Mūsu dzīves līmenis.

Aizvadītajos 70. un 90. gados

Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Iepriekšējā rakstā “Par jaunākajiem laikiem: periodos, pētījumos” (“LV” Nr.54, 10.04.2002.) izdarījām salīdzinājumus, vadoties vienīgi no personīgās atmiņas. Jauno laiku vēstures pētīšanā šādiem atmiņu stāstījumiem ir liela nozīme. Taču tie kļūst daudz drošāki, ja teikto izdodas pamatot ar statistikas datiem. Autors savā bibliotēkā atrada tā laika Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dienesta lietošanai izdotu statistikas krājumu “Latvijas PSR strādnieku, kalpotāju un kolhoznieku budžeti 1970.—1975.g. (krievu valodā). — R.: 1976. — 181 lpp. Kaut gan tā laika mājsaimniecību budžetu pētījumi metodiski atšķiras no mūsdienu pētījumiem un arī minētās publikācijas saturs ir atšķirīgs, tomēr vispārējās salīdzināšanas iespējas tas dod. Kā palīginformāciju var izmantot tiklab tā laika, kā mūsdienu statistikas gadagrāmatas un citus avotus.

Vai tā laika rublis atgādināja latus

Septiņdesmitajos gados Latvijas teritorijā oficiālais maksāšanas līdzeklis bija PSRS rublis, deviņdesmitajos — Latvijas lats. Šo naudas zīmju ārējais izskats interesē numismātus, bet politiskais uzslāņojums — politiķus. Iedzīvotāju vairākumu interesē naudas pirktspēja.

Tā kā minētajos piecpadsmit gados ir būtiski mainījies rūpniecības preču un pakalpojumu piedāvājumu asortiments, salīdzināšanai izmantojam biežāk pirkto pārtikas produktu cenas, kuru asortiments un kvalitāte ir relatīvi stabila (1.tabula).

Kā redzams 1.tabulā, Latvijas lats ir caurmērā par 20–40% “spēcīgāks” nekā tālaika rublis, taču pavisam aptuvenas salīdzināšanas iespējas nezūd. Nav nekā tamlīdzīga, kā salīdzinot vēlāko Latvijas rubli ar latu, kuru oficiālā pirktspēja atšķīrās 200 reizes. Izsvērt 1975.–2000.gadu inflācijas (deflācijas) indeksu ar standarta patēriņa grozu saturu, ņemot vērā dažādu laiku atšķirīgās izdevumu klasifikācijas, ir gandrīz neiespējami, un mūsu pētījumam tas arī nav nepieciešams.

Cenas veido iedzīvotāju patēriņa budžeta vienu pusi, otro pusi veido ienākumi. Ņemot vērā nodokļu lielo īpatsvaru mūsdienu darba samaksā, makroekonomiskā statistika reģistrē tautsaimniecībā nodarbināto darba samaksu mēnesī bruto un neto izteiksmē. Pēdējā atšķiras ar to, ka ir atskaitīti nodokļi (2.tabula).

Septiņdesmito gadu statistikas gadagrāmatās ir uzrādīts tikai viens darba samaksas līmenis. Kaut gan trūkst tiešu norādījumu, pēc visām tabulām var spriest, ka tā būs bruto samaksa.

Pēc tā laika mājsaimniecību budžetu pētījumu datiem, nodokļi veidoja 9,1% (1970.gadā) līdz 9,8% (1975.gadā) no strādnieku un kalpotāju mājsaimniecību kopienākuma.

Kolhoznieku mājsaimniecībām tie ir bijuši daudz mazāki: 1,1–1,2%, ko var neņemt vērā. Vadoties no šiem skaitļiem, ir aprēķināta neto darba samaksa septiņdesmitajos gados (2.tabula).

Spriežot pēc šiem aprēķiniem un ņemot vērā datu salīdzināšanas nepilnības, var teikt, ka reālās darba algas 1975.—2000. gadu periodā ir samazinājušās apmēram tādos pašos apmēros kā pārtikas produktu cenas.

