Punkts Kurzemes vidū, līdz izaugusi pilsēta Latvijas kartē

Par pilsētas tipa Skrundas izveidošanos un attīstību (1920—1996)

Dr. hist. Arturs Heniņš

Jaunajai Latvijas Republikai krievu kroņa un vācu baronu muižu saimnieciskā kārtība nebija pieņemama. Vispārējās demokrātiskās vēlēšanās tautas mandātu ieguvusī Satversmes sapulce jau ar pašiem pirmajiem lēmumiem iestājās par lauku pāreju uz nelielu zemnieku sētu saimniecību sistēmu. Tā savukārt prasīt prasījās pēc jauniem, ērti sasniedzamiem ražojumu noieta centriem. Tālab lai runā Satversmes sapulces 1920.gada 16.septembrī pieņemtā Agrārās refomas likuma pats 1.daļas I nodaļas 1.pants: “Jaunu saimniecību ierīkošanai un pastāvošo sīksaimniecību paplašināšanai, kā arī dažādu saimniecisku uzņēmumu, sociālu labierīcību un kulturālu vajadzību apmierināšanai, pilsētu un miestu paplašināšanai nodibina valsts zemes fondu.”1

Savukārt 36.pants šī likuma 2.daļā norādīja:

“Pilsētu un miestu tuvumā atstājami zemes gabali pilsētu un miestu paplašināšanai, kā arī dažādiem uzņēmumiem un labierīcībām.”2

Agrārās reformas likums nesirga ar vienpusību.

Diemžēl šīs reformas otra puse — par pilsētas tipa apdzīvotu vietu attīstības strauju izrāvienu ir palikusi agrārvēstures apcerētāju un pētnieku uzmanības lokā. Tiesa, tas gan nav noteicošais šīs reformas uzdevums, taču ne tik mazsvarīgs, lai par to klusētu.

1921.gada 8. un 11.februārī tika izdota Centrālās zemes ierīcības komitejas 9.instrukcija “Par apdzīvotu vietu un miestu paplašināšanu un zemes piešķiršanu tanīs”.3 Tajā noteikts, ka apriņķu zemes komisijas, balstoties uz attiecīgu pilsētu, miestu valžu un zemes ierīcības komiteju lēmumiem, stājas pie fonda zemju sadalīšanas priekšdarbiem un projektu sastādīšanas. Tajās apdzīvotajās vietās, kur vēl nav ne pilsētas, ne miestu valdes, to vietā rīkojas apriņķa pašvaldības iestādes.

Instrukcijā lasām, ka jauniedalītie gruntsgabali pieprasāmi vietējā zemes ierīcības komitejā. Iesniedzējam jāuzrāda zemes izmantošanas projekts. Tie tūdaļ pēc iesniegšanas caurlūkojami un izspriežami vispārējā kārtībā. Šos gruntsgabalus piešķīra tiem, kuru iesniegtos zemes izmantošanas projektus Centrālā zemes ierīcības komiteja atzina par vēlamiem.

1922.gada 26.aprīlī zemkopības ministrs apstiprināja instrukciju ar jo sīku kārtību, kādā pilsētas un miestus uzņemt un projektēt.4

Tātad nekas te netika pamests pašplūsmai.

Pirmajām pilsētas tipa apbūves projektus sastādīja Ķemeriem un Gulbenei. Tām sekoja Valka. (Jāpiezīmē, ka Valku starptautiskā robežšķīrēju tiesa bija piešķīrusi Igaunijai, un Latvijas pusē palikušo pilsētas Lugažu nomali vajadzēja iecelt pilsētas godā.) 1921.gadā iesāka mērīt Smilteni un Strenčus. Pārdzimšanu piedzīvoja Koknese, Ape, Balvi, Kārsava, Lejasciems, Mazsalaca, Preiļi, Priekule, Salacgrīva, Varakļāni, Viesīte, Viļāni, Auce, Rūjiena, Sabile, Kandava, Sigulda, Sasmaka (Valdemārpils), Skrīveri, Jaunlatgale.5

Agrārais likums pilsētu paplašināšanai un jaunu miestu izveidošanai no valsts zemes fonda piešķīra 21 273 hektārus 17 957 apbūves gabalu iemērīšanai.6

