Par dzīvi un “krievu jautājumiem”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā krievu laikraksta “Teļegraf” žurnālistiem

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga sarunā ar laikraksta “Telegraf” jaunāko ziņu un politikas nodaļas vadītāju Nilu Ušakovu un korespondenti Innu Seksti: “Izglītības reforma nav politisks futbols”. Pēc laikraksta “Teļegraf” 2002.gada 13.maija publikācijas. “LV” (Aina Rozeniece) neoficiāls tulkojums.

Kā tikt vaļā no vientulības?

— Prezidentes kundze, pavisam nesen Igaunija atteicās no krievu skolu pārejas uz valsts valodu kā mācībvalodu. Kāda, jūsuprāt, ir situācija Latvijā? Vai mūsu skolas ir gatavas šādai pārejai? Un vai vispār ir kāda jēga šādai reformai?

— Politiskais lēmums par vidusskolu pāreju uz latviešu mācībvalodu ir pieņemts. Ja tas netiks darīts, turpināsies divu kopienu paralēla pastāvēšana. Tāpat kā Monreālā, par kuru saka: divas vientulības dzīvo blakus viena otrai, bet nekā nevar satikties.

— Vai tiešām krievu skolēns, ja viņš matemātikas vienādojumus risinās latviski, labāk integrēsies Latvijas sabiedrībā?

— Teikšu no savas personīgās pieredzes: starp valodas kā atsevišķa priekšmeta apguvi un mācīšanos šajā valodā ir ārkārtīgi liela atšķirība. Kasablankā es gāju franču skolā un angļu valoda bija tikai viens no mācību priekšmetiem. Bet, kad ierados Kanādā, es iekārtojos darbā angļvalodīgā kompānijā. Es biju izmisumā: četrus gadus mācīties valodu, lai pēc tam aptvertu, ka to pilnīgi nemaz neprotu! Pat niknākajam ienaidniekam nenovēlētu pārdzīvot kaut ko tādu.

— Es savukārt varu dalīties savā pieredzē: beidzu krievu skolu, bet universitātē mācījos latviešu valodā un strādāju latviešu firmā. Un nekādu problēmu ar valodu man nebija. Pie tam latviešu valodu es mācījos skolā un vēl ņēmu privātstundas...

— Redzat nu, jums bija privātstundas!

— Lai nebūtu nepieciešamas privātstundas, skolās var ieviest intensīvāku latviešu valodas, literatūras un kultūras pasniegšanu. Bet pārējos priekšmetus atstāt dzimtajā valodā.

— Varbūt šo variantu būtu vērts apspriest. Taču pāreja uz latviešu valodu ir paredzēta tādēļ, lai paplašinātu tās lietošanu. Cits jautājums, kā to visu īstenot no praktiskā viedokļa: vai mums pietiks mācību līdzekļu un skolotāju. Es uzdevu šos jautājumus izglītības ministram. Un viņš man ziņoja, ka ar mācību līdzekļiem nav pilnīgi nekādu problēmu. Jau pašlaik ir skolas, kuras, es zinu, “ir pārslēgušās” uz latviešu valodu. Taču ir arī skolas, kas aiz ideoloģiskiem apsvērumiem principā atsakās to darīt. Un ir skolas, kas vienkārši nezina, kur ņemt skolotājus. Jautājums ir ļoti nopietns, un par to domāt vajadzētu visiem, ieskaitot vecākus. Viņiem vajadzētu pieiet pie skolas direktora un painteresēties, kā skola ir sagatavojusies gaidāmajai pārejai. Jo, vai nu likums patīk vai ne, jāpilda tas būs visiem.

— Privātās sarunās daži speciālisti jums pārmetuši, ka jūs neuzklausāt otru pusi. Piemēram, tiesību aizstāvis Boriss Cilevičs...

— Cileviča kungs, cik man zināms, sevi uzskata par universālu speciālistu. Viņš ir tik ideoloģisks un tik pārliecināts par savu taisnību, ka es jau iepriekš zinu visu, ko viņš teiks. Bet būtu jāsaprot: absolūtu kritēriju, lai spriestu, vai šis lēmums ir pareizs vai ne, nav. Latvieši negrib, lai kādreiz atkārtotos situācija, kad krievi atteiksies runāt latviski. Un tāpēc viņi grib, lai krievi mācītos latviešu valodā. Tā arī ir visa problēma.

— Vai latvieši grib, lai krievi skolās mācītos latviešu valodā, vai viņi grib, lai krievi zinātu latviešu valodu?

