Vakar, 15. maijā, Saeimas ārkārtas sēdē

Kopsavilkumā

Nodeva komisijām lēmuma projektu:

— “Par valsts un pašvaldību autoceļu sakārtošanu”. (Dok. nr.4477) Nodeva Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai (atbildīgā) un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai.

Saeimas preses dienests

No Saeimas tribīnes

Leons Bojārs:

(..) Autoceļi ir nacionālā bagātība. Nav zināms, kāpēc valdību tas īpaši neinteresē. Desmit gadu laikā Latvijas Republikā nozares, kurām ir vajadzīgi budžeta līdzekļi, vienmēr tiek aizmirstas vai tām netiek piegriezta vērība. Tie ir ceļi, rūpniecība, medicīnas aprūpe un zemkopība. Aprēķināts, ka Latvijas Republikas autoceļu vērtība ir 2 miljardi latu. Latvijas valdības apzināta nerātnība. Katram gadījumam valsts īpašumu vienmēr novērtē par vienu trešo vai pusi lētāk. Un tātad īstā cena ir ap trīs, trīsarpus miljardiem latu. Valsts autoceļi 20 320 kilometru garumā, ceļi ar grants pārklājumu —12 500 kilometru, pašvaldību ceļi un ielas — 40 000 kilometru, mežu ceļi — 6 300 kilometru un ceļi ar asfalta segumu — 7 840 kilometru. Citi dati, ka ir 8 300 kilometru. Pašvaldību aprūpē ceļu garums ir gandrīz divas reizes lielāks nekā valsts ceļu garums, toties finansējums gadā ir tikai ap 11 miljoniem latu. Bet toties ar katru gadu pašvaldībām ir uzlikts lielāks slogs. Un 1999.gads jau bija unikāls, kad pašvaldībām pie esošā finansējuma tika pielikti 10% no degvielas akcīzes nodokļa. Diemžēl pēc tam to pielikumu pārvērta par aizdevumu. Un kur tad palika tie līdzekļi? (..)

Pirmais Desmit gadu laikā ceļus nopietni neremontēja.

Otrais. Ceļu segums nolietots un novecojis. Fizisko saistvielu garīgā novecošana, grāvji un novadkanāli aizsērējuši vai aizauguši ar krūmiem.

Un piektais. Tas ir galvenais — nesamērīgi lielā slodze uz nekontrolēta transportlīdzekļu svara, kura grauj ceļus, īpaši pavasarī un rudenī. Te redzama arī Valsts ieņēmumu dienesta darbība, kura diemžēl uz robežas neierīko svarus, tātad netika nosvērta kravu automobiļu pilnā masa, un, protams, ka tas iedarbojās arī uz mūsu ceļiem. Diemžēl Eiropas valstīs tā tas nenotiek.

Latvijā gadā izcērt ap 6 miljoniem kubikmetru koksnes. Izcirstās koksnes svars ir 4 ar pusi miljoni tonnu. Pieliekot vēl automašīnu svaru… Un tas viss diemžēl tiek pārvests pa Latvijas ceļiem. Visas kategorijas. (..)

Kārlis Leiškalns:

(..) Mēs varam aizliegt autopārvadātājiem pārvadāt kravas, pārvadāt mežu kravas un tamlīdzīgi. Šie pārvadātāji, izejot no akcīzes nodokļa, godīgi samaksā šo pakalpojumu, pērkot degvielu. Es ceru, ka viņi pērk to legālajā tirgū un lielākā daļa pērk legālajā tirgū. Jautājums ir par to, vai mēs spējam nodrošināt autovadītājus, šos pārvadātājus, šo diezgan lielo un ievērojamo Latvijas ekonomikas sastāvdaļu, ar pieklājīgiem ceļiem par viņu pašu samaksātajiem līdzekļiem. (..)

Anatolijs Gorbunovs:

(..) Kam ir vajadzīga nauda autoceļos, un kas vispār ir jādara?

Pirmais — autoceļi ir jākopj katru dienu. Speciālisti lieto terminu “ikdienas uzturēšana”. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ziemas periodā ceļi jāatbrīvo no sniega, no ledus. Vasaras periodā, pavasarī jālāpa bedrītes, jāgreiderē, jāatjauno dažādu salauztu ceļu norobežojumi, zīmes un tā tālāk. Ik dienas šie darbi ir jāveic, jo līdzko viņi netiek veikti kādu laiku, mēs visi to jūtam, redzot gan ceļu kvalitātē, gan ceļu izskatā un apkārtējās vides izskatā.

Cik tas viss maksā Latvijā jeb vajadzētu maksāt? Šie skaitļi nav vienkārši kaut kādi pieņēmumi, to ir apliecinājuši gan mūsu valsts speciālisti, gan citu valstu speciālisti, kas analizē Latvijas ceļu stāvokli. Un tātad šiem ikdienas uzturēšanas darbiem ir vajadzīgi 35 miljoni. Tajā skaitā 16 miljoni ziemas vajadzībām. Šobrīd mēs varam atvēlēt tikai 16 miljonu latu. Bet diemžēl ceļus ne tikai ikdienā jāuztur, tie laika gaitā, vienkāršoti runājot, arī nodilst. Un ceļi ir jāatjauno.

Atkal varbūt ļoti vienkāršs piemērs. Melnie segumi ir jāatjauno ik pēc 12 gadiem, vēlākais ik pēc 15 gadiem. Un, vai mēs gribam, vai negribam, tas melnais segums vienkārši sabrūk. Un, ja vēl ņem vērā tās slodzes, kas ir parādījušās uz autoceļiem Latvijā un nepiemērotību jaunajām slodzēm, tad mēs varam redzēt, kāds rezultāts ir uz mūsu autoceļiem. Šeit ir vajadzīgi aptuveni 40 miljonu gadā. Summējot visu, kas ir tikai valsts autoceļos, arī projektēšanu, ja mēs gribam uzturēt ceļus labai satiksmei... labā satiksmē, ik gadus ir vajadzīgi 80 miljoni latu. Mēs bijām spējuši 2002.gadā iedot tikai 35,7 miljonus latu.