Latvijas Valsts vēstures arhīvā Kuldīgas apriņka valsts zemju inspektora fondā atrodas 1104. dokumentu mape ar saraksti Skrundas valsts muižas zemes ierīcības lietā. Tajā teikts, ka sadalīt Skrundas muižu agrārkomisija nolēmusi jau 1920.gada 4.jūnijā, negaidot ne Satversmes sapulces likumu, ne zemkopības ministra instrukcijas. Pēc tam vecākais mērnieks J.Zutens sastādījis sadalīšanas projektu, kas pieņemts 27.jūlija sēdē. Tajā paredzēts 270 hektāru muižas centra zemes atstāt valdības rīcībā jaunas, bieži apdzīvotas vietas izveidošanai.7

Tiesa, ne jau visiem lielo muižu centriem vajadzēja pārtapt par bieži apdzīvotām vietām. Skrundas apkārtnē uz tādām varēja pretendēt Rudbārži, Kazdanga, Snēpele, Sieksāte. Bet to, ka tādam centram jābūt Skrundai, jau no seniem laikiem kā ar pirkstu māja sešu ceļa rādītāju rokas. Skrundā sasēja mezglu sešu ceļu krusts. Skrundu šķērsoja Rīgas–Liepājas, Kuldīgas–Vaiņodes un Mažeiķu–Aizputes ceļi. Skrunda bija gluži kā cirkuļa kājas vieta Kuldīgas, Saldus, Mažeiķu, Vaiņodes un Aizputes apmēram 30 kilometru aplocē. 60 kilometru attālums starp šiem centriem novada saimnieciskajai attīstībai zirga pajūgu laikā bija par lielu. Izveidojot pilsētas tipa apdzīvotu vietu Skrundā, attālums līdz zemnieku ražojumu noieta tirgum visai plašā apkārtnē samazinājās uz pusi. Tālab Ventas palos neapplūdušais Ventas krasts Skrundas muižas centrā bija viena no tām 29 vietām, kur agrārās reformas mērnieki sāka veidot trigonometrisko tīklu kā pamatu miesta projektēšanai, aprēķinot koordinātes 710 punktiem.8

Par to, ka Skrundas muižas centrs varētu būt piemērota vieta jauna miesta veidošanai, izlasām 1885.gada augusta laikrakstos “Baltijas Vēstnesis” un “Balss”. Abās avīzēs bija pārpublicēta kāda vācu laikraksta ziņa:

“Skrundenieki, kā “Heimathei” raksta, nodomājuši pie sevis, kroņa Skrundā, ietaisīt miestiņu. Viņi lasot parakstus no tādiem, kas apsolās tur pirkt gruntsgabalus priekš namu būvēšanas. Kāds kaimiņu muižas īpašnieks viens pats pieprasījis uz 20 gruntsgabaliem (katru 1 pūrvietas lielumā). It īpaši rūpējoties priekš tam kāds jauns centīgs ārsts Dr.S., kas pats esot no turienes apgabala un nu pieņemts par vienīgo kroņa pagasta ārstu.”9

Tik tiešām, no 1885.līdz 1887.gadam Skrundā par ārstu strādāja 1856.gadā Snēpelē dzimis ārsts Ādolfs Sediņš (Sedding). Taču viņa pūles nebija vainagojušās ar panākumiem.

1886.gada 17.martā “Balss” vēl atgādināja: “Priekš neilga laika skrundenieki un apkārtne lūdza augsto kroni, lai Skrundā atvēlētu būvēt miestiņu. Derīga vieta gan tur būtu, jo 6 lieli ceļi tur satek kopā. Līdz šim vēl nekāda ziņa nav nākusi par atvēlējumu. Kalpi labprāt vēlētos Skrundu nomāt, bet kas zin, vai viņiem tas izdosies, jo pie tam pulka naudas vajadzīgs.”10

Vēl jāpiemetina, ka 1913.gada 28.augustā valsts zemju uzraugs S.Protasovs dod Baltijas zemkopības un valsts īpašumu pārvaldei savu atzinumu, ka apdzīvotas vietas veidošana Skrundā būtu lietderīga:

“Ziņoju pārvaldei, lai celtu Skrundas valsts muižas ienākumus, ir vēlams minētajā muižā gar abām ceļa malām no kroga uz Ventas krastu izveidot sīkus, pa pūrvietai lielus zemes gabalus dzīvojamo ēku celšanai. Minēto gabalu dalīšana, jo īpaši savlaicīga tādēļ, ka nākamajā gadā norādītās vietas tuvumā paredzēts celt apstiprinātā Aizputes–Saldus dzelzceļa staciju.