— Protams, svarīgs ir tieši rezultāts. Mehānisms, kā panākt valodas prasmi, nav ideoloģisks jautājums. Tas ir tehnisks jautājums. Ideoloģisks ir tikai jautājums par rezultātu, pie kura mēs nonāksim: neatkarīgā Latvijā cilvēki sarunāsies latviski.

Likumus tāpat vien nemaina

— Atgriezīsimies atkal pie Igaunijas pieredzes. Līdz šim ir iznācis tā, ka viss, kas notiek Igaunijā, agri vai vēlu nonāk arī līdz mums. Vai tas nozīmē, ka jāgaida labojumi arī mūsu Izglītības likumā?

— Jums taisnība, līdz šim tā bieži ir noticis. Bet es nepavisam to neuzskatu par dabas likumu. Mēs Latvijā balstīsimies uz to, kādā mērā mūsu skolas būs šādam solim gatavas. Esmu dzirdējusi, ka atsevišķās skolās notiek aģitācija, lai izjauktu to pāreju uz latviešu mācībvalodu. Saprotu, ka tam pamatā ir objektīvas bažas. Tāpēc divos gados, kas mums palikuši, viss ir jāapsver speciālistu, nevis politiķu līmenī. Ja šo jautājumu turpinās politizēt, tas drīz vien var kļūt par politiska futbola objektu. Un tad jau to atrisināt no veselā saprāta pozīcijām būs ļoti grūti.

— Jūs varētu izmantot savas likumdevēja tiesības un ierosināt labojumus.

— Ja es uzskatītu, ka tas ir nepieciešams, es to jau būtu izdarījusi. Saprotiet, likumus nemaina tāpat vien: lūk, es paskatījos debesīs un nolēmu — viss, šodien mainīšu likumu. No sarunām ar izglītības ministru un iepazīšanās ar dokumentiem esmu pārliecinājusies, ka skolas laikus tikušas brīdinātas par reformu un dažās skolās tā jau notiek. Un es neuzskatu, ka likums jāmaina. Informācija, kas ir manā rīcībā, mani par to nav pārliecinājusi. Tieši otrādi: es redzu, ka viss iet savu gaitu.

— Un tomēr puse krievu vecāku neatbalsta skolu pāreju uz latviešu mācībvalodu!

— Bet vai jūs zināt, cik latviešu vecāku atbalsta šo pāreju? Esmu pārliecināta, ka viņu ir ievērojami vairāk. Ir krievi, kas līdz šim laikam prasību mācīties latviešu valodu uzskata par nepamatotu un aizvainojošu. Bet latviešiem aizvainojoša ir viņu atteikšanās runāt latviski. Abām pusēm neieņemot nacionālās samierināšanās pozīciju, mēs šo jautājumu neatrisināsim. Jācenšas vienam otru saprast. Krieviem jāizbeidz uzskatīt par agresiju prasību runāt latviski. Un nevajadzētu uzskatīt par milzīgu uzvaru jebkādus ierobežojumus latviešiem lietot latviešu valodu. Tai pašā laikā arī latviešiem vajadzētu mierīgāk izturēties pret krieviem un viņu vēlēšanos mācīt savus bērnus runāt dzimtajā valodā nevajadzētu uzskatīt par draudu.

Es kā šīs valsts prezidente gribu, lai visi iedzīvotāji prastu latviešu valodu. Es nevēlētos vairāk dzirdēt, ka mēs, lūk, esam lielas tautas pārstāvji un mēs jūsu “suņu valodā” nerunāsim. Ar šādu attieksmi mēs nevarēsim dzīvot kopā. Jābūt savstarpējai pretimnākšanai. Būtu laiks atzīt, ka Latvija nav Krievijas guberņa, kā tas bija pirms gadsimta, un nav Krievijas kolonija.Tā ir neatkarīga valsts, latviešu un viņu senču zeme, un šeit valda latviešu valoda. Un tiem, kas izvēlējušies šeit dzīvot, tas ir jāatzīst. Bet tiem, kas domā, ka šī ir slikta vieta dzīvošanai, un nevēlas runāt šajā “muļķīgajā” valodā, var novēlēt visu labu — neviens ar varu te netur. Brauciet uz lielo Krieviju vai mazo Luksemburgu! Vai palieciet Latvijā, bet izturieties ar cieņu pret valodu un tradīcijām!

Bet latviešiem būtu laiks izbeigt dzīvot aizvainojumā par pagātni un būtu jāsaprot cilvēki, kas dzīvo viņiem līdzās un kam Latvija ir mājas.

Kas tās tādas ir — mazākumtautības?

— Palūkosimies uz valodu Eiropas kontekstā: Eiropas Padomes mazākumtautību aizsardzības konvencija paredz liberālāku valodas jautājuma risinājumu. Bet Latvijas Saeima konvenciju līdz šim laikam nav ratificējusi. Kāpēc?

— Latvija pašlaik nav gatava ratificēt šo konvenciju, tāpat kā tam nav gatavas Francija, Holande un vairākas citas valstis. Katrā valstī mazākumtautības jēdziena izpratne veidojas citādi. Viens piemērs ir Turcijas kurdi, kas tur dzīvojuši gadsimtiem ilgi. Cits piemērs ir turki Vācijā, kas tur ieradušies pavisam nesen. Vai arī paskatieties uz Beļģiju: cik briesmīgs bija saspīlējums, kad franči ierobežoja valoņus. Un vairs nevarēja pateikt, kura šai zemē ir mazākumtautība. Tāpat notika 50 padomju okupācijas gados, kad krievi bija “iespieduši latviešus stūrī”. Un, kad Latvija atkal kļuva neatkarīga un latvieši beidzot atguva likumīgo skaitlisko vairākumu, viņus sāka apsūdzēt, ka viņi ierobežo krievus. Bet tomēr padomāsim, kura tad šeit ir mazākumtautība. Ja jūs aizbrauksiet uz Daugavpili, jūs saskarsities ar to, ka latvieši tur ir apdraudēti, jo viņi ir absolūtā mazākumā.

— Un ko jūs ierosināt? Pārcelt uz turieni latviešus?

— Es saņemu vēstules no latviešiem, kas dzīvo tajā pusē. Viņi pārmet valstij, ka, lūk, nekas netiek darīts, lai dekolonizētu šīs zemes. Es savukārt šiem cilvēkiem gribu vaicāt: ko jūs propagandējat? Šo jautājumu vajadzēja atrisināt jau 1991. gadā. Bet tas netika darīts, taču tagad nav laiks radikāliem lēmumiem. Pašlaik mēs virzāmies uz ES, kur robežas vispār faktiski nepastāv, un te var nokļūt desmitiem citu tautu.

— Bet ko, jūsuprāt, nozīmē jēdziens “nacionālā mazākumtautība Latvijā”?

— Pašlaik man precīzas atbildes nav.

ES līdzinās kūtram studentam

— Pastāv uzskats, ka ES speciāli izvirza kandidātvalstīm aizvien stingrākas un stingrākas prasības, kam nepavisam nebūs viegli piekrist. Un tas tiek darīts, lai kandidātvalstis pašas atteiktos no iestāšanās ES, teiksim, referendumā nobalsojot pret. Labs piemērs ir nesenais lēmums par palīdzību lauksaimniecībai, kur “jaunie” saņems četras reizes mazāk nekā pašreizējās dalībvalstis. Vai, pēc jūsu domām, ES nemēģina likt mums atteikties no idejas par iestāšanos savienībā?

— Es nedomāju, ka tas ir tā. Eiropai ir raksturīgi vissarežģītāko jautājumu risināšanu atlikt uz pēdējo brīdi. Tāpat kā students, kurš kursa darbu nodod tad, kad nenodot vairs nevar. Un mums šis laiks ir jāizmanto tam, lai parastajam Latvijas cilvēkam izskaidrotu, ko viņa valsts iegūs no iestāšanās šajā savienībā.

— Cik liels ir risks, ka referendumā Latvijas tauta nobalsos pret iestāšanos?

— Risks ir liels, jo patlaban 36% iedzīvotāju nevēlas iestāties ES. Tas ir vairāk par ES piekritējiem. Kāda ir izeja? Ir jāpārliecina tie, kam vēl nav skaidra viedokļa, un vienlaikus jānomierina eiroskeptiķi. Tas, protams, nav viegls uzdevums. Pat personiski man šķiet, ka mehānismi, kā Eiropas ierēdņi pieņem lēmumus, reizēm ir pārāk sarežģīti. Un es saprotu, ka tas atbaida normālus cilvēkus. Bet mums ar to būs jādzīvo, tas jau ir neizbēgami. Tātad vajadzīga elementāra izglītošana: ir jāstāsta par šīs organizācijas plusiem un mīnusiem. Bet, ka mīnusi ir — nav šaubu. Taču aiz ES stāv konkrēti cilvēki, bet cilvēks, kā mēs visi zinām, nav pilnīgs un pieļauj kļūdas.

— Tātad eiroskepticisms, jūsuprāt, ir pamatots?

— Tas ir subjektīvs un pamatojas uz atsevišķu cilvēku bailēm, ka, pirmkārt, “mūs nesapratīs”, otrkārt — “mūs izmantos”, un treškārt — “mūs sabradās”. Viņu argumentācija bieži vien ir emocionāla: nezinu, kā tur būs, taču noteikti būs slikti. Kāpēc tad slikti? “Nezinu, bet nekas labs nebūs”. Ar racionāliem argumentiem pārvarēt šīs bailes būs sarežģīti. Bet man kā pieredzējušai pedagoģei ir cerība, ka tomēr iespējami. Ir ļoti konkrēti jāatbild uz jautājumiem. Tādēļ, ka bailes rodas no nezināšanas. Un no pagātnes pieredzes. Latvieši atceras, kā viņus jau iekļāva vienā savienībā, neko nejautājot. Un atceras, kā viņiem tur darīja pāri. Lūk, tāpēc jāskaidro, ka tā vairs nenotiks. Lai nepaliktu ne mazākās izredzes provokatoriem, kas no zila gaisa min skaitļus, ka Latvijai iestāšanās ES izmaksās 200 miljonus budžeta līdzekļu gadā. Kur gan viņi tādus skaitļus ņem?!

NATO mums palīdzēs

— Pāriesim pie jautājuma par NATO. Pēdējā laikā attiecības starp NATO un Krieviju ir krasi uzlabojušās. Tiek plānota kopīgas padomes veidošana. Un dabiski, ka šāda notikumu attīstība palielina mūsu valsts drošību. Vai, jūsuprāt, šo pēdējo notikumu gaismā Latvijai ir vērts iestāties NATO?

— Krievija nav mūsu galvenais cēlonis, lai stātos NATO. NATO sastāvā ir valstis, kam ar Krieviju vispār nav robežas, tomēr tās savu piederību aliansei uzskata par ļoti nopietnu argumentu savai drošībai. Latvija kā valsts, kam pēc neatkarības atgūšanas nebija savas armijas, bet tikai no padomju armijas palikušās drupas, tagad ir ļoti tālu pavirzījusies uz priekšu. Un tieši pateicoties NATO, pateicoties mūsu centieniem iestāties šajā aliansē. Ja nebūtu NATO ar saviem standartiem, mums diezin vai būtu izdevies tā pastiprināt savu drošību.

— Bet kas tad mums teorētiski var draudēt, ja ne Krievija?

— Dievs viņu zina kas. Arī Vācija savā laikā bija pilnīgi labdabīga Eiropas valsts, kamēr pie varas nāca nacionālsociālisti. Un redzat, kā tas vēsturē pavērsās. Mēs nekad nezinām, no kurienes var nākt briesmas, bet mums jābūt gataviem atvairīt jebkuru triecienu. Pat starptautiskos teroristus.

— Vai jūs tiešām ticat, ka visas NATO valstis iesaistīsies konfliktā dēļ tāda uz kartes tikko pamanāma punkta, kāda ir Latvija?

— Tā arī notiks, ticiet man. Dažu sekunžu laikā.

— Vai divi procenti no IKP nav pārāk liela maksa par hipotētisku iespēju tādai valstij, kas nevar nodrošināt savus vecos ļaudis ar normālām pensijām un policistus ar benzīnu?

— Katrā ziņā tas ir divas reizes mazāk par to summu, ko maksā Grieķija. Jo viņiem aiz muguras ir nepatīkama vēstures pieredze. Ar mūsu pieredzi divi procenti ir pašā laikā. Pavērsiet jautājumu citādi: maksa nav par hipotētisku iespēju, bet gan par savu drošību.

— Atgriežoties pie draudzības starp Krieviju un NATO, vai jūs varat iedomāties NATO militārās mācības Latvijas teritorijā, kurās piedalītos krievu karavīri?

— Tieši šobrīd, kad mēs runājam, krievu karavīri plecu pie pleca ar NATO karavīriem pilda dienestu Balkānos. Viņiem jau ir sadarbības pieredze, kas uzkrāta citās operācijās.

— Bet tieši Latvijā?

— Un kāpēc ne? Kad Latvija iestāsies NATO, jebkura NATO programma vai karaspēka mācības varēs notikt mūsu teritorijā. Un tajās piedalīties var arī krievu karaspēks.