Mēs esam labi un reāli NATO kandidāti

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš intervijā (pa tālruni no Reikjavīkas) Latvijas Radio 15. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnāliste Judīte Čunka

— NATO ārlietu ministri vakar pieņēma kopīgu paziņojumu par alianses paplašināšanu. Kādas ir būtiskākās tēzes, un vai ir iezīmējušies kādi konkrētāki laika termiņi kandidātvalstu reālākai dalībai NATO?

Indulis Bērziņš: — Jā, tieši par termiņiem šobrīd ir daudz lielāka skaidrība, jo līdz šim mums bija cerība, ka mūs uzaicinās Prāgas sammita laikā, un nebija īstas skaidrības par divām lietām — pirmkārt, vai neturpināsies kāds pārejas periods un, otrkārt, kad īsti tiks parakstīts līgums, cik ilgs būs sarunu process, taču šobrīd šī skaidrība ir. Pēc apmēram sešiem mēnešiem — nākamā gada pavasarī — varētu parakstīt līgumu ar tām valstīm, kuras saņems uzaicinājumu Prāgā, šobrīd kopējais noskaņojums šeit, Reikjavīkā, ir tāds. To es jutu gan tikšanās reizē ar ASV valsts sekretāru Kolinu Pauelu, gan tiekoties ar dažādu NATO valstu ārlietu ministriem vakar un šodien — ka Baltijas valstis ir reālas un stipras kandidātes.

— Jūs jau minējāt, ka šorīt kandidātvalstu ministriem bija tikšanās ar ASV ārlietu ministru Kolinu Pauelu. Vai Pauels ko teica par Latviju?

I.Bērziņš: — Pirmkārt, viņš man deva vārdu, un es pirmais uzstājos ar kopējo runu, kura arī bija atbildes runa pēc K.Pauela uzstāšanās visu kandidātvalstu vārdā, un, attiecīgi dodot vārdu, viņš pateica paldies Latvijas parlamentam un Latvijas valdībai, prezidentei, visiem, kas ir atbalstījuši labojumus likumā, kas padara Latviju par tādu pašu demokrātisku valsti kā pārējās NATO valstis. Kopumā K.Pauels nenosauca nevienu valsti kā dalībvalsti, kandidātvalstis ir visas desmit, to neviens no viņa arī negaidīja.

Bet kā būtisku viņš uzsvēra to, ka šobrīd ir skaidrs paplašināšanās laika rāmis, un viņš arī uzsvēra, ka, ja mēs turpināsim darīt to, ko darām, tad viņš neredz nekādus būtiskus šķēršļus, lai mēs nevarētu kļūt par dalībvalsti. Man liekas, ka Amerikas nostāja pret mums un arī valsts sekretāra Pauela nostāja pret mums ir ļoti pozitīva. Es negribu vienu uzsvērt kā būtiskāko, bet tā ir ļoti svarīga detaļa visā paplašināšanās procesā.

— Kas no mums tiek gaidīts tālāk, vai ir parādījušās kādas jaunas prasības, par ko ik pa laikam bažījas šeit, Latvijā?

I.Bērziņš: — Es domāju, tā viena varbūt nav prasība, bet no mums tiešām gaida, lai mēs turpinātu veidot savu armiju, savas spējas, kādām jābūt mazajām NATO valstīm nākotnē, bet no mums neprasot neko vairāk kā to, ko jau mēs esam solījuši. Parlaments nesen pieņēma likumu, apstiprinot, ka līdz 2008.gadam mēs aizsardzībai tērēsim divus procentus no mūsu kopprodukta simt kopējiem procentiem, un šo procentu ietvaros mēs arī varēsim celt savu gatavības pakāpi. Latvijai ir vajadzīga armija, un NATO ietvaros, ar NATO atbalstu to sagatavot atbilstoši NATO standartiem būtu daudz vieglāk. Katrā ziņā es gribu, lai mans dēls tad, kad viņš ies armijā, dienētu tādā armijā, kāda ir Dānijā, nevis tādā armijā, kāda ir daudzās valstīs, kuras nav NATO un netaisās stāties NATO.

— Kādas varētu būt NATO ārlietu ministru rekomendācijas — uzņemt aliansē maksimāli daudz jauno valstu vai tikai pāris? Kāds ir noskaņojums diplomātu vidū, teiksim tā — ko neoficiāli diplomāti runā?