Skrundas muižas nomnieks Zandersons, kā viņš man pats personīgi paziņoja, piekrīt šāda ciema veidošanai Skrundas muižā.”11

Ja tas netika izdarīts, tad tikai tāpēc, ka pēc gada sākās Pirmais pasaules karš un Skrunda drīz nonāca kara darbības joslā.

Kādu savā projektā Skrundas īstenais krusttēvs J.Zutēns saskatīja miesta nākotni? (Tikai dzelzceļš, par ko viņš runā, nav tas, ko pazīst mūsdienu paaudze, bet gan Pirmā pasaules kara laikā uz ātru roku celtais vācu sapieru ceļš.)

“Muižas centrā atrodas valsts lauku dzelzceļa stacija, caur kuru sadalāmā muiža savienota dzelzceļiem ar Liepāju (caur Aizputi) un Saldu un caur pēdējo arī nākotnē ar Vecauci, kā tas tiek projektēts Satiksmes ministrijā. Tātad nākotnē Skrunda — etapa punkts starp diviem Latvijas lielākajiem kulturāliem un tirdzniecības centriem — Liepāju un Rīgu. Atzīmējams vēl būtu tas, ka Skrundas muižas centrs atrodas uz Ventas kreisā krasta. Zeme Skrundas muižā vidēja labuma. Dažas ēkas Skrundas muižā pēdējo gadu kara darbībā nopostītas, tomēr vispār nepieciešamās saimniecības ēkas apmierinošā kārtībā. Skrundas pils ļoti cietusi no kara. Tikai daļa no tās apdzīvota. Muižas centrā atrodas dzirnavas (ūdens) un Skrundas stacija. Uz muižas zemes ir ierīkoti zivju dīķi... Bez tam Skrundas muižas rajonā atrodas vēl muižas dažādu iestāžu un privātīpašnieku kopējas zemes, kuras līdz kopējo zemju sadalīšanas principu noskaidrošanai tiek no sadalīšanas projekta pagaidām izslēgtas.”12

Vispirms mērnieku sarakstes papīros atrodas kāda pavadvēstule, ar kuru Kuldīgas apriņka zemes ierīcības daļas vadītājs inženieris D.Vanags 1923.gada 20.septembrī nosūta pirmās šķiras mērniekam Skrundas miesta robežu skici, kurā uzmērītas bieži apdzīvotas vietas dibināšanai paredzētās zemes.13

Pirmās šķiras mērnieks V.Kiršteins Skrundā bija nostrādājis 65 dienas, bet darbus nav varējis pabeigt sliktā laika un agrā rudens dēļ.14

28.novembrī D.Vanags nodaļas darba plānā 1924.gada sezonai paredz Skrundas miesta projekta sastādīšanu 250 hektāru platībā. Tas vēl prasīšot 75 mērnieka darba dienas.15

Mērnieki uzskatīja, ka mazpilsētu projektu izstrādāšana bija stipri darbietilpīga, prasīja īpašu akurātību, plāna vairākkārtēju precizēšanu un salīdzināšanu. Viņiem vajadzēja uzklausīt ari iedzīvotāju un pašpārvaldes vēlmes.

1924.gada 30.janvārī ar uzmetumiem esot iepazinusies Skrundas pagasta valde un savā protokolā ierakstījusi: “Caurskatot no mērnieka K.Andersona priekšā celto Skrundas bieži apdzīvotās vietas apbūves projekta ielu šķērsgriezumiem un pagaidu būvnoteikumiem, vienbalsīgi nolemj projektam piekrist.”16

Skrundas pilsētas tipa bieži apdzīvotās vietas ielu tīkla, sabiedriskā un saimnieciskā centra apbūves gabalu saplānojuma projektēšanu turpināja Zemkopības departamenta mērniecības daļas vecākais mērnieks K.Andersons un otrās kategorijas mērnieks V.Kalniņš. Viņu izstrādāto projektu Centrālā zemes ierīcības komiteja apstiprināja 1925.gada 22.aprīlī. Tūdaļ pēc tam viņi abi no 12.maija ķērās pie projekta piesaistīšanas dabai.17

Kuldīgas apriņka valsts zemju inspektora fonda lietās atrodas arī pati uzvaras vēsts:

“Ziņoju, ka Skrundas bieži apdzīvotas vietas apbūves projekta dabā ielikšana ir nobeigta.

27.jūnijā 1925.