Ar zināmu piepūli var aprēķināt arī mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu, rēķinot vidējo uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī pilsētnieku un lauku mājsaimniecībām septiņdesmitajos gados. Ja pieņemtu, ka rubļa un lata pirktspēja ir saglabājusies vienāda, par ko vēl būs jārunā turpmāk, pilsētnieku ienākumi būtu samazinājušies par 25%, bet laucinieku — uz pusi (3.tabula).

Septiņdesmitajos un arī astoņdesmitajos gados lauku valsts saimniecību (sovhozu) strādājošos pieskaitīja strādnieku un kalpotāju grupai. Tādēļ šīs grupas rīcībā esošo ienākumu salīdzināt ar mūsdienu pilsētnieku ienākumiem var tikai ar zināmām atrunām. Līdz ar to saturiski identiskas nav arī kolhoznieku un laucinieku grupas.

Tomēr ēdam daudz mazāk

Ja mūsdienās mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi bija aptuveni par tikpat procentiem mazāki nekā septiņdesmitajos gados, kā zemākas kļuvušas pārtikas produktu cenas, tad šķiet loģisks secinājums, ka iedzīvotāji būs pirkuši un patērējuši tādus pašus pārtikas daudzumus kā vēsturiskajā periodā. Diemžēl nepavisam tā nav.

Dati par uztura produktu patēriņu, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, vēsturiskajā un mūsdienu periodā ir daudz labāk salīdzināmi nekā rādītāji naudas izteiksmē. Kilograms sviesta, neraugoties uz nelielām kvalitātes izmaiņām, tomēr paliek tas pats kilograms sviesta, vai nu to pērc par rubļiem, vai latiem, kamēr pašu rubļu un latu salīdzināmība ir daudz nosacītāka.

Kā rāda 4.tabulas dati, visu pārtikas produktu patēriņš 2000.gadā ir mazāks nekā 1975.gadā. Izņēmums ir vienīgi dārzeņi, bet to patēriņu salīdzināmajos gados būs ietekmējušas ražas vietējos laukos un līdz ar to cenas. Ja salīdzina dārzeņu patēriņu 1995. un 1970.gadā, arī tas ir samazinājies.

Sevišķi strauji — par divām trešdaļām — ir samazinājies sviesta patēriņš, aizstājot to ar lētāko margarīnu un augu eļļām. Vairāk nekā par trešdaļu ir samazinājies piena produktu patēriņš, pārrēķinot tos pienā, tāpat mazāk patērētas zivis un zivju izstrādājumi. Pa gadiem svārstīgs, bet pamattendencēs stabils ir palicis vienīgi relatīvi lētais kartupeļu patēriņš.

Ja salīdzina izmaiņas piecu gadu periodos 1970.–1975. un 1995.–2000.gadā, tad visumā pozitīvas tendences vērojamas abos periodos. Tiklab “reālajā sociālismā”, kā “reālajā kapitālismā” ir spēkā sakāmvārds “Miers baro, nemiers posta”. Bažas rada piena produktu patēriņa samazināšanās 1995.–2000.gada periodā, kāda nebija novērojama septiņdesmitajos gados.

Lētākais uzturs nekompensē dārgāko

Trūkuma apstākļos katra mājsaimniece pusdienu un vakariņu galdā cenšas likt no lētākiem produktiem pagatavotus ēdienus, lai ģimenes locekļi tomēr justos paēduši. Sāta sajūtu visumā nodrošina saņemtā uztura barības vielu sastāvs (olbaltumvielas, taukvielas, ogļhidrāti) un kopējā barības vielu kaloritāte. Tādēļ šādu datu salīdzinājumi varētu būt pat izšķiroši.

Izdarot salīdzinājumus, vēlreiz jāatzīmē, ka septiņdesmitajos gados visas mājsaimniecības tika grupētas strādnieku un kalpotāju mājsaimniecībās un kolhoznieku mājsaimniecībās. Mūsdienu statistika izdala pilsētu un lauku mājsaimniecības. Tādēļ 5.tabulā, tāpat kā iepriekšējās, pieņemam, ka strādnieku un kalpotāju mājsaimniecības visumā pārstāv pilsētniekus, bet kolhoznieku mājsaimniecības — lauku iedzīvotājus.