Kas notiek? Ja jūs esat braukuši pa ceļiem, un tas tā notiek vismaz ik piektdienu, ik sestdienu, ja ne biežāk, tad varam redzēt kopēju šādu ainu. Būtu steidzami jāatjauno virsma autoceļiem, bet tā vietā, lai atjaunotu autoceļu virsmu, seguma virsmu, mēs esam spiesti remontēt un remontēt bedrītes. Un es tikai varu zināmā mērā just līdzi mūsu ceļu uzturētājiem, kuri, skaidri apzinoties, ka ir jāatjauno ceļu segas virsma, ir spiesti atjaunot jeb ieguldīt visu naudu bedrīšu atjaunošanā.

Ko tālāk darīt? Es domāju, ka mums kā politiķiem ir jāapzinās: tā kā mēs salīdzinām Latviju visās sfērās ar mūsu kaimiņvalstīm, ar citām valstīm Eiropā, tad ir pilnīgi skaidrs, ka, ja tas tā turpināsies, tad Latvijā ceļu stāvoklis kļūs kritisks un tautsaimniecība kā tāda attīstīties nevarēs. Es jau nerunāju par braukšanu vispār pa ceļiem. Jo, piemēram, Slovākijā ceļu lietotāju maksājumu novirzīšana autoceļu finansējumam ir 73%. Ungārijā — 53%, Polijā — 63%, Bulgārijā — 79%, Lietuvā — kaimiņvalstī — 73%, Igaunijā — 69%, Latvijā — 33%. Jūs teiksiet: “Kā tad tā? Mēs nobalsojām par 60% Autoceļu fondam.” Diemžēl tā nauda visa autoceļiem neaiziet, bet aiziet arī autobusu dotēšanai lauku apvidos, aiziet dzelzceļa dotācijā un vēl citi posteņi tur ir iekšā, un līdz ar to ceļi tiešā veidā saņem tikai 33%.

Vispār kā no šīs krīzes iziet, ir, atklāti sakot, ļoti grūts jautājums, jo atliktie darba apjomi tādā veidā, neatjaunojot autoceļus, ir aptuveni 330 miljonu latu. Dabiski, ka neviena valdība, arī jūs, cienījamie deputāti, kuri analizējāt šo situāciju, nākot valdībā, 330 miljonus latu vienā gadā ieguldīt autoceļos nav iespējams. Faktiski viņus arī apgūt nav iespējams. Tāpēc lēmums — palielināt akcīzes nodokli no 60 uz 85 vai 90 vai visiem 100 procentiem par labu autoceļiem — vēl negarantē labus un sasniedzamus rezultātus. Tomēr šis lēmums dod pamatu uzsākt mērķtiecīgu pagriezienu valsts un pašvaldību autoceļu sakārtošanas virzienā.

Faktiski es domāju, ka vienīgais ir patiešām pārdalīt šo akcīzes nodokli. Jo ņemt kredītus, protams, liela bagāta valsts var arī ņemt aizņēmumu, ņemt kredītus uz ilgtermiņu, bet jau šodien tie kredīti, kuri ir Autoceļu fondā, ir jau sasnieguši gadu gaitā ap 50 miljoniem latu, faktiski to atdošana, procentu atdošana pieplusē klāt autoceļu izmaksām vēl 50 procentus. Un pie šīs autoceļu fonda nabadzības šie procenti, kuri jāatdod par tiem autoceļiem, kas ir būvēti 1997., 1998., 1999.gadā, finansu plūsmā rada nopietnus robus. Tāpēc es personīgi iestājos par to, ka patiešām ir jālemj par šī akcīzes nodokļa pārdali un tas būs tikai godīgi un taisnīgi pret autovadītājiem, kuri patiešām šo akcīzes nodokli un arī autotransporta nodevu maksā.

Par autotransporta nodevas palielinājumu, par ko mēs visi kopā nobalsojām, cienījamie deputāti, jeb lielākais vairums nobalsoja. Tātad ir sastādīta speciāla programma, kas aptver vispirms ceļu satiksmes drošības uzlabojumu tā saucamajos melnajos punktos Latvijā, kur visvairāk ir bijušas autokatastrofas.

Un otrs. Ceļu zīmēm. Šīs ceļu zīmju atjaunošanas programma aptver visus Latvijas rajonus. Par šiem iespējamiem 20 miljoniem, kurus noteikti vajadzētu. Autoceļu direkcijā ir melno segumu atjaunošanas programmas, ir dažādas autoceļu programmas, un faktiski autoceļu speciālistiem būtu vienalga, kā Saeima lemj — vai tās ir investīcijas, vai tas ir ceļu nodoklis, vai citas maksas. Jo autoceļu direkcija jebkurā brīdī, kā tas ir noticis ar Ispa projektiem, kur mēs patiešām iesniedzām laikā un kvalitatīvus projektus, tā arī par autoceļiem. Jebkurā brīdī varam iesniegt, mēs esam snieguši un sniegsim valdībā, piemēram, melno ceļu, melno seguma atjaunošanas programmu vai visu autoceļu sakārtošanas programmu atbilstoši tam finansējumam un tam laika posmam, kurš tiks izvirzīts. Tātad šie iespējamie 20 plus ik gadus. Mēs patiešām varētu novirzīt 16 miljonus plus autoceļiem un 4 miljonus tiltiem.

No sēdes stenogrammas