Vec.inženieris K.Andersons.”18

Mūsdienu skrundeniekam, šķiet, būs grūti priekšstatīt Skrundas ainavu pirms 80 gadiem. Bet Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrastais Skrundas muižas centra plāns, kas izgatavots ap 1913.gadu, neļaus maldīties. Skrunda ir it kā sala starp Ventas kreiso krastu austrumos un plašu Stulbās acs purvu dienvidrietumos, un Garūdens slīkšņas zivju dīķu joslu līdz pat Ropju pusmuižas pauguriem ziemeļos.19

Uz senā muižas plāna redzam divus ēku pudurus. Pirmais lielākais ir pie muižas pils, kur iezīmēti lopu laidari, moderniecības ēka, kalpu ērbēģis, magazīnas klēts, ūdensdzirnavas, pavisam deviņas ēkas, no kurām pārbūvētas līdz mūsu dienām saglabājušās tikai četras.

Otrs ēku puduris iezīmējas pie baznīcas un kapiem. Te pie lielo ceļu krustojuma bija Baznīcas krogs, no baznīcas uz rietumiem — pasts ar zirgu staļļiem, uz austrumiem — ķestermāja.

Skrundas pilsētas plānam karkasu deva vēsturiski izveidojies ceļu krustojums. Liepājas ceļš kļuva par Liepājas ielu, Kuldīgas ceļš — par Kuldīgas ielu, Saldus ceļš — par Saldus ielu, bet muižas liepu gatve no Baznīcas kroga vietas līdz muižas pilij — par Raiņa ielu.

Šķiet, ka šādos apstākļos mērniekiem ilgi nebija galvas jālauza, meklējot vietu pilsētas galvenajam objektam — tirgus laukumam. Tas bija zemesgabals Liepājas un Kuldīgas ielas stūrī, kuram klāt pienāca Saldus un Vaiņodes ceļi.

Visapkārt tirgus laukumam tika izraudzīta vieta saimnieciskā centra ciešākai apbūvei ar mazākiem zemesgabaliem. Aiz tiem nāca 110 nedaudz lielāki dzīvokļu joslas apbūves gabali, kurā katrs nepārsniedza vienu pūrvietu jeb 3716 kvadātmetru. Aiz tās sekoja ap 60 dārzniecības joslas zemesgabalu — katrs ap hektāru. Tāpat nomalēs bija ierādīti kādi 15 apbūves gabali rūpnieciska rakstura darbnīcām. Zaļumu joslās mērnieki ieskaitīja priedienus pie kapiem, Lielajā ielā, klajos laukumus Ventas malā pašvaldībai ieteica apdēstīt pēc saviem ieskatiem.

Bija tapusi pilsētiņa ar trīsdesmit 10 līdz 25 metrus platām ielām.

Mērnieki savu darbu bija padarījuši. Kuldīgas apriņķa un Skrundas pagasta zemes ierīcības komitejas varēja ķerties pie apbūves gabalu ierādīšanas. Bet...

Tad 1926. gada 7. jūlijā Liepājas–Glūdas dzelzceļa II būves iecirkņa priekšnieks Feldmanis jau gatavajam ciemata plānojumam ar sarkanu tušu izvilka cauri 160 metru platu jaunā dzelzceļa joslu pāri 25 ieplānotajiem apbūves gabaliem.20

Ķemeros, Smiltenē, Apē, Strenčos jau būvējās, bet Skrundā visu laiku nepacietīgi gaidīja jelkādu skaidrību par jauno dzelzceļu. Nāks vai nenāks šurp lielā dzelzceļa trase? Un, ja nāks, tad kādā veidā? Un, kaut arī Skrundas projektētāji nesteidzās, tomēr iekrita. Velti zaudēja spēkus un laiku.

Kādā mērnieku zīmītē lasām: “Liepājas–Glūdas dzelzceļa būves valde jau trīs reizes ir mainījusi dzelzceļa līnijas virzienu pie Skrundas un vienmēr devusi apriņķa zemes ierīcības komitejai “galīgus” datus. Uz pēdējā reizē doto datu pamata ir pārmainīts Skrundas bieži apdzīvotās vietas zemes ierīcības projekts.”21

Dzelzceļa būve vairākus gadus aizkavēja miesta attīstību, kaut Skrunda varēja būt viens no pirmajiem agrārās reformas bērniem.