Izvērtējot 5.tabulas datus, jāsecina, ka deviņdesmitajos gados visās pozīcijās iedzīvotāji ir saņēmuši mazāk uzturvielu nekā septiņdesmitajos. Piemēram, pilsētu iedzīvotāju diennakts patērēto barības vielu kaloritāte 1975.gadā bija 2918 kilokalorijas, bet 2000.gadā — tikai 2356 kilokalorijas. Vēl lielākā mērā uztura vērtība ir pasliktinājusies lauku iedzīvotājiem: no 3725 kilokalorijām līdz 2578 kilokalorijām.

Jāpiezīmē, ka šajā tabulā 1995.gada dati ir aizstāti ar 1996.gada datiem, jo 1995.gadā mainījās mājsaimniecību budžeta pētīšanas metodika.

Īpaši uztrauc tas, ka “vidējās” mājsaimniecības uztura pasliktināšanās ir notikusi līdztekus ar mājsaimniecību noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa. Septiņdesmitajos gados noslāņošanās bija maza un vidējie lielumi raksturoja sabiedrības vairākuma labklājību, taču deviņdesmitajos gados vidējiem lielumiem jau ir diezgan formāls raksturs. Aiz tiem slēpjas gan relatīva turība, gan galēja nabadzība. Diemžēl izdarīt mājsaimniecību deciļgrupējumus ar sekojošu to labklājības analīzi pēc vēsturiskajiem datiem pagaidām nav iespējams.

Bija patēriņš, bija uzkrājumi

Mājsaimniecību budžetu īpatsvars labi raksturo patēriņa izdevumu lielumu un to struktūru. Diemžēl septiņdesmitajos un deviņdesmitajos gados izdevumi ir grupēti tik atšķirīgi, ka mēģināt tos parādīt vienā tabulā kā dinamikas rindas uzskatījām par neiespējamu.

Mūsdienās atsevišķu izdevumu grupu īpatsvaru parasti rēķina procentos no patēriņa izdevumu kopsummas. No pēdējās ir izskaitīti nodokļi un uzkrājumi, ja tādi būtu bijuši (skat., piemēram, I.Jansones, O.Krastiņa rakstu “Par pieciem gadiem Latvijas mājsaimniecībās”. — “LV”, 2001.g. 26.aprīlī un 9.maijā). Pārejošo uzkrājumu lielumu esam mēģinājuši noskaidrot tikai aprēķinu ceļā kā rīcībā esošā ienākuma un patēriņa izdevumu starpību (“Par uzkrājumiem mājsaimniecību budžetos” — “LV”, 2001.g. 27.jūnijā). CSP oficiāli tos nerēķina un nepublicē.

Septiņdesmitajos gados izdevumu struktūru rēķināja vai nu no kopienākuma, kurā ieskaitīti arī nodokļi (šādi procentu skaitļi publicēti tieši), vai tos var aprēķināt no rīcībā esošā ienākuma, atskaitot no kopienākuma nodokļos nomaksātās summas (6.tabula).

Tiklab septiņdesmitajos, kā arī deviņdesmitajos gados galvenais iedzīvotāju izdevumu postenis ir bijis un palicis pārtikas produktu iegāde, kas atkarībā no procentu skaitļu bāzes un gada veido vairāk nekā trešdaļu, līdz pat pusei no budžetu izdevumu daļas. Mūsdienās pārliecinoši otro vietu ieņem izdevumi par mājokli, ūdeni, elektroenerģiju un citiem komunālajiem pakalpojumiem. Vēsturiskajā periodā, cik var spriest, šai izdevumu grupai ir pieskaitīti arī kultūras izdevumi (teātris, kino u.c.), sabiedriskā transporta, sakaru un citi izdevumi, kaut gan tiešu instrukciju par izdevumu grupēšanu līdz šim nav izdevies atrast. Arī šāda apvienota pakalpojumu izdevumu grupa ieņēma tikai trešo vietu patēriņa izdevumu daļā un skaitliskā ziņā tālu atpalika no mūsdienu izdevumiem tikai par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem.

Līdz ar to iedzīvotāji daudz vairāk līdzekļu varēja atvēlēt audumu, apģērbu un apavu iegādei. Šie izdevumi ieņēma otro vietu patēriņa budžetu izdevumu daļā.

