas) un pagasta bibliotēkas Rudbāržos, Raņķos un Antuļos.