Dzelzceļbūves pēdējais variants praktiski iznīcināja sākotnējo miesta sabiedrisko infrastruktūru, kas koncentrējās pie Brīvības ielas, kura sākās Lielās un Tirgus ielas satecē un gāja paralēli Kuldīgas ielai līdz pat ziemeļu robežai. Pie Brīvības ielas, kas gāja garām vecajam pastam, projektētāji bija paredzējuši vietu pilsētas valdes namam, draudzes skolai, tautasnamam un sporta laukumam.

Tādējādi visu Skrundas ziemeļu daļu nācās pārprojektēt. Vecākais mērnieks inženieris K.Andersons ar savu palīgu V.Kalniņu Skrundā atkal strādāja no 1926. gada 21. augusta līdz 24. septembrim.22 Jaunajā plānā faktiski no jauna tika izveidota Kalpaka iela, kurai vajadzēja savienot Skrundas centrālo ielu krustojumu ar šoseju, kas veda uz nākamo dzelzceļa tiltu.

Trešo Skrundas plānojumu mērniekiem nācās zīmēt, kad likvidēja Aizputes–Saldus šaursliežu dzelzceļa līniju, kura aizņēma platības projektējamā ciemata dienvidos.

Tieši tālab apbūves gabalus Skrundā sāka ierādīt tikai tad, kad visās pārējās Latvijas jaunajās mazpilsētiņās mājas jau bija uzceltas.

Bet, lai šo apstākļu dēļ nekavētos agrārreformas gaita visā Skrundas pagastā, mērnieki jau 1921. gadā sadalīja jaunsaimniekiem tuvējās Ropju un Vēršu pusmuižas, 1922. gadā — Pikuļus.23 Tādējādi tika liegta jelkāda iespēja vēlāk paplašināt Skrundas miestam rezervēto zemes platību. Bet šī pirms vairākiem gadiem novilktā robeža un klāt piešķirtās jaunsaimniecības radīja sarežģījumus turpmākajā apbūvē.

Apbūves gabalu pieprasījumu iesniegšanas termiņš tika noteikts līdz 1927. gada 12. februārim.24 Uz 216 apbūves gabaliem pieteicās trīs reizes vairāk gribētāju. Ja vien būtu bijusi iespēja miesta teritoriju paplašināt un piešķirt apbūves gabalus visiem 614 pretendentiem, Skrunda veidotos krietni lielāka.

Jau nākamajā dienā, 13. februārī, nobažījušies par vājajām izredzēm, uz sapulci sanāca ap simts zemesgabalu pieprasītāju. Šīs sapulces protokolā: “Pēc plašas apspriešanās vienbalsīgi tiek pieņemta šāda rezolūcija:

a) pirmā kārtā apmierināt vietējā pagasta bezzemniekus, amatniekus, kā arī fiziskā un garīgā darba strādniekus, kuriem nav sava nekustamā īpašuma un kuri ir spējīgi minēto zemesgabalu apbūvēt;

b) ņemot vērā lielo pieprasītāju skaitu, ja tāds izrādītos lielāks par apbūvējamo laukumu skaitu, tad nepiešķirt vienas ģimenes locekļiem, kuriem ir savs īpašums, vairāk par vienu apbūves gabalu.”25

Līdzīga satura lūgumu, ko bija parakstījuši73 sapulces dalībnieki, nolēma iesniegt Skrundas miesta zemes piešķiršanas komisijai. Zem tā var atšifrēt daudzu nākamo skrundenieku vārdus: K.Fogelis, K.Gardangs, Ezis, A.Gerbots, J.Retējums, K.Egļukalns, P. Zandbergs, I.Saulgriezis, L.Bumbiere.26

Pie Centrālās zemes ierīcības komisijas sapulce vērsās ar lūgumu “pielaist zemes piešķiršanas komisijas sēdē Skrundā 28. februārī š.g. ar padoma devēja tiesībām vienbalsīgi ievēlētās trīs personas: skolotāju Ž.Grietēnu, pagasta valdes locekļus K.Folbergu un J.Bieziņu. Sapulce vienbalsīgi ievēlēja un pilnvaroja Ansi Viļumu personīgi iesniegt protokola norakstu Centrālajai zemes ierīcības komitejai Rīgā, oriģinālu iesniegt pagasta valdei”.27

Tomēr pati apbūves gabalu piešķiršana notika Skrundas pagasta namā (tagadējā Ciecerē) nevis 28., bet 21. februārī Skrundas pagasta valdes sēdē, kurā piedalījās pagasta valdes priekšsēdētājs J.Hildebrants, locekļi A.Meijers, K.Folbergs, G.Kārkliņš un J.Grīnblats, Kuldīgas apriņķa Zemes ierīcības komitejas priekšsēdētājs agronoms Augusts Bergs un mērniecības daļas vecākais mērnieks K.Andersons.28

Valdes sēde miesta zemes pieprasītāju sapulces protokolu un lūgumu gan pieņēma zināšanai, bet noraidīja pārstāvju piedalīšanos, jo likums to neparedzot.