Samērā augstu vietu, salīdzinot ar mūsdienām, ieņēma izdevumi alkoholisko dzērienu un tabakas preču iegādei. Maz pamata domāt, ka toreiz dzēra vairāk. Vienkārši, pastāvot valsts tirdzniecības monopolam, alkoholiskajiem dzērieniem varēja uzlikt dzeršanu bremzējošas cenas, pat bez īpaša akcīzes nodokļa deklarācijas.

Neparādās nekādi izdevumi veselības aizsardzībai, izglītībai u.c. Zāles bija lētas, kaut gan par brīvu tās visiem slimniekiem nedeva. Šie izdevumi ir iepludināti kādā citā summārā izdevumu grupā, nepadarot to uzkrītoši lielu.

Pārsteidz samērā liela uzkrājumu daļa no visa rīcībā esošā ienākuma: strādnieku un kalpotāju grupā 6–8%, kolhoznieku grupā 14–17%. To var izskaidrot ne vien ar daudzkārt aprakstīto latviešu taupības garu, bet arī ar piemērotu un iekārotu preču trūkumu, īpaši lauku veikalos. Tagad, protams, visi šie uzkrājumi ir zuduši, radot ilgstošu vilšanās sajūtu un viendienīša dzīves pozīciju. Tikai nākamā paaudze, kas to nav pieredzējusi, sāks domāt citādi.

Diemžēl vēsturiskos datus nav iespējams izstrādāt atkārtoti, veidojot labklājības deciļgrupas, un atspoguļot sabiedrības noslāņošanos, kā to darām mūsdienās. Vienīgi ekspertīzes ceļā var vērtēt, ka toreiz daudz lielāka sabiedrības daļa bija tuvu vidējam labklājības līmenim: nebija izteikti bagātu cilvēku, un nebija arī nabagu.

Vai tas ir labi vai slikti, tas jau ir politisks jautājums un iziet ārpus šī raksta tēmas. Daudzi uz tirgus ekonomiku bija gatavi iet pastalās. Pagājušajos desmit gados viņiem pastalas jau ir nodilušas un cauras. Kā būs tālāk?

Vecajiem ļaudīm vienmēr bijis grūti

Izskatot iepriekšējo tabulu datus, var rasties iespaids, ka septiņdesmitajos gados dzīves līmenis vispār ir bijis augstāks nekā mūsdienās. Šādu secinājumu, protams, nevajag absolutizēt.

Vispirms jāatzīst, ka, pateicoties zinātnes un tehnikas progresam, mūsdienās ir pieejamas tādas preces un pakalpojumi, kādu tolaik vispār nebija. Ja tik ir nauda, ko maksāt …

Vēl jāmin ļoti ilgi un ar grūtībām veidotā pensiju sistēma. Septiņdesmitajos gados bija tikai 319–362 tūkstoši vecuma pensionāru. Ja salīdzina ar mūsdienām, to ir gandrīz divas reizes mazāk, tātad gandrīz katrs otrais sirmgalvis pensiju vēl nesaņēma (7.tabula).

To atkal var vērtēt divējādi. Var vērtēt ļoti kritiski, un tādam vērtējumam būs taisnība. Bet var atcerēties arī, ka 1939.gadā pavisam bija tikai 43 tūkstoši visu veidu pensionāru, tātad gandrīz vai desmitreiz mazāk. Tolaik par vecajiem cilvēkiem vēl rūpējās ģimenes, pavisam neliels skaits dzīvoja pašvaldību nespējnieku namos. No ģimenēm šo pienākumu noņēma ļoti pakāpeniski, sasniedzot mūsdienām kaut cik atbilstošu stāvokli tikai astoņdesmito gadu vidū.

Pensijas bija ļoti mazas un pilnu iztiku nenodrošināja. Strādnieku un kalpotāju pensijas veidoja tikai trešdaļu vai pusi no vidējās darba algas.