I.Bērziņš: — Man liekas, neoficiālo viedokli vakar diezgan precīzi parādīja CNN, un cilvēki jau bieži vien smejas, ka to, ko diplomāti nesaka, to parāda CNN; un CNN tika nosauktas pirmkārt trīs Baltijas valstis, starp citu secībā Latvija, Lietuva, Igaunija un pēc tam Slovēnija, Slovākija kā reālākie kandidāti; nav izslēgta arī Bulgārija. Latvijas pozīcija ir — jo vairāk, jo labāk. Principā šo pozīciju atbalsta arī daudzas citas valstis, tai skaitā dalībvalstis. Dienvidvalstīm ir lielāka interese, protams, redzēt tur iekšā gan Rumāniju, gan Bulgāriju, bet kopumā man liekas, šobrīd, vismaz Baltijas valstīm, nevajadzētu tik daudz uztraukties par detaļām, par šo diskusiju, jo mēs, kā es saku, esam labi, reāli kandidāti, par to liecina šī tikšanās, par to tiešām liecina arī sarunas kuluāros.

— Reikjavīkā ir panākta vienošanās par NATO un Krievijas jaunās padomes izveidi, kas dos Maskavai līdzvērtīgu statusu ar 19 alianses valstīm. Kādus jautājumus lemjot, Maskavai būs šāds īpašs statuss?

I.Bērziņš: — Tur ir ierobežots jautājumu loks, un īstenībā tie ir visi jautājumi, kuros mēs esam ļoti ieinteresēti — arī Latvija šobrīd kā kandidātvalsts, kā valsts, kas ir gatava un cīnās pret terorismu, no terorisma briesmām nav pasargāta. Tad, lūk, tie ir jautājumi, kas saistās ar ieroču izplatīšanos, cīņu pret terorismu, tā ka šai gadījumā Krievijai nav kādu speciālu veto tiesību, tās ir lielākas iespējas sadarboties, lai cīnītos pret to ļaunumu, kas apdraud vienādi Krieviju, Latviju, Ameriku, Franciju, Angliju. Šajā gadījumā, man liekas, ka Latvija — un to es teicu arī šodien runā ārlietu ministriem — ļoti atbalsta Krievijas sadarbību ar NATO. Krievijas pēdējie paziņojumi arī ir par to, ka Krievija netaisās stāties NATO, jo dažreiz Latvijā cilvēki nez kāpēc par to satraucas. Tā kā es vienkārši gribu atgādināt, kāda ir pašas Krievijas pozīcija neatkarīgi no tā, vai NATO gribētu vai negribētu viņus ņemt — par to arī šobrīd nav nekādas runas, bet katrā ziņā ir tāds jautājumu loks, kur mēs visi būtu gatavi sadarboties, un Latvija, iestājoties NATO, neapšaubāmi veicinās sadarbību ar Krieviju. Mēs esam Krievijas robežvalsts, un mēs taču neesam — es ļoti atvainojos — traki; mēs negribam iestāties NATO, lai karotu ar kādu, kur nu vēl Krieviju. Šajā gadījumā labas attiecības starp NATO un Latviju kā NATO daļu, ar Krieviju ir tas, ko mēs visi gribam. Un šie dokumenti, par ko vienojās, lai tos parakstītu Romā, veicina tieši šādas attiecības starp Rietumiem un Krieviju, starp NATO un Krieviju.

— Bet vai šāds statuss Krievijai nav sava veida kompensācija Maskavai saistībā tieši ar NATO paplašināšanu, jo, kā nesen pats Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs ir izteicies, viņš uzskata jauno Krievijas un NATO sadarbības mehānismu par alternatīvu alianses mehāniskai paplašināšanai uz austrumiem?