Protokols neko neliecina par to, kā notikusi apbūves gabalu piešķiršanas procedūra. Cik tajā bijuši spēkā kaut kādi vispārēji noteikumi? Cik iepriekšējās dienas sapulces vēlmes? Cik pagasta valdes vīru ieskati, cik miesta projektētāja viedoklis? Protokols tikai fiksē, kāds gabals kuram piešķirts.

Skrundas apbūves gabalu likteni izšķīra pieci pagasta valdes vīri ar balsu vairākumu, tas ir — ar trim balsīm.

Dažiem, piešķirot apbūves gabalus, izvirzīja noteikumus. Piemēram, Ādamam Zēgneram pieprasīja divu gadu laikā ierīkot cementa fabriku ķieģeļu un cauruļu ražošanai; Gustavam Bračam — cementa darbnīcu, Ādolfam Cēzaram — kokzāģētavu un mehānisko darbnīcu, Jurim Dzērvem — cementa dakstiņu izgatavošanas darbnīcu.

Šajā pašā pirmajā un galvenajā Skrundas apbūves gabalu piešķiršanas reizē tos ieguva 204 pretendenti.

Ko mēs šodien zinām teikt par ieguvējiem? Tas ir Skrundas ilggadējs pastmeistars Jūlijs Felds, Jānis Birkmanis — Skrundas pagasta aptiekārs, Matīss Doniņš — Skrundas pagasta skolas pārzinis, Antons Cinovskis — Saldus policijas iecirkņa darbinieks, jurists, Fricis Veidemanis — Aizputes kokamatnieks, Antonija Ratniece — fotogrāfe no Rudbāržiem, Ilze Bumbiere no Pampāļiem, kuras dēls Juris strādāja Skrundas telefona centrālē par montieri, Kārlis Cipants — turīgs māju saimnieks no Raņķiem.

1. Likumu un valdības rīkojumu krājums. 1920. 6. lpp.

2. Turpat, 2. lpp.

3. Latvijas agrārā reforma. Agrārās reformas desmit gadu atcerei. Zemkopības ministrijas izdevums. 1930. 557. lpp.

4. Turpat, 395. lpp.

5. Turpat, 396.–397. lpp.

6. Turpat, 410. lpp.

7. Latvijas valsts vēstures arhīvs (LVVA) 7154. fonds, 1. apraksts, 1104. lieta, 1. lapa.

8. Latvijas agrārā reforma, 397. lpp., LVVA 7154. f., 1. a., 44. l., 57. lapa.

9. “Baltijas Vēstnesis”, 1885. g. 5. VIII, “Balss”, 1885. g. 14/26./VIII.

10. “Balss”, 1886. g. 17. III.

11. LVVA 183. f., 17.a., 350. l., 366. lapa.

12. LVVA 7154. f., 1. a., 1104. l., 1. lapa.

13. Turpat, 78. lapa.

14. Turpat, 42. lieta, 409. lapa.

15. Turpat, 306.–307. lapa.

16. Turpat, 1034. lieta, 76. lapa.

17. Turpat, 42. lieta, 510.–511. lapa.

18. Turpat, 1033. lieta, 26. lapa.

19. Turpat, 4596. f., 1.a., 371. lieta, 17. lapa.

20. Turpat, 7154. f., 1.a., 1033. lieta, 25. lapa.

21. Turpat, 69. lapa.

22. Turpat, 44. lieta, 57. lapa.

23. “Zemes Ierīcības Vēstnesis”, 1921. g. Nr. 29, 6. lpp., Nr. 28, 7. lpp., LVVA 7154. f., 1.a., 37. lieta, 91. lapa.

24. LVVA 5126. f., 1. a., 94. lieta, 45. lapa.

25. Turpat, 46. lapa.

26. Turpat, 47. lapa.

27. Turpat, 46. lapa.

28. Turpat, 69. lapa.

Turpmāk vēl