Pavisam diskriminējoša bija attieksme pret vecajiem kolhozniekiem. Apmēram līdz sešdesmito gadu vidum viņiem vispār nekādas pensijas nebija paredzētas. Tikai 1965.gadā kolhozu pensionāru skaits sasniedza nepilnus simt tūkstošus, bet pensiju lielums bija simbolisks. 1970.gadā vidēji 16,3 rubļi mēnesī, un vēl 1980.gadā bija vismaz par trešdaļu mazāks nekā strādniekiem un kalpotājiem. Gandrīz neiespējami bija saņemt pensiju tiem kolhozu biedriem, kuri bija aizgājuši no kolhoza pēc tam, kad tas kļuva atļauts (autora māte mira 1990.gadā 83 gadu vecumā, tā arī nekļuvusi pensionāre).

Oficiāli skaitījās, ka kolhoznieki ir “proletariātam” draudzīga šķira. Tomēr tie bija paju “īpašnieki”, un būt īpašniekam toreiz nesolīja neko labu.

1.tabula

Atsevišķu uztura produktu vidējās mazumtirdzniecības cenas

Datu avots: Latvijas PSR strādnieku, kalpotāju un kolhoznieku budžeti 1970.–1975. — R.: CSP, 1976. — 62., 63.lpp. (krievu valodā, dienesta lietošanai). Latvijas statistikas gadagrāmata, 2001 — R., CSP. — 2001. — 72.lpp.

Rūpniecības preces uzskaitītas pēc stipri atšķirīga asortimenta, Tādēļ tieša salīdzināšana apgrūtināta. Vispārējs iespaids, ka apģērbi un apavi septiņdesmitajos gados bijuši lētāki nekā deviņdesmitajos.

2.tabula

Tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba samaksa mēnesī, rubļi/lati

Datu avots: Latvijas PSR tautas saimniecība 1975.gadā. — R.: “Liesma”, 1976. — 355., 356.lpp. Latvijas makroekonomika skaitļos 2001. — R., CSP. — 2001. — 77.lpp. (Dati par rūpniecību kopā šajā izdevumā nav uzrādīti; dati pa apakšnozarēm grūti salīdzināmi).

3.tabula

Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums (pēc nodokļu samaksas), rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, rubļi/lati

Datu avoti: par 1970.— 1975.gadu — autora aprēķins pēc krājuma “Latvijas PSR strādnieku, kalpotāju un kolhoznieku budžeti 1970.—1975.g. (krievu valodā) — 30., 131.lpp.; Mājsaimniecības budžets 1996.gadā, — R., 1977. — 38.lpp.; Mājsaimniecības budžets 2000.gadā, — R., 2001. — 26.lpp.

4.tabula

Uztura produktu patēriņš vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, kg

Datu avoti: “Latvijas PSR tautas saimniecība 1976.gadā. — R.: “Liesma”, 1977. — 155.lpp.(krievu valodā). Latvijas makroekonomika skaitļos 2001. — R.: CSP. 2001. — 90.lpp.

5.tabula

Uztura barības vielu sastāvs un kaloritāte, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli dienā

Datu avots: Latvijas PSR strādnieku, kalpotāju un kolhoznieku budžeti 1970.—1975. — R.: CSP, 1976. — 57., 151.lpp. Mājsaimniecību budžets 1977.gadā, — R., VSK. — 1998. — 119.lpp. Mājsaimniecību budžets 2000.gadā, — R., CSP. — 2001. — 92.lpp.

6.tabula

Kopienākuma un rīcībā esošā ienākuma izlietošanas struktūra, procentos

Datu avots: Latvijas PSR strādnieku, kalpotāju un kolhoznieku budžeti 1970.—1975. — R.: CSP, 1976. (krievu valodā). Par kopienākumu 11.lpp.; par rīcībā esošo ienākumu — autora aprēķins pēc 30. un 131.lpp.

7.tabula

Vecuma pensionāru skaits un vidējās pensijas lielums salīdzinājumā ar strādnieku un kalpotāju vidējo algu

Datu avoti: “Latvijas PSR tautas saimniecība. Statistikas gadagrāmata ’87.: Avots, 1988. — 216., 222.lpp. Latvijas Statistikas gadagrāmata 2001. — R.: 2001. — 62., 114.lpp. Vidējā darba alga 2000.gadā uzrādīta bruto/neto.