I.Bērziņš: — Jā, Krievija joprojām nav iestājusies par paplašināšanos kā tādu, un tas ir pilnīgi loģiski. Bet Krievija arī atzīst — un tas notiek arī šeit, kur notika preses konference, — ka tai nav iespēju bremzēt jeb apturēt šo paplašināšanos. Es nedomāju, ka to var uztvert kā tirgošanos — lūk, Krievija skaļi un agresīvi neiebilst par paplašināšanu, un tāpēc Krievijai ir šis jaunais sadarbības modelis, nē. Es katrā ziņā tā neredzu šo attīstību. Man liekas, ka jaunais sadarbības modelis ir tiešām vajadzīgs visiem, vajadzīgs, lai mēs visi kopā varētu cīnīties pret terorismu ilgā laikā — te nav runa tikai par karu Afganistānā vai, nedod Dievs, par karu kādā citā valstī; te ir runa tiešām par cīņu pret terorisma saknēm, pret terorisma būtību. Un šeit, protams, Krievija — patīk tas kādam vai nepatīk — ir vajadzīga. Man liekas, ka mums bieži vien Latvijā arī ir tādi, — vēsturiski pilnīgi saprotami — kompleksi attiecībā pret Krieviju. Tie mums ir jāpārvar. Latvija tuvākos gados iestāsies Eiropas Savienībā — nu, ja pilsoņi tā lems, es ceru, ka tā būs, un iestāsies arī NATO. Tas nozīmē, ka mēs būsim Rietumu visstingrākā, stiprākā daļa. Tieši no šīm pozitīvajām sadarbības pozīcijām mums ir jārunā un jāveido attiecības ar Krieviju. Tieši mūsu līdzdalība palīdzēs mums veicināt šīs attiecības un padarīs divpusējās attiecības konstruktīvākas. Tas mums ir liels ieguvums — labas attiecības starp Rietumiem un Krieviju. Tas veicinās tranzītu, tas veicinās tirdzniecību — es ceru, ka Krievija iestāsies Pasaules tirdzniecības organizācijā. Mums nav nekāda pamata bažām.

— Diplomātu aprindās un arī presē ir izskanējušas tādas bažas — vai tik Krievija nevarētu sēt nesaskaņas alianses dalībvalstu starpā, īpaši izmantojot to, ka Eiropas valstīm un Amerikai ir domstarpības atsevišķos jautājumos.

I.Bērziņš: — Es neredzu, ka Krievijai būtu kāda speciāla interese, šādā veidā mēģinot ko sašķelt, nostādīt vienu pret otru. Alianses valstīm būs joprojām ļoti nopietns jautājumu loks, kas saistās ar aizsardzību, ar sadarbību, ar jaunu valstu uzņemšanu, kur tās pieņems lēmumus, pat nekonsultējoties ar Krieviju. Un ir jautājumi, kur ir kopējā interese sadarboties. Nu, vienmēr jau var skatīties uz šādu sadarbības modeli ar bailēm vai kā uz jaunu iespēju. Es personiski skatos uz to kā uz jaunu iespēju. Ja kāda valsts vispār — vienalga, vai tā ir Krievija vai cita — mēģinātu izmantot šāda veida sadarbības modeli, lai šķeltu aliansi, man liekas, ka tā vienkārši tiktu zināmā mērā izolēta, un to taču Krievija negrib. Tā ka es tiešām ļoti pozitīvi skatos uz šādu attīstību.

— Kas vēl šodien sagaidāms Reikjavīkas sanāksmē?

I.Bērziņš: — Šodien ļoti nopietna diskusija — tur es arī piedalījos — ir par Eiroatlantiskās sadarbības padomes nākotni. Ja tūdaļ, piemēram, piecas vai septiņas valstis (cerēsim, ka septiņas) pievienosies NATO — šīs valstis ir pašas aktīvākās Eiroatlantiskās padomes dalībnieces. Tai pašā laikā Eiroatlantiskajai padomei ir un ir jābūt savai lomai, neraugoties uz to, ka Krievijai tagad veidojas savs sadarbības modelis ar NATO, ka Baltijas valstis pievienojas un, es ceru, Slovēnija, Slovākija, varbūt Rumānija, Bulgārija arī pievienojas NATO. Lielajam Eiroatlantiskās sadarbības padomes valstu skaitam ir kaut kas tieši šīm valstīm raksturīgs, kur šo modeli var izmantot, un tāpēc, es domāju, par to runa šobrīd ir nopietna — runā par Balkāniem, runā par Aizkaukāzu, runā par Centrālaustrumāziju, runā par daudzām citām lietām, kas visiem mums ir būtiskas, jo pasaule paliek arvien mazāka. Ir arī cits jautājumu loks, kas šobrīd tiks skarts, bet to valstu ārlietu ministriem, kam šodien bija tikšanās ar Pauela kungu no rīta, pats būtiskākais ir paplašināšanās jautājums. Un paplašināšanās jautājums šeit tiek plaši apspriests — varbūt ne tik daudz oficiāli, cik kuluāros, un par to man ir patiess prieks, jo tiek apspriests pozitīvi.

Pēc ieraksta “LV” diktokfonā