Par Kurzemes hercogu kā saimniecisku darbinieku

Dr. hist. Mārīte Jakovļeva

Runa LZA un Skrundas domes kopsēdē Skrundā 2002.gada 3.maijā

Runājot par Kurzemes hercogu saimniecisko darbību, nevar neminēt Skrundu un tās apkaimi, kur 17. gadsimtā izveidojās viens no hercogistes rūpnieciskajiem kompleksiem. Tā pirmsākumi meklējami jau hercoga Vilhelma valdīšanas (1587/1596—1617) laikā, taču konkrētākas ziņas arhīvu dokumentos sastopamas, sākot ar 17. gs. 40. gadiem, kad hercoga troni ieņēma Vilhelma dēls Jēkabs (1642—1681). Viņš ceļoja pa Eiropu, ilgstoši uzturoties tā laika attīstītākajās valstīs — Nīderlandē un Francijā. Ceļojuma laikā gūtie iespaidi deva topošajam hercogam impulsu Kurzemes ekonomikas veidošanai. Bija nepieciešams izveidot savu floti un pēc iespējas visu vajadzīgo ražot uz vietas. Kuģus 1638. gadā sāka būvēt Ventspilī, bet Turlavas dzelzsmanufaktūrā kala stieņu dzelzi, enkurus, kā arī muskešu stobrus, kurus sūtīja Skrundas un Kuldīgas sīkkalējiem saskrūvēšanai. 1648.gadā hercogs Jēkabs noslēdza līgumu ar Skrundas kalēju Indriķi Runaitu, kurš pirms tam bija strādājis Turlavas uzņēmumā, par šauteņu darbnīcas ierīkošanu Skrundā līdzās tur jau esošajām pulvera dzirnavām. Kaltuvē un virpotavā bez Runaita bija jāstrādā vēl diviem kalējiem un vienam palīgam. Nedēļā viņiem bija jāizgatavo 24 muskešu stobri. Stobru borēšana un slīpēšana notika turpat uz vietas, kā arī Turlavā, bet ar saskrūvēšanu joprojām nodarbojās Skrundas un Kuldīgas sīkkalēji. Vēl pirms poļu–zviedru kara (1655—1660) acīmredzot tika izveidota dzelzsmanufaktūra Kliņģos, kura atradās netālu no Skrundas pie Cieceres upes, tādēļ 18. un 19. gs. avotos šo uzņēmumu dēvēja arī par Skrundas dzelzsmanufaktūru. Te ražoja šauteņu stobrus, pīķus, pusmēnešus, zobenu asmeņus, muskešu dakšas, stieņu dzelzi. Vēl viena dzelzsmanufaktūra ap to pašu laiku tika ierīkota pie Lašupes ietekas Ciecerē netālu no vietas, kur kopš 18.gs. otrās puses atradās Skrundas mežniecība jeb Mežmuiža. Šeit tika uzbūvēta arī domna čuguna ieguvei, no kura tika izlieti lielgabali, lodes, granātas, katli, pavarda plātnes, laktas utt. Iespējams, ka daļu no iegūtā čuguna sūtīja pārstrādei uz Turlavu un Kliņģiem. Visi minētie uzņēmumi turpināja darboties arī pēc postošā poļu–zviedru kara 17.gs. vidū. 80. gadu sākumā Lutriņu dzelzsmanufaktūra bija izsmēlusi savas potences, tādēļ pēc Jēkaba nāves uzņēmumu likvidēja. 1687.gadā Lutriņu muižas nomnieks H.K. fon den Brinkens bijušās dzelzsmanufaktūras vietā sāka būvēt labības dzirnavas.

1691.gadā uz Kliņģiem tika nosūtīti Zviedrijā salīgtie amatnieki, jo hercogs Frīdrihs Kazimirs (1682—1698) sāka reorganizēt hercogistes dzelzs ražošanas nozari pēc Zviedrijas parauga. Vairākus mēnešus notika manufaktūras ierīču atjaunošana, un šoreiz tā ar pārtraukumiem darbojās līdz 1695.gada sākumam, taču bija nerentabla. 1695. gada pavasara pali sagrāva gandrīz visas manufaktūras ēkas. Diemžēl avoti nesniedz informāciju par to, vai remontdarbi tika pabeigti un vai uzņēmums atsāka savu darbību. Zināms tikai, ka 1696.gada septembrī pabeidza būvēt dambi un slūžas.

Bez metālapstrādes Skrundā un tās apkaimē tika attīstītas arī citas nozares. 17.gs. 40. gados te darbojās dzirnavas šaujampulvera ražošanai, taču konkrētas ziņas par tām pagaidām nav izdevies iegūt. Tai pašā laikā Skrundā minēta vadmalas austuve, kuru vēlāk pārcēla uz Rucavu, bet Skrundā, kā tas redzams no 1686.gada muižas inventāra, turpināja strādāt vairāki buru audekla audēji. Līdz pat Ziemeļu karam Skrundā pastāvēja aitu audzētava, kurā 1698.gadā bija 200 aitas un 92 jēri. Jau 1635.gadā Skrundā atzīmēts kaļķu ceplis un ķieģeļnīca, kas gadsimta otrajā pusē gan vairs nepastāvēja, taču krāsnis kaļķu un ķieģeļu dedzināšanai atkal tika uzbūvētas 1784. gadā. 18. gs. otrajā pusē Skrundā darbojās arī kokzāģētava. Diemžēl ziņas par šiem uzņēmumiem dokumentos ir visai fragmentāras, tādēļ, lai iegūtu pietiekami pilnīgu priekšstatu par Srundu kā hercogu saimniecisko centru, nepieciešami vēl ilgstoši pētījumi.