"Ieinteresēta ir ne tikai Amerika vien"

"Die Welt"

— 2000.04.29.

Saruna ar Vācijas un Amerikas attiecību koordinatoru Karstenu Foigtu par Vācijas un ASV attiecībām.

Attiecībās starp Vāciju un Ameriku ir parādījušies krīzes simptomi. Neuzticēšanās un viedokļu atšķirības ir jūtamas, tāpat kā atmosfēras pasliktināšanās. Strīds par Starptautiskā valūtas fonda (SVF) vadītāja posteni vēl ir svaigā atmiņā, tāpat kā cīņa par miera vienībām Kosovā. Amerikāņi vāciešiem pārmet, ka viņi ar runām par Eiropas aizsardzības sistēmu vājina NATO. Turklāt viņi sūdzas par Berlīnes nevēlēšanos uzņemties starptautisku atbildību un par to izdot vairāk naudas. Taču ar to vēl nepietiek. Vašingtona vāciešiem ņem ļaunā arī kritiku par iespējamo pretraķešu aizsardzības sistēmu pret tā sauktajām "ļaunprātīgajām" valstīm. Turpretī vācieši pasaules varām pārmet aroganci. Un Vācijas ārlietu ministrs? Viņš piesaista uzmanību ar nievājošo intereses trūkumu par amerikāņu apmeklētājiem. Karstens Foigts šādas sūdzības uzskata par pārspīlētām. Vācijas un Amerikas attiecību koordinators bilaterālajās attiecībās nopietnas nesaskaņas nesaskata. Viņš piekrīt, ka Joškas Fišera aicinājums amerikāņiem principiāli atteikties no iespējas pirmajiem dot atomtriecienu Vašingtonā ir ne tikai uzņemts ar neizpratni, bet arī izraisījis uztraukumu. Taču kopš kara Kosovā bilaterālās attiecības esot ļoti labas.

Cīņu par SVF vadītāja posteni Foigts abiem partneriem vērtē kā pieredzi, kas atmaksājas. "Vācieši iemācījās saprast, cik stingri var rīkoties Vašingtona. Savukārt amerikāņiem bija pamācoši redzēt, cik neatlaidīgi vācieši turas pie sava kandidāta, panākot tam Eiropā konsensu un drīz vien pēc tam izvirzot otru kandidātu, ko arī akceptē visas pārējās Eiropas valstis." Tāpat neko dramatisku sociāldemokrāts nesaskata arī strīdā par amerikāņu pretraķešu aizsardzības sistēmu. Tas esot strīds starp ekspertiem.

Ja var ticēt Foigtam, tad arī amerikāņu bažas par Eiropas patstāvīgo drošības un aizsardzības politiku vairs nav tik lielas. Tuvāk ieskatoties, kļūst redzams, ka eiropieši un amerikāņi rīkojas vienoti. "Mēs piedzīvosim to, ka Amerika vēlēsies ierobežot savu starptautisko klātbūtni. Tad eiropiešiem vairs nejautās, vai viņi ir gatavi izveidot autonomas lēmumu pieņemšanas struktūras, bet no viņiem tiks prasīta patstāvīga militārā rīcība." Piemēram, Vašingtona vāciešus tuvākajā laikā aicināšot aktīvāk iesaistīties Kosovā, lai atslogotu savas vienības.

Vācu problēma esot nevis nosliece uz imperiālismu, bet tieksme uz "provinciālismu". Tikai palēnām vācieši aptverot, ka arī ārpus NATO eksistē reģioni, kuros viņiem kopā ar sabiedrotajiem ir jāuzņemas atbildība. "Vācija vairs nav drošības importētāja kā aukstā kara laikā, bet kopā ar amerikāņiem un partneriem Eiropā ir kļuvusi par stabilizatoru un drošības eksportētāju."

Protams, ka ar to vien nepietiek, lai ilgstoši uzturētu labas attiecības starp Berlīni un Vašingtonu. Pie bilaterālajām attiecībām ir jāstrādā pastāvīgi. "Mēs būsim gluži nesaprātīgi, ja aizmirsīsim, ka mēs esam ieinteresēti pastāvīgi uzturēt labas attiecības ar svarīgāko un varenāko pasaules valsti. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tā bija ASV, kas VDR sabrukuma laikā visvairāk darīja Vācijas apvienošanas labā un ka tai bija vismazāk problēmu ar Vācijas pieaugošo lomu. Drošības, ekonomikas un kultūras politikā attiecībām ar ASV arī pēc desmit gadiem ir jābūt tik ciešām, cik vien iespējams." Turklāt Berlīnei ir jātiecas panākt, lai bilaterālās attiecības nekļūtu par vienvirziena ielu uz Vašingtonu. "Ne tikai amerikāņi, arī mēs esam ieinteresēti, lai mūs ņemtu vērā... ." Pašreiz amerikāņiem ir nosliece uz "selektīvu internacionālismu". Vispirms viņi mēģina piekopt ārpolitiku ar ANO, bet, kad tas neizdodas, viņi mēģina iegūt NATO piekrišanu. Ja neizdodas arī tas, viņi cenšas iegūt atsevišķu partneru atbalstu. Taču tad, kad visi striķi trūkst, viņi rīkojas vieni paši. Tā ilgi turpināties nevar."

Vairāk nekā līdz šim eiropiešiem esot jācenšas panākt, lai Vašingtonā viņus uzklausītu. Vāciešiem esot jāstrādā pašiem ar sevi. "Tikai tad mēs arī pēc desmit gadiem būsim pilnvērtīgs ASV partneris, nevis pretpols ASV, bet patiesi līdztiesīgs Savienoto Valstu partneris." Taču ir jāšaubās, vai ar vienu dekādi tam pietiks, ja padomā, ka Vācijas valdība daudz vairāk par aizsardzību runā, nekā faktiski dara tās labā.

Žaks